Kā katolim balsot Saeimas vēlēšanās

Vispirms atsaukšos uz Rīgas arhibīskapu – metropolītu V. E. Zbigņevu Stankeviču, kurš kādā no intervijām ziņu aģentūrai BNS teica, ka „balsot noteikti ir jāiet, jo tas ir pilsoņa pienākums un to uzsver arī Baznīca. „Ja tu neej balsot, tad tu neuzņemies līdzatbildību par savu valsti. Neiešana balsot — tas savā ziņā ir nolaidības grēks,” teica Z. Stankevičs. 

Tomēr no ieteikumiem, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, viņš atturējās, sakot, ka var dot tikai principus, pēc kuriem partijas būtu jāvērtē. 

„Ir jāizvērtē pašam. Es varu dot tikai principus, pēc kuriem partijas būtu jāvērtē. Tas jādara, ņemot vērā morālās vērtības. Lai tās nebūtu partijas, kas ieviesīs antikristīgus likumus vai uzspiedīs sabiedrībai demoralizējošus likumus. Tad, protams, lai arī balsis netiktu atdotas tām partijām, kuras patiesi ir iesaistītas korupcijas skandālos, kuru darbība nav caurredzama,” minēja Stankevičs

Arī Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31numurā ir teikts, ka “Savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot? 

Piedāvāšu Austrālijas bīskapu publicētos kritērijus, pēc kuriem arī mēs varam vadīties. Tie ir: katra cilvēka cieņas tiesības; tiesības uz uzturu, mājokli un aizsardzību; tiesības uz izglītību; tiesības uz sanitāro aprūpi, darbu un pamatpakalpojumiem; tiesības gan pašreizējai, gan nākamajām paaudzēm dzīvot drošā, veselīgā un nepiesārņotā vidē; tiesības sniegt savu ieguldījumu sabiedrībai saskaņā ar savām spējām, un visbeidzot, tiesības dzīvot saskaņā ar savu ticību, ja tā neaizskar citu cilvēku ticību.

Iesaku kardināla Pujata "Sprediķus"

Jaunā sprediķu krājuma ievadā pats kardināls raksta, ka publicētās homīlijas sacītas Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā Ticības gada laikā (2013. gadā), un izsaka cerību, ka „šī grāmata noderēs jaunajiem priesteriem un katehētiem viņu darbā".

Kardināla homīlijas noteikti var raisīt daudz plašāka lasītāju loka interesi, jo sprediķos iztirzātas gan svarīgākās ticības patiesības, gan tādi temati kā dzīve Kristū, Baznīcas sakramenti, Dieva baušļi un lūgšanas dzīve, par kuru kardināls Jānis Pujats ir sprediķojis: „Lūgšanā izpaužas mūsu personīgās attiecības ar Dievu. [..] Kāda ir mūsu iekšējā nostāja? Vai mūsu lūgšanas nāk no Dievu mīlošas, pazemīgas un satriektas sirds dziļumiem, vai arī tās izskan tikai kādas ārējas vajadzības dēļ? Kristus, mirstot pie krusta, teica: „Man slāpst." (Jņ 19, 28) Viņš ir izslāpis pēc ļaužu mīlestības. Svētais Augustīns saka - Dievam slāpst pēc tā, lai mēs būtu izslāpuši pēc Viņa." Kardināla Jāņa Pujata izteiksmes veids ir skaidrs un viegli uztverams lasītājiem ar visdažādāko sagatavotības līmeni. Ne velti viņš pats ir izsacījis šādu liecību, kas arī citēta kā grāmatas moto: „Luterāņu mācītājs Jānis Liepiņš man reiz teica: „Pujata kungs, es speciāli klausījos televīzijā Jūsu sprediķi, lai tajā atrastu kaut vienu lieku vārdu. Neatradu!"" Jaunā grāmata ir pieejama baznīcu grāmatu galdos, to varēs iegādāties arī Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētku laikā Aglonā. Internetā lietotāji jauno sprediķu krājumu var nopirkt izdevniecības „KALA Raksti" internetveikalā.

Vai es regulāri lasu un abonēju katoļu presi?

Jautājums priesterim - 4

1. Kāpēc cilvēks, kas atšķir labu no ļauna, tomēr nereti ikdienas lēmumos izvēlas acīmredzami ļauno, kaitīgo, Dievam netīkamo.

