Rīgas evaņģelizācija!

Jau ilgāku laiku briedu uzrakstīt šo rakstu. Domāju, kā realizēt evaņģelizācijas "plānu" Rīgā, kurā koncentrējas pat puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem? Kāda ir reālā situācija?

1. Diagnoze
Rīgā ir apmēram 13 draudzes. Tomēr jau kopš padomju laikiem pastorālā darbība Rīgā ir veidota pēc lauku draudžu parauga. Kāda tā ir? Prāvests, priesteri atrodas savā dievnamā, ir daudz svētās Mises un tautas dievbijības prakses. Visa pastorālā darbība aprobežojas ar sakramentālo aprūpi. Tas nav slikti, jo svētā Mise un citu sakramentu dalīšana ir svarīga, tomēr ar to ir daudz par maz. Katru reizi, kad tiek uzcelta jauna baznīca Rīgā, pārējos dievnamos cilvēku skaits sarūk. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs aprūpējam tikai esošos ticīgos, nedomājot par tiem, kas uz baznīcu nenāk, vai to dara ļoti reti, vai arī izmanto Baznīcu tikai kā sakramentu pakalpojumu sniegšanas vietu.

Kāda ir Rīgas specifika? 
Atšķirībā no laukiem un mazpilsētām, Rīgā ir ļoti liela anonimitāte. Cilvēki, ja viņi pārceļas no laukiem, tad viņiem ir mazs kontakts pat ar saviem kaimiņiem un viņi pat nezina, ka piemēram, Purvciemā, Deglava ielā, ir katoļu baznīca. Daudzi domā, ka tā ir kāda sekta.

Daudzās draudzēs Rīgā nav informācijas stenda ārpusē, par aktivitātēm kas notiek draudzē. Trūkst informācijas par dievkalpojumu norisēm un citām draudzes aktivitātēm.

Rīgā nav strikti noteiktas draudžu robežas, līdz ar to cilvēki klejo no draudzes uz draudzi, vai nu sekojot priesterim, vai arī meklējot ērtāko draudzi, kur "izklausīt Svēto Misi".

Rīgas draudzēs nav sadraudzības kristiešu starpā un bieži vien jaunpienācējs jūtas tajās nepieņemts un pat atstumts. Prāvesti ir tik noslogoti un aizņemti, ka praktiski parastam "ierindas" ticīgajam nav aizsniedzami.

Ko darīt?
Katrā Rīgas draudzē ir nepieciešama draudzes padome, kurā darbojas laji un katrā draudzē ir vajadzīgas tā saucamās "diakonijas", jeb nozares, kurā laji no draudzes varētu iesaistīties. Dažās draudzēs jau šī sistēma sāk darboties, bet uzskatu, ka tā vēl jo projām nav efektīva. Piemēram, draudzes padomē varētu būt 12 cilvēki, un šai padomei būtu konsultatīvs raksturs. Šī padome palīdzētu prāvestam lēmumu pieņemšanā un katrs no tās locekļiem pārstāvētu kādu draudzes laju kalpošanas nozari - jauniešus, bērnus, ģimenes, pensionārus, karitatīvo jomu, slimniekus, u.t.t.

Ir svarīgi, lai draudzes locekļi labāk viens otru pazītu un atbalstītu. Ļoti svarīgas ir lūgšanu grupas, jeb mājas kopienas, kurās draudzes locekļi varētu tikties nedēļas vidū un šaurā lokā pārspriest kādu Bībeles tekstu, dalīties, slavēt un aizlūgt. Forma varētu būt dažāda, bet mājas grupas atbildīgais tiek prāvesta apstiprināts un regulāri tiekas ar prāvestu, lai neveidotos sava veida "sektantisms".

Pēc kristību un pirmās Komūnijas reģistra ir jāapzvana "remdenie" katoļi, aicinot viņus uz aktīvāku draudzes dzīvi. Ir jāatjauno draudzes locekļu vizitācijas. To var darīt prāvests vai arī aktīvākie draudzes locekļi.

