Kristiešu vajāšanas!
Šie Kenijas 140 studneti nezīmēja karikatūras, un par viņiem neviens nerīko akciju "je suis ...". Dubultā morāle. Pasaule, diemžēl ir vienaldzīga. Arī mēs!
Pashālās katehēzes
Pashalās katehēzes ir svēto
Pētera, Pāvila un diakona Stefana pirmatnējie sprediķi par Jēzus
augšāmcelšanos. No 29 dažādām katehēzēm, 9 no tām koncentrējas uz Jēzus
augšāmcelšanos. Šīs katehēzes atspoguļo apustuļu pirmējo kerigmu un ir piepildītas
ar aramiešu kolorītiem. Ir redzama saskaņa starp šīm katehēzēm un var pat
teikt, ka pirmējā mācekļu kopienā pastāvēja sava veida shemats, kā pasludināt
kerigmu, jeb Vēsti par augšāmcēlušos Kungu. Kerigmas galvenie punkti bija Jēzus
ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, kā arī Jēzus parādīšanās mācekļiem. Tas
liecina, ka šīs katehēzes ir vēsturiskas un nav izdomātas.
Sv. Pētera pashālās
katehēzes
Apustuļu darbos mēs atrodam 4
viņa izteiktās pashalās katehēzes dažādās situācijās.
a.
Pirmā (Apd 2,14-36)
ir teikta Jeruzalemē Vasarssvētkos un uzsver Jēzus mesiānisko sūtību, Viņa nāvi
un augšāmcelšanos, raugoties no vēsturiski – glābjošās perspektīvas. Vēstījums
bija adresēts jūdiem, tādēļ ka runas sākumā ir ievietots biblisks arguments no
psalmiem, kas bija labi nolasāms jūdu auditorijai. Dāvida pravietojums
piepildās Jēzū Kristū. 32.pantā Pēteris norāda, ka mēs, t.i. Divpadsmit esam tā
liecinieki.
b.
Otrā katehēze (Apd
3,12-26) tiek teikta pēc klibā cilvēka no dzimšanas, dziedināšanas. Uzruna
strukturāli ir līdzīga pirmajai un arī līdzīga apustuļa Pāvila katehēzēm. Tomēr
šo Pēteris attīsta vēl vairāk. Pēteris attīsta biblisko argumentu un divas
reizes atsaucas uz Vecās Derības pravietojumiem. Šīs katehēzes mērķis ir
aicināt uz atgriešanos, tas ir – noticēt, ka Jēzus ir Mesija, dzīvības Kungs,
ka nāvei vairs nav varas pār Viņu.
c.
Trešā katehēze tiek
teikta brīdī, kad viņš, kopā ar Jāni tiek arestēts un tiek pratināts, par slimā
no dzimšanas dziedināšanu (Apd 4, 8-12; 19-20; 5, 29-32). Pēteris Sinhedrīna
priekšā apliecina patiesību par Augšāmcēlušos Kristu. Pasvītro, ka dziedināšana
notika Jēzus Kristus – Nācarieša vārdā. Tad Pēteris pārmet jūdiem, ka viņi piedalījās
pie Jēzus nonāvēšanas un apstiprina, ka Dievs viņu augšāmcēla. Tas viss jau
bija pravietots Rakstos un Jēzus ir vienīgais vidutājs, lai sasniegtu
pestīšanu. „Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots
neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.” (Apd 4, 12) Abas runas
Sinhedrīna priekšā ir līdzīgas. Jēzus Augšāmcelšanās ir arī Viņa pagodināšana. Pēteris
piemin daudzus kristoloģiskos titulus. Pēteris pasvītro, ka gan viņš, gan
pārējie ir šo notikumu liecinieki.
d.
Vēl vienu katehēzi
svētais Pēteris sludināja pagānu karavīra Kornēlija atgriešanās brīdī (Apd 10,
34-43). Šī runa uzsāka katehizāciju grieķu – romiešu vidē. Adresēta pagānu
auditorijai un norāda augšāmcēlušos Kristu pestīšanas vēstures perspektīvā.
