Nemainīgā Patiesība mainīgajā pasaulē
Vai patiesība ir viena, vai ir vairākas patiesības? Vai patiesība laika gaitā mainās? Uz šādiem jautājumiem mēģināšu īsi atbildēt, jo arī Baznīcas aprindās ir atrodami divu veidu uzskati, kas abi ir galējības un neatbilst Jēzus Kristus gribai?
Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv radikālie protestanti, arī Lefevristi un vēl citi.
Otra grupa ir modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.
Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?
Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradēre) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi ar pirmo pāvestu - Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem citiem izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradēre) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknododtas gan Rakstos, gan Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa.
Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam. Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Un tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apsutulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā". Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu pareizās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai mantiniece un "depozīta" turētaja un interpretētāja. Mīlēsim savu Baznīcu. Mīlēsim arī Baznīcas mācību, jo Jēzus Kristus nav tikai "obrazeņš" pie sienas vai sensitīvi emocionāls pārdzīvojums Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā. Jēzus Kristus ir Persona ar konkrētu saturu - glābjošo Vēsti mums katram. Pieņemsim to, dzīvosim pēc tās. Amen. :)
Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv radikālie protestanti, arī Lefevristi un vēl citi.
Otra grupa ir modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.
Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?
Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradēre) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi ar pirmo pāvestu - Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem citiem izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradēre) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknododtas gan Rakstos, gan Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa.
Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam. Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Un tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apsutulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā". Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu pareizās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai mantiniece un "depozīta" turētaja un interpretētāja. Mīlēsim savu Baznīcu. Mīlēsim arī Baznīcas mācību, jo Jēzus Kristus nav tikai "obrazeņš" pie sienas vai sensitīvi emocionāls pārdzīvojums Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā. Jēzus Kristus ir Persona ar konkrētu saturu - glābjošo Vēsti mums katram. Pieņemsim to, dzīvosim pēc tās. Amen. :)
Piedāvājums
Man labi draugi ceļo uz Poliju no Rīgas uz Ļubļinu, Krakovu, Tatriem, Čenstohovu un Varšavu no 16.-22.februārim. Kādā ceļa posmā arī es pievienošos. Pieteikties pie manis.
Homoseksuālistu porno „zvaigzne” par apsēstību un atbrīvošanu
Patiess stāsts par Josepha
Sciambry, 44-gadīgu vīrieti, kas bija apsēsts ar seksu un nonācis dēmona varā.
Tagad šis amerikānis no Kalifornijas palīdz cilvēkiem, kas cieš tā, kā viņš
kādreiz cieta.
Viņam bija 8 gadi, kad viņš
pirmo reizi nonāca saskrasmē ar pornogrāfiju – žurnālu, ko bija pazaudējis viņa
brālis. Sāka pašapmierināties, vēlāk vēlējās sekot tam, ko bija ieraudzījis pornogrāfiskajos
žurnālos. Ar laiku sākās prostitūtu pakalpojumi un publisko namu apmeklējumi,
kas kļuva par rutīnu. Arī tas viņam apnika. Meklējot jaunus dzinuļus, 19 gadu
vecumā viņš ienāca San Francisko geju aprindās. Reiz, kādā vietā, kurā tika
veiktas lielas nešķīstības, Jozefs atdeva sevi sātanam, kurš viņam atklājās
atvērtas mutes izskatā ar garu, izbāztu mēli. No tā laika vīrietis sāka sevī
dzirdēt sātana balsi. Viņš kļuva par homoseksuālistu porno aktieri un par vīriešu
prostitūtu. Nonāca līdz tam, ka vairs nebija spējīgs izjust seksuālu baudījumu,
ja tai nesekoja vardarbība un sāpes. Sāka iesaistīties sadistiskās porno filmu
ainās. Viņam vēl nebija 30 gadu, kad viņš saprata, ka viņa dzīvē nav palicis
nekas, kā tikai naids uz visu pasauli, naids uz citiem cilvēkiem un pašam uz
sevi.
Statistikas dati par Baznīcu pasaulē
Sakarā ar Pasaules misiju dienu, aģentūra FIDES atgādina Katoliskās Baznīcas statistikas datus. Tie ir ņemti no 2012. gada noslēgumā Pontifikālajā gadagrāmatā apkopotajiem rādītājiem. Šai laikā planētu apdzīvoja 7 miljardi 23 miljoni 377 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, iedzīvotāju skaits bija audzis par 90 miljoniem 67 tūkstošiem cilvēku. Ir zināms, ka arī šogad visos kontinentos ir audzis cilvēku skaits – visvairāk Āzijā, Āfrikā, Amerikā. Seko Eiropa un Okeānija.
Tai pašā laikā, 2012. gada 31. decembrī, katoļu skaits bija 1 miljards 228 miljoni 621 tūkstotis cilvēku. Iepriekšējā gadā to bija par 15 miljoniem 30 tūkstošiem mazāk. Katoļticīgo skaita pieaugums attiecas uz visiem kontinentiem.
