Kam es sekoju?

Pēdējā laikā mūsu diecēzē ir notikušas straujas un negaidītas pārmaiņas, kas skāra dažādu priesteru pārcelšanu no vienas draudzes uz citām. Tādēļ vēlos ticīgajiem atgādināt dažas teoloģiskas un kanoniski - juridiskas patiesības, lai norādītu uz problēmām un palīdzētu labāk saprast, kā māca un kam tic Baznīca.

1. Jāatgādina, ka Katoliskā Baznīca pastāv izkaisīta visā pasaulē un realizējas caur vietējām bīskapijām, jeb diecēzēm. Katoliskā Baznīca neveidojas no šo diecēžu summas, bet gan katrā vietējā bīskapijā, kuras priekšgalā ir bīskaps - ordinārijs, kā apustuļu pēctecis un kurš pastāv vienotībā ar Romas pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, pastāv Romas Katoliskā Baznīca. Tātad diecēzes bīskaps ir gans, tēvs un apustuļu pēctecis, kuram pienākas cieņa un paklausība. Bīskaps, vienotībā ar pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, gana, svētdara un māca Dieva tautu un rūpējas, lai ticības mantojums - Atklāsme, nemainīgi un pareizi tiktu interpretēta, skaidrota un nodota nākamajām paaudzēm.

2. Diecēzē, jeb bīskapijā esošie priesteri ir diecēzes bīskapa - ordinārija palīgi un kopā ar bīskapu veido diecēzes prezbiterātu. Bīskaps, ieceļot priesteri par draudzes prāvestu, uztic viņam uz noteiktu laiku draudzes ganīšanas, svētdarīšanas un mācīšanas kalpojumu un priesteris ikvienu darbību draudzē veic sava bīskapa vārdā un uzdevumā. Bīskaps pats pēc saviem ieskatiem, konsultējoties ar cietiem, izlemj kad un kuru priesteri pārcelt no vienas draudzes uz citu. Priesteris nav kādas konkrētas draudzes īpašums, bet viņš ir aicināts kalpot ikvienai draudzei visā diecēzē, tieši tur, kur bīskaps viņu nozīmē.

3. Draudze ir Baznīcas pamatšūniņa. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka viņa draudze ir tā, kuras teritorijā viņš dzīvo. Ja gadījumā nav skaidras draudzes teritoriālās robežas, draudze ir tā, kurai ir vieglāk piekļūt ar transportu vai uz kuru esmu regulāri gājis, vai ir gājuši vecāki. Tomēr arī šajā gadījumā ir svarīgi būt vienā konkrētā draudzē un tur arī kalpot.

4. Nav pareizi kristības, pirmo svēto Komūniju, laulības vai citus sakramentus pieņemot, izvēlēties garīdznieku, kurš man patīk vai kurš "piedāvā vieglākus nosacījumus." Cita situācija ir ar biktstēviem vai garīgajiem tēviem. Baznīca ļauj ikvienam pie grēksūdzes iet pie tā garīdznieka, pie kura katrs ticīgais pats vēlas. Tādēļ arī draudžu prāvestiem ir jānodrošina, lai draudzēs, kurās ir tikai viens priesteris, regulāri viesotos cits priesteris, pie kura ticīgie varētu izsūdzēt grēkus.

5. Ja gadījumā notiek priestera pārcelšana, draudzē nav jārīko parakstu vākšanas, demonstrācijas, "piketi" un jāvērpj intrigas, lai tikai paturētu iepriekšējo prāvestu. Ir stingri jātic, ka caur bīskapa lēmumu runā pats Dievs un katras pārmaiņas ir Svētā Gara pārņemtas. Pat ja cilvēciskā ziņā var tikt pieļautas kļūdas, tomēr jātci, ka Baznīcas galvenais vadītājs un Arhitekts ir Svētais Gars.

6. Mīlēsim savu Baznīcu, bīskapu, prāvestu un draudzi un tā vietā lai šķeltos un būtu opozīcijā, centīsimies saglabāt vienotību un mīlestību savā starpā, kas ir zīme tam, ka mūsos mājo Svētais Gars. Neapslāpēsim Svēto Garu!

Ir iznācis Katoliskās Baznīcas katehisms jauniešiem YOUCAT latviešu valodā


Katehisma studijas Valmierā



Sākot ar 19.septembri, ik sestdienu
Valmieras katoļu baznīcā, Stacijas ielā 20

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas

Paredzēts tiem, kas jau ir izgājuši pamata katehēzi un pieņēmuši kristību un pirmo svēto Komūniju (iesvēti)

17.00 Vissvētākā Sakramenta adorācija
18.00 katehisma kursi

Noslēgumā katrs saņems sertifikātu


Vada pr. Ilmārs Tolstovs


Valmieras katoļu draudzē - atsākas (no 19.septembra)

Svētdienas skola bērniem un pieaugušajiem.