Parāda Izraēļa tautas privilēģijas, tomēr Mesija, Svētā Gara svaidīts ir nācis
lai darītu labu un visas tautas atbrīvotu no sātana varas. Viņš atsaucās uz
divpadsimt apustuļu pashālo pieredzi, kuri, pateicoties Kristus parādīšanās
pieredzei (viņi redzēja augšāmcēlušos Kungu reāli) bija autentiski šo notikumu
liecinieki. Sakarā ar to, ka pagāni nezināja Rakstus, viņš nelieto bibliskos
argumentus.
b)
Svētā Pāvila
pashālās katehēzes
Sludināja
Antiohijā un bija adresēta gan jūdiem,
gan pagāniem. Centrā ir Jēzus augšāmcelšanās, kā glābjoša darbība, no kuras ir
atkarīga kristīgā ticība un visa kristietība. Par labu augšāmcelšanās ticamībai
lieto bibliskos un Kristus pēcpashalās parādīšanās (kristofānijas) argumentus.
Katehēzes, kas atrodamas Apustuļu darbos, jāskatās kopā ar katehēzēm, kas
atrodamas viņa vēstulēs. Iespaidīgākā sv. Pāvila katehēze atrodama 1 Kor
15.nodaļā. Citēšu fragmentu: „Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī
Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir
mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība. Ja nav mirušo
augšāmcelšanās, tad mēs esam arī Dieva viltus liecinieki, jo mēs būtu
liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu
uzmodinājis. Jo ja mirušie augšām neceļas, tad arī Kristus nav
augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu
ticība, jo jūs vēl esat savos grēkos.” (1 Kor 15,13-17)
c)
Svētā Stehana
katehēze
Diakonam
Stefanam pārmata, ka viņš runā pretī svētnīcai un Likumam. Nepatiesi viņu
apvainoja. Tomēr pretinieki nevarēja stāties pretī Stefana gudrībai un
argumentācijai. Stehans savā runā attīsta pestīšanas vēstures notikumus un
norāda, ko Dievs darīja Izraēla vēsturē, līdz kamēr nāca Jēzus. Stefans asi
pārmet jūdiem, ka viņi nespēja līdz galam saprast pestīšanas jēgu un pretojās
tai vēsturē. Stefans pārmet jūdiem, ka viņi liek šķēršļus Dieva darbībai. Jūdi
nodeva Taisnīgo un nogalināja Viņu. Pēc šiem vārdiem jūdi nogalina Stefanu.
Stehana runā ir tie paši elementi, kas Pēterim un Pāvilam. Ir ļoti spēcīgi attīstīts bibliskais arguments,
lai parādītu Jēzus augšāmcelšanos. Parāda Svētā Gara darbību jau Vecajā Derībā
un arī tad, kad apliecinām savu ticību Jēzum, kurš augšāmcēlies.
Pashālās katehēzes - liturģiskās himnas
Tās nedaudz citādāk izsaka
pashālo noslēpumu. Tās arī pieder pie Baznīcas agrīnā mantojuma un slavē Jēzu,
kā Dieva pagodināto Kungu, tieši caur Augšāmcelšanos. Viena no slavenākām
himnām ir apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem: „[Jēzus Kristus],kas, Dieva
veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās
no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi
izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat
krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār
visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un
pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva
godībā.” (Flp 2,6-11)
Šeit ir atrodami Jēzus divu
veidu „stāvokļu” apraksti – pazemošanās un paaugstināšanās. Tas ir izteikts ar
diviem grieķu valodas vārdiem, kuri apzīmē verdzības un kunga stāvokli, starp
krusta un dievišķības stāvokli. Tajā ir ietverta arī patiesība, ka Jēzus, jau pirms
Iemiesošanās ir Dievs, ka Viņam ir dievišķa daba. Iemiesošanās brīdī Viņš savā
veidā atteicās no savas dievišķības izmantošanas un jau kā cilvēks nav
„līdzvērtīģs” Dievam. Viņš atzina Dieva Tēva pārākumu, pieņēma pazemīgā un
paklausīgā kalpa stāvokli, kas nozīmē, ka pieņēma ne tikai cilvēka dabu, bet
arī ciešanas un Kunga Kalpa misiju. Krusta nāve bija visaugstākā Jahves kalpa kenoze (pazemināšanās, iztukšošanās).
Caur nāvi un augšāmcelšanos Jēzus īstenoja atpestīšanu.
Vēl ir šāda himna: „Tas
[Kristus] ir parādījies miesīgi, apliecināts garā, eņģeļi to skatījuši, tautām
tas sludināts, pasaulē ticēts, godībā uzņemts.” (1 Tim 3,16) Tā ir visagrīnākā
himna par Kristus intronizāciju.
Himnas un ticības formulas
izteica faktu, ka Dievs viņu uzcēla no mirušajiem un proklamēja Jēzus godības
slavu.
Pashālās katehēzes - Korintiešu "Credo"
„Jo vispirms es jums mācīju to,
ko arī pats saņēmu, ka saskaņā ar Rakstiem Kristus ir miris par mūsu grēkiem,
un ka Viņš ticis apbedīts, un ka Viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā
augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit. Vēlāk
Viņš parādījās vairāk kā pieci simti brāļiem kopā esot, no kuriem daudzi vēl
dzīvo līdz šim, bet daži jau aizmiguši.” ( 1 Kor 15,3-6)
Šī vēstule radās 54-55.gadā pēc
Kristus, Efezā, padsimt gadus pēc Pāvila konversijas, jeb pievēršanās kristietībai
un 20 gadus pēc Jēzus nāves. Pāvils pats nebija šo notikumu aculiecinieks,
tomēr viņš tālāknodod to, ko saņēma no agrīnās Baznīcas. Šis teksts atspoguļo
ļoti agrīnu Tradīciju. Bībeles pētnieki uzskata, ka šis teksts nav paša Pāvila
radīts, bet viņš savā tekstā ir ievietojis agrīnās Baznīcas liturģisko ticības
apliecinājumu. Pāvils ievietoja šo tekstu vēstulē Korintiešiem, lai viņi labak
saprastu augšāmcelšanos, kas viņiem, kā grieķu filozofijas pārstāvjiem bija
grūti pieņemama. Tiek uzskatīts, ka šis teksts tika lietots Jeruzalemē un to
lietoja kristību kandidāti – katehumēni pirms kristības pieņemšanas. Svarīgi,
ka šajā tekstā tiek lietots vārds Kristus, nevis Jēzus. Kristus (gr. Hrestos) nozīmēja svaidītais, tas bija mesiānisks tituls. Jēzus, kā Mesija, caur pashālajiem
notikumiem realizēja Vecās Derības mesiāniskās ilgas. Tekstā ir minēti
vēsturiski fakti:
a)
Jēzus patiešām
reāli nomira. Šo faktu apstiprina ne tikai bibliskie, bet arī ārpuskristīgie
avoti. Svarīgi arī, ka tiek norādīts, ka Kristus nomira par mūsu grēkiem. Tas
izriet no Dieva glābjošā plāna un tika jau Vecās Derības praviešu pravietots.
Tā nav izdomāta interpretācija, bet izriet no Pestīšanas vēstures un Dieva
glābjošā plāna.
b)
Jēzus miesas
apbedīšana. Mirušais Jēzus tika apglabāts.
c)
Šajā Korintiešu
Credo nav tieši minēts tukšais Jēzus kaps, tomēr šī patiesība izriet no
konteksta.