Jāatgādina, ka visi cilvēki šajā pasaulē ir iedzimtā grēka skarti, un pat ja esam saņēmuši kristības sakramentu un regulāri tiekam apgaismoti caur dzīvu dalību Baznīcas sakramentos, Svētajā Misē, Dieva Vārda lasīšanā, tomēr joprojām līdz galam nevaram pilnīgi pareizi atšķirt labu no ļauna. Līdz ar to, veicot ikdienā savas dzīves izvēles, mums būtu jāklausa Dievam, kurš uz mums runā caur mūsu sirdsapziņu. Arī sirdsapziņa var kļūdīties, tomēr sekojot savai sirdsapziņai, iekšējai balsij, kļūdu būs mazāk. Un Dievs jebkuru kļūdu, grēku, ļaunumu var vērst par labu. Nevajadzētu baidīties dzīvot un riskēt, jo arī caur kļūdām un neveiksmēm Dievs darbojas un visu vērš par labu. Un ejot regulāri pie svētajiem Sakramentiem, mūsu sirdsapziņa nemitīgi tiek apgaismota un darīta jūtīgāka pret labā un ļaunā atpazīšanu. 

2. Kāpēc Misē pirms komūnijas priesteri draudzei  rāda uz pusēm pārlauztu hostiju?

Nekur nav strikti noteikts, ka garīdzniekam svētās Mises laikā, pēc "Dieva Jērs" lūgšanas būtu jārāda kopā salikta Hostija. Tieši otrādi. Dieva tautai norādot  pārlauztu Hostiju, tiek uzsvērts, ka Svētā Mise ir arī Apustuļu darbu 2 nodaļā minētā maizes laušana, uz kuru pulcējās pirmo gadsimtu kristieši. Arī Pēdējās Vakariņās Jēzus lauza maizi un deva to saviem mācekļiem. 

3. Vai musulmaņu Allāhs ir tas pats Dievs, ko pielūdz kristieši?

Pasaules reliģiskajā "klāstā" izdalām trīs lielas grupas:

a) Politeiskās reliģijas - tās, kuras pielūdz daudz dievus;
b) Henoteiskās reliģijas - tās, kuras arī pielūdz daudz dievus, bet kuru dievu panteonā viena dievība ir visaugstākā, kas kontrolē pārējās;
c) Monoteiskās reliģijas - tās, kuras pielūdz vienīgo Dievu, to pašu, kuru pielūdzam mēs - Kristietība, Jūdaisms un Islāms. Līdz ar to Islāmā pielūgtais Allāhs ir tas pats mūsu vienīgais Dievs, tikai Islāmā Dievs vēl nav pilnībā atklājis sevi, jo mēs zinām, ka tikai kristietībā Dievs sevi ir atklājis kā Trīsvienīgu Dievu. 

4. Vai ir būtiski, lūdzot novennu kādā nodomā, neizlaist nevienu dienu? Man gadās, ka kādu dienu arī aizmirstu vai neizbrīvēju tam laiku, tomēr visu deviņu dienu lūgšanas tiek pabeigtas, piemēram, 14 dienās. Vai tas ir būtiski sliktāk?

Man ir samērā grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo nav tādi strikti kritēriji, kas to noteiktu. Ja nejauši izlaižam kādu novennas dienas lūgšanu, tad iespējams šo aizmāršību kompensēt nākamajā dienā palūdzoties gan iepriekšējās dienas gan tekošās dienas lūgšanu. Tomēr, ja novenna, kura tradicionāli ilgst 9 dienas, izstiepjas uz 14 dienām, tad uzskatu, ka tā vairs nav novenna, bet gan mūsu personiskā, brīvā lūgšana. Jo vārds novenna nāk no latīņu vārda novem, kas nozīmē deviņi. 

Vai dzīvē ir kas vairāk?

Vatikāna II koncila dekrēts "Ad gentes" par ievadīšanu kristīgajā dzīvē

(Katehumenāts un kristīgā iniciācija) (izcēlums mans - pr. Ilmārs)

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

Visbeidzot, jaunajā Kanonisko tiesību kodeksā skaidri jādefinē katehumēnu juridiskais statuss. Viņi jau ir vienoti ar Baznīcu[4], viņi jau pieder Kristus namam,[5] un nereti viņi jau dzīvo ticības, cerības un mīlestības dzīvi.

---

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.

[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.

[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.

[4] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium,14.

[5] Sal. sv. Augustīns, Tract. in Ioann. 11, 4: PL 35, 1476. 

Tuvojas Tezē jauniešu dienas

Publicēt by Katolislv.

