@tolstovs1 interesantāko atbilžu apskats







on Nav komentāru:

Skaidrojums par Latvijas medijos publicēto ziņu par to, ka it kā „Vatikāns atbalsta viendzimuma partnerattiecības”

Ņemot vērā pavisam nesen, Latvijas medijos sacelto ažiotāžu, saizstībā ar Vatikāna nostājas maiņu homoseksuālu pāru partnerattiecību regulācijas jautājumos un daudzu katoļticīgo satraukumu šajā jautājumā, nolēmu sniegt savu personīgo komentāru. Bieži vien rodas priekšstats, ka Romas Katoļu Baznīcā, kāda bīskapa vai kardināla privāti vai publiski paustais viedoklis par vienu vai otru jautājumu jau ir visas Baznīcas, vēl vairāk Vatikāna oficiālais viedoklis. Un šeit sākas problēmas, kas robežojas ar meliem vai ideoloģiju. Vispirms ir jāpaskaidro, ka Baznīcas mācība sevī ietver dažādus „svarīguma līmeņus” un ne viss, ko izsaka kāds atsevišķs teologs vai garīdznieks ir visa Baznīcas mācība. Vissvarīgakais ticības un morāles avots Baznīcā ir Bībele un Tradīcija, ar to saprotot mācību, ko vairāk kā 2000 gadus ir mācījuši pāvesti un bīskapi visi kopā. Līdz ar to Baznīcas mācība precīzi atspoguļo nemainīgo Jēzus Kristus gribu, ko Viņš ir tālāknodevis savā Baznīcā. Un tikai visa Baznīca kopā – pāvests kopā ar bīskapiem var noteikt kam Baznīca tic un ko tā māca. Visaugstākais „likumdevējs” Romas Katoļu Baznīcā ir pāvests, bet arī viņš nemaldīgus paziņojumus var izteikt tikai tad, ja tos pasludina svinīgā veidā, nepārprotami norādot, ka tas, ko viņš pasludina ir nemaldīgs. Nākamais svarīgais Baznīcas mācības pasludināšanais veids ir Ekumēniskais Koncils. Pēdējais notika no 1962-1965 gadam Vatikānā un tika saukts par Vatikāna II koncilu. Šīs sanāksmes laikā tika vēlreiz no jauna apstiprināta un precizēta Baznīcas mācība, mēģinot to izteikt mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā. Kopā tika pieņemti 16 dekrēti un pēc 30 gadiem tika sintētiski apkopoti izdevumā, ko tagad pazīstam kā Katoliskās Baznīcas Katehisms (Internetā latviešu valodā atrodams www.catholic.lv/katehisms) . Līdz ar to, šobrīd Baznīcā pastāv normatīvi dokumenti, kurus nevar mainīt ne atsevišķi ticīgie, teologi, bīskapi un pat pāvests, jo arī pāvests nav saimnieks pār šo mācību, bet tikai tās kalps.