Bērniem: Katru svētdienu 12.30. Sk. Ilona Rektiņa 26491907

Pieaugušajiem: Katru sestdienu 18.00 (draudzes mājā) pr. Lauris

Sprediķis 6.septembrī (speciāli Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 7, 31-37)

Jēzus, izgājis no Tiras robežām, caur Sidonu nonāca pie Galilejas ezera, pāriedams Dekapoles apvidu. 
Un pie Viņa atveda kurlmēmo un lūdza, lai Viņš tam uzliek roku. Paņēmis to savrup no ļaudīm, Jēzus ielika savus pirkstus viņa ausīs un ar siekalām aizskāra viņa mēli, un, paskatījies uz debesīm, nopūtās, un sacīja viņam: “Effata!” – tas nozīmē: “Atveries!” Un tūdaļ atvērās viņa ausis un atraisījās viņa mēles saišķis, un viņš varēja pareizi runāt. 
Jēzus viņiem pavēlēja nevienam par to nekā neteikt. Bet, jo vairāk Viņš liedza, jo dedzīgāk viņi par to sludināja un jo vairāk brīnījās, sacīdami: “Viņš visu labi ir darījis. Kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem – valodu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus, pārstaigājis pagānu apvidus, nonāk Galilejas ezera apvidū. Pie Jēzus pieved kurlmēmu cilvēku. Cilvēku, kurš nedzird un nerunā. Vai varam paši iedomāties, ko tas nozīmē – visu dzīvi neko nedzirdēt un nerunāt. Traģiska situācija. Visapkārt absolūts klusums un nespēja neko pateikt. Varam teikt, ka šajā cilvēkā kurš cieš, ir sakoncentrētas visas cilvēces problēmas, visas pasaules ilgas un slāpes pēc atbrīvošanas un pestīšanas. Ir daudz runāts par dziedināšanu, ko veica Kristus – gan garīgu, gan fizisku. Tomēr šodien es vēlos vērst uzmanību uz Kristus spēju ieraudzīt otra problēmu. Kristus nepaiet garām cilvēkam, kurš cieš. Pēdējā laikā aizvien vairāk mūsu uzmanību piesaista bēgļu problēma Eiropā, kā arī pāvests Francisks, kurš, Žēlsirdības gadu iesākot, aicina gan Baznīcu, gan visu sabiedrību aizvien vairāk parādīt žēlsirdību.
Effata, tulkojumā no aramiešu valodas nozīmē - atveries. Atveries uz Dievu, uz otru cilvēku, uz līdzcilvēku vajadzībām. Jēzus mums ir kā piemērs, kam līdzināties. Šodien varam uzdot jautājumu paši sev – cik mēs paši esam atvērti uz otra cilvēka un pārējās sabiedrības problēmām? Šis cilvēks bija fiziski nedzirdīgs un kurlmēms, bet mēs bieži vien esam garīgi akli, kurli un mēmi, lai sniegtu roku savam tuvākajam. Pāvests Francisks bullā „Misericordie Vultus”, izsludinot žēlsirdības gadu uzsver: „Žēlsirdība Svētajos Rakstos ir atslēgas vārds, lai parādītu, kā Dievs darbojas mūsu labā. Viņš neaprobežojas tikai ar to, lai pasludinātu savu mīlestību, bet padara to redzamu un taustāmu. Mīlestība nevar būt tikai abstrakts vārds. Tā pēc savas dabas ir konkrēta dzīve..” (MV 9)