Jautājumi priesterim - 3

1) Ko darīt ar pasvētītiem priekšmetiem, kad tie ir nokalpojuši savu laiku? Kā no tiem cienīgi atbrīvoties? Roka īsti neceļas tos izmest atkritumos. Tāpat esmu dzirdējusi, ka cilvēki nezina, ko darīt ar kristīgo periodiku, īpaši, ja tur ir publicētas kādas lūgšanas, svēto attēli vai priesteru fotogrāfijas...

Jau agrāk par šīm tēmām bija rakstīts arī "Katoļu Baznīcas Vēstnesī". Pasvētītos priekšmetus, kuri ir nokalpojuši savu laiku mēs vai nu sadedzinam vai aprokam kādā cienīgā vietā. Jebkurā gadījumā nebūtu labi izmest atkritumos vai mētāt pa zemi šos priekšmetus vai papīrus ar sakrāliem tekstiem. Man kādreiz bija ideja Rīgā veidot speciālu vietu pie kādas draudzes, kur šie materiāli centralizēti tiktu savākti un cienīgi utilizēti. 

2) Nu jau kādu laiku esmu divu burvīgu meitiņu mamma. Tiešām īstas un burvīgas princeses. Nesen manu vīru uzaicināja kļūt par krusttēvu citiem cilvēkiem. Un ar šo aizdomājos par kristībām meitām. Tā kā pati nokristījos kādu 15 gadu vecumā domāju ka meitenēm dot tādu pašu izvēli - kristīties tad un kad viņas to vēlēsies, jo pagaidām tas liekas nedaudz liekulīgi, jo baznīcu neapmeklējam (sorry to say). Diezgan pamatīgi vīru satricināja kāds atgadījums, pēc kura zinu ka ja viņš ticēja tad tagad vairāk ne par ko....
Tad nu jautājums par kristībām... svētdienas skolā teica ka Dievs mīl visus un bērnus itsevišķi, vai kristot vai otrādi nekristot mazās kkas dikti mainās?

Liels paldies par jautājumu. Vispirms par situāciju, kad mūs ieļauno kāds baznīcas loceklis. Ja gribam iet kristīgo dzīves ceļu mums ir jābūt gataviem, ka kāds mūs jebkurā gadījumā ieļaunos, jo nav tādas "sterilās kristietības". Kamēr esam šajā pasaulē, mēs visi - sākot no pāvesta līdz ikvienam ticīgajam, esam iedzimtā un padarītā grēka skarti. Līdz ar to nevaram domāt, ka eksistē tāda perfektā draudze un ir veltīgi domāt, ka visi kristieši ir svēti un perfekti. Jā, mēs tiecamies uz svētumu, Dievs ir svēts un arī Baznīca, kā Kristus Mistiskā Miesa, ontoloģiski, tas ir pēc savas būtības ir svēta, bet ikviens Baznīcas loceklis ir grēcīgs, līdz ar to potenciāls ieļaunotajs. Skaidrs, ka mums ir jācenšas būt pēc iespējas laipnākiem, iejūtīgākiem, tomēr izslēgt to, ka mēs katrs varam kļūdīties mēs nevaram. Tas būtu attiecībā uz jūsu vīru. 

Tagad par bērna kristībām. Jēzus saka: "Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem debesu Valstību". Citā vietā Jēzus saka: "Kas ticēs un taps kristīts, būs pestīts". Līdz ar to, mums nav iemesla atteikt kristību jau tikko dzimušajiem bērniem. Arī pirmo gadsimtu liecības norāda, ka jau tajos laikos tika kristītas ģimenes, dzimtas, kurā bija gan pieaugušie, gan bērni, piemēram Kornēlijs ar visu savu namu. Pat ja bērni vēl nevar paši apliecināt savu ticību, to viņu vārdā dara vecāki un krustvecāki. Protams, ja vecāki un krustvecāki paši nav ticīgi, tad bērnu kristība kļūst problemātiska, jo kurš tad apliecinās Baznīcai, ka rūpēsies par bērnu garīgo izaugsmi? Bet liegt bērniem iespēju saņemt pestīšanas žēlastību caur kristības sakramentu nebūtu pareizi. 

14.septembr'i LTV1 "Vertikāle" par kardināla Pujata ikdienu

Kā katolim reaģēt uz Ice Bucket Challenge?

Nevainīga apliešanās ar ūdeni? Tomēr nē! Ice Bucket Challenge atbalsta ALSA darbību, kas ar finansēm atbalsta cilmes šūnu pētījumus, kuros izmanto nedzimušu, jeb abortētu bērnu ķermeņus. No vienas puses akcijas mērķis it kā šķiet nevainīgs - finansiāli atbalstīt fondus, kas palīdz nedziedināmi slimu bērnu ārstēšanai, jo apliešanās ar ūdeni tiek saistīta ar kādas naudas summas iemaksu šī fonda kontos.