Draudzēs ir jāveido lielāka atvērtība pret citiem cilvēkiem, turot dievnamu atvērtu, padomājot par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ierīkojot bērnu stūrīšus, jauniešu dievkalpojumus, u.t.t. Veidi, kā darboties ir daudz, tikai tie ir jāmēģina īstenot. Ticu, ka Rīgā iestāsies jauns evaņģelizācijas pavasaris.

8 komentāri:

  1. Mūsdienu laikmetam derētu arī informatīvais atbalsts. Katra draudze neveido savu mājaslapu internetā, varbūt vienā varētu apkopot informāciju par pasākumiem, norises vietām, pieejamību (raiņkrēsliem, trūcīgajiem, norises laikiem). Kurš var pateikt, piemēram, kur tuvākā Sv.Mise un cikos, vai tur iebrauks ratiņkrēslā, u.t.t.

    AtbildētDzēst
  2. Katra mājas lūgšanu grupa varētu izstrādāt savu plānu kā evanģelizēt kaimiņus, protams saskaņojot to ar atbildīgo draudzes prāvestu.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Daudzdzīvokļu mājā īpaši labi. Var atnest kaimiņienei kaut ko no veikala, aprunāties. Tas, nekas, ka luterāne. Par atšķirībām ticības lietās jau nav jāstrīdās, kopīgā tomēr ir vairāk. Kad cilvēks, kurš sākumā teica: "Dievs mani laikam ir aizmirsis" sāk runāt: "Dievs par mani rūpējas, nu, par ko man tādi labi kaimiņi?", tad liekas it kā pats Jēzus uzsistu uz pleca un teiktu: "Malacis, tā turpināt." Varbūt tās ir tikai manas iedomas, bet, ja neprotu evaņģelizēt ar vārdiem, tad ikdienā jārīkojas tā, lai Rožukroņa krellītes manā auto būtu nevis kaimiņu apsmiekla, bet intereses objekts - nu kā tad tā, jauni cilvēki un tik ticīgi, un taisni uz katoļu baznīcu iet, un pie tam katru svētdienu... Varbūt Dievs viņu sirdīs ar vienu manu nieka darbu izdara tādus brīnumus, kādus es ar saviem vārdiem ne 100 gados nespētu izdarīt.

      Dzēst
  3. "Prāvesti ir tik noslogoti" Tajā pašā laikā Latgalē ir draudzes, kur fiziski vairs nav cilvēku. Priesteri ielikti draudzēs, kur visu nedēļu neredz nevienu cilveku. Un tajā pašā laikā draudzes, kur viens uz milzīgu cilvēku skaita! Daļēji tas atkarīgs no bīskapa spējas/nespējas. Galvenais, lai izskatās "loti cienijami", bet kā ir....