Otrajā šī teksta daļā mēs lasām
šādus vārdus: „augšāmcēlās” un „parādījās”. Grieķu vārds „anastasia”, kas tiek lietots kā augšāmcēlies,
tiek lietots tādā gramatiskā formā, kas nozīmē procesu, kas turpinās. Tas
nozīmē, ka Jēzus ir augšāmcēlies un turpina dzīvot Savā Baznīcā un tās dzīvē,
tomēr citādā veidā – jau kā Augšāmcēlies.
Pashālās katehēzes - ticības formulas
Lieldienu noformējums 2012.gadā Salaspils katoļu baznīcā |
Ir klāt Lieldienu laiks. Tādēļ
apskatīsimies, kādas tad ir Bībeles liecības par Kristus augšāmcelšanos.
Jāatgādina, ka šīs liecības precīzi atspoguļo pirmējās kristiešu kopienas
ticību Jēzum, kurš ir augšāmcēlies. Šo kopienu ticības apliecības atspoguļo šo
faktu, kā notikumu (notikuma aspekts), bet liturģiskās himnas slavē un godina
Kungu (pārdabiskais aspekts).
Ticības formulas
Visagrāko pashālo tradīciju
apraksti ir atrodami apustuļa Pāvila vēstulēs un Apustuļu darbos. Pirmējā
kristiešu kopiena šo augsāmcelšanās faktu, kas bija un paliek liels noslēpums,
izteica dažādos veidos – ticības formulās, himnās un katehēzēs. Šeit runa ir
par pārdabisku realitāti, ko ir grūti izteikt šīs zemes kategorijās, tādēļ arī
pat ja tiek lietoti dažādi vārdi un termini, tie tomēr līdz galam nevar izteikt
bagāto augšāmcelšanās saturu.
Apustulis Pāvils lieto īsas
ticības formulas, kuras jau pirms tam lietoja pirmās kristiešu kopienas: „...Un
gaidītu no debesīm Viņa Dēlu Jēzu (ko Viņš uzmodināja no miroņiem)...”(1 Tes
1,10), „...jo, ja mēs ticam, ka Jēzus nomira un ir augšāmcēlies,...(1 Tes
4,14), „ ja tu ar savu muti atzīsi Kungu Jēzu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs
Viņu uzmodinājis no miroņiem, tad būsi pestīts.” (Rom 10,9)
Šīs formulas ir raksturīgas ar
vārdiem „atzīsi”, „ticēsi”, kas norāda to homoloģisko, jeb viendabīgo raksturu.
Formulas norāda arī uz Jēzus nāves un augšāmcelšanās glābjošo raksturu: „Kas
mūsu grēku dēļ bija nodots un mūsu attaisnošanas labad uzcēlās no miroņiem.”
(Rom 4,25)
Pirmie kristieši, lai izteiktu
savu ticību, lietoja īsas aklamācijas, jeb uzsaukumus: „Jēzus ir Kungs!” (Rom
10.9; 1 Kor 12,3), vai „Jēzus Kristus ir Kungs!” (Flp 2,11). Tituls – Kungs,
grieķu „Kyrios” ir pēcpashāla rakstura. Jēzus pēc augšāmcelšanās ir debesu un
zemes Kungs. Tieši šādu interpretāciju piedāvā arī sv. Pēteris savā pashālajā
katehēzē, ko viņš sludināja Jeruzalemē Vasarsvētku dienā: „ Tāpēc lai viss
Izraēļa nams visnoteiktāk zina, ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo
Jēzu, ko jūs sitāt krustā.” (Apd 2,36)
Daži no pirmo gadsimtu
kristietības ienaidniekiem uzskatīja, ka Jēzus nebija pa īstam nomiris, tikai
aizmidzis. Lai kliedētu šādas šaubas apustulis Pāvils uzsver, ka „... Kristus,
no miroņiem uzcēlies, vairs nemirst, nāve pār Viņu vairs nevaldīs.” (Rom 6,9)
Jēzus augšāmcelšanās ir arī pamats un cerība mums visiem, kas ceram uz miesas
augšāmcelšanos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)