Vispārēji šī akcija liktos iepriecinoša, ja tai nesekotu līdzi nevainīgu bērnu slepkavību atbalstīšana. ALSA sabiedrisko attiecību pārstāvis Carrie Munk informēja, ka pētījumi ar cilmes šūnām šai kompānijai notiek jau sen un drīzumā tā plāno šos pētījumu pabeigt (pēc LifeNews.com).

Par šīs akcijas bīstamību jau brīdināja Romas Katoliskās Baznīcas Cincinnati arhidiecēze ASV. Speciāli šīm pasākumam izdotā vēstījumā, bīskapi nenosoda pilnībā šo akciju, tomēr aicina šīs akcijas dalībniekus savus līdzekļus novirzīt neitrāliem fondiem, vai arī tiem sociāli - karitatīvajiem fondiem kurus atbalsta Baznīca, piemēram www.caritaslatvija.lv. 

Papildu info - priesteris Pēteris Skudra: http://katolis.lv/biblioteka/tematiskais-katalogs/labdariba/p-skudras-raksts-par-als-ice-bucket-akciju.html

Tulkots no poļu valodas. 

Izmantots avots www.naszdziennik.pl un http://wadowice24.pl/index.php/magazyn/485-ice-bucket-nie-chodzi-tylko-o-to-aby-oblac-sie-zimna-woda/485-ice-bucket-nie-chodzi-tylko-o-to-aby-oblac-sie-zimna-woda.html

Jautājumi priesterim - 2

Un turpina pienākt dažādi jautājumi. 

1) Vai Lurdā, Aglonā, Fatimā, Vatikānā vai jebkurā citā svētceļojumu galapunktā Dieva ir vairāk nekā vietējā draudzes baznīcā? :) Kurā brīdī svētceļojums pārtop par maģisku darbību vai "garīgo tūrismu"?

Dievs nav ierobežots un par Dievu nevaram lietot nekādas salīdzināmās pakāpes, sakot daudz vai maz. Dievs ir neierobežots pats sevī (per se). Tādēļ Dievu varam satikt jebkurā vietā. Tomēr Dievs, kurš pats paliek ne ar vienu nesaistīts, Pats ir vēlējies Sevi saistīt ar Baznīcu un svētajiem Sakramentiem. Līdz ar to Dievu mēs vispilnīgākā veidā šeit uz zemes satiekam Svētajā misē un svētajos sakramentos. Runājot par svētceļojuma vietām, Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver: 

"Bez liturģiskajiem sakramentiem un sakramentālijām katehēzei ir jāņem vērā arī ticīgo dievbijības un tautas reliģiozitātes izpausmes formas. Kristīgās tautas reliģiskās jūtas vienmēr radušas savu izpausmi dažādās dievbijības formās, kas pavada Baznīcas sakramentālo dzīvi, kā, piemēram, relikviju godināšana, svētvietu apmeklēšana, svētceļojumi, procesijas, Krusta ceļa lūgšana, reliģiskās dejas, Rožukroņa lūgšana, medaljoni utt. Šīs izpausmes formas ir kā turpinājums Baznīcas liturģiskajai dzīvei, bet tās to neaizvieto: "To praktizēšana ir jāvirza tā, lai, ņemot vērā liturģiskos laikus un saskaņā ar liturģiju, tās smeltu savu iedvesmu liturģijā un ievadītu tajā tautu, jo pēc savas būtības liturģija tālu pārsniedz tautas dievbijības un reliģiozitātes izpausmes formas." (KBK 1674-1675) Katehisms paskaidro, ka svētceļojumi un citas tautas dievbijības formas ir jāatbalsta un jāciena, tomēr mūsu garīgās dzīves pamatu veido iksvētdienas svētā Mise draudzes dievnamā.

2) Sīkums, bet varbūt tomēr nē: kādu formu pareizi lietot - "āmen" vai "amen"? Saskaņā ar latviešu literārās valodas vārdnīcu būtu jālieto "āmen", tomēr katoļu literatūrā pastāvīgi sastopos ar formu "amen". Vai ir kāds konkrēts pamatojums, kāpēc šis vārds jālieto bez garumzīmes?

Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt, jo neesmu valodnieks. Tomēr Baznīcai ir tiesības valodu lietot arī nedaudz atkāpjoties no valodniecības formām, ja tā neprecīzi atspoguļo teoloģisko domu. Piemēram, valodnieciski pareizāk būtu lietot lūgšanā "Mūsu Tēvs...", tomēr mēs lietojam "Tēvs mūsu", lai precīzāk norādītu uz Dieva, kā Tēva primāro lomu. 

3) Nav noslēpums, ka Baznīcas locekļi mēdz maldīties un izkropļoti uztvert savu ticību. Tas var notikt gan Baznīcas mācības nezināšanas, gan citu iemeslu dēļ. Vai tas var novest pie automātiskās ekskomunikācijas ("latae sententiae") un ar kuru brīdi var sākt uzskatīt, ka cilvēks ir sevi ekskomunicējis? Piemērs: katoļu lajs sludina, ka ir iespējamas neskaitāmas paradīzes un ka katra atsevišķā cilvēka paradīzes veidols ir atkarīgs tikai no konkrētā cilvēka apziņas...Jautājums par ekskomunikāciju vispār: kādi ir nodarījumi, par kuriem ekskomunicē? Un kā ir iespējama ekskomunikācijas atcelšana / uzņemšana atpakaļ Baznīcas komūnijā?

Lūgsim par mieru!

Jautājums priesterim

Kad uzsāku jauno konkursu, kādu laiku bija klusums. Bet te - pirmie 10 jautājumi. Tie bija tik saturīgi, ka publicēju un dodu atbildi. 

1)Kā priesteris, pats būdams neprecēts, var man palīdzēt laulības dzīves sarežģījumos un grūtībās?

Lai palīdzētu cilvēkiem ģimenes dzīvē, nemaz nav vajadzīgs pašam būt precētam, jo daudzi garīgie principi un palīdzība nāk no Svētā Gara; daudz kas ir atklāts Bībelē un Baznīcas mācībā. Protams, precētiem cilvēkiem daudz kas top skaidrs ar pieredzi, tomēr priesteris ir tas, kurš bieži tiekas ar cilvēkiem, apmeklē ģimenes, risina problēmsituācijas un uzklausa grēksūdzes. Līdz ar to viņam varbūt pat ir plašāks skatījums uz ģimenes lietām, nekā laulātajam pārim, kurš izdzīvo tikai savas vai savu radu ģimeniskās problēmas. 

2)Kāda ir kolārkrekla simboliskā nozīme?

Atradu ar "tantes" googles palīdzību samērā saturīgu rakstu un domāju, ka tas ir tulkots no kādiem ārzemju katoļu avotiem. Ne viss tur ir pieņemams, bet par kolārkreklu ir izsmeļoši pastāstīts. http://www.didziskukainis.lv/blogs-raksti/params/post/136896/kas-ir-kolarkrekls-un-kadel-garidznieki-tos-valka

3)Kā un kāpēc vislabāk veikt ziedojumus baznīcai (ja mēs to esam nolēmuši darīt vairāk vai mazāk regulāri)?

Par šo jautājumu esmu jau publicējies savā blogā: http://kalpotajs.blogspot.com/2013/07/kur-baznica-nem-naudu.html 

Varu tikai piebilst, ka ziedojumu baznīcai var veikt svētdienas Svētajā Misē, iemetot ziedojumu traukā vai arī pārskaitot uz savas draudzes kontu konkrētu summu. 

4)Kā pārvarēt mulsumu, ejot uz grēksūdzi pie pazīstama priestera?

Romas Katoliskajā Baznīcā, lai varētu doties pie dievgalda un pieņemt Svēto Komūniju, cilvēkam ir jāatrodas svētdarošās žēlastības stāvoklī, tas ir - bez smaga, nāvīga grēka. Ja tāds ir, tad dodamies pie derīgi iesvētīta katoļu priestera uz grēksūdzi. Šim priesterim nedrīkst būt liegums uzklausīt grēksūdzi. Baznīca nenosaka pie kura priestera būtu jāiet pie grēksūdzes. Šajā gadījumā mums ir pilnīga izvēles brīvība. No psiholoģiskā viedokļa ir grūti pieiet pie grēksūdzes pie pazīstama priestera, tādēļ dažās draudzēs ir vairāki garīdznieki, un tad varam izvēlēties. Tajās draudzēs, kurās ir tikai viens garīdznieks, prāvestam ir jāparūpējas, lai vairākas reizes gadā, īpaši pirms lieliem svētkiem vai draudzes atlaidu dienās ticīgajiem būtu iespējams pieiet pie grēksūdzes arī pie cita priestera.