Savukārt nedaudz – par 0,01% samazinājās katoļticīgo procentuālais sastāvs, pasaulē kopumā sastādot 17,49%. Šai laikā katoļu skaits bija audzis Amerikā un Āzijā, samazinājies Eiropā, un palicis stabils Āfrikā.
Priesteru kopējais skaits pasaulē palielinājās par 895 cilvēkiem, pavisam sasniedzot 414 tūkstošus 313 priesterus. Ievērojami – par 1375, samazinājās priesteru skaits Eiropā, mazāk – par 90 cilvēkiem Amerikā un par 80 Okeānijā. Vairāk priesteru kļuva Āzijā – par 1364 cilvēkiem, un Āfrikā – par 1076 cilvēkiem.
Globālā līmenī samazinājās reliģisko māsu skaits – pavisam par 10 677 cilvēkiem. Visā pasaulē šai laikā reģistrētas 702 tūkstoši 529 māsas. Visos kontinentos 2012. gada decembra beigās strādāja 362 tūkstoši 488 misionāri-laji.
Izglītības jomā Katoliskā Baznīca vadīja 71 tūkstoti 188 bērnudārzus, 95 tūkstošus 246 pamatskolas, 43 tūkstošus 783 vidējās izglītības skolas. Baznīcas vadītajās augstskolās šai laikā mācījās 3 miljoni 103 tūkstoši 72 studenti.
I. Šteinerte/VR
Informācijas avots http://lv.radiovaticana.va/articolo.asp?c=832009
Vatikāna Radio mājas lapa
15 jautājumi un atbildes par Auglības Atpazīšanas metodi
1. Kas ir auglības atpazīšanas metode?
Auglības atpazīšanas metodi (AAM)
izmanto tajās ģimenēs, kas izvēlējušās dabīgas laulāto attiecības. Šis
dzīvesveids palīdz apzināti, brīvi un prātīgi regulēt intervālus starp
bērnu piedzimšanu. Metode balstās uz sievietes un vīrieša reproduktīvās
sistēmas anatomijas un fizioloģijas zināšanām, kas ļauj diezgan precīzi
noteikt pāra auglības un neauglības cikliskumu. Abu auglība ir kopējā
vērtība, ko nemēģina mākslīgi ietekmēt.
2. Kāpēc AAM ir pats labākais laulāto attiecībās?
AAM balstās tikai uz sevis novērošanu,
kas ļauj sievietes menstruālajā ciklā noteikt auglīgo posmu un iespējamā
bērniņa ieņemšanas laiku. Netiek lietots neviens līdzeklis, kas stimulē
vai iznīcina dabīgo auglību. AAM palīdz pārim iemācīties kopējo cieņu,
iespēju saprast vienam otru, kā arī attīsta savstarpējo atbildību. Šīs
metodes ir vienkāršas kā bērna ieņemšanas plānošanai, tā arī var
palielināt intervālu starp ieņemšanu. Ja ģimene plāno bērniņa ieņemšanu,
tad AAM ļauj ļoti ātri uzzināt, ka bērniņš ir pieteicies. Tādējādi
iespējams viņu pieņemt ar mīlestību līdz ar pirmajām dzīves stundām.
Mīlestība bērnam ir vajadzīga arī tad.
3. Uz ko balstās AAM?
Zinātniski pierādīts, ka visā
menstruāciju ciklā laulātais pāris bērnu ieņemt var tikai dažās
noteiktās dienās. Sievietes organismā parādās īpašas pazīmes, kuras
novērojot ar lielu precizitāti var noteikt auglīgos un neauglīgos
periodus.
Baznīcas modelis!
Dārgie lasītāji. Pēc svētkiem atkal uznāca "rakstāmais". Un šoreiz mani pamudināja rakstīt pārdomas, par to, kas ir Baznīca šodien. Sīkāk nemēgināšu izklāstīt teoloģisko Baznīcas koncepciju, bet vairāk akcentēt Baznīcas "pastorālo" pusi. Pirms Vatikāna II koncila dominēja monarhiski - piramidālā Baznīcas koncepcija. Baznīcas priekšgalā atradās pāvests, kā monarhs, un tad piramīdas veidā visi pārējie, līdz pat vienkāršam draudzes ticīgajiem. Bija Baznīca - "docetos" - tā, kas māca, kas visu zina un kas atrodas "sacrum" sfērā. Tas bija klērs, Baznīcas mācītāji, u.t.t. Un tad bija otra daļa - "auditos", jeb "profanum", jeb vienkāršā tauta, kura nezināja latīņu valodu, nebija daudz izglītota, bet dievkalpojuma laikā dziedāja garīgās dziesmas, lūdzās rožukroni un kuras pienākums bija pasīvi klausīties, ko māca piramīdas augša - klērs. Tādā veidā veidojās klerikālisms, pret kuru ļoti asi raksta un vēršas pāvests Francisks savā pamudinajumā "Evangelii gaudium". Es tiešām ceru, ka visi izlasīs šo dokumentu, īpaši 93-96 numuram, jo citādi mēs vispār vairs nesapratīsim, kurā virzienā dodas Baznīca šajos laikos.
