Sprediķis Lielajai Ceturtdienai, izdevumam "Mieram tuvu"
Dārgie “Mieram tuvu” lasītāji. Uzsākam Trīs Svēto Dienu, jeb Triduum svinības, kurā Dievs caur Baznīcas liturģiju ievedīs mūsu ticības pašā svarīgākajā notikumā – Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās svinībās. Lielās Ceturtdienas akcenti ir priesterība un Euharistija. Baznīcas tēvi ir norādījuši, ka Baznīca ir tur, kur ir bīskaps un Euharistija. Līdz ar to priesterība un Euharistija ir dziļi saistīti, jo Euharistija veido Baznīcu un svētās Mises upuris ir Baznīcas centrā. Pāvests Benedikts XVI ir uzsvēris, ka Baznīca ir Jēzus galda kopība (“Opera omnia”, VIII/I). Pāvests Francisks, 2020.gada novembra vispārējā audiencē uzsvēra, ka “Baznīcu veido Dievs un nevis cilvēki ar saviem skaļajiem darbiem. Baznīca nav tirgus. Tā nav uzņēmēju grupa. Tā nav nekāda politiska partija. Baznīca ir Svētā Gara darbs”. Tāpēc šajās īsajās pārdomās vēlos veikt sava veida sintēzi, jeb saikni, kāda pastāv starp Euharistiju, kalpojošo un vispārējo priesterību.
Lai sūtība, ko Kristus uzticējis saviem apustuļiem, varētu tikt turpināta Baznīcā līdz pat laiku beigām, tika iedibināts apustuliskā kalpojuma sakraments – ordinācijas, jeb priesterības sakraments (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1536). Dievs pats izvēlas no savas tautas, kura pēc būtības jau ir priesteriska, dažus cilvēkus, kurus vēlas padarīt par tiem, caur kuru rokām Dieva pestīšanas darbs tiek turpināts šajā pasaulē. Hrizmas svētās Mises ievaddziesmā dzirdējām šādus vārdus: “Jēzus Kristus mūs ir darījis par Valstību, par priesteriem Dievam un savam Tēvam”. Tātad nav “divas Baznīcas” – laju un hierarhiskās. Nav divas pretnostatītas grupas – “parastie” katoļi un garīdznieki. Ticīgā tauta “izlūdz” priesterus no sava vidus, kuri pēc tam kalpo Dieva Tautai, mācot un sludinot Dieva Vārdu, dalot svētos Sakramentus, svinot Svēto Misi un vadot draudzes kopienas. Bieži vien mēs nenovērtējam izcilo priesterības sakramenta dāvanu, ko Dievs mums dod, un varbūt tieši šīs nenovērtēšanas dēļ mūsu Garīgais Seminārs ir pustukšs un mums tik ļoti trūkst aicinājumi. Bieži aprunājam, kritizējam un nepieņemam priesterus, jo vērtējam viņus no pasaulīgā skatu punkta, vēloties, lai viņi būtu “veiksmīgi uzņēmēji” un draudzes vadītu kā labas “firmas”, lai viņi būtu labi celtnieki un izdabātu visām mūsu vēlmēm, iegribām un kaprīzēm. Kā tikai kaut kas nav tā kā mēs vēlamies, tā “spuras gaisā”.
Priesterība ir konkrēta cilvēka konsekrācija, jeb veltīšana Dievam. Konkrētais Dieva izraudzītais un aicinātais cilvēks, līdzīgi kā dievnams vai kāda cita sakrāla lieta vai vieta, tiek “izņemts no laicīgās apgrozības” un tiek atdots un veltīts Dievam. Tādēļ viņš labprātīgi izvēlas dzīvi celibātā, velta sevi paklausībā bīskapam, lai nedalīti un pilnībā sevi veltītu kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Priesteris vairs nepieder pats sev, viņš pieder Dievam un Baznīcai, tādējādi viņš kļūst par “Dieva īpašumu”. Protams, ka priesteris saglabā savu grēcīgumu un cilvēciskumu, līdz ar to viņa paša dzīvē šī spriedze, jeb drāma, starp “alter Christus”, būt par “otru Kristu” Euharistijas svinībās un grēcīguma un nepilnīguma apziņu ir īpaši izteikta.
Kā mums raudzīties uz priesterības dāvanu Baznīcā? Domāju, ka tikai un vienīgi caur Euharistijas prizmu. Priesteris ir cilvēks, kuru Dievs izraudzīja no mūsu pašu vidus, lai Viņa pestīšanas plāns turpinātos līdz pat pasaules beigām. Euharistija ir eklezioradoša, jeb Baznīca dzimst un tiek “būvēta” no Euharistijas. Jo vairāk mūsu draudzēs būs nemitīgās adorācijas, Euharistiskās procesijas, lūgšanu grupas par aicinājumiem uz priesterību, jo spēcīgāk un dziļāk uzplauks gan aicinājumi uz priesterību, gan uzplauks arī pati vietējā Baznīca. Euharistijas un adorācijas kults ir dziļi un nesaraujami saistīts ar aicinājumu uzplaukumu lokālajā Baznīcā. Ne jau kādas programmas vai aicinājumu pastorāles veicinās aicinājumu skaita pieaugumu. Ne jau dažādi reklāmas pasākumi un piesaistīšanas “triki” uzrunās jauniešus doties uz Semināru. Ja ticīgie savās draudzes piedzīvos to, ka viņiem tiek atņemts priesteris, jo vienkārši viņu trūkst, tad viņi ar lielāku dedzību nāks kopā un lūgsies par aicinājumiem. Jo vairāk puiši piekalpos pie altāra kā ministranti, ies procesijās un pavadīs laiku adorācijā, ja viņi ieraudzīs priesteri, kurš ar sakopotu stāju un dziļu lūgšanu svētajā Misē uzlūko Jēzu konsekrētā Hostijā, tad arī viņu sirdīs dzims aicinājums. Aicinājumam uz priesterību nav funkcionāls raksturs, priesterība nav profesija, brīvā laika pavadīšanas laiks, vai kāda cilvēka dzīves “rezerves piedāvājums”.