    AtbildētDzēst
  4. Liels paldies par šo rakstu!!! Atļaušos nelielas pārdomas tieši par Rīgu. Dieva aicinājumu sajutu teju pirms 20 gadiem. Ilgi tā kautrīgi iegāju pa reizei vienā, pa reizei citā Rīgas baznīcā... bet jutos tur tik sveša un nevienam nevajadzīga, neko nesapratu, neko nezināju, kautrējos. Pēc pāris gadiem nejauši nonācu lauku draudzē, kuras bez gala skaisto Dievnamu apkalpo klostertēvi... un mani uzrunāja, uzrunāja ienākot pār slieksni, uzaicināja iepazīt Dievnamu, uzaicināja kristīt bērnu utt. Jau pēc nedēļas braucu no Rīgas uz šo Dievnamu ar ģimeni... un mūs vēlreiz uzrunāja! Pēc šīs pirmās tikšanās sākās mans ceļš pie Dieva, esmu kristīta, ģimenē visi kristīti, iestiprināti, Dievam ir milzīga loma mūsu ikdienā. Bet... katru svētdienu, kad vien varu, braucam uz savu lauku draudzi daudzus kilometrus prom no Rīgas, jo tur jūtamies gaidītas. Rīgā... darba dienās un svētdienās, kad nevaram aizbraukt uz savu lauku draudzi, ejam uz Rīgas baznīcām... vēl jo projām uz dažādām un vēl jo projām nevienā, uzsveru nevienā, nekad neviens mani nav uzrunājis, tik cik pati satieku kādu pazīstamo. Es negribu komentēt to, ko es saucu par draudžu “tūrismu” sekojot vienam vai otram pārceltam priesterim. Bet diemžēl draudžu struktūra un visas aktivitātes, kas notiek papildus Sv.Misēm, notiek noslēgtā lokā, kurā reti nonāk cilvēki “no ielas”, cilvēki, kas vēl meklē, kas vēl nav draudzē, kas potenciāli vēlētos būt tuvāk Dievam... bet, ja nu Dievnama durvis reiz ir izrādījušās vaļā (kas ir tikai dažos Rīgas Dievnamos), tad aiz tām labākajā gadījumā sagaida kāda pūcīga kundze gados. Bet tā emocionālā robeža (esmu ar daudziem par to runājusi), kad tu sper pirmos soļus Dieva un draudzes virzienā ir tik trausla... ne reti tu vēl nemāki Dievnamā uzvesties, tu vēl nezini kam jautāt un ko jautāt, tu ļoti maz vai nemaz zini jel ko par Alfa kursiem, lūgšanu grupām un citām aktivitātēm.... un tu ieej vienu, vai dažas reizes, izlasi bezpersoniskus sludinājumus par lietām ko nepazīsti un nesaproti... un lielākā daļa vairs neatgriežas. Es pieļauju, ka daudziem no tiem, kuri pārvācas uz dzīvi Rīgā arī ir problemātiski no nelielas draudzes, kurā visi zināmi, ienākt Rīgas draudzē, kur neviens pat nesveicinās, internetā informācija teorētiski ir, bet vai šī informācija uzrunā personīgi... domāju, ka nē.
    Šorīt biju uz Kunga pasludināšanas svētku misi vienā no lielākajiem Rīgas Dievnamiem – sveša ienācu, sveša aizgāju, nevienu pazīstamo neredzēju, līdz ar to pat labdien nebija kam pateikt.
    Vasarās daudz ceļojam pa Latviju un varu garum garus stāstīt par mazajām Latvijas draudzēm, kur ne reizi vien mūs uzrunājuši cilvēki, aicinājuši nākt uz Misēm, esmu ne reizi vien runājusi ar priesteriem, kuri pēc Mises pienāk un pajautā no kurienes esam, vai ko zinām par konkrēto Dievnamu utt. Tā silti un mīļi, bet... Rīgā, kur baznīcu apmeklēju bieži un teju 20 gadus – ne reizi.