Vatikāna II koncila koncepcija par Baznīcu veidojās pilnīgi citāda. Tas nenozīmē, ka iepriekšejā bija slikta. Attiecīgajā laikmetā šāds Baznīcas modelis bija ļoti attiecīgs un labi funkcionēja. Tomēr sabiedrība mainās, un pat ja Dievišķā Atklāsme paliek nemainīga, tad tās tālāknodošanas "forma", ko mēs saucam par Tradīciju atrodas nemitīgā dinamiskā attīstībā. Vatikāna II koncils, īpaši dokuments "Lumen gentium" uzsver, ka Baznīca ir visa Dieva tauta. ikviens ticīgais, un pat ja katram Dieva tautas loceklim ir savs aicinajums un harisma Kristus Mistiskajā Miesā - Baznīcā, tomēr visi kopā mēs veidojam vienu Dieva Tautu. Līdz ar to, mūsdienās gan klēram, gan ticīgajiem, visiem kopā ir jāstrādā evaņģelizācijas un Dieva Vārda palsudināšanas labā.
Kāds varētu būt Baznīcas modelis Latvijā? Ilgi esmu par to domājis. Baznīcas modelis Polijā mums neder, jo Polijā 95% cilvēku ir katoļi un būtu grūti šo modeli ieviest šeit. Tomēr mani ļoti fascinē Baznīcas Lietuvā pastoralais modelis, kurš jau ap 20 gadiem efektīvi strādā. Kāds tas ir?
Visā Baznīcā Lietuvā un katrā diecēzē ir izveidoti 5 centri, kuros strādā Baznīcas apmaksāti cilvēki, lielākoties laji. Viņiem ir katehētiskais, karitatīvais, ģimeņu, evaņģelizācijas un jauniešu centri, Pēc tam, katrā dekanātā ir katra šī lielā centra brīvprātīgo grupa, kura kooridinē šo nozaru darbu dekanātā un rūpējas, lai katrā draudzē būtu vismaz viens brīvprātīgais no katras nozares. Visi valsts un diecēžu centros strādajošie koordinē, palīdz, atbalsta un iedvesmo brīvprātīgos. Katras draudzes prāvestam ir jāsadarbojas ar savas draudzes brīvprātīgajiem un tādējādi draudzes gan saņem atbalstu no centriem un arī centri var realizēt savas misijas caur draudžu brīvprātīgajiem. Mums Latvijas problēma ir tā, ka ja pārceļ prāvestu, tad nākamais prāvests, kuram nepatīk tas, ko darīja iepriekšējais, visu ar vieglu roku iznīcina, vai arī nesaprot attiecīgās nozares harismu. Vai arī viss darbs gulstās tikai uz garīdznieka pleciem, Ja mēs arī šādu modeli ieviestu Latvijā, tas atvieglotu gan garīdznieku darbu, kā arī palīdzētu sakārtot un koordinēt laju kalpojumu un veidotos laba sadarbība starp klēru un lajiem. Tā ir tikai mana ideja, ko ilgus gadus "nēsāju "savā sirdī.
Vatikāna II koncila koncepcija par Baznīcu veidojās pilnīgi citāda. Tas nenozīmē, ka iepriekšejā bija slikta. Attiecīgajā laikmetā šāds Baznīcas modelis bija ļoti attiecīgs un labi funkcionēja. Tomēr sabiedrība mainās, un pat ja Dievišķā Atklāsme paliek nemainīga, tad tās tālāknodošanas "forma", ko mēs saucam par Tradīciju atrodas nemitīgā dinamiskā attīstībā. Vatikāna II koncils, īpaši dokuments "Lumen gentium" uzsver, ka Baznīca ir visa Dieva tauta. ikviens ticīgais, un pat ja katram Dieva tautas loceklim ir savs aicinajums un harisma Kristus Mistiskajā Miesā - Baznīcā, tomēr visi kopā mēs veidojam vienu Dieva Tautu. Līdz ar to, mūsdienās gan klēram, gan ticīgajiem, visiem kopā ir jāstrādā evaņģelizācijas un Dieva Vārda palsudināšanas labā.
Kāds varētu būt Baznīcas modelis Latvijā? Ilgi esmu par to domājis. Baznīcas modelis Polijā mums neder, jo Polijā 95% cilvēku ir katoļi un būtu grūti šo modeli ieviest šeit. Tomēr mani ļoti fascinē Baznīcas Lietuvā pastoralais modelis, kurš jau ap 20 gadiem efektīvi strādā. Kāds tas ir?
Visā Baznīcā Lietuvā un katrā diecēzē ir izveidoti 5 centri, kuros strādā Baznīcas apmaksāti cilvēki, lielākoties laji. Viņiem ir katehētiskais, karitatīvais, ģimeņu, evaņģelizācijas un jauniešu centri, Pēc tam, katrā dekanātā ir katra šī lielā centra brīvprātīgo grupa, kura kooridinē šo nozaru darbu dekanātā un rūpējas, lai katrā draudzē būtu vismaz viens brīvprātīgais no katras nozares. Visi valsts un diecēžu centros strādajošie koordinē, palīdz, atbalsta un iedvesmo brīvprātīgos. Katras draudzes prāvestam ir jāsadarbojas ar savas draudzes brīvprātīgajiem un tādējādi draudzes gan saņem atbalstu no centriem un arī centri var realizēt savas misijas caur draudžu brīvprātīgajiem. Mums Latvijas problēma ir tā, ka ja pārceļ prāvestu, tad nākamais prāvests, kuram nepatīk tas, ko darīja iepriekšējais, visu ar vieglu roku iznīcina, vai arī nesaprot attiecīgās nozares harismu. Vai arī viss darbs gulstās tikai uz garīdznieka pleciem, Ja mēs arī šādu modeli ieviestu Latvijā, tas atvieglotu gan garīdznieku darbu, kā arī palīdzētu sakārtot un koordinēt laju kalpojumu un veidotos laba sadarbība starp klēru un lajiem. Tā ir tikai mana ideja, ko ilgus gadus "nēsāju "savā sirdī.
Sprediķis 1.februārī (Vatikāna radio)
 |
| Vieta, netālu no Nācaretes, kur pūlis vēlējās Jēzu nogrūst no klints |
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Šajā svētdienā evaņģēlists
Marks mūs aizved uz skaistā Galilejas ezera piekrasti, uz Kafarnaumas ciematu. Marka
evaņģēlija 1.nodaļas 21-45. panti apraksta Jēzus Kristus darbību Kafarnaumā
vienas dienas ietvaros. Jēzus dodas uz sinagogu, lai klausītos Rakstus. Izraēlī
bija pieņemts, ka sinagogā jebkuram pieaugušajam varēja lūgt nolasīt un
interpretēt Rakstus. Tomēr Jēzus ne tikai lasa un interpretē. Viņš māca. Visiem
bija izbrīns, jo Jēzus neteica: „Tā saka Dievs.” Jēzus saka: „Jums ir teikts...
bet es jums saku.” Pat Vecās Derības pravieši bieži runāja Dieva Vārdā, sakot: „Tā
saka Dievs.” Bet Jēzus saka: „Es jums saku!” Evaņģēlists, svētais Marks norāda
uz Jēzus, kā Mācītāja autoritāti. Jēzus ir kas vairāk par Rakstu mācītājiem,
kuri tikai intelektuāli un vienpersoniski skaidro un interpretē Rakstus. Farizeji
un Rakstu mācītāji atsaucās vai nu uz pašiem Rakstiem vai uz citu autoritātēm. Savukārt
Jēzus māca un darbojas savā spēkā un savā autoritātē. Tas rada izbrīnu un
jautājumu: „Kas tā par mācību?”
Te pēkšņi izrādās, ka sinagogā
ir ienācis viens ļaunā gara apsēsts cilvēks. Sākas manifestācijas. Caur šo
cilvēku sātans apliecina, ka Jēzus ir Dieva Svētais. Varam uzdot jautājumu – Vai
ļaunais gars pazīst Dievu? Vai viņš pielūdz Dievu? Nē. Jēzus kategoriskā nostāja
izsaka visu: „Apklusti un izej no tā.” Dievs ļaunajam garam ir atņēmis visas
dāvanas un atstājis tikai eksistenci. Tomēr ļaunajam garam, kā garīgai būtnei
ir spēks un „inteliģence” un tādējādi vinš atrodas uz augstākas pakāpes, nekā
cilvēks. Tādēļ viņa īstenotie kārdinājumi un viltības tūkstošiem reižu pārspēj
mūsu gudrību un spējas. Tomēr mēs nevaram uzskatīt, ka viņa spēks būtu
līdzvērtīgs Dieva spēkam un gudrībai. Viņš ir un paliek tikai un vienīgi kritušais
eņģelis. Viņš ir melis un melu tēvs. Dievs aizliedz sātanam dot liecību par
Viņu, jo jebkāda komunikācija, saruna, ielaišanās diskusijās ar ļauno vienmēr
beigsies ar sakāvi. Jēzus nevēlas diskutēt ar sātanu. Un arī mums to nevajag
darīt. Nekādu diskusiju, nekādu ielaišanos sarunā, nekādu komunikāciju. Pēc
evaņģēlista liecības ir redzams, ka sātans uzreiz sēj melus un destabilizē
situāciju: „Vai tu esi nācis mūs nomaitāt?” Jēzus viņu apklusina un apsēsto
cilvēku atbrīvo. Noslēgumā visu acīs ir jaušams izbrīns – ka tā par mācību ar
spēku. Jēzus ne tikai sludina. Viņš arī savu mācību apstiprina ar līdzejošām
zīmēm. Dieva Valstības atnākšana Jēzū Kristū nozīmē demona valdīšanas beigas. Viņš
atpazina Jēzu un Viņa lomu Dieva Valstības atnākšanā. Tomēr vislielākā
atbrīvošana, vislielākais brīnums vēl ir priekšā. Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi,
lai mirtu un augšāmceltos. Visi šie notikumi, visa Jēzus dzīve ir vērsta uz
krustu un tukšo kapu. Jēzus ir nācis arī mūs atbrīvot. Nediskutēsim un neļausim
sātanam mūs kārdināt un novirzīt no patiesā ceļa. Ļausimies Jēzus vadībai un
kopā ar Viņu iesim uz Jeruzalemi, lai piedzīvotu arī mūsu katra augšāmcelšanos.
