svētdiena, 2013. gada 15. decembris

Sprediķis III adventa svētdienā (Latvijas Radio 1 svētbrīdī)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 11, 2-11)
Tajā laikā Jānis, cietumā dzirdēdams par Kristus darbiem, sūtīja pie Viņa savus mācekļus Viņam pajautāt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida cits?” 
Bet Jēzus viņiem atbildot sacīja: “Aizgājuši ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: aklie top redzīgi, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, mirušie ceļas augšā, un nabagiem tiek sludināts Evaņģēlijs. Un svētīgs ir tas, kas manis dēļ neieļaunosies.” 
Kad viņi aizgāja, Jēzus sāka stāstīt ļaudīm par Jāni: “Ko skatīties jūs izgājāt tuksnesī? Vēja locītu niedri? Bet ko tad jūs izgājāt skatīties? Mīkstās drēbēs tērptu cilvēku? Lūk, tie, kas valkā mīkstās drēbes, dzīvo ķēniņu pilīs. Bet ko jūs izgājāt skatīties? Vai pravieti? 
Jā, Es jums saku, pat vairāk nekā pravieti. Viņš ir tas, par kuru ir rakstīts: “Redzi, Es sūtu savu eņģeli tava vaiga priekšā, un viņš sagatavos tavu ceļu tev priekšā.”
Patiešām, Es jums saku: starp tiem, kas dzimuši no sievietes, neviens nav lielāks par Jāni Kristītāju. Tomēr pats mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Dārgie rādioklausītāji!

Šīsdienas Mateja evaņģēlija 11 nodaļas lasījumā dzirdējām interesantu aprakstu par savdabīgu, ja tā var teikt „korespondenci” starp Jēzu un Jāni Kristītāju. Jāsaka, ka konteksts, kādā šī saruna norisinājās nav ne tuvu līdzīga tai dāvanu, piparkūku, mandarīnu atmosfērai, kas ik gadus valda šajā laikā, kad tik tuvu, praktiski pēc nedēļas ir gaidāmi Ziemassvētki. Jānis Kristītājs ir ielikts cietumā un ar katru brīdi tuvojas tā diena, kad viņam tiks izpildīts nāvessods, nocērtot galvu. Kādēļ Jānis ir cietumā? Tādēļ, ka viņš, kā vislielākais no praviešiem, izvēlējās radikāli un neatgriezeniski sekot Jēzum un pasludināt patiesību par viņu. Jānis neizvēlas liberālo postmodernisma ceļu, kurā vai nu patiesības jēdziens ir ļoti izplūdis, vai arī patiesības kā tādas nav vispār. Jānis apzinās, ka patiesība, kādu viņš ir atklājis, ir vērtība, kuras dēļ ir vērts atdot savu dzīvību. Un tas ir ļoti nopietni. Cik daudzi no Latvijas cilvēkiem padomju komunistiskās diktatūras laikā atdeva savas dzīvības par ticību. Un cik daudzi tieši šodien daudzā spasaules valstīs izlej asinis par Kristu. Viens no tādiem bija godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kura dzimšanas 125 gadskārtu nesen svinējām un kurš šobrīd ir kandidāts uz paaugstināšanu svēto kārtā. Viņš ir mūsdienu Jānis Kristītājs. Viņš, kurš izgaja padomju koncentrācijas nometnes, tomēr palika uzticīgs patiesībai. Mocekļu liecība ir viens no galvenajiem argumentiem Kristus un Viņa Banzīcas ticamībai.


Evaņģēlijā redzam, ka Jānis nav lētticīgs, kā dažreiz dzirdami pārmetumi no neticīgo puses, attiecībā uz kristiešiem. Nevaram teikt arī, ka Jānis būtu neticīgs, nē, viņš ir dievbijīgs jūds, kurš vēlas atrast patiesību. Jānis vēlas pamatojumu tam, ko viņš ir dzirdējis par Jēzu. Viņš uzreiz neuzticas visam, ko kāds kaut kad viņam stāstīja par Jēzu. Viņš vēlas pats pārliecināties, un tādēļ sūta savus mācekļus pie autentiska informācijas avota – pie paša Jēzus. Jā, viņš pazīst Jēzu, jo viņš taču pats savā laikā ir teicis: „Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.” Jānis taču deva grēku nožēlas kristību Jēzum Jordānas upē, viņa publiskās darbības sākumā. Tomēr Jānis, kurš kā visi jūdi gaidīja Mesijas nākšanu, kurš gaidīja šo jauno laiku piepildīšanos vēlējās uzzināt, vai šie laiki patiesi ir piepildījušies.

