Garīgais serviss - Mieram tuvu+

Publicēt by Ilmārs Pēteris Tolstovs.
on Nav komentāru:

Mesiāniskā pravietojuma piemērs no Vecās Derības. Piepildījums ir Kristū.

Nāciet, atgriezīsimis atkal pie Tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces. Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā. Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi. Hozejas 6, 1-3
on Nav komentāru:

Apsveicam šī gada jaunos RARZI maģistrus!

on Nav komentāru:

Interesanti!

on Nav komentāru:

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 17.nodarbība (631-682)

Esam tikuši līdz 2.nodaļai.

 Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com Klausīties vislabāk ar google hrome pārlūkprogrammu.

 Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=zmfmnlf&n=katehisms_17.MP3
on Nav komentāru:

Konference "Kā būt labam vīram un tēvam"


on Nav komentāru:

Paļāvības lūgšana

Mans Tēvs! Tavās rokās es atdodu sevi. Dari ar mani ko gribi, lai ko Tu ar mani darītu, es pateicos Tev, esmu gatavs uz visu un pieņemu visu, Tikai vienu es vēlos, Kungs, lai piepildās Tava griba manī un visos Tavos radī-jumos. Kungs, Tavās rokās es atdodu dvē-seli savu ar mīlestību no visas sirds, jo es Tevi mīlu. Un šī bez-galīgā mīlestība ar bezgalīgu paļāvību liek mani Tavās rokās, jo Tu esi mans Tēvs.

Šarls de Fuko

on Nav komentāru:

Slavēšana Smiltenē


on Nav komentāru:

Nabadzības un nevienlīdzības līmenis Latvijā, skaitļos

Publicēt by Aivars Mackevics.
on 1 komentārs:

Jaunieši jautā: Kāpēc lūgšanai ir tik liela nozīme?

Liels paldies par jautājumu. Ja lūkojamies vēsturē, tad redzam, ka jau pirmatnējās reliģijās cilvēki veica zināmus rituālus, upurēšanas, pielūgsmes darbības, lai kontaktētos ar augstako spēju, dievībām, dieviem. Šie cilvēki un ciltis to darīja tādēļ, ka apzinajās, ka eskistē "kaut kāds augstaks spēks". Bet gandrīz vienmēr šis spēks šīm ciltīm bija anonīms, neizprotams un biedējošs. Lūgšanas un upuri drīzāk bija domāti tādēļ, lai pielabinātos šīm dievībām, lai "izlūgtu" sev kādu izdevīgu, derīgu lietu. 

Kristīgajā Atklāsmē, jau sākot ar Veco Derību ir pilnīgi otrādi. Šeit Dievs ir visu darbību iniciātors, kurš gaida, un vēlas cilvēka atbildi. Viņš visu laiku Vecajā Derībā uzrunā cilvēku un Vecās Derības lūgšana un upuri ir cilvēka atbilde uz Dieva aicinājumu un saucienu. Sāk veidoties dialogs starp Personu - Dievu un personu - cilvēku. Lūk, šeit slēpjas lūgšanas atslēga - divu mīlošu cilvēku saruna. 

Jēzus Jaunajā Derībā bieži dodas vienatnē lūgties, pat veselām naktīm. Vēlāk mācekļi Jēzum jautā: "Iemāci mums lūgties." Jēzus viņiem un visai cilvēcei dāvā slaveno lūgšanu "Tēvs Mūsu". 

Lūgšanas definīcija, kādu to ir noformulējusi svētā Terēze no Bērna Jēzus un kā to citē katehisms ir šāda: „Lūgšana man ir sirds trauksme uz augšu, vienkāršs skatiens, kas raidīts uz debesīm, pateicības un mīlestības sauciens - kā pārbaudījumos, tā arī prieka brīžos.” (KBK 2558). Lūgšana ir dialogs. Dialogs starp mīlošām personām. Starp Personu – Dievu un personu cilvēku. Bet vai šis dialogs var būt apgrūtinošs un kaitinošs? Jā, ja tas pārvēršas par monologu. Jo cik tad ilgi var sarunāties tikai ar sevi pašu. Bieži vien lūgšana nogurdina tad, ja tā ir vēsta tikai uz sevi pašu. Kad tā kļūst egoistiska. Nevis dodoša bet ņemoša. Līdzīgi kā „Mērnieku laikos” minētās dažādu cilvēku lūgšanu „parodijas” arī mūsu lūgšanas var kļūt par kaitinošām, tad, kad nemeklējam Dievu, bet paši sevi. Gandrīz kā Ķenča „lūgšana”. Svētīgā Terēze no Kalkutas teica: „Klusuma auglis ir lūgšana; lūgšanas auglis ir ticība, ticības auglis ir mīlestība; mīlestības auglis ir kalpošana; kalpošanas auglis ir miers.” Lūgšana, ticība un mīlestība ir savstarpēji saistītas. Vai ticības var būt par daudz? Vai mātes mīlestība uz bērnu var būt par daudz? Ja es mīlu, tad es mīlu maksimāli, nesavtīgi, līdz galam, uz mūžu. Ja ticu, tad 100%, nevis tikai pa daļai, sēžot „uz diviem krēsliem”. Līdzīgi ir ar lūgšanu. Patiesa lūgšana caurauž visa cilvēka dzīvi un patiess lūdzējs vairs nevar nošķirt, kur sākas un kur beidzas lūgšana. Visa dzīve ir lūgšana un lūgšan kļūst par visu dzīvi. Patiesa lūgšana nav tikai kādu tekstu „noskaitīšana” lūģsanas grāmatiņā. Jā, šie teksti var būt lūgšanas pamatā, dažādi lūgšanu veidi var būt lūgšanas pamatā. Bet patiesa lūgšana sākas tad, kad notiek siržu satikšanās. Dievišķās Sirds un mūsu sirds. Šī satikšanās notiek ticībā, cerībā un mīlestībā. Un tad lūgšanas nekad nevar būt par daudz. 
on Nav komentāru:

Kaut kas līdzīgs grāmatu ķēdei, tikai svētceļojumā :)

Publicēt by Ilmārs Pēteris Tolstovs.
on Nav komentāru:

Atvadīšanās no apustuliskā nuncija Luidži Bonacci


Publicēt by Katolislv.


Read more »
on Nav komentāru:

Interesantākie "twīti" manā @tolstovs1 pēdejā laikā






Read more »
on Nav komentāru:
Abonēt: Ziņas (Atom)