2009.gada 19.jūnijā, Jēzus Sirds svētkos, pāvests Benedikts XVI izsludināja priesterībai veltīto gadu. „Priesterība – tā ir Jēzus Sirds mīlestība“, bieži teica svētais Arsas prāvests. Pāvests Benedikts XVI, vēstulē, kurā atklāj šo priesterības gadu, citē svēto Jāni Mariju Vianeju: “„Ak, cik liels ir priesteris!… Ja aptvertu, tad nomirtu…. Dievs viņam paklausa: viņš pasaka divus vārdus un mūsu Kungs pēc viņa balss nonāk no debesīm un iekļauj sevi mazā hostijā… Ja nebūtu Ordinācijas sakramenta, mums nebūtu arī Kunga. Kurš Viņu ir ievietojis tur tajā tabernākulā? Priesteris. Kurš pirmais saņem jūsu dvēseli, kad tā ienāk pasaulē? Priesteris. Kurš to baro, lai būtu spēki paveikt tās svētceļojumu? Priesteris. Kurš to sagatavos, lai stātos Dieva priekšā, mazgājot to pēdējoreiz Jēzus Kristus asinīs? Priesteris, atkal priesteris! Un ja šī dvēsele mirst [grēka dēļ], kurš to augšāmcels, kurš darīs to mierīgu un dāvās tai mieru? Atkal priesteris…. Pēc Dieva priesteris ir viss!… Viņš pats to sapratīs vien debesīs. Ja mēs saprastu, kas ir priesteris virs zemes, mēs mirtu: nevis no bailēm, bet no mīlestības… bez priestera mūsu Kunga ciešanas un nāve būtu nekam nederīgas. Priesteris ir tas, kurš turpina atpestīšanas darbu virs zemes… Kam būtu vajadzīga māja, piepildīta ar zeltu, ja nebūtu neviena, kas atver durvis? Priesterim pieder debesu dārgumu atslēgas: viņš ir tas, kas atver durvis; viņš ir labā Dieva ekonoms; Viņa labumu pārvaldnieks… Atstājiet vienu draudzi uz divdesmit gadiem bez priestera un tur tiks pielūgti lopi… Priesteris nav priesteris sevis dēļ, viņš ir jūsu dēļ” (izmantots www.katolis.lv piedāvātais tulkojums).
Tātad, priesterisko aicinājumu pieaugums ir dziļi saistīts ar pašu priesteru svētumu un uzticību Kristus dotajam priesterības ideālam. Pāvests Benedikts XVI uzsver, ka: “priesteriskā kalpojuma iedarbīgums paliek neatkarīgs no kalpotāja svētuma; bet nedrīkst aizmirst par neparasto auglīgumu, kas rodas, satiekoties objektīvajam kalpojuma svētumam ar subjektīvo kalpotāja svētumu” (vēstule, pasludinot priesterības gadu). Ir ļoti jāuzmanās draudzi pārvērst par dažādu pasākumu vai pastorālo piedāvājumu un aktivitāšu centru, vai sociāli karitatīvo iestādi, izmirstot par draudzes un Baznīcas centru – Jēzu, kurš mājo Tabernākulā, Monstrancē, Svētajā Misē četros veidos – celebrantā, Dieva Vārdā, Dieva Tautā un Euharistiskajās zīmēs. Lai šī Lielā Ceturtdiena mums palīdz salikt pareizos akcentus savā kristieša dzīvē un lai mēs nezaudētu šo pārdabisko saikni: Jēzus Kristus, kurš mājo savā Baznīcā, ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā, kuru mums dāvā Kristus priesteri. Kopā ar savu draudzes ganu – priesteri, garīgi “ienirsim” šo svēto dienu mistagoģisko zīmju noslēpumā, lai tad kopā ar visu Baznīcu varētu piedzīvot Kristus augšāmcelšanās spēku.
Lai sūtība, ko Kristus uzticējis saviem apustuļiem, varētu tikt turpināta Baznīcā līdz pat laiku beigām, tika iedibināts apustuliskā kalpojuma sakraments – ordinācijas, jeb priesterības sakraments (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1536). Dievs pats izvēlas no savas tautas, kura pēc būtības jau ir priesteriska, dažus cilvēkus, kurus vēlas padarīt par tiem, caur kuru rokām Dieva pestīšanas darbs tiek turpināts šajā pasaulē. Hrizmas svētās Mises ievaddziesmā dzirdējām šādus vārdus: “Jēzus Kristus mūs ir darījis par Valstību, par priesteriem Dievam un savam Tēvam”. Tātad nav “divas Baznīcas” – laju un hierarhiskās. Nav divas pretnostatītas grupas – “parastie” katoļi un garīdznieki. Ticīgā tauta “izlūdz” priesterus no sava vidus, kuri pēc tam kalpo Dieva Tautai, mācot un sludinot Dieva Vārdu, dalot svētos Sakramentus, svinot Svēto Misi un vadot draudzes kopienas. Bieži vien mēs nenovērtējam izcilo priesterības sakramenta dāvanu, ko Dievs mums dod, un varbūt tieši šīs nenovērtēšanas dēļ mūsu Garīgais Seminārs ir pustukšs un mums tik ļoti trūkst aicinājumi. Bieži aprunājam, kritizējam un nepieņemam priesterus, jo vērtējam viņus no pasaulīgā skatu punkta, vēloties, lai viņi būtu “veiksmīgi uzņēmēji” un draudzes vadītu kā labas “firmas”, lai viņi būtu labi celtnieki un izdabātu visām mūsu vēlmēm, iegribām un kaprīzēm. Kā tikai kaut kas nav tā kā mēs vēlamies, tā “spuras gaisā”.
Priesterība ir konkrēta cilvēka konsekrācija, jeb veltīšana Dievam. Konkrētais Dieva izraudzītais un aicinātais cilvēks, līdzīgi kā dievnams vai kāda cita sakrāla lieta vai vieta, tiek “izņemts no laicīgās apgrozības” un tiek atdots un veltīts Dievam. Tādēļ viņš labprātīgi izvēlas dzīvi celibātā, velta sevi paklausībā bīskapam, lai nedalīti un pilnībā sevi veltītu kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Priesteris vairs nepieder pats sev, viņš pieder Dievam un Baznīcai, tādējādi viņš kļūst par “Dieva īpašumu”. Protams, ka priesteris saglabā savu grēcīgumu un cilvēciskumu, līdz ar to viņa paša dzīvē šī spriedze, jeb drāma, starp “alter Christus”, būt par “otru Kristu” Euharistijas svinībās un grēcīguma un nepilnīguma apziņu ir īpaši izteikta.
Kā mums raudzīties uz priesterības dāvanu Baznīcā? Domāju, ka tikai un vienīgi caur Euharistijas prizmu. Priesteris ir cilvēks, kuru Dievs izraudzīja no mūsu pašu vidus, lai Viņa pestīšanas plāns turpinātos līdz pat pasaules beigām. Euharistija ir eklezioradoša, jeb Baznīca dzimst un tiek “būvēta” no Euharistijas. Jo vairāk mūsu draudzēs būs nemitīgās adorācijas, Euharistiskās procesijas, lūgšanu grupas par aicinājumiem uz priesterību, jo spēcīgāk un dziļāk uzplauks gan aicinājumi uz priesterību, gan uzplauks arī pati vietējā Baznīca. Euharistijas un adorācijas kults ir dziļi un nesaraujami saistīts ar aicinājumu uzplaukumu lokālajā Baznīcā. Ne jau kādas programmas vai aicinājumu pastorāles veicinās aicinājumu skaita pieaugumu. Ne jau dažādi reklāmas pasākumi un piesaistīšanas “triki” uzrunās jauniešus doties uz Semināru. Ja ticīgie savās draudzes piedzīvos to, ka viņiem tiek atņemts priesteris, jo vienkārši viņu trūkst, tad viņi ar lielāku dedzību nāks kopā un lūgsies par aicinājumiem. Jo vairāk puiši piekalpos pie altāra kā ministranti, ies procesijās un pavadīs laiku adorācijā, ja viņi ieraudzīs priesteri, kurš ar sakopotu stāju un dziļu lūgšanu svētajā Misē uzlūko Jēzu konsekrētā Hostijā, tad arī viņu sirdīs dzims aicinājums. Aicinājumam uz priesterību nav funkcionāls raksturs, priesterība nav profesija, brīvā laika pavadīšanas laiks, vai kāda cilvēka dzīves “rezerves piedāvājums”.
2009.gada 19.jūnijā, Jēzus Sirds svētkos, pāvests Benedikts XVI izsludināja priesterībai veltīto gadu. „Priesterība – tā ir Jēzus Sirds mīlestība“, bieži teica svētais Arsas prāvests. Pāvests Benedikts XVI, vēstulē, kurā atklāj šo priesterības gadu, citē svēto Jāni Mariju Vianeju: “„Ak, cik liels ir priesteris!… Ja aptvertu, tad nomirtu…. Dievs viņam paklausa: viņš pasaka divus vārdus un mūsu Kungs pēc viņa balss nonāk no debesīm un iekļauj sevi mazā hostijā… Ja nebūtu Ordinācijas sakramenta, mums nebūtu arī Kunga. Kurš Viņu ir ievietojis tur tajā tabernākulā? Priesteris. Kurš pirmais saņem jūsu dvēseli, kad tā ienāk pasaulē? Priesteris. Kurš to baro, lai būtu spēki paveikt tās svētceļojumu? Priesteris. Kurš to sagatavos, lai stātos Dieva priekšā, mazgājot to pēdējoreiz Jēzus Kristus asinīs? Priesteris, atkal priesteris! Un ja šī dvēsele mirst [grēka dēļ], kurš to augšāmcels, kurš darīs to mierīgu un dāvās tai mieru? Atkal priesteris…. Pēc Dieva priesteris ir viss!… Viņš pats to sapratīs vien debesīs. Ja mēs saprastu, kas ir priesteris virs zemes, mēs mirtu: nevis no bailēm, bet no mīlestības… bez priestera mūsu Kunga ciešanas un nāve būtu nekam nederīgas. Priesteris ir tas, kurš turpina atpestīšanas darbu virs zemes… Kam būtu vajadzīga māja, piepildīta ar zeltu, ja nebūtu neviena, kas atver durvis? Priesterim pieder debesu dārgumu atslēgas: viņš ir tas, kas atver durvis; viņš ir labā Dieva ekonoms; Viņa labumu pārvaldnieks… Atstājiet vienu draudzi uz divdesmit gadiem bez priestera un tur tiks pielūgti lopi… Priesteris nav priesteris sevis dēļ, viņš ir jūsu dēļ” (izmantots www.katolis.lv piedāvātais tulkojums).
Tātad, priesterisko aicinājumu pieaugums ir dziļi saistīts ar pašu priesteru svētumu un uzticību Kristus dotajam priesterības ideālam. Pāvests Benedikts XVI uzsver, ka: “priesteriskā kalpojuma iedarbīgums paliek neatkarīgs no kalpotāja svētuma; bet nedrīkst aizmirst par neparasto auglīgumu, kas rodas, satiekoties objektīvajam kalpojuma svētumam ar subjektīvo kalpotāja svētumu” (vēstule, pasludinot priesterības gadu). Ir ļoti jāuzmanās draudzi pārvērst par dažādu pasākumu vai pastorālo piedāvājumu un aktivitāšu centru, vai sociāli karitatīvo iestādi, izmirstot par draudzes un Baznīcas centru – Jēzu, kurš mājo Tabernākulā, Monstrancē, Svētajā Misē četros veidos – celebrantā, Dieva Vārdā, Dieva Tautā un Euharistiskajās zīmēs. Lai šī Lielā Ceturtdiena mums palīdz salikt pareizos akcentus savā kristieša dzīvē un lai mēs nezaudētu šo pārdabisko saikni: Jēzus Kristus, kurš mājo savā Baznīcā, ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā, kuru mums dāvā Kristus priesteri. Kopā ar savu draudzes ganu – priesteri, garīgi “ienirsim” šo svēto dienu mistagoģisko zīmju noslēpumā, lai tad kopā ar visu Baznīcu varētu piedzīvot Kristus augšāmcelšanās spēku.
Trīs svēto Lieldienu dienu - Triduum nozīmes skaidrojums
 |
| Valmieras baznīca. Foto J. Buliņa |
Katoļu Baznīcā ar vārdu Lieldienas neapzīmē kādu vienu vai divas dienas, bet pat veselas trīs dienas – latīņu valodā saucam tās par Triduum (burtiski – trīs dienas). Kādas dienas? Lai to saprastu, ir vajadzīgs īss ieskats liturģisko kalendāru un laika skaitīšanas veidu pasaulē.
Kristīgajā pasaulē skaitām dienas no pusnakts līdz pusnaktij, tas nozīmē, ka pusnaktī pārejam uz nākošo dienu. Taču jūdi skaita laiku citādāk – katra nākošā diena sākas plkst. 18:00 (pēc mūsu laika, jo viņiem tad ir 00:00), tad 12 stundas ilgst nakts un 12 stundas diena. Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, mūsu pirmdienas vakars (sākot no 18:00) jūdiem ir jau otrdiena – protams, šeit runājam par liturģisko laika skaitīšanu.