    AtbildētDzēst
  5. Domāju, ka īstais pārbaudījums ir nevis sākt kaut ko aktīvi darīt Dieva godam, bet turpināt darbu pat tad, kad augļu šķietami nav. Bet kā saprast - vai augļus neredzu tāpēc, ka nepareizi daru, vai neredzu tāpēc, ka Dievs augļus man nedara zināmus? Vai mainīt pieeju, vai vienkārši pārtraukt darīt? Brīdī, kad šķietami jau tāpat ir grūti, draudzes sieviņas sāk nākt klāt, lai aizrādītu, ka bērns aiztiek sveces un ka Katehismu nezinu no galvas. Un tā jau ir taisnība, ko tur piebilst, neko nepareizi jau viņas nesaka. Neprotu audzināt Dieva dāvanu tā, lai gan patiktu sieviņām, gan bērnam mēģinātu parādīt Dieva mīlestību. Bet kā saprast, vai šie aizrādījumi ir vienkārši pārbaudījums, ja nu varbūt tā ir zīme no Dieva, ka vajadzētu pārtraukt uzsāktās aktivitātes draudzē? Varbūt labāk lai aktivitāšu nav, nekā ka tās vada necienīgs, Katehismu no galvas nezinošs cilvēks. Varbūt tās ir tikai manas iedomas, ka, lai stāstītu Bībeles stāstus mazajiem un kopā darinātu rokdarbus, varu iztikt bez katehēta izglītības? Kā atveru Katehismu, tā rodas iespaids, ka daru par maz, ka draudzē vajadzīga Pārtikas Lāde, ka jāapzina trūcīgās draudzes ģimenes, lai viņiem palīdzētu. No otras puses - jau esmu projektā, kuram redzamu augļu nav. Vai iet pie prāvesta ar vēl viena projekta ierosinājumu, ja pat man nav skaidrs, no kura gara tās projektu ierosmes nāk? Ja rodas iespaids, ka mūsu ģimene vienīgā kaut ko liks tādā Lādē, tad varbūt netērēt laiku domāšanai par projektu un naudu kastei, bet labāk vienkārši noziedot naudiņu Caritas Latvija Pārtikas Lādēm?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Man liekas, ka atšķiras arī Baznīcas vadības un draudzes locekļu uzskati par to, kas ir vajadzīgs un, ja kas ir vajadzīgs, par veidu un iespējām, kā to realizēt. Un tiem retajiem aktīvajiem ir daudz personisko ambīciju. Tad vēl ir pasīvās daļas arguments, ka garīdznieki ir profesionāļi, kuri pie tam nereti iekuļas dažādos skandālos, kas nav īsti savienojami ar kristīgo morāli, lai tak beidzot pilda kārtīgi savus tiešos pienākumus un liek man mieru. Bet visnozīmīgākais iemesls tieši Rīga pret laukiem sakarā šķiet, ka cilvēki ir tik ļoti aizņemti ikdienas darbos, ka pat nespēj reflektēt savu pašu dzīvi, kur nu vēl evaņģelizēt citus. Un, ja ko arī mēģina, tas nav diezko veiksmīgi, jo nevar citiem ko iedot, ja pašiem nav skaidrības. Par bērniem runājot: kopš kaut kāds dežurants aizrādīja, ka bērni pārāk skaļi uzvedoties un traucējot cilvēkiem lūgties, ar visu ģimeni kopā uz baznīcu vairs neeju.

      Dzēst
    2. Par reflektēšanu nosmējos, bet tā jau ir, ne ko pielikt, ne atņemt. Bet par bērniem runājot, manuprāt, priecīga kāju dipoņa un bērnu smiekli (vai pīkstēšana, kā nu kuru reizi) paši par sevi ir lūgšana Dievam. Bērniņš lūdzas, kā prot. Es eju ar bērniem un iešu arī turpmāk, kamēr kāds priesteris vai pats prāvests nepateiks, lai bērnus vairs nevedu. Pārējie lai domā, ko grib. Es savus bērniņus vedu pie Jēzus, nevis pie viņiem. Jāved, kamēr viņi paši grib iet. Kad pasaule viņus būs apvārdojusi un aizvilinājusi, tad jau būs par vēlu. Pasaku tikai, ka tantēm austiņas sāp, tāpēc vajag klusām būt. Reizēm iedarbojas un uzvedas klusām. Bet tas jau nenozīmē, ka tantēm tik un tā neatrodas, par ko aizrādīt. Bet atskaite Pastarā dienā par maniem bērniem būs jādod man, nevis tām tantiņām. Kad bērni sāk neklausīt, neērti jau ir, reizēm pat ļoti smagi, bet ceļš uz svētumu jau nevienam nav bijis rozēm kaisīts, vai ne?

      Dzēst