Ir interesanti, ka Jēzus šī brīnuma aculieciniekiem aizliedz stāstīt par šo notikumu citiem. Kādēļ? Tādēļ, ka patiesā Jēzus „būtība” atklāsies tikai pie krusta un augšāmceļoties. Bet mums, kas esam piedzīvojuši Jēzus nāvi un augšāmcelšanos ir jābūt drosmīgiem, lai ar konkrētiem darbiem, sirds atvērtību, līdzjūtību pret savu tuvāko liecinātu par Dievu, kurš ir mīlestība un žēlsirdība. Ir tik daudz iespēju kalpot savam tuvākajam. Latvijā tā ir iespēja kalpot caur „Caritas Latvija” kustību, bet to varam darīt arī apmeklējot slimniekus, cietumniekus, evaņģelizējot tos, kas vēl nepazīst Kristu. Šodien arī mēs katrs, arī es, priesteris Ilmārs varam uzdot konkrētu jautājumu sev: „Ko es esamu darījis, lai kādam no maniem tuvākiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņa reliģiskās pārliecības, tautības, politiskajiem uzskatiem, vecuma, u.t.t. klātos labāk? Vai esmu padomājis, kā es varu iesaistīties, lai cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savu dzimteni kara, vai citu apstākļu dēļ klātos labāk?  Katram no mums, kurš esam palicis garīgi kurls, akls un mēms, Jēzus saka: „Effata”, atveries! Pāvests savā dokumentā turpina: „Es karsti vēlos, lai kristīgā tauta Jubilejas laikā pārdomātu par miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem. Tas būs veids, kā atmodināt mūsu sirdsapziņu, kas bieži vien snauž nabadzības drāmas priekšā, un aizvien vairāk iedziļināties Evaņģēlija vēsts būtībā, kur nabagi ir dievišķās žēlsirdības priviliģētie adresāti. Jēzus ar saviem sprediķiem mums norāda uz šiem žēlsirdības darbiem, lai mēs sapratu, vai dzīvojam vai nedzīvojam kā viņa mācekļi. No jauna pievērsīsim uzmanību miesas žēlsirdības darbiem: pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos, uzņemt svešiniekus, palīdzēt slimajiem, apmeklēt cietumniekus, apbedīt mirušos. Un neaizmirsīsim garīgos žēlsirdības darbus: dot padomu šaubīgajiem, mācīt nezinošos, brīdināt grēciniekus, mierināt nomāktos, piedot aizvainojumus, pacietīgi paciest tos, kuri ir garlaicīgi, lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem.” (MV15)

Katoļu priesteri, piedošana un aborti!

Pēdējās dienās Latvijas ziņu portālus pāršalca "svaiga" vēsts, par to, ka nu beidzot Katoļu Baznīca "nākusi pie prāta" un piedos aborta, jeb slepkavību grēkus. Tomēr atkal redzam, kā pāvesta Franciska labais nodoms tiek izrauts no konteksta un pasniegts kā kārtējā sensācija, patiesību sajaucot ar meliem. Ko tad īsti vēlējās pateikt pāvests?

Pāvests šo privilēģiju tiešā veidā saista ar Dieva žēlsirdības gadu, kurš sāksies šogad, 8.decembrī un noslēgsies nākamgad novembrī. Primāri pāvests vēlas uzsvērt, ka Dievs ir žēlsirdīgs un arī Baznīca ir aicināta tāda būt. Bet arī līdz šim, ikviens cilvēks, ja viņš nožēloja grēkus, varēja saņemt grēku piedošanu, dodoties pie grēksūdzes. Tomēr aborta grēka gadījumā cilvēks, izdarot šo slepkavību vai piedaloties tajā, reizē ar šo grēku sevi izslēdz no Baznīcas, jeb sevi ekskomunicē. Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: "Formāla līdzdalība abortā ir smaga vaina. Šo noziegumu pret cilvēka dzīvību Baznīca kanoniski soda ar ekskomunikāciju. "Kas izdara abortu, panākot attiecīgās sekas, nonāk ekskomunikācijas stāvoklī latæ sententiæ paša izdarītā nozieguma fakta dēļ vien, saskaņā ar Kanoniskajā likumā noteiktajiem apstākļiem. Baznīcas nolūks nav tādējādi ierobežot žēlsirdību. Tā norāda uz nozieguma smagumu, uz zaudējumu, kas nodarīts nonāvētajam nevainīgajam cilvēkam, viņa vecākiem un visai sabiedrībai un nav labojams." (KBK 2272, http://www.catholic.lv/katehisms/d3s2n2.html#a5) 

Baznīcā šo ekskomuniku, jeb izslēgšanu no Baznīcas var atcelt tikai pāvests vai bīskapi, vai arī priesteri, kuriem bīskaps to ir atļāvis. Citās valstīs, piemēram Polijā, ir speciāli nozīmēti priesteri, pie kuriem cilvēki, kuri bija veikuši abortus var doties un tikai pie šiem priesteriem šo piedošanu cilvēks var saņemt. Baznīcā Latvijā jau ilgus gadus bīskapi visiem priesteriem uz gadu dod atļauju grēksūdzēs dot piedošanu par aborta slekavībām un noņemt šo ekskomuniku. Līdz ar to, šī pāvesta dotā privilēģija Žēlsirdības gada laikā mūsu Latvijas situācijā nekādu jaunumu neienesīs, jo mēs jau līdz šim esam gājuši cilvēkiem pretī un dāvajuši šo iespēju katrā grēksūdzē. 

Tomēr vēlos uzsvērt, ka žēlsirdība un piedošana neatceļ taisnīgumu un nemazina šīs slepkavības nodarīto smagumu un postu. Līdz ar to, darīsim visu, lai šādu slepkavību nebūtu un lai katrs bērniņš varētu piedzimt un nodzīvot laimīgu dzīvi.

