17.-18.aprīlī konference par ģimeni Jelgavā

Kristiešu vajāšanas!

Šie Kenijas 140 studneti nezīmēja karikatūras, un par viņiem neviens nerīko akciju "je suis ...". Dubultā morāle. Pasaule, diemžēl ir vienaldzīga. Arī mēs!

Pashālās katehēzes

       

Kristus "kapa" altāris Rīgas
sv. Trīsvienības baznīcā, 2012.gadā

Pashālās katehēzes

Pashalās katehēzes ir svēto Pētera, Pāvila un diakona Stefana pirmatnējie sprediķi par Jēzus augšāmcelšanos. No 29 dažādām katehēzēm, 9 no tām koncentrējas uz Jēzus augšāmcelšanos. Šīs katehēzes atspoguļo apustuļu pirmējo kerigmu un ir piepildītas ar aramiešu kolorītiem. Ir redzama saskaņa starp šīm katehēzēm un var pat teikt, ka pirmējā mācekļu kopienā pastāvēja sava veida shemats, kā pasludināt kerigmu, jeb Vēsti par augšāmcēlušos Kungu. Kerigmas galvenie punkti bija Jēzus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, kā arī Jēzus parādīšanās mācekļiem. Tas liecina, ka šīs katehēzes ir vēsturiskas un nav izdomātas.

       

       Sv. Pētera pashālās katehēzes

Apustuļu darbos mēs atrodam 4 viņa izteiktās pashalās katehēzes dažādās situācijās.

a.       Pirmā (Apd 2,14-36) ir teikta Jeruzalemē Vasarssvētkos un uzsver Jēzus mesiānisko sūtību, Viņa nāvi un augšāmcelšanos, raugoties no vēsturiski – glābjošās perspektīvas. Vēstījums bija adresēts jūdiem, tādēļ ka runas sākumā ir ievietots biblisks arguments no psalmiem, kas bija labi nolasāms jūdu auditorijai. Dāvida pravietojums piepildās Jēzū Kristū. 32.pantā Pēteris norāda, ka mēs, t.i. Divpadsmit esam tā liecinieki.

b.      Otrā katehēze (Apd 3,12-26) tiek teikta pēc klibā cilvēka no dzimšanas, dziedināšanas. Uzruna strukturāli ir līdzīga pirmajai un arī līdzīga apustuļa Pāvila katehēzēm. Tomēr šo Pēteris attīsta vēl vairāk. Pēteris attīsta biblisko argumentu un divas reizes atsaucas uz Vecās Derības pravietojumiem. Šīs katehēzes mērķis ir aicināt uz atgriešanos, tas ir – noticēt, ka Jēzus ir Mesija, dzīvības Kungs, ka nāvei vairs nav varas pār Viņu.

c.       Trešā katehēze tiek teikta brīdī, kad viņš, kopā ar Jāni tiek arestēts un tiek pratināts, par slimā no dzimšanas dziedināšanu (Apd 4, 8-12; 19-20; 5, 29-32). Pēteris Sinhedrīna priekšā apliecina patiesību par Augšāmcēlušos Kristu. Pasvītro, ka dziedināšana notika Jēzus Kristus – Nācarieša vārdā. Tad Pēteris pārmet jūdiem, ka viņi piedalījās pie Jēzus nonāvēšanas un apstiprina, ka Dievs viņu augšāmcēla. Tas viss jau bija pravietots Rakstos un Jēzus ir vienīgais vidutājs, lai sasniegtu pestīšanu. „Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.” (Apd 4, 12) Abas runas Sinhedrīna priekšā ir līdzīgas. Jēzus Augšāmcelšanās ir arī Viņa pagodināšana. Pēteris piemin daudzus kristoloģiskos titulus. Pēteris pasvītro, ka gan viņš, gan pārējie ir šo notikumu liecinieki.

d.      Vēl vienu katehēzi svētais Pēteris sludināja pagānu karavīra Kornēlija atgriešanās brīdī (Apd 10, 34-43). Šī runa uzsāka katehizāciju grieķu – romiešu vidē. Adresēta pagānu auditorijai un norāda augšāmcēlušos Kristu pestīšanas vēstures perspektīvā. Parāda Izraēļa tautas privilēģijas, tomēr Mesija, Svētā Gara svaidīts ir nācis lai darītu labu un visas tautas atbrīvotu no sātana varas. Viņš atsaucās uz divpadsimt apustuļu pashālo pieredzi, kuri, pateicoties Kristus parādīšanās pieredzei (viņi redzēja augšāmcēlušos Kungu reāli) bija autentiski šo notikumu liecinieki. Sakarā ar to, ka pagāni nezināja Rakstus, viņš nelieto bibliskos argumentus.