Ko dara Jēzus? Viņš Jānim atbild ar pravieša Isaja gramatas 35 nodaļas vārdiem: „Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā.” Jēzū Kristū šie mesiāniskie laiki ir piepildījušies. Tieši Ziemassvētkos mēs svinam šo lielo bīnumu – Dievs nonāk no saviem augstumiem un kļūst mums visiem pieejams, kļūst mums tuvs. Daudz tuvāks nekā mēs to spējam aptvert vai iedomāties. Vēl vairāk – Jēzus nesludina tikai kādu morāli – ētisku vai filosofisku mācību par Dievu. Jā, šajā mācībā ir ietverta ētika, morāle un filozofija, tomēr Jēzus ir kas daudz vairāk. Viņš pats ir Dievs, no kura izplūst spēks un kurš ir nācis, lai pasludinātu, ka Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Ne par velti apkārtējie, redzot Jēzus izdarītos brīnumus teica: „Kas tā par jaunu mācību ar spēku.” Jēzs pats deva apsolījumu saviem sekotājiem Marka evaņģēlijā: „Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.”

Un Jēzus visus šos 2000 gadus turpina darboties un būt klātesošs pasaulē caur savu Baznīcu. Tieši Baznīca ir tā „teritorija”, tā „svētā zeme”, kurā šie mesiāniskie laiki realizējas visā pilnībā. Caur Maizes laušanau, caur svētajiem sakramentiem un lūgšanām, caur cilvēka dzīves izmaiņam realizējas Dieva plāns attiecībā uz mums katru un uz visu cilvēci kopumā. Dievs nāk, lai mums Sevi atklātu. Dievs vēlas tuvas, personiskas attiecības ar katru no mums. 
Pārdomājot par to veidu, kā Jēzus raksturo Jāni, varam teikt, ka Jēzus piedāvā mums Jāni, kā ideālu kristieti. Pēc kā to varētu spriest?
Pirmkārt, mums visiem ir tendence pašiem veidot kādus priekštatus par to vai citu lietu, balstoties uz pašu domām, vai no tā, ko par šo lietu mums ir teikuši citi. Tomēr bieži vien, mēs paši līdz galam šo vērtējumu vai spriedumu neesam pārbaudījuši. Līdz ar to veidojas ļoti paviršas un kļūdainas attiecības mūsu, cilvēku starpā. Rodas pārpratumi. Diemžēl arī attiecībā uz Dievu, Baznīcu, Jēzus Personu. Daudzi no mums esam izveidojuši nepareizu, kļūdainu, uz citu spriedumiem vai ideoloģijām balstītu viedokli par Dievu, Baznīcu, ticību. Piemēram – Dievs ir bargs, Dievs visu laiku soda, Dievs neizpilda manas lūgšanas, u.t.t. Bet Jānis, kuram arī ir jautājumi par Jēzu, viņš uzdrošinās jautāt un meklēt. Bet viņš dodas pie pirmavotiem, viņš jautā pašam Jēzum: „Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums gaidīt citu?”


Tuvojas Ziemassvētki. Mums daudziem šķiet, ka šo vēsti par Jēzus dzimšanu mēs jau zinām. Liekas, ka gadu no gada tiek atražots viens un tas pats senais stāsts. Bet varbūt arī es varu šodien aiziet pie Jēzus un Viņam pajautāt – kas tu esi patiesībā? Vai es tevi pazīstu? Jo īstenība, pat ja no mums daudziem, kas klausāmies šo svētrītu reliģija, ticība nav sveša, tomēr atzīsim godīgi - Jēzus joprojām mums ir kā liels noslēpums. Lasot Bībeli ikdienā, esot Baznīcā, liturģijas laikā, dzīvojot intensīvu draudzes dzīvi, kalpojot trūkumcietējiem, atverot savu sirdi Jēzum lūgšanā ir iespējams satikties. Satikties nevis tikai ar mītu, vai Jēzu no Nepālas, vai mācekļu vēlāk izdomāto Jēzu. Nē, Jēzu, kurš ir konkrēta vēsturiska persona, kurš reāli ir piedzimis konkrētā ģimenē, konkrētā laikā, kurš ir sludinājis konkrētas, skaidras lietas, kurš ir reāli cietis, miris un augšāmcēlies, lai mēs saņemtu grēku piedošanu un varētu ieiet Debesu Valstībā. Jēzus ir dibinājis reālu, konkrētu Baznīcu, kura ir klātesoša visās pasaules zemēs un tautās, visos kontinentos, tuvu un tālu, jā, tā ir klātesoša mūsu Latvijā kā pirms 800 gadiem, tā šodien un caur kuru mēs varam satikties ar autentisko Jēzus – patiesu Dievu un patiesu cilvēku, dzemdinātu, ne radītu. Ļausim, lai šajos svētkos Jēzus vēlreiz, no jauna pārņem mūs ar savu Personu, lai mēs tiekam Viņa Personas aizgrābti, fascinēti. Lai mēs piedzīvojam šo Dieva jaunumu mūsu dzīvē. Lai mēs, kopā ar Baznīcas tēviem varam teikt – Dievs nāca mūsu vidū, lai mēs varētu nonākt tuvāk Dievam. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru