Kalpošanas plāns augustā un septembrī

29.-30.augusts - aicinājuma rekolekcijas Ķīpsalas klosterī
30.augusts, 12.00 Valmieras katoļu baznīcas iesvētīšana
31.augusts, 11.00 svētā Mise Salaspils baznīcā
4.-8.septembris - kalpošana Norvēģijā, Oslo, Drammenē un Tonsbergā
12.-22.septembris - kalpošana Valmieras katoļu draudzē
26-27.septembris - Baltijas "Tezē" pasākumi Rīgā
28.septembris - atgriešanās uz studijām Polijā, Ļubļinā

Kā katolim balsot Saeimas vēlēšanās

Vispirms atsaukšos uz Rīgas arhibīskapu – metropolītu V. E. Zbigņevu Stankeviču, kurš kādā no intervijām ziņu aģentūrai BNS teica, ka „balsot noteikti ir jāiet, jo tas ir pilsoņa pienākums un to uzsver arī Baznīca. „Ja tu neej balsot, tad tu neuzņemies līdzatbildību par savu valsti. Neiešana balsot — tas savā ziņā ir nolaidības grēks,” teica Z. Stankevičs. 

Tomēr no ieteikumiem, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, viņš atturējās, sakot, ka var dot tikai principus, pēc kuriem partijas būtu jāvērtē. 

„Ir jāizvērtē pašam. Es varu dot tikai principus, pēc kuriem partijas būtu jāvērtē. Tas jādara, ņemot vērā morālās vērtības. Lai tās nebūtu partijas, kas ieviesīs antikristīgus likumus vai uzspiedīs sabiedrībai demoralizējošus likumus. Tad, protams, lai arī balsis netiktu atdotas tām partijām, kuras patiesi ir iesaistītas korupcijas skandālos, kuru darbība nav caurredzama,” minēja Stankevičs

Arī Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31numurā ir teikts, ka “Savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot? 

Piedāvāšu Austrālijas bīskapu publicētos kritērijus, pēc kuriem arī mēs varam vadīties. Tie ir: katra cilvēka cieņas tiesības; tiesības uz uzturu, mājokli un aizsardzību; tiesības uz izglītību; tiesības uz sanitāro aprūpi, darbu un pamatpakalpojumiem; tiesības gan pašreizējai, gan nākamajām paaudzēm dzīvot drošā, veselīgā un nepiesārņotā vidē; tiesības sniegt savu ieguldījumu sabiedrībai saskaņā ar savām spējām, un visbeidzot, tiesības dzīvot saskaņā ar savu ticību, ja tā neaizskar citu cilvēku ticību.

Iesaku kardināla Pujata "Sprediķus"

Jaunā sprediķu krājuma ievadā pats kardināls raksta, ka publicētās homīlijas sacītas Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā Ticības gada laikā (2013. gadā), un izsaka cerību, ka „šī grāmata noderēs jaunajiem priesteriem un katehētiem viņu darbā".

Kardināla homīlijas noteikti var raisīt daudz plašāka lasītāju loka interesi, jo sprediķos iztirzātas gan svarīgākās ticības patiesības, gan tādi temati kā dzīve Kristū, Baznīcas sakramenti, Dieva baušļi un lūgšanas dzīve, par kuru kardināls Jānis Pujats ir sprediķojis: „Lūgšanā izpaužas mūsu personīgās attiecības ar Dievu. [..] Kāda ir mūsu iekšējā nostāja? Vai mūsu lūgšanas nāk no Dievu mīlošas, pazemīgas un satriektas sirds dziļumiem, vai arī tās izskan tikai kādas ārējas vajadzības dēļ? Kristus, mirstot pie krusta, teica: „Man slāpst." (Jņ 19, 28) Viņš ir izslāpis pēc ļaužu mīlestības. Svētais Augustīns saka - Dievam slāpst pēc tā, lai mēs būtu izslāpuši pēc Viņa." Kardināla Jāņa Pujata izteiksmes veids ir skaidrs un viegli uztverams lasītājiem ar visdažādāko sagatavotības līmeni. Ne velti viņš pats ir izsacījis šādu liecību, kas arī citēta kā grāmatas moto: „Luterāņu mācītājs Jānis Liepiņš man reiz teica: „Pujata kungs, es speciāli klausījos televīzijā Jūsu sprediķi, lai tajā atrastu kaut vienu lieku vārdu. Neatradu!"" Jaunā grāmata ir pieejama baznīcu grāmatu galdos, to varēs iegādāties arī Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētku laikā Aglonā. Internetā lietotāji jauno sprediķu krājumu var nopirkt izdevniecības „KALA Raksti" internetveikalā.

Vai es regulāri lasu un abonēju katoļu presi?