Katoļu Baznīca svētku svinēšanā ir saglabājusi jūdu laika skaitīšanas veidu. Diemžēl sakarā ar to mums ir neliels apjukums liturģisko dienu skaitīšanas un to nosaukumu ziņā. Jo īpaši labi to varam redzēt, apskatot Triduum piemēru. Mēs esam pieraduši teikt Lielā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena, Kristus augšāmcelšanās svētdiena. Vienkārši saskaitot, sanāks četras dienas. Tomēr, ja paraudzīsimies no jūdu laika izpratnes puses, tad ir tikai trīs dienas (naktis-dienas): piektdiena, sestdiena un svētdiena.
Taču lietas būtība nav tajā, kā mēs saucam šīs dienas, vai kā mēs tās skaitām, bet gan tajā, ka šīm dienām ir īpašs raksturs. Nosaukums Triduum nav izvēlēts nejauši. Katoļu Baznīcā tulkojam to kā Trīs svētās dienas, bet šāds tulkojums neizsaka lietas būtību. Šķiet, vistuvāk latīņu valodas vārdam būtu Trijdiena vai arī Trīsdiena (bet latviešu valodā, ja nemaldos, tādu vārdu nav). Tomēr – pat latīniskais nosaukums runā par to, ka šīs trīs dienas veido it kā vienu dienu. Ir svarīgi to apzināties. Lieldienu svinēšana ilgst trīs naktis-dienas – tā sākas Lielās ceturtdienas vakarā (18:00) un beidzas Kristus augšāmcelšanās svētdienas vakarā (18:00).
Šo triju nakts-dienu vienotība īpašā veidā izpaužas lūgšanu norisē. Mēs, katoļi, katru svēto Misi iesākam un beidzam ar krusta zīmi. Triduum laikā šādas krusta zīmes ir tikai divas reizes: Lielās ceturtdienas dievkalpojuma sākumā un Lieldienu vigilijas (sestdienas vakarā) beigās! Triduum ir īpašs dievkalpojums – viens dievkalpojums, kas ilgst trīs dienas. Tieši tādēļ labākai Lieldienu noslēpuma – mūsu ticības stūrakmens – izpratnei ir ļoti svarīgi censties (pēc iespējas) piedalīties visos Lieldienu dievkalpojumos.
Paskatīsimies tagad, kas notiek mūsu baznīcās šajās nakts-dienās. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ (piemēram, priesteru trūkums) ne visu, par ko šeit lasīsim, ir iespējams īstenot mūsu baznīcās, īpaši laukos. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams uzzināt, kā varētu būt un pēc kā tiecamies.
.jpg)
Nozagtā svētdiena!
Pēdējā laikā novēroju, ka aizvien vairāk katoļu sāk ignorēt svētdienas dievkalpojuma apmeklēšanu klātienē, savā draudzē, tādēļ nolēmu nedaudz pārdomāt par svētdienas lomu un tās nozīmi katra kristieša dzīvē. Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver, ka “piedalīšanās kopējā svētdienas Euharistijas svinēšanā apliecina piederību un uzticību Kristum un Viņa Baznīcai. Tādā veidā ticīgie pauž savu vienotību ticībā un mīlestībā. Kopīgi viņi liecina par Dieva svētumu un savu cerību uz pestīšanu. Viņi viens otru stiprina dzīvot Svētā Gara vadībā” (KBK 2182). Obligāta prasība svētdienās būt svētajā Misē baznīcā izriet no Dieva dotā trešā baušļa: “Tev būs svēto dienu svētīt” un arī Baznīcas baušļa: “Svētdienās un pārējās svinamajās svētku dienās ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās Svētajā Misē”.
Ļaunajam garam ļoti nepatīk tas, ka kristieši svētdienās sanāk kopā, pielūdz Dievu un stiprina viens otru ticībā. Ļaunajam garam ir ļoti patīkami, kad kristietis, katolis sāk savu ticību individualizēt, atraujot to no Baznīcas kopienas ticības. Kāda ir ļaunā gara taktika, lai mēs aizvien retāk ietu uz Baznīcu?
1. Garīgais slinkums, jeb acēdija. Tuvojoties dievnamam svētdienā, arī pašā baznīcā cilvēkam sāk nākt miegs, uzmācas garlaicība, apnikums. Iezogas doma, ka es šo laiku varēju taču izmantot “lietderīgāk”;
2. Nespēja noticēt, ka svētdienā, atliekot darbu un veltot šo dienu Dievam un paša atpūtai, mēs sešās dienās varēsim paveikt daudz vairāk, nekā svētdien strādājot un neejot uz baznīcu
3. Dažādas atrakcijas, izbraucieni, bērnu pulciņi, sacensības, viesības, militārās mācības, pasākumi, koncerti, festivāli un vēl daudz un daudz kas cits, kas tiek plānots svētdienas rīta pusē, lai tik bērni, jaunieši un pieaugušie nevarētu aiziet līdz baznīcai. Diemžēl, prioritāšu sarakstā, baznīca un dievkalpojums bieži vien zaudē.
4. Vienkārši aizņemtība. Cilvēks tiek ierauts tik lielā darbu un pienākumu virpulī, ka aizmirst par svētdienas atpūtu un dievkalpojumu.
5. Svētdienas, kā iepirkšanās un veikalu dienas. Diemžēl, daudziem lielveikalu un iepirkšanās centru, izklaides vietu darbiniekiem svētdien ir jāstrādā un viņi nevar aiziet uz baznīcu.
6. Nespēja pieņemt, ka mani ieraudzīs baznīcā. Ļoti dīvains arguments, bet ir cilvēki, kuriem nepatīk, ka kāds cits viņu ieraudzīs dievnamā, kopā ar citiem ticīgajiem. “Es labāk palūgšos baznīcā tad, kad tur nav cilvēku”, viņi saka.
7. Nepatika pret garīdznieku, vai arī klejošanu uz to draudzi, kur ir „foršāks” priesteris vai draudze. Atbilde šim argumentam ir tāda, ka mana draudze ir tā, kura atrodas vistuvāk manai dzīvesvietai, nevis tā, kura patīk manām emocijām un iegribām.
8. Nespēja pieņemt to, ka draudzē viss nenotiek pēc mana prāta. Nekad koris nedziedās tik perfekti, kā es gribētu, priestera sprediķi ne vienmēr būs aizraujoši un interesanti.