Ielūgums!
„Bēda man,
ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9,16)
Sirsnīgi
ielūdzu jūs uz manas odinācijas 10 gadu jubileju
sestdien, 31.janvārī
11.00 pateicības svētā Mise Lielvārdes Krusta
Paaugstināšanas baznīcā, Meža ielā 18.
Muzicē grupa „Ex animo”
Pr. Ilmārs Tolstovs
Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 53.nodarbība (2650-2758)
Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com
Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing
http://failiem.lv/down.php?i=ikrffhp&n=katehisms-53.MP3
Krievija un Fatimas notikumu 100-gades tuvošanās!
Veltīšanās lūgšana Bezvainīgajai Jaunavas Marijas Sirdij (no lūgšanu gramatiņas "Slavējiet Kungu!")
Vissv. JaunavaS MarijaS Litānija**
Kyrie, eleison!
Christe, eleison!
Kyrie, eleison!
Kristu, klausi mūs!
Kristu, uzklausi mūs!
Dievs Tēvs no debesīm, apžēlojies par mums!
Dievs Dēls pasaules Pestītājs, apžēlojies par mums!
Dievs Svētais Gars, apžēlojies par mums!
Svētā Trīsvienība, viens vienīgs Dievs, apžēlojies par mums!
Svētā
Marija, lūdz par mums (pievieno pie katra uzsaukuma)Svētā Dieva Dzemdētāja,
Svētā jaunavu
Jaunava
Kristus Māte,
Kristus Māte,
Jurists: Ne jau ticība liek noliegt abortus
Juris Rudevskis, jurists. Pārpublicēts no www.apriņķis.lv (http://www.aprinkis.lv/autors/0-juris-rudevskis) un Jurista Vārds.
2011. gada 25. martā Kostarikas galvaspilsētā Sanhosē
40 prominenti eksperti no dažādām pasaules valstīm (praktizējoši juristi,
universitāšu profesori, politiķi, diplomāti, medicīnas un starptautiskās
politikas eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji) parakstīja un
publicēja Sanhosē pantus.(
Šis dokuments vienkārši
un pārliecinoši atgādināja, ka nekādas starptautiski atzītas "tiesības uz
abortu" nepastāv un ka tiesības uz dzīvību ir attiecināmas uz jebkuru
cilvēcisku būtni kopš ieņemšanas brīža. (..)
Tikai ar loģiku un saprātu
Visi rakstā paustie viedokļi ir strikti personiski un saista tikai un vienīgi pašu autoru. Taču šoreiz autors apzināti iet vēl tālāk: viņš ne tikai uzsver šā raksta privāto raksturu, bet arī demonstratīvi noliek malā jurista "ieročus" un šā raksta ietvaros lūdz uzskatīt sevi nevis par juristu, bet gan par parastu pilsoni, vidusmēra cilvēku no ielas. Kādēļ? Divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tādēļ, ka lietas juridisko aspektu jau ir pilnīgi iztirzājuši Sanhosē pantu autori un šā raksta autoram tur vairs nav ko piebilst – viņš var tikai ieteikt lasītājiem rūpīgi izlasīt gan šos pantus, gan to piezīmes. Otrkārt – un galvenokārt – tādēļ, lai parādītu, ka, par spīti visiem tā delikātajiem un emocionālajiem aspektiem, jautājums par abortu pieļaujamību, strikti raugoties, nemaz nav juridiskas dabas jautājums. Lai to pareizi atrisinātu, nav jābūt cilvēkam ar jurista diplomu. (..)
Autoram pilnīgi pietiks ar diviem ieročiem, kuriem principā būtu jābūt jebkura normāla cilvēka rīcībā: elementāro formālo loģiku un veselo saprātu. (..)
Lai būtu pret, nav jātic Dievam
"Abortu pretinieku argumenti balstās uz viņu subjektīvajiem reliģiskajiem uzskatiem, kurus viņi cenšas uzspiest visai sabiedrībai. Tas ir pretrunā ar valsts un baznīcas šķirtības principu." Šādu viedokli "Jurista Vārda" ekspertu diskusijā aizstāvēja Solvita Olsena, bet tas bieži un plaši izskan arī no citiem avotiem. Šīs ekspertes viedokli var rezumēt šādi: nozīmīga priekšlikumu daļa par abortu ierobežošanu nākot no cilvēkiem ar izteikti kristīgu reliģisku pārliecību, tātad notiekot mēģinājums uzspiest "visiem valsts iedzīvotājiem" vienu konkrētu reliģisku uzskatu sistēmu (eksperte runā pat par "baznīcas doktrīnas iekļaušanu Latvijas tiesību aktos"), kas savukārt pārkāpjot Satversmē noteikto valsts un baznīcas šķirtības principu. Beigās viņa aicina valsti īstenot "Satversmes 99. panta otrā teikuma nosacījumu par valsts un baznīcas šķirtību" "seksuālās un reproduktīvās veselības jomā". (..)