Lūgsimies par priesteriem!

Dārgie draugi! Rīt, 31.augustā Rīgas Garīgajā Seminārā notiks Rīgas arhidiecēzes garīdznieku ikmēneša tikšanās. Šādas sanāksmes, kopā ar arhibīskapu notiek katra mēneša pēdējā pirmdienā. Aicinu visus lūgties par šo tikšanos, jo mums, priesteriem ir ļoti svarīgi, lai par mums un šādām tikšanām lūdzas. Apzināmies, ka paši esam vāji un tikai ar Dieva palīdzību un lūgšanu "aizmuguri" spējam kaut ko izdarīt. Jau iepriekš pateicos par ikvienu, kas lūgdzas un lūgsies.

Jūs lūdzat, bet nesaņemat, jo jūs ļauni lūdzat, lai to izlietotu savām kārībām. Jēkaba 4,3

Dārgie lasītāji! Esmu veiksmīgi atgriezies no svētceļojuma uz Aglonu un arī Aglonas svētkiem. Joprojām esmu pārsteigts, ka tik daudz cilvēku arī mūsdienās meklē Dievu. Dievs nekur nav pazudis, Dievs ir un paliek tas pats nemainīgais Dievs. Tikai mēs Viņu mēdzam paši aizmirst un atstāt.

Domāju arī par Baznīcas Latvijā atmodu un, ejot divas nedēļas uz Aglonu, sapratu, ka patiesas atmodas pamatā ir cilvēki, kuri ir piedzīvojuši un ikdienā izdzīvo personiskas attiecības ar Dievu. Cilvēki, kuri "deg par Dievu". Es arī tāds vēlos būt, kaut apzinos, ka nevienmēr sanāk. Ļoti iesaku izlasīt pāvesta Franciska dokumentu "Evaņģēlija prieks", kurš ir iztulkots arī latviski un pieejams grāmatu galdos. Tur pāvests ir uzrakstījis visu, kas mums ir jādara un norādījis mums kādi ir patiesas atmodas priekšnoteikumi. Un kā galveno viņš min - būt par Jēzus Kristus mācekli, par tādu, kurš patiesi ir piedzīvojis savā dzīvē īsteno Jēzus augšāmcelšanos, kurš ir saticies ar augšāmcēlušos Kungu un vēlas šo Labo Vēsti, Evaņģēlija vēsti aiznest arī citiem. Pāvests uzsver to, cik svarīgi pašiem būt dzīvās, pesroniskās attiecībās ar Dievu. Neko nelīdzēs skaisti vārdi, programmas, kursi, n-tās rekolekcijas un semināri, ja paši nemeklēsim Kungu.

Pēdējā laikā dzirdu ļoti daudz kritikas un kurnēšanu par procesiem, kas notiek Baznīcā Latvijā. Tiek kritizēti bīskapi, priesteri, draudžu aktīvie locekļi. Domāju, ka daļa šīs kritikas ir pamatotas, tomēr jūtu arī, ka aiz šīs kritikas stāv "melu tēvs" - sātans. Bieži vien, tā vietā, lai lūgtos, lai palīdzētu, lai atbalstītu, kritizējam, nosodam un tādējādi graujam Baznīcas, kā Kristus Mistiskās Miesas kopību. Arī mēs katrs esam daļa no šīs Miesas - Baznīcas un arī mums ir jāiesaistās tās celtniecībā. Ar pazemību, paklausību, lūgšanām, upurgatavību, nevis ar savu tiesību pieprasīšanu, ambīcijām, naudas un varaskāri, "siltāku" vietu meklēšanu, vēlmi iedzīvoties uz Baznīcas rēķina. Baznīca nav domāta, lai barotu manu slimīgo ambiciozitāti, bet tieši otrādi - Baznīca ir "vieta", kur es sastopu Kungu un piedzīvoju pestīšanu. Atcerēsimies par to. Un tad, ja jūtamies no Baznīcas garīdzniecības vai draudžu locekļiem nesaprasti, pārprasti vai ieļaunojušies, tā vietā lai saceltos un aizbēgtu, organizēsimies uz kopīgām lūgšanām. Cik labi būtu, ja mēs pulcētos speciālās lūgšanu grupās un lūgtos par mūsu pāvestu, bīskapiem, prāvestiem priesteriem, klosterļaudīm, kopienu locekļiem, aicinājumiem, ģimenēm, u.t.t. Vairāk lūgsimies, mazāk tenkosim!

Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vizitācija Valmieras draudzē 30.augustā



Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vizitācija Valmieras draudzē 30.augustā

sv. Mise 11.00 Valmieras katoļu baznīcā, Iestiprināšanas sakramenta dalīšana.
Pēc dievkalpojuma kopīgs pasākums draudzes dārzā