9. Garīgā manipulācija. “Nu nevajag jau tik ļoti pārspīlēt ar to reliģiozitāti”, viņi saka. Liela daļa katoļu paši pie sevis izdomā, ka var jau uz baznīcu aiziet tikai lielos svētkos un ar to pietiks. Tomēr nepietiks gan. Reti ejot uz baznīcu, mēs nevaram augt garīgi un arī intelektuāli, jo priestera sprediķi un draudzes garīgā dzīve mums palīdz palikt autentiskajā ticībā un katoliskumā. Ja reti ejam uz baznīcu, tad pakāpeniski attālināmies no Dieva, Baznīcas, savas katoliskās ticības, kļūstam remdeni un beigās neticam vispār. Nav iespējams ticēt pa vienam. Svētdienas dievkalpojums ir vieta, kur es augu ticībā un palieku Baznīcā ar sirdi un dvēseli.
10.Atradīsim laiku svētdienas dievkalpojumu un neatliksim iešanu uz baznīcu. Mana tukšā vieta baznīcā kļūst par mēmu liecinieku tam, cik es esmu nolaidīgs gan pret sevi, gan arī pret draudzes kopienu, kuru savā veidā nododu, neaizejot uz dievkalpojumu svētdienā.
Lai mums visiem ir svētīgs šis atlikušais Lielā Gavēņa laiks!
Ļaunajam garam ļoti nepatīk tas, ka kristieši svētdienās sanāk kopā, pielūdz Dievu un stiprina viens otru ticībā. Ļaunajam garam ir ļoti patīkami, kad kristietis, katolis sāk savu ticību individualizēt, atraujot to no Baznīcas kopienas ticības. Kāda ir ļaunā gara taktika, lai mēs aizvien retāk ietu uz Baznīcu?
1. Garīgais slinkums, jeb acēdija. Tuvojoties dievnamam svētdienā, arī pašā baznīcā cilvēkam sāk nākt miegs, uzmācas garlaicība, apnikums. Iezogas doma, ka es šo laiku varēju taču izmantot “lietderīgāk”;
2. Nespēja noticēt, ka svētdienā, atliekot darbu un veltot šo dienu Dievam un paša atpūtai, mēs sešās dienās varēsim paveikt daudz vairāk, nekā svētdien strādājot un neejot uz baznīcu
3. Dažādas atrakcijas, izbraucieni, bērnu pulciņi, sacensības, viesības, militārās mācības, pasākumi, koncerti, festivāli un vēl daudz un daudz kas cits, kas tiek plānots svētdienas rīta pusē, lai tik bērni, jaunieši un pieaugušie nevarētu aiziet līdz baznīcai. Diemžēl, prioritāšu sarakstā, baznīca un dievkalpojums bieži vien zaudē.
4. Vienkārši aizņemtība. Cilvēks tiek ierauts tik lielā darbu un pienākumu virpulī, ka aizmirst par svētdienas atpūtu un dievkalpojumu.
5. Svētdienas, kā iepirkšanās un veikalu dienas. Diemžēl, daudziem lielveikalu un iepirkšanās centru, izklaides vietu darbiniekiem svētdien ir jāstrādā un viņi nevar aiziet uz baznīcu.
6. Nespēja pieņemt, ka mani ieraudzīs baznīcā. Ļoti dīvains arguments, bet ir cilvēki, kuriem nepatīk, ka kāds cits viņu ieraudzīs dievnamā, kopā ar citiem ticīgajiem. “Es labāk palūgšos baznīcā tad, kad tur nav cilvēku”, viņi saka.
7. Nepatika pret garīdznieku, vai arī klejošanu uz to draudzi, kur ir „foršāks” priesteris vai draudze. Atbilde šim argumentam ir tāda, ka mana draudze ir tā, kura atrodas vistuvāk manai dzīvesvietai, nevis tā, kura patīk manām emocijām un iegribām.
8. Nespēja pieņemt to, ka draudzē viss nenotiek pēc mana prāta. Nekad koris nedziedās tik perfekti, kā es gribētu, priestera sprediķi ne vienmēr būs aizraujoši un interesanti.
9. Garīgā manipulācija. “Nu nevajag jau tik ļoti pārspīlēt ar to reliģiozitāti”, viņi saka. Liela daļa katoļu paši pie sevis izdomā, ka var jau uz baznīcu aiziet tikai lielos svētkos un ar to pietiks. Tomēr nepietiks gan. Reti ejot uz baznīcu, mēs nevaram augt garīgi un arī intelektuāli, jo priestera sprediķi un draudzes garīgā dzīve mums palīdz palikt autentiskajā ticībā un katoliskumā. Ja reti ejam uz baznīcu, tad pakāpeniski attālināmies no Dieva, Baznīcas, savas katoliskās ticības, kļūstam remdeni un beigās neticam vispār. Nav iespējams ticēt pa vienam. Svētdienas dievkalpojums ir vieta, kur es augu ticībā un palieku Baznīcā ar sirdi un dvēseli.
10.Atradīsim laiku svētdienas dievkalpojumu un neatliksim iešanu uz baznīcu. Mana tukšā vieta baznīcā kļūst par mēmu liecinieku tam, cik es esmu nolaidīgs gan pret sevi, gan arī pret draudzes kopienu, kuru savā veidā nododu, neaizejot uz dievkalpojumu svētdienā.
Lai mums visiem ir svētīgs šis atlikušais Lielā Gavēņa laiks!
Gaidāmie pasākumi Salaspils katoļu draudzē 2025.gadā
Gaidāmo notikumu plāns Salaspils Romas katoļu draudzē
(saraksts nemitīgi var mainīties)
Marts
25marts – Kunga Pasludināšanas svētki. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 latviski.
30.marts - mēneša pēdējā svētdiena. Aizlūgums par garīgo un
fizisko dziedināšanu. Rīgas Starpdiecēžu Garīgā Semināra semināristu
prezentācija. Garīgās adopcijas solījumu salikšana.
Aprīlis
5.aprīlis - mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja līdz 19.30.
6.aprīlis – mēneša pirmā
svētdiena. Jēzus Sirds godināšana.
11.aprīlis– Nakts krustaceļš Salaspilī.
Starts 20.00. Finišs 12.aprīlī 5.00.
12.aprīlis– Draudzes rekolekcijas.
Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja no 18.00 – 21.00.
13.aprīlis – Pūpolu, jeb Palmu svētdiena.
Sākas Lielā nedēļa. Grēksūdzes uzklausa vairāki priesteri.
17.aprīlis – Lielā Ceturtdiena. Svētā
Mise 18.30.
18.aprīlis – Lielā Piektdiena. 13.30
krustaceļš baznīcā, 15.00 Kunga Ciešanu dievkalpojums.
19.aprīlis – Lielā sestdiena. Ūdeni un
Lieldienu maltīti svētīs tikai pēc vakara vigilijas dievkalpojuma. 18.00 –
Lieldienu vigilijas svinīgā svētā Mise, kristības solījumu atjaunošana, uguns,
ūdens un Lieldienu maltītes svētīšana. Vissvētākā Sakramenta adorācija visu
nakti.
20.aprīlis – Jēzus Kristus Augšāmcelšanās
Lielie svētki. 8.00 - lūgšana pie Kristus kapa, svinīga svētā Mise, procesija
apkārt baznīcai, baznīcas zvani. 11.00 - svētā Mise krievu valodā. 15.00 -
svētā Mise latviešu valodā Baldonē.
21.aprīlis – Otrās Lieldienas. 9.00 sv.
Mise krievu valodā. 11.00 sv. Mise latviešu valodā.
27.aprīlis - mēneša pēdējā svētdiena.
Aizlūgums par garīgo un fizisko dziedināšanu.
Maijs
1.-4.maijs – Svētceļojums uz Skaistkalnes Dievmātes Sanktuāriju. Iziešana 1.maijā ar svēto Misi plkst. 8.00.
4.maijs – mēneša pirmā svētdiena. Jēzus Sirds godināšana.
Euharistiskā procesija apkārt baznīcai pēc galvenās sv. Mises.
11.maijs – Labā Gana svētdiena, lūgšanas par aicinājumiem un
garīgo kārtu. Mātes diena. Salaspils pašvaldība liedz piekļuvi dievnama
stāvlaukumam.
17.maijs – Baznīcu nakts. 16.00 “Pieskarties mūžībai - Armēnijas
dievnamu robustais šarms. Andreja Svilāna fotopiezīmes.”. 19.00 draudzes kora
“Oremus” garīgās mūzikas koncerts.
25.maijs – Bērnu un pieaugušo svētdienas skolas dalībnieku pirmā
svētā Komūnija.
29.maijs – Kunga Debeskāpšanas svētki. Svētās Mises 8.00 krievu
valodā, 18.30 latviski. Ziedojumi Jeruzalemes svētvietu uzturēšanai.
30.maijs – 31.maijs – draudzes
saliedēšanās pasākums – draudzes dienas.
Jūnijs
1.jūnijs - mēneša pirmā svētdiena. Jēzus Sirds godināšana.
Patiesība jūs darīs brīvus!
Patiesība jūs darīs brīvus. Tie ir Jēzus vārdi. Ilgi domāju, vai rakstīt šīs lietas, vai nerakstīt. Tomēr nolēmu uzrakstīt. Īsi pēc priestera Konstantīna Bojāra aiziešanas mūžībā, kāds cits priesteris internetā izplatīja melīgu informāciju, ka es esot liedzis cienījamam priesterim dzīves nogalē pieeju virtuvei Ogres sv.Meinarda Romas katoļu draudzē. Vēlos informēt, ka tie ir meli, kādus izplatīja šis priesteris, kurš pats nezina, vai vēl ir vai nav priesteris. Par to, ka priesterim Konstantīnam Bojāram bija pieeja virtuvei, var liecināt abi mani vikāri. Es pats reāli dzīvoju Salaspilī un priesterim Konstantīnam (lai Dievs dāvā mužīgo mieru) bija visas tiesības un iespējas draudzē. Tam priesterim, kas izplatīja šos melus, novēlu visu to labāko dzīvē.
Sapņu garīgā nozīme
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 9, 28b-36)
Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā lūgties.
Viņam lūdzoties, Viņa sejas izskats kļuva citāds un apģērbs tapa mirdzoši
balts. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu. Tie bija Mozus un Elijs, kuri
parādījās godībā un runāja par Viņa aiziešanu, kas Viņam būs jāpiepilda
Jeruzalemē. Bet Pēterim un tiem, kas ar viņu bija kopā, uzmācās miegs.
Uzmodušies tie ieraudzīja Viņa godību un divus vīrus, kas stāvēja pie Viņa. Un
notika, ka, tiem attālinoties no Viņa, Pēteris sacīja Jēzum: “Mācītāj, mums ir
labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu
Elijam.” Viņš nezināja pats, ko runā. Bet, viņam tā vēl runājot, parādījās
mākonis un viņus apēnoja. Un tie izbijās, ieejot mākonī. Un no mākoņa atskanēja
balss, kas sacīja: “Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!” Un brīdī, kad
atskanēja balss, Jēzus bija jau viens. Bet viņi klusēja un tajās dienās
nevienam neko nestāstīja par to, ko bija redzējuši. Tie ir Svēto Rakstu
vārdi.
Dārgie svētrīta klausītāji!
Ceru, ka visi esam labi izgulējušies?
Pēc garas darba dienas, kad esam daudz strādājuši, svētdiena ir tā diena, kas pilnībā
veltīta Dieva pielūgsmei, dievkalpojuma apmeklēšanai un atpūtai ģimenes vai
tuvu cilvēku lokā. Miegs ir ļoti svarīga dimensija mūsu katra ikdienas dzīvē. Miegs ir nervu sistēmas izraisīts
dabīgs stāvoklis, kad organisms atpūšas,
atjaunojas un uzkrājas audu enerģētiskās un funkcionālās rezerves. Miegam
raksturīga pazemināta fiziska aktivitāte un apkārtējās pasaules uztvere. Nakts cilvēkiem
ir ļoti svarīga. Guļot uzkrājas rezerves un smadzenes turpina apstrādāt un
sakārtot dienas laikā apgūto un piedzīvoto, lai mēs varētu to izmantot nākotnē.
Miegs nav statisks, tā ilgums un process cilvēka dzīves gaitā mainās. Dzīves
sākumā nepieciešams vairāk miega nekā pieaugušiem
cilvēkiem. Vecākiem cilvēkiem diennakts
ritms var būt izjucis, miegs ir saraustīts, viņi sliktāk izguļas.
Mūsdienās miega kvalitātei tiek
pievērsta īpaši liela vērība. Ir speciāli miega centri un speciālisti, kas
palīdz cilvēkam sakārtot miega un atpūtas režīmus. Psihologi skaidro, ka
sapnis ir apziņas nekontrolēts redzes,
retāk dzirdes tēls,
no pieredzes fragmentiem
fantastiski savirknēti notikumu sižeti,
ko cilvēks pārdzīvo miegā sakarā
ar atsevišķu galvas smadzeņu apvidu
pastiprinātu darbību, kamēr plaši smadzeņu apvidi atrodas kavēšanas stāvoklī.