 Atgriežoties pie homoseksualitātes problēmas. Latvijas medijos čakli tika pārpublicēts Bīskapu Sinodes Romā sekretāra monsinjora Bruno Fortes viedoklis. Sinode notiek Romā no 5-19.oktobrim. Uzskatīt, ka šīs Sinodes, kurā piedalās vairāk kā 200 bīskapu kopā ar pāvestu sekretāra viedoklis ir galējs, ir absurdi un muļķīgi. Šobrīd notiek sinodes dokumenta sākuma versijas apspriešana un gala dokuments var pilnībā atšķirties no tā sākotnējās versijas. Sinodē uzstājas dažādi bīskapi ar dažādiem viedokļiem. Ir bīskapi, kuri pārstāv Āfrikas kontinentu, kur par homoseksualitāti cilveki tiek likti cietumā. Ir dažādas situācijas. Baznīca ir atvērta un uzklausa ikvienu. Savukārt Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičš, intervijā Vatikāna Radio ir norādijis, ka gan viņš, gan vēl daudzi citi bīskapi nepiekrīt Sinodes dokumenta sākotnējai versijai (http://gosc.pl/doc/2199626.Abp-Stankiewicz-krytycznie-o-dokumencie-synodu). Arī Polijas bīskapi ir ļoti skeptiski šajā jautājumā un pieturās pie tradicionālajiem Baznīcas uzskatiem. 
Es ļoti cienu Latvijas medijus un viņu pārstāvjus. Laikā, kad kalpoju Rīgas svētā Jēkaba katedrālē man izveidojās ļoti cieša un laba sadarbība ar daudziem Latvijas žurnālistiem. Tomēr mani mulsina šāda dzīšanās pēc lētas popularitātes, bez lielakās piepūles, nefiltrējot vienkārši iztulkojot no svešvalodas nepārbaudītas ziņas. Būtu labi, ja žurnālisti arī Latvijā, pirms rakstīt par Katoļu Baznīcas lietām uzklausītu arī pašas Baznīcas viedokli, ielūkojoties šādās lapās www.vatican.va, www.news.va, www.radiovaticana.org, vai arī sazinoties ar RKBL Informācijs centru šeit par Rīgā. 
Noslēgumā vēl vēlos citēt Katoliskās Baznīcas Katehismu, norādot, kāda tad ir Baznīcas oficiālā mācība, saistībā ar homoseksualitāti: 

 Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību, vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību". Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām. 

 Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē. 

 Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai. 

 Katoliskās Baznīcas Katehisms 2357-2359 (www.catholic.lv/katehisms)

Ļubļinas Katoļu Universitātes teoloģijs doktorants, priesteris Ilmārs Tolstovs, Mag. Theol.

on 2 komentāri:

Baznīcas mācība mainīta netiek (angļu valodā)

Publicēt by Līga Roķe-Reimate.
on 2 komentāri:

Katoļu Baznīcas mācība attiecībā uz homoseksualitāti

Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību, vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību". Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.

Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē.

Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.

Katoliskās Baznīcas Katehisms 2357-2359 (www.catholic.lv/katehisms)
on Nav komentāru:

Dažādie grēku nožēlas veidi svētās Mises sākumā (no www.kbvestnesis.lv)

"Liturģija, īpaši dievišķajā Euharistijas Upurī, "īstenojas mūsu atpestīšanas darbs", kas ir visaugstākā mērā palīdzība, lai ticīgie ar savu dzīvi izteiktu un atklātu citiem Kristus noslēpumu un īstās Baznīcas patieso dabu." (Vatikāna II koncils. Konstitūcija par svēto liturģiju, 2) Ar šādiem skaistiem vārdiem iesākas konstitūcija, kas pirms vairāk nekā 46 gadiem aicināja un arī tagad aicina visus Baznīcas bērnus vēl vairāk atklāt un izdzīvot liturģijas skaistumu. Sv. Mise ir visas liturģijas avots un virsotne, un, kā to norāda "Katoliskās Baznīcas Katehisms", citējot svēto Ireneju no Lionas, "Euharistija ir mūsu ticības kopsavilkums un summa: "Mūsu domāšanas veids saskaņojas ar Euharistiju, un Euharistija, savukārt, apstiprina mūsu domāšanas veidu."" (KBK 1327)

Tāpēc ir svarīgi, lai ticīgie Svētajā Misē piedalītos nevis kā pasīvi vērotāji no malas, bet gan kā aktīvi Svētās Mises dalībnieki. Konstitūcija "Sacrosanctum Consilium" 14. numurā min, ka "Māte Baznīca ļoti vēlas visus ticīgos vest pie pilnīgas, apzinīgas un aktīvas piedalīšanās liturģiskajās darbībās, kā to prasa pati liturģijas daba, un ka Kristības spēkā kristīga tauta "izredzēta cilts, ķēnišķīga priesterība, svētā tauta, iegūtie ļaudis" (1 Pt 2, 9; sal. 2, 4-5) ir saņēmusi tiesības un pienākumus. Šī pilnīgā un aktīvā visas tautas piedalīšanās ir jāveicina, sakārtojot un izkopjot svēto liturģiju; liturģija ir pirmais un nepieciešamais avots, no kura ticīgie smeļ īsti kristīgo garu, tādēļ dvēseļu ganiem visā savā pastorālajā darbībā ir dedzīgi jācenšas to sasniegt, pareizi ticīgos sagatavojot." 
Lai tas notiktu, ir nepieciešams izmantot visas tās iespējas, ko mums sniedz pēc Vatikāna II koncila atjaunotā Svētās Mises liturģija. 
Lai vēl vairāk ticīgajiem atklātu bagātības, ko mums sniedz Svētā Mise, vēlamies atgādināt garīdzniekiem un informēt ticīgos par iespējām, ko sniedz Romas Misāle, un aicinām šīs iespējas biežāk izmantot, neatstājot tās novārtā. Šoreiz uzsvērsim tikai būtiskākās, kuras Latvijā tiek izmantotas diezgan reti. 
Read more »
on Nav komentāru:

Konkurss - lasītajs jautā - sv. Mise, laulības un lasījumi

1) Tā ir brīnišķīga prakse, ka visa katoliskā Baznīca ik dienu ir vienota lūgšanās un domā par vienu tēmu, - noteikti šādām vienā vektorā, vienā virzienā vērstām lūgšanām, pārdomām, meditācijām ir sinerģisks spēks. Kas nosaka to, kādi ir lasījumi katrai dienai (piemēram, "Mieram tuvu" izvēlētie)? Turklāt, runājot ar draugiem, kas ir protestanti, konstatējām, ka arī luterāņu draudzēs svētdienas dievkalpojumā runāts par to pašu un lasīti tie paši fragmenti no Svētajiem Rakstiem. 

Katoliskā Baznīca visā pasaulē, sākot ar Vatikāna II koncilu (1962-1965) pabeidza ieviest vienotu Bībeles liturģisko lasījumu sistēmu. Šī sistēma ir vienota Romas ritā un svētdienas lasījumi aptver trīs gadu ciklu - A, B un C gadus. Darbadienu lasījumi aptver divu gadu ciklu. Citām konfesijām ir savi liturģiskie kalendāri. Var gadīties, ka kāds luterāņu garīdznieks izmanto mūsu liturģisko kalnedāru, kurš tiek pulbicēts "Mieram tuvu" grāmatiņā. 

2) Kuros gadījumos Sv. Mises sākumā priesteris aicina draudzi nožēlot grēkus ("Lai mēs varētu cienīgi piedalīties Sv. Mises Upurī, nožēlosim savus grēkus...", un draudze atbild ar "Es atzīstos Visvarenajam Dievam..."), un kuros ne? Kāpēc tā? Reizēm tā ļoti pietrūkst.

Svētās Mises sākumā ir paredzētas ļoti dažādas grēku nožēlas formas. Romas Misālē latviešu valodā ir publicētas trīs no tām, un ļoti žēl, ka Latvijā no šiem trim veidiem visbiežāk izmanto tikai vienu "Es atzīstos..." Savā laikā esmu par to jau rakstījis - http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/17-teologija/1193-svetas-mises-liturgijas-skaistums
Svētdienās un lielos svētkos svētās Mises sākumā notiek ūdens svētīšana un "Asperges" rits, kurš arī norāda uz kristības avotu un aicina uz grēku nožēlu. Vēl arī citos gadījumos, piemēram svēto Misi svinot kopā ar Stundu liturģijas lūgšanām gandarīšanas rits tiek aizvietots ar psalmu lūgšanām. 
Read more »
on Nav komentāru:

Konkurss - lasītājs jautā. Jautājumi par Bībeli

1. Dievs radīja Ādamu un Ievu, un viņiem piedzima Ābels un Kains, ar ko Ābels un Kains radīja bērnus? Citiem vārdiem, kā Ādama un Ievas bērniem piedzima bērni? 