Jautājums priesterim - 4

1. Kāpēc cilvēks, kas atšķir labu no ļauna, tomēr nereti ikdienas lēmumos izvēlas acīmredzami ļauno, kaitīgo, Dievam netīkamo.

Jāatgādina, ka visi cilvēki šajā pasaulē ir iedzimtā grēka skarti, un pat ja esam saņēmuši kristības sakramentu un regulāri tiekam apgaismoti caur dzīvu dalību Baznīcas sakramentos, Svētajā Misē, Dieva Vārda lasīšanā, tomēr joprojām līdz galam nevaram pilnīgi pareizi atšķirt labu no ļauna. Līdz ar to, veicot ikdienā savas dzīves izvēles, mums būtu jāklausa Dievam, kurš uz mums runā caur mūsu sirdsapziņu. Arī sirdsapziņa var kļūdīties, tomēr sekojot savai sirdsapziņai, iekšējai balsij, kļūdu būs mazāk. Un Dievs jebkuru kļūdu, grēku, ļaunumu var vērst par labu. Nevajadzētu baidīties dzīvot un riskēt, jo arī caur kļūdām un neveiksmēm Dievs darbojas un visu vērš par labu. Un ejot regulāri pie svētajiem Sakramentiem, mūsu sirdsapziņa nemitīgi tiek apgaismota un darīta jūtīgāka pret labā un ļaunā atpazīšanu. 

2. Kāpēc Misē pirms komūnijas priesteri draudzei  rāda uz pusēm pārlauztu hostiju?

Nekur nav strikti noteikts, ka garīdzniekam svētās Mises laikā, pēc "Dieva Jērs" lūgšanas būtu jārāda kopā salikta Hostija. Tieši otrādi. Dieva tautai norādot  pārlauztu Hostiju, tiek uzsvērts, ka Svētā Mise ir arī Apustuļu darbu 2 nodaļā minētā maizes laušana, uz kuru pulcējās pirmo gadsimtu kristieši. Arī Pēdējās Vakariņās Jēzus lauza maizi un deva to saviem mācekļiem. 

3. Vai musulmaņu Allāhs ir tas pats Dievs, ko pielūdz kristieši?

Pasaules reliģiskajā "klāstā" izdalām trīs lielas grupas:

a) Politeiskās reliģijas - tās, kuras pielūdz daudz dievus;
b) Henoteiskās reliģijas - tās, kuras arī pielūdz daudz dievus, bet kuru dievu panteonā viena dievība ir visaugstākā, kas kontrolē pārējās;
c) Monoteiskās reliģijas - tās, kuras pielūdz vienīgo Dievu, to pašu, kuru pielūdzam mēs - Kristietība, Jūdaisms un Islāms. Līdz ar to Islāmā pielūgtais Allāhs ir tas pats mūsu vienīgais Dievs, tikai Islāmā Dievs vēl nav pilnībā atklājis sevi, jo mēs zinām, ka tikai kristietībā Dievs sevi ir atklājis kā Trīsvienīgu Dievu. 

4. Vai ir būtiski, lūdzot novennu kādā nodomā, neizlaist nevienu dienu? Man gadās, ka kādu dienu arī aizmirstu vai neizbrīvēju tam laiku, tomēr visu deviņu dienu lūgšanas tiek pabeigtas, piemēram, 14 dienās. Vai tas ir būtiski sliktāk?

Man ir samērā grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo nav tādi strikti kritēriji, kas to noteiktu. Ja nejauši izlaižam kādu novennas dienas lūgšanu, tad iespējams šo aizmāršību kompensēt nākamajā dienā palūdzoties gan iepriekšējās dienas gan tekošās dienas lūgšanu. Tomēr, ja novenna, kura tradicionāli ilgst 9 dienas, izstiepjas uz 14 dienām, tad uzskatu, ka tā vairs nav novenna, bet gan mūsu personiskā, brīvā lūgšana. Jo vārds novenna nāk no latīņu vārda novem, kas nozīmē deviņi. 

Vai dzīvē ir kas vairāk?

Vatikāna II koncila dekrēts "Ad gentes" par ievadīšanu kristīgajā dzīvē

(Katehumenāts un kristīgā iniciācija) (izcēlums mans - pr. Ilmārs)

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

Visbeidzot, jaunajā Kanonisko tiesību kodeksā skaidri jādefinē katehumēnu juridiskais statuss. Viņi jau ir vienoti ar Baznīcu[4], viņi jau pieder Kristus namam,[5] un nereti viņi jau dzīvo ticības, cerības un mīlestības dzīvi.

---

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.

[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.

[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.

[4] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium,14.

[5] Sal. sv. Augustīns, Tract. in Ioann. 11, 4: PL 35, 1476.