Sapņa satura analīze var
norādīt uz cilvēka personības īpašībām, centrālās nervu sistēmas un
visa organisma funkcionālo
stāvokli vai kādu neatklātu hronisku slimību.
Zinātni, kas pēta visu par un ap sapņiem, sauc par oneiroloģiju
[https://lv.wikipedia.org/wiki/Sapnis]
Jau no seniem laikiem cilvēki sapņiem
pievērsa lielu uzmanību. Senajā grieķijā tā laika cilvēki apvienoja ārsta un
sapņu tulka funkcijas un izveidoja medicīnas dieva Asklēpija templi. Tajā
slimnieki ieradās uz peldēm un lūgšanām, taču galvenokārt viņi gulēja un
gaidīja, kad sapnī pie viņiem ieradīsies Asklēpijs. Asklēpijs mēdza noteikt
ārstniecības paņēmienus un līdzekļus. Reizēm viņš arī dziedināja pats, pa nakti
slimo ķermeni aizstājot ar jaunu.
Mūsdienu zinātni par sapņiem aizsāka
Zigmunds Freids, kurš uzskatīja, ka
pareiza sapņa interpretācija palīdz atklāt cilvēka psihes noslēpumus.
Freids uzskatīja, ka sapņi ir «karaliskais ceļš uz zemapziņu» [https://www.tvnet.lv/6201707/sapnu-tulkosana]. Arī
Bībelē ir daudz epizodes, kur runā par miegu un miegā ir notikuši dažādi
svarīgi brīži daudzu cilvēku dzīvēs. Psalmos ir uzsvērts, ka svētīgs ir cilvēks,
kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž
paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un
naktīm domā par Viņa bauslību (Ps 1,2). Psalmists uzsver, ka es apgūlos un
aizmigu, un nu es esmu pamodies, jo Tas Kungs mani sargā. (Ps 3,6). Psalmists aizmieg
mierīgs, jo viņš zina, ka apgulsies mierā un dusēs, jo Tu, Kungs, vien dari, ka
dzīvoju drošībā (Ps 4,9). Dievs nekad neguļ, jo psalmos ir teikts, ka
Israēla sargs nesnauž un neguļ (Ps 121, 4).
Vecajā Derībā, tieši miega laikā notiek
brīnumaini notikumi un Dieva pārdabiskās iejaukšanās. Ādama miega laikā, Dievs
no viņa ribas rada tam sievu. “Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār
cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu
ar miesu”, (1 Mozus 2,21). 1 Mozus 15 nodaļā, tieši nakts laikā Dievs dāvā
mierinājumu Ābrahāmam, dodot tam apsolījumu par viņa un veselas tautas nākotni.
12 pantā lasām, ka tad “kad saule bija tuvu rietam, tad Ābrāmam uznāca miegs,
un redzi, izbailes un liela tumsa nolaidās pār viņu” (1 Mozus 15, 12). Savukārt
1 Mozus 28 nodaļā tiek aprakstīts ļoti zīmīgs sapnis, ko patriarhs Jēkabs redz
miegā. “Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to
augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup”
(1 Mozus 28,12). Tieši miegā seko Dieva apsolījums Jēkabam: “Un redzi, Es esmu
ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties
šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev
sacījis." (1 Mozus 28,15).
Nakts Bībelē ir saistīta ar trauksmi,
murgiem un ļauno spēku aktīvu darbību. 1 Mozus grāmatas 19.nodaļā ir aprakstīta
ļauna rīcība, kas tiek pastrādāta cilvēkam guļot ciešā miegā. Naktī ļaunuma
spēki sāk aktivizēties. Tieši tādēļ
Dievs runā miegā, sapņos, lai dotu cerību un iedrošinātu, ka gaisma vienmēr
uzvar tumsu. Ka Dievam pieder pēdējais vārds brīžos, kad mums visapkārt sabiezē
tumsa.
Soģu grāmatas 16.nodaļā ir aprakstīta
epizode par stiprinieku Samsonu, kuram Dievs bija devis ārkārtīgi lielu spēku,
kas palīdzēja viņam cīņās ar filistiešiem. Viņa pretinieki meklēja veidu, kā
atklāt viņa pārdabiskā spēka avotu. Kad ar kādas sievietes šarma palīdzību tas
tika izdarīts, viņš tika iemidzināts un miega laikā viņam šis spēks tika
atņemts. Bībelē Jāzeps sapņoja un skaidroja sapņus, arī Daniēlam Dievs deva
sapņu skaidrošanas dāvanu, kas glāba veselas valstis no bojāejas un dažādām
kataklizmām.
Raugoties uz šiem sapņu tulkošanas un
skaidrošanas gadījumiem Bībelē, roda spamatots jautājums, vai kristietis var
nodarboties ar sapņu tulkošanu? Nē. Kristietis tiešā veidā nevar nodarboties ar
burtisku sapņu tulkošanu, jo nav skaidrs, kur šajā sapnī ir tīri psiholoģiskas
apziņas un zemapziņas reakcijas atblāzma sapņu pasaulē, kur ir mūsu pašu
iedomas, vai kur ir Dieva vai ļaunā iejaukšanās pēdas. Tomēr ir daži sapņi,
kurus atceramies ilgi un kuri vēlāk dzīvē mums ir devuši atbildes par to vai
citu dzīves ceļa izvēli vai virzienu. Ja esam dzīvās attiecībās ar Jēzu, ja
lasam Bībeli, Dieva Vārdu un ikdienā komunicējam ar Dievu, var būt situācijas,
kad Dievs uz mums runā. Tikai jābūt uzmanīgiem, lai uzreiz pēc redzētā sapņa
izdarītu kādus slēdzienus vai interpetācijas.
Ja skatāmies uz Jauno Derību, tad
svētais Jāzeps tieši miegā tika mudināts gan pieņemt jaunos situāciju, kādā
viņš atradās pēc Jaunavas Marijas Pasludināšanas brīža un vēlāk jau dodoties
bēgļu gaitās ar Vissvētāko Jaunavu Mariju un Bērnu Jēzu. “Kunga eņģelis
parādījās sapnī un sacīja: "Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu
sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara” (Mateja 1,20). Kad
Galilejas ezerā bija sacēlušies lieli viļņi, lielas vētras laikā Jēzus cieši
gulēja. ”Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja
laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena”, (Mk 4,40-41). Jēzus miegs
liecināja par uzticēšanos Dievam un paļāvību, ka Viņš kontrolē situāciju. Jēzus
rīkojās līdzīgi kā pravietis Jonas, jo tanī laikā, kad kuģis, uz kura viņš
atradās, gandrīz sāka grimt, gulēja ciešā miegā. “Kuģa ļaudis pārņēma lielas
izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas
bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās
dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā” (Jonas 1,5).