Vispirms jākonstatē, ka S. Olsena ir pilnīgi pārpratusi valsts un baznīcas nošķiršanas principa jēgu. Demokrātiskā valstī šis princips nozīmē, ka valsts un baznīca respektē viena otras autonomiju: valsts neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā baznīcas kompetencē, bet baznīca savukārt neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Taču tur jau tā lieta, ka cilvēku dzīvības un nāves, labā un ļaunā jautājumi nebūt neatrodas ekskluzīvā valsts kompetencē (ja vien tā nav nacistiskā Vācija, staļiniskā PSRS, Ziemeļkoreja vai tamlīdzīga totalitāra un tirāniska valsts). Civilizētā demokrātiskā sabiedrībā valsts vara vienmēr ir ierobežota, un ļoti daudzās jomās valsts kompetence pārklājas ar citu sabiedrības struktūru kompetenci. Tādēļ šajās jomās (piemēram, izglītība, veselība, labklājība utt.) valsts aktīvi sadarbojas ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, un viens no šīs pilsoniskās sabiedrības segmentiem ir – jā, tieši reliģiskās organizācijas. (..)
Jāsecina, ka S. Olsenas izpratne par valsts un baznīcas šķirtību diemžēl perfekti atbilst 1936. gada Staļina konstitūcijas 124. pantam, kas asimetriski garantēja ticīgajiem tikai un vienīgi "reliģiskā kulta veikšanas brīvību", savukārt viņu pretiniekiem – "antireliģiskās propagandas brīvību". (..)
Tie cilvēki, kas svētdienas rītos atrodami baznīcu solos, pārējā laikā strādā, maksā nodokļus un dodas pie vēlēšanu urnām tāpat kā visi pārējie. Uz kāda pamata un ar kādām tiesībām minētā eksperte diskriminē šo pilsoņu grupu, a priori atsakoties uzklausīt tās viedokli – tas autoram paliek liels noslēpums. Tiktāl nu būtu par to "viedokļa uzspiešanu"... (..)
S. Olsena dziļi maldās: jautājums par abortu pieļaujamību nav reliģiskas, bet gan ētiskas dabas jautājums. Atšķirība starp šīm jomām ir nosakāma pēc diviem kritērijiem: pirmkārt, vai pēc konkrētā priekšraksta satura var noteikt personas reliģisko piederību, un otrkārt, vai šis priekšraksts sakņojas tikai un vienīgi a priori iracionāla rakstura avotos (svētajos rakstos, dogmās, ticējumos utt.), vai arī to var pamatot ar vispārcilvēciska rakstura racionāliem apsvērumiem. Piemēram, ja cilvēks svētdienās vēlas nevis strādāt, bet apmeklēt baznīcu, var secināt, ka viņš ir kristietis. Ja cilvēks atsakās strādāt sestdienās un ēst cūkgaļu, viņš, ļoti iespējams, ir jūdaists. Ja viņš atsakās ēst cūkgaļu un dzert alkoholu, laikam jau viņš ir musulmanis. Visi šāda veida priekšraksti sakņojas tikai un vienīgi attiecīgo reliģiju svētajos rakstos kā dievišķās atklāsmes (tātad – iracionāls) elements, un tos patiešām nekādā gadījumā nedrīkst uzspiest pārējiem cilvēkiem.
Pavisam citādi ir ar ētiskajiem priekšrakstiem. Ja cilvēks uzskata, ka nedrīkst zagt, slepkavot, melot vai krāpt laulāto, pēc tā vien viņa reliģisko piederību noteikt nav iespējams. Ja viņam jautās, kādēļ viņš nezog, viņš var atsaukties uz Bībelē ietvertā Dekaloga septīto bausli ("Tev nebūs zagt"), bet tikpat labi viņš var arī teikt, ka uzskata par netaisnīgu atņemt otram tiesiski piederošu lietu; ka nevēlas nodarīt sabiedrībai zaudējumu; ka nevēlas parādīt sliktu piemēru saviem bērniem un tā tālāk. Tātad šis jautājums pats par sevi jau atrodas ārpus atsevišķo reliģiju ticējumiem un dogmām.
Tieši tāpat arī abortu noliegumā pašā par sevi nav nekā īpatnēji kristīga vai reliģiska. Lai iestātos pret abortiem, nemaz nav jātic Dievam: arī ateists vai agnostiķis ar sev dabiski piemītošajām racionālajām spējām var saprast, ka nedzimušas cilvēka dzīvības iznīcināšana ir amorāla. Viņš var teikt, piemēram, ka viņam riebjas vardarbība pret visvājāko būtni, kas nespēj pati sevi aizsargāt. Viņš var arī teikt, ka ir noziedzīgi neļaut piedzimt cilvēkam, kurš, par spīti grūtībām, būtu varējis izaugt par visas cilvēces labdari un izglābt neskaitāmas dzīvības. Viņš var tikpat labi piesaukt arī citus racionālus argumentus, kuriem pašiem par sevi nav nekāda sakara ar reliģiju dogmām un ticējumiem.
Tātad S. Olsena ir acīmredzami sajaukusi cēloni un sekas. Proti, ne jau tāpēc aborts ir atzīstams par amorālu, ka katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem, bet gan gluži otrādi – katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem tāpēc, ka tie ir objektīvi amorāli. (..)
Tikai ar loģiku un saprātu
Visi rakstā paustie viedokļi ir strikti personiski un saista tikai un vienīgi pašu autoru. Taču šoreiz autors apzināti iet vēl tālāk: viņš ne tikai uzsver šā raksta privāto raksturu, bet arī demonstratīvi noliek malā jurista "ieročus" un šā raksta ietvaros lūdz uzskatīt sevi nevis par juristu, bet gan par parastu pilsoni, vidusmēra cilvēku no ielas. Kādēļ? Divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tādēļ, ka lietas juridisko aspektu jau ir pilnīgi iztirzājuši Sanhosē pantu autori un šā raksta autoram tur vairs nav ko piebilst – viņš var tikai ieteikt lasītājiem rūpīgi izlasīt gan šos pantus, gan to piezīmes. Otrkārt – un galvenokārt – tādēļ, lai parādītu, ka, par spīti visiem tā delikātajiem un emocionālajiem aspektiem, jautājums par abortu pieļaujamību, strikti raugoties, nemaz nav juridiskas dabas jautājums. Lai to pareizi atrisinātu, nav jābūt cilvēkam ar jurista diplomu. (..)
Autoram pilnīgi pietiks ar diviem ieročiem, kuriem principā būtu jābūt jebkura normāla cilvēka rīcībā: elementāro formālo loģiku un veselo saprātu. (..)
Lai būtu pret, nav jātic Dievam
"Abortu pretinieku argumenti balstās uz viņu subjektīvajiem reliģiskajiem uzskatiem, kurus viņi cenšas uzspiest visai sabiedrībai. Tas ir pretrunā ar valsts un baznīcas šķirtības principu." Šādu viedokli "Jurista Vārda" ekspertu diskusijā aizstāvēja Solvita Olsena, bet tas bieži un plaši izskan arī no citiem avotiem. Šīs ekspertes viedokli var rezumēt šādi: nozīmīga priekšlikumu daļa par abortu ierobežošanu nākot no cilvēkiem ar izteikti kristīgu reliģisku pārliecību, tātad notiekot mēģinājums uzspiest "visiem valsts iedzīvotājiem" vienu konkrētu reliģisku uzskatu sistēmu (eksperte runā pat par "baznīcas doktrīnas iekļaušanu Latvijas tiesību aktos"), kas savukārt pārkāpjot Satversmē noteikto valsts un baznīcas šķirtības principu. Beigās viņa aicina valsti īstenot "Satversmes 99. panta otrā teikuma nosacījumu par valsts un baznīcas šķirtību" "seksuālās un reproduktīvās veselības jomā". (..)
Vispirms jākonstatē, ka S. Olsena ir pilnīgi pārpratusi valsts un baznīcas nošķiršanas principa jēgu. Demokrātiskā valstī šis princips nozīmē, ka valsts un baznīca respektē viena otras autonomiju: valsts neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā baznīcas kompetencē, bet baznīca savukārt neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Taču tur jau tā lieta, ka cilvēku dzīvības un nāves, labā un ļaunā jautājumi nebūt neatrodas ekskluzīvā valsts kompetencē (ja vien tā nav nacistiskā Vācija, staļiniskā PSRS, Ziemeļkoreja vai tamlīdzīga totalitāra un tirāniska valsts). Civilizētā demokrātiskā sabiedrībā valsts vara vienmēr ir ierobežota, un ļoti daudzās jomās valsts kompetence pārklājas ar citu sabiedrības struktūru kompetenci. Tādēļ šajās jomās (piemēram, izglītība, veselība, labklājība utt.) valsts aktīvi sadarbojas ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, un viens no šīs pilsoniskās sabiedrības segmentiem ir – jā, tieši reliģiskās organizācijas. (..)
Jāsecina, ka S. Olsenas izpratne par valsts un baznīcas šķirtību diemžēl perfekti atbilst 1936. gada Staļina konstitūcijas 124. pantam, kas asimetriski garantēja ticīgajiem tikai un vienīgi "reliģiskā kulta veikšanas brīvību", savukārt viņu pretiniekiem – "antireliģiskās propagandas brīvību". (..)
Tie cilvēki, kas svētdienas rītos atrodami baznīcu solos, pārējā laikā strādā, maksā nodokļus un dodas pie vēlēšanu urnām tāpat kā visi pārējie. Uz kāda pamata un ar kādām tiesībām minētā eksperte diskriminē šo pilsoņu grupu, a priori atsakoties uzklausīt tās viedokli – tas autoram paliek liels noslēpums. Tiktāl nu būtu par to "viedokļa uzspiešanu"... (..)
S. Olsena dziļi maldās: jautājums par abortu pieļaujamību nav reliģiskas, bet gan ētiskas dabas jautājums. Atšķirība starp šīm jomām ir nosakāma pēc diviem kritērijiem: pirmkārt, vai pēc konkrētā priekšraksta satura var noteikt personas reliģisko piederību, un otrkārt, vai šis priekšraksts sakņojas tikai un vienīgi a priori iracionāla rakstura avotos (svētajos rakstos, dogmās, ticējumos utt.), vai arī to var pamatot ar vispārcilvēciska rakstura racionāliem apsvērumiem. Piemēram, ja cilvēks svētdienās vēlas nevis strādāt, bet apmeklēt baznīcu, var secināt, ka viņš ir kristietis. Ja cilvēks atsakās strādāt sestdienās un ēst cūkgaļu, viņš, ļoti iespējams, ir jūdaists. Ja viņš atsakās ēst cūkgaļu un dzert alkoholu, laikam jau viņš ir musulmanis. Visi šāda veida priekšraksti sakņojas tikai un vienīgi attiecīgo reliģiju svētajos rakstos kā dievišķās atklāsmes (tātad – iracionāls) elements, un tos patiešām nekādā gadījumā nedrīkst uzspiest pārējiem cilvēkiem.
Pavisam citādi ir ar ētiskajiem priekšrakstiem. Ja cilvēks uzskata, ka nedrīkst zagt, slepkavot, melot vai krāpt laulāto, pēc tā vien viņa reliģisko piederību noteikt nav iespējams. Ja viņam jautās, kādēļ viņš nezog, viņš var atsaukties uz Bībelē ietvertā Dekaloga septīto bausli ("Tev nebūs zagt"), bet tikpat labi viņš var arī teikt, ka uzskata par netaisnīgu atņemt otram tiesiski piederošu lietu; ka nevēlas nodarīt sabiedrībai zaudējumu; ka nevēlas parādīt sliktu piemēru saviem bērniem un tā tālāk. Tātad šis jautājums pats par sevi jau atrodas ārpus atsevišķo reliģiju ticējumiem un dogmām.
Tieši tāpat arī abortu noliegumā pašā par sevi nav nekā īpatnēji kristīga vai reliģiska. Lai iestātos pret abortiem, nemaz nav jātic Dievam: arī ateists vai agnostiķis ar sev dabiski piemītošajām racionālajām spējām var saprast, ka nedzimušas cilvēka dzīvības iznīcināšana ir amorāla. Viņš var teikt, piemēram, ka viņam riebjas vardarbība pret visvājāko būtni, kas nespēj pati sevi aizsargāt. Viņš var arī teikt, ka ir noziedzīgi neļaut piedzimt cilvēkam, kurš, par spīti grūtībām, būtu varējis izaugt par visas cilvēces labdari un izglābt neskaitāmas dzīvības. Viņš var tikpat labi piesaukt arī citus racionālus argumentus, kuriem pašiem par sevi nav nekāda sakara ar reliģiju dogmām un ticējumiem.
Tātad S. Olsena ir acīmredzami sajaukusi cēloni un sekas. Proti, ne jau tāpēc aborts ir atzīstams par amorālu, ka katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem, bet gan gluži otrādi – katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem tāpēc, ka tie ir objektīvi amorāli. (..)
Pēdējie jaunumi!
Dārgie bloga lasītāji! Paldies par jūsu lūgšanām un atbalstu. Pavisam nesen atgriezos no misijas pie Norvēģijas latviešiem, un vēlos sirsnīgi pateikties visiem, kuri mani tur uzņem un par visiem, kas ir iesaistījušies šajā misijā. Aicinu ikvienu turpināt sirsnīgi lūgties par šīs misijas turpināšanos. Nākamie dievkalpojumi Tonsbergā un Drammenē būs 7 un 8.martā.
Daudzi jautā, kādēļ šobrīd vairs nav daudz ierakstu manā blogā? Tādēļ, ka ar straujiem soļiem tuvojas sesija un man ir daudz jālasa un jāgatavojas eksāmeniem. Šajā sesijā man ir 6 apjomīgi eksāmeni, tādēļ vēlos aicināt jūs visus palūgties par mani. Tiksimies pēc neilga brītiņa, jo man ir dažas domas, ar kurām vēlos padalīties bloga "lappusēs". Dieva svētības jums visiem un viens rožukroņa noslēpums katru dienu par visiem bloga lasītājiem!
Gribētu arī lūgt aizlūgšanu par maniem eksāmeniem - 26.janvārī 11.00; 28.janvārī 11.00.
Daudzi jautā, kādēļ šobrīd vairs nav daudz ierakstu manā blogā? Tādēļ, ka ar straujiem soļiem tuvojas sesija un man ir daudz jālasa un jāgatavojas eksāmeniem. Šajā sesijā man ir 6 apjomīgi eksāmeni, tādēļ vēlos aicināt jūs visus palūgties par mani. Tiksimies pēc neilga brītiņa, jo man ir dažas domas, ar kurām vēlos padalīties bloga "lappusēs". Dieva svētības jums visiem un viens rožukroņa noslēpums katru dienu par visiem bloga lasītājiem!
Gribētu arī lūgt aizlūgšanu par maniem eksāmeniem - 26.janvārī 11.00; 28.janvārī 11.00.
Abonēt:
Ziņas (Atom)