Liels paldies par jautājumiem. Prieks, ka beidzot rodas arī jautājumi par Bībeli, tas nozīmē, ka laikam sākam vairāk lasīt Svētos Rakstus. Būtu labi, ja katrā katoļu draudzē tiktu organizētas Bībeles studiju grupas, jo mēs tik maz pazīstam Bībeli. Tomēr šajos jautājumos ir jūtama ļoti instrumentalizēta un "mūsdienīga" pieeja tekstam, neņemot vērā gan Svēto Rakstu viengabalainību, gan arī to, ko Dievs caur iedvesmoto autoru gribēja pateikt. Bībele nev Grāmata, kura dod atbildes uz visiem jautājumiem. Bībelē atrodam atbildi uz vissvarīgāko jautājumu - kāds ir Dieva plāns, nodoms, attiecība uz cilvēka un visas cilvēces glābšanu. Visas Bībeles, gan Jaunās, gan Vecās Derības atslēga ir Jēzus Kristus - miris un augšāmcēlies! Šādā gaismā arī mēģināšu atbildēt uz šiem jautājumiem. 
Radīšanas stāsts, kurš ir aprakstīts Radīšanas, jeb 1 Mozus gramatā nedod atbildi, vai Ādams un Ieva, arī Ābels un Kains bija vienīgie cilvēki, kurus Dievs radīja. Jā, Ādams un Ieva bija pirmie cilvēki, bet varbūt Dievs pēc viņiem, tieši tādā pat veidā, no zemes "putekļiem" radīja vēl daudz citus cilvēkus. Bībele nedod skaidru atbildi uz šo jautājumu, kaut arī iesaku izlasīt 1 Mozus 6, 1-2. Egzegētiem nav īsti skaidrs, kas ir šie Dieva dēli, bet varbūt tieši šī rakstu vieta paskaidro šo jautājumu. Visdrīzāk tie ir kādi no Izraēļa ķēniņiem, vai arī norāde, cik bīstama ir pagānu mitoloģija, kura jauc kopā dievišķo ar miesīgo. Radīšanas stāstā daudz svarīgaks ir teoloģiskais saturs, kurā atklājas pirmo cilvēku un arī visas cilvēku civilizācijas pirmsākumi un drāma, kuru aizsāka pirmdzimtais grēks. 

2. Numeri 14:18: “Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.”
Bet Jaunajā Derībā rakstīts, ka cilvēks atbild tikai par saviem grēkiem. Tad kā tad īsti ir, vai cilvēks cieš par savu vecāku grēkiem?

Jāsaprot, ka Bīblei nevar skatīt tikai vienā, horizontālā plāksnē. Daudzas lietas, kas Vecajā Derībā vēl atradās tikai attīstības stadijā, savu pilnību atrada tikai Jaunajā Derībā. Līdzīgi bija arī ar jautājumu, par laulības nešķiramību. Jēzus saka: Tie saka Viņam: "Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?" Viņš saka tiem: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. (Mt 19,7-8) Tātad lietas, kas Vecajā Derībā vēl atradās attīstības, jeb atklāšanas stadijā, savu pilnīgo atklāsmi saņēma reizē ar Jēzus Kristus atnākšanu, kurš tad ir arī dievišķās Atklāsmes pilnība. 

3. Marka 14
50. Tad Viņa mācekļi, atstājuši Viņu, visi aizbēga.
51. Bet kāds jauneklis, apjozis audeklā kailo miesu, sekoja Viņam; un viņu satvēra;
52. Bet viņš, nometis audeklu, kails aizbēga no tiem.
Kas tas par jaunekli?

Bībele nedod skaidru atbildi uz šo jautājumu, tomēr ilgāku laiku tika uzskatīts, ka tas ir pats evaņģēlist Marks. Tomēr nav nekādu apstiprinājumu faktam, ka tas būtu viņš. Bet  tomēr svarīgi Bībelē ir meklēt kopskatu un redzēt to, ko Dievs vēlas mums teikt caur iedvesmoto autoru. Iesaku nekoncentrēties uz Bībeles nebūtiskajām detaļām un vērst uzmanību uz būtiskākajām, tām, kuras norāda uz Bībeles galveno vēsti - Dieva pestīšanas plānu vēsturē, kuru Viņš ir realizējis caur Jēzus Kristus Personu. 
on Nav komentāru:
Abonēt: Ziņas (Atom)