Bībelē, bieži vien nāve un nomiršana
tiek lietots sinonīms aizmigšanai mūžīgajā mierā. Apustulis Pāvils savā pirmajā
vēstulē Tesaloniku draudzei saka: “Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris
un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu”, (1
Tes 4,14). Jau pravietis Isajs saka: “Mosties, mosties, tērpies spēkā...”, (Is
51,9). Jāņa evaņģēlija 11 nodaļā ir aprakstīta sirdi plosoša epizode, kur Jēzus
saņem ziņu, par sava drauga Lācara smago slimību, kas var novest pie nāves.
Jēzus nesteidzās pie viņa doties un beigās Lācars patiesi nomirst. Dodoties pie
mirušā Lācara, Jēzum ar mācekļiem izveidojas interesants dialogs. Jēzus saka:
“"Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eju viņu modināt." Mācekļi Viņam
sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus
to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu.
Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris”, (Jņ 11, 11-14).
Epizodes beigās Jēzus atdzīvina mirušo Lācaru, norādot, ka Jēzus ir Kungs arī
pār nāvi un ka visi, kas mirst Kungā, ir tikai uz mirkli iemiguši. Austrumu
Pareizticīgā Baznīca Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus sauc par
Dievmātes Aizmigšanas svētkiem, norādot, ka Jaunava Marija netiek nāves skarta,
bet ar miesu un dvēseli tiek uzņemta debesu godībā. Apustulis Pāvils turpina šo
domu, rakstot Efezas draudzei: “Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies
augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus”, (Ef 5,14). Tesaloniķiešu draudzei
Pāvils norāda: “Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu
pārsteigt kā kāds zaglis; jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs
nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā
un skaidrā prātā. Kas guļ, tas guļ naktī, un, kas piedzeras, tas piedzeras
naktī. Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un
mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri!” (1 Tes 4-8).
Esiet nomodā, skan aicinājums visiem kristiešiem. Jēzus, pirms savām ciešanām
saka saviem mācekļiem Ģetzemenes dārzā: “Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos
guļam un saka uz Pēteri: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar
Mani nomodā?” (Mt 26,40). Arī Bībeles pēdējie
vārdi: Maran ata, Nāc, Kungs Jēzus, norāda uz šo garīgā nomoda stāvokli,
kādā atrodas visi kristieši, gaidot Jēzus otrreizējo atnākšanu.
Un tagad atgriezīsimies pie šodienas
evaņģēlija teksta. Dzirdējām, ka Jēzus paņēma sev līdzi tuvākos mācekļus, lai
kalnā kopīgi lūgtos. Kalni jau Vecajā Derībā bija īpašas vietas, kur Dievs
satiekas ar cilvēku. Kalni vienmēr ir fascinējuši un pievilkuši cilvēkus. Kalnā
ir sajūta, ka esi tuvāk Dievam un ka uz visu pasauli vari noskatīties it kā no
augšas.
Lūgšanas laikā notiek pārsteidzoša
parādība. Jēzus tiek pārveidots godībā un viņam parādās Mozus un Elijs, kas
simboliski norāda saikni ar Vecās Derības Likumu un praviešiem. Tieši šajā
pārsteidzošajā brīdī mācekļi iemieg. Tāpat viņi iemigs arī Getzemenes dārzā.
Domāju, ka šajā epizodē ir dziļa saikne ar Vecās Derības notikumiem patriarha
Jēkaba dzīvē, kad viņš miegā skatīja kāpņu vīziju. Mācekļi pamostoties piedzīvo
pārdabisku parādību, viņiem atklājas Jēzus godība, kāda tā būs pēc Viņa
godpilnās augšāmcelšanās. Uz mirkli mācekļiem tiek pašķirts debesu godības
aizkars. Uz mirkli. Pēc tam viņi atkal atgriezīsies šīs zemes un pasaules
realitātē. Mācekļi, dzirdot to pašu balsi un tekstu, kurš skanēja Jēzum
solidarizējoties ar visiem grēciniekiem Jordānas upē, klusēja. Kad saskaramies
ar dievišķo godību, vārdi apklust.
Mācekļu iemigšanu var skaidrot divos
veidos. No vienas puses garīgās dzīves autori medz runāt par acēdiju, jeb
garīgo miegainību. Dažreiz arī mēs, iesākot kādu garāku formulu lūgšanu, vai
“skaitot” meditatīvās lūgšanas ar lūgšanu kreļļu palīdzību, mēdzam sākt
žāvāties un acis pašas līp ciet. Kad jāķerās klāt Bībeles lasīšanai, tad uznāk
grūtsirdība un nogurums. Par šādām gara kustībam jau savulaik rakstīja svētais
Ignācijas no Lojolas, Jezuītu ordeņa dibinātājs savos Garīgajos Vingrinājumos,
sakot, ka ļaunais gars uz garīgam lietām uzsūta miegainību un apātiju, bet uz
grēcīgām lietām lielu interesi un aizraušanos. Tādēļ jācenšas pretoties šai
garīgajai miegainībai, jeb acēdijai ar visiem askētiskajiem līdzekļiem, lūdzot
pārdabisku Dieva žēlastības palīdzību. Tomēr, runājot par miegu, vēlos
pieskarties arī vēl citam aspektam. Dažreiz Dieva uzsūta miegu, lai mūs
paralizētu, la mazinātu mūsu cilvēcisko aktivitāti, lai varētu runāt uz mums,
lai varētu pieskarties mūsu sirdij un dažos gadījumos runāt un mums caur
pravietiskiem sapņiem. Lielā Gavēņa laiks ir apklušanas un apstāšanās laiks.
Laiks, kad varam mazliet norimt, jā, varbūt pat iesnausties, lai pēc tam,
pamostoties, piedzīvotu dievišķās godības atklāšanos mūsos. Gavēņa atturība ir
šis norimšanas laiks, lai mēs varam mazliet paiet malā, lai Dievs varētu mūsos
triumfēt un manifestēties. Lai mums visiem ir svētīgs šis Lielā Gavēņa laiks un
uzdrīkstēsimies sapņot lielus sapņus un lai vislielākais sapnis mūsu dzīvē –
nonākt Debesu Valstībā arī piepildās ikviena mūsu dzīve.
Abonēt:
Ziņas (Atom)