Par celibātu (katoļu garīdznieki, kuri labprātīgi izvēlas dzīvot bez laulības) Katoliskajā Baznīcā!

Katoliskās Baznīcas Katehisms, runājot par šo jautājumu uzsver: „Visi latīņu Baznīcas ordinētie kalpotāji, izņemot pastāvīgos diakonus, parasti tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir neprecēti un kas vēlas saglabāt celibātu "debesu valstības dēļ" ( Mt 19, 12). Aicināti sevi nedalīti veltīt Kungam un Viņa lietām, viņi sevi pilnībā atdod Dievam un cilvēkiem. Celibāts ir šīs jaunās dzīves zīme, kurai kalpot Baznīcas kalpotājs tiek konsekrēts; celibāts, pieņemts ar priecīgu sirdi, spilgtā veidā sludina Dieva valstību. Austrumu Baznīcās kopš daudziem gadsimtiem pastāvējusi cita kārtība: bīskaps tiek vienmēr izvēlēts no neprecēto vīriešu vidus, taču par diakoniem un priesteriem var tikt ordinēti arī precēti vīrieši. Šī prakse jau izsenis tiek uzskatīta par likumīgu; šie priesteri pilda auglīgu kalpojumu savās kopienās. Starp citu, priesteru celibāts Austrumu Baznīcās ir lielā godā, un daudzi priesteri to brīvi izvēlas debesu valstības dēļ. Taču kā Austrumos, tā Rietumos tas, kurš saņēmis Ordinācijas sakramentu, vairs nevar noslēgt laulību.” (KBK 1579-1580)

Pats no savas pieredzes, īpaši kalpojot slimnīcās, bieži saskaros ar šo jautājumu. Parasti man jautā par ticīgi cilvēki: „Jūs gan, priesterīši esat nelaimīgi cilvēki. Jūs nevarat precēties.” Es parasti atbildu: „Vai Jūs redzat, ka es esmu nelaimīgs? Un vai tad jums ir jādzīvo mana dzīve. Nevis es nevaru precēties, bet es pats to labprātīgi izvēlējos debesu valstības dēļ. Noslēgumā norādīšu divas Svēto Rakstu vietas, ka skalpo kā arguments par labu celibāta žēlastībai.

Mateja evaņģēlija 19.nodaļa sākas ar epizodi, kad Jēzus šķērso Jordānu un no Galilejas nonāk Jūdejā. Daudzi slimnieki tiek nesti pie Viņa un saņem dziedināšanu. Farizeji, laikam aiz skaudības, ka Jēzum ir tādi panākumi uzdod provokatorisku jautājumu, kas skar laulības nešķiramību. Jēzus vārdi pat mācekļiem šķiet par smagu, tādēļ viens no tiem izsaka varbūtību: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties.” Lūk, ko Jēzus atbild: „Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots.

"Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!" (Mt 19,11-12)

Arī apustulis Pāvils pirmajā vēstulē Korintiešiem norāda: "Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es.” (1 Kor 7,8)

Katoliskā Baznīca nekad nevar atcelt celibātu, jo tā ir Dieva dāvana un nav atceļama. Jautājums ir tikai par to, vai atsevišķās situācijās pieļaut jau precētu cilvēku ordinēšanu, jeb iesvētīšanu priestera kārtā. Jau šobrīd precēti vīrieši Romas Katoliskajā Baznīcā grieķu ritā var kļūt par priesteriem, bet latīņu ritā par diakoniem. Tomēr, jāsaka, ka neredzu citās konfesijās lielus panākumus vai augļus tikai tāpēc, ka viņu garīdznieki ir precēti. No savas puses varu teikt, ka dzīve celibātā dod man iespēju brīvi, nedalīti, 100% kalpot Dievam un Baznīcai. Esmu sevi pilnībā atdevis Dieva un Baznīcas rīcībā, un tā ir žēlastība man pašam un žēlastība arī Baznīcai.

7 komentāri:

  1. Kur teikts, ka "dāvana"? Drīzāk iespēja. Interesanti, ka sākumā Mt 19 Jēzus šādu "dāvanu" neparedz. Viņš šādu iespēju piedāvā tikai pēc tam, kad mācekļi sūdzas, ka uzticīga laulība ir grūts pasākums. Iznāk - ka ne dāvana, bet atvieglojuma noteikums un rūpīgi ieskatoties, ātri var secināt, ka uz veltīšanos Dievam tik tiešām iet personas, kas šādu vai tādu iemeslu dēļ nav spējīgas ģimenes dzīvei - nav spējīgi iemīlēt otru cilvēku, negrib rūpēties par ģimeni visu mūžu, nav skaidrības par orientāciju (sievišķīgās manieres nodod) u.tt. Tas nav nekāds upuris, kā to reizēm mēdz pasniegt, bet produktīvs egoisms kā sevis pazīšanas rezultāts - cilvēks izvēlas būt viens un attīstīt Dieva dotās dāvanas ērtākajā un labākajā veidā. Un tas nav slikti. Interesanti arī tas, ka šīs iespējas aprakstu Jēzus novieto aiz tādu kā nepilnvērtīgu personu raksturojuma, kuras Vecajā Derība pat draudzē nepieņēma, nemaz nerunājot par kalpošanu. un iesākt ar faktu, ka par pirmo Baznīcas ganu Jēzus tomēr iecēla precētu cilvēku - Pēteri? Un kur tad lai liek Pāvila, laikam jau ļoti neērto mācību, 1. un 2. Tim un Tit? Un kur likt tā paša Pāvila cita teksta fragmentu: "Vai mums nav tiesības kādu māsu ņemt par sievu un ar to kopā ceļot, kā to dara citi apustuļi, arī Tā Kunga brāļi un Kēfa." (1 Kor 9, 5)? Iznāk, ka Pāvila laikā bija cienījami garīdzniekam abi dzīves veidi - celibātā un laulībā un nebija viens sliktāks par otru. Un kā vērtēt tomēr pietiekoši daudzos bērnu izmantošanas skandālus, kas nebūt nav sākušies kādos 60ajos gados? Arī "dāvana"? Vai ļoti diskutablajā F.Martela grāmatā ir tikai meli par lielo geju īpatsvaru Vatikānā? Vai arī ir kāda daļa taisnības, īpaši, kad viņš min, ka celibātā uz savu dzimumu vērsta persona sekmīgi var savu tieksmi intelektualizēt, līdz ar to neesot nepieņemamās attiecībās - būtībā sanāk, ka celibāts ir tāda kā "drošības zona" un tieši tāpēc arī nevar atcelt. Vai viss ir tik vienkārši un daiļi? Ir arī jautājums, kāpēc ļoti bieži kalpošanā izpaužas kā sava šķiriskā pārākuma un "īpašā statusa" demonstrēšana? Ir tomēr ļoti, ļoti daudz, arī nepatīkamu, jautājumu uz kuriem netiek atbildēts, jau sākot ar to, ka celibāta trabanti piesauc tikai tās Rakstu vietas, kur par to runāts pozitīvi un noslauka pagaldē tās, kaur minēti precēti garīdznieki, it kā laulībā dzīvojošais būtu kas zemāks.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ja nepatīk celibāts Katoļu Baznīcā un "kalpotāju īpašais statuss", var taču izvēlēties arī jebkuru citu no tūkstošiem "baznīcu" (t.s. denomināciju un konfesiju), kurās neeksistē nekādi "celibāta trabanti" un "kalpotāju īpašais statuss"!

      Dzēst
    2. 17. februāra komentāra autors, manuprāt, visā spožumā noraksturoja problemātiku, kas tieši vai pastarpināti saistīta ar celibātu obligātā kārtā. Paldies! Toties nākamā komentāra autors pats laikam nav īsti katolis, jo ieteikums izvēlēties citu baznīcu ir musināšana uz šķeltniecību un šāds risinājums īstam katolim nevar būt pieņemams. Ir, ir "kalpotāju īpašais statuss", ja iet runa par priesterību, bet tas nevar būt tikai celibāta dēļ un nav arī.

      Dzēst