Fragments no Vatikāna II koncila dekrēta "Apostolicam actuositatem":
Lajiem pastāvīgi sevī jāizkopj piederības
diecēzei gars, apzinoties, ka draudze ir diecēzes šūniņa, un vienmēr jābūt gataviem
pēc sava bīskapa aicinājuma iesaistīties diecēzē uzsāktajos darbos. Turklāt, lai
atbildētu uz pilsētu un lauku rajonu iedzīvotāju vajadzībām[1],
laju apustulāts nedrīkst aprobežoties tikai ar savu draudzi un diecēzi – viņu sadarbībai
jāsniedzas vēl aiz to robežām, kļūstot par sadarbību draudžu, diecēžu, valsts un
starptautiskā līmenī, jo īpaši tāpēc, ka iedzīvotāju migrācija, kas pieaug
diendienā, savstarpējie kontakti un saziņas iespēju uzlabošanās vairs nepieļauj
to, ka tā vai cita sabiedrības daļa paliktu sevī noslēgta. Tādējādi lajiem jārūpējas
par to, lai tiktu apmierinātas vajadzības, kādas ir pa visu pasauli
izkaisītajai Dieva tautai. Bet vispirms tiem kā sava jāuztver Baznīcas
misionārā darbība, atbalstot to materiāli vai arī personiski tajā iesaistoties,
jo kristieša pienākums un gods ir atdot Dievam daļu no tiem labumiem, kuri ir
no Viņa saņemti.
[1] Sal. Pijs
XII, Uzruna Ad Parochos, etc. 1951.
g. 6. februārī: Discorsi e Radiomessaggi
di S.S. Pio XII, 12 (1950–1951), 437.–443. lpp.; 1952. g. 8. martā:
turpat, 14 (1952–1953), 5.–10. lpp.;
1953. g. 27. martā: turpat, 15
(1953–1954), 27.–35. lpp.; 1954. g. 28. februārī: turpat, 585.–590. lpp.