b)      Svētā Pāvila pashālās katehēzes

Sludināja Antiohijā  un bija adresēta gan jūdiem, gan pagāniem. Centrā ir Jēzus augšāmcelšanās, kā glābjoša darbība, no kuras ir atkarīga kristīgā ticība un visa kristietība. Par labu augšāmcelšanās ticamībai lieto bibliskos un Kristus pēcpashalās parādīšanās (kristofānijas) argumentus. Katehēzes, kas atrodamas Apustuļu darbos, jāskatās kopā ar katehēzēm, kas atrodamas viņa vēstulēs. Iespaidīgākā sv. Pāvila katehēze atrodama 1 Kor 15.nodaļā. Citēšu fragmentu: „Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība. Ja nav mirušo augšāmcelšanās, tad mēs esam arī Dieva viltus liecinieki, jo mēs būtu liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis. Jo ja mirušie augšām neceļas, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, jo jūs vēl esat savos grēkos.” (1 Kor 15,13-17)

c)      Svētā Stehana katehēze

Diakonam Stefanam pārmata, ka viņš runā pretī svētnīcai un Likumam. Nepatiesi viņu apvainoja. Tomēr pretinieki nevarēja stāties pretī Stefana gudrībai un argumentācijai. Stehans savā runā attīsta pestīšanas vēstures notikumus un norāda, ko Dievs darīja Izraēla vēsturē, līdz kamēr nāca Jēzus. Stefans asi pārmet jūdiem, ka viņi nespēja līdz galam saprast pestīšanas jēgu un pretojās tai vēsturē. Stefans pārmet jūdiem, ka viņi liek šķēršļus Dieva darbībai. Jūdi nodeva Taisnīgo un nogalināja Viņu. Pēc šiem vārdiem jūdi nogalina Stefanu. Stehana runā ir tie paši elementi, kas Pēterim un Pāvilam. Ir  ļoti spēcīgi attīstīts bibliskais arguments, lai parādītu Jēzus augšāmcelšanos. Parāda Svētā Gara darbību jau Vecajā Derībā un arī tad, kad apliecinām savu ticību Jēzum, kurš augšāmcēlies. 

Pashālās katehēzes - liturģiskās himnas

       

Kristus "kapa" altāris Ogres katoļu draudzē
2012.gadā

Liturģiskās himnas

Tās nedaudz citādāk izsaka pashālo noslēpumu. Tās arī pieder pie Baznīcas agrīnā mantojuma un slavē Jēzu, kā Dieva pagodināto Kungu, tieši caur Augšāmcelšanos. Viena no slavenākām himnām ir apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem: „[Jēzus Kristus],kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā.” (Flp 2,6-11)

Šeit ir atrodami Jēzus divu veidu „stāvokļu” apraksti – pazemošanās un paaugstināšanās. Tas ir izteikts ar diviem grieķu valodas vārdiem, kuri apzīmē verdzības un kunga stāvokli, starp krusta un dievišķības stāvokli. Tajā ir ietverta arī patiesība, ka Jēzus, jau pirms Iemiesošanās ir Dievs, ka Viņam ir dievišķa daba. Iemiesošanās brīdī Viņš savā veidā atteicās no savas dievišķības izmantošanas un jau kā cilvēks nav „līdzvērtīģs” Dievam. Viņš atzina Dieva Tēva pārākumu, pieņēma pazemīgā un paklausīgā kalpa stāvokli, kas nozīmē, ka pieņēma ne tikai cilvēka dabu, bet arī ciešanas un Kunga Kalpa misiju. Krusta nāve bija visaugstākā Jahves kalpa kenoze (pazemināšanās, iztukšošanās). Caur nāvi un augšāmcelšanos Jēzus īstenoja atpestīšanu.

Vēl ir šāda himna: „Tas [Kristus] ir parādījies miesīgi, apliecināts garā, eņģeļi to skatījuši, tautām tas sludināts, pasaulē ticēts, godībā uzņemts.” (1 Tim 3,16) Tā ir visagrīnākā himna par Kristus intronizāciju.

Himnas un ticības formulas izteica faktu, ka Dievs viņu uzcēla no mirušajiem un proklamēja Jēzus godības slavu. 

Pashālās katehēzes - Korintiešu "Credo"

      

Lieldienu "kaps" Lielvārdes katoļu
baznīcā 2012.gadā

 Korintiešu „Credo”

„Jo vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu, ka saskaņā ar Rakstiem Kristus ir miris par mūsu grēkiem, un ka Viņš ticis apbedīts, un ka Viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit. Vēlāk Viņš parādījās vairāk kā pieci simti brāļiem kopā esot, no kuriem daudzi vēl dzīvo līdz šim, bet daži jau aizmiguši.” ( 1 Kor 15,3-6)

Šī vēstule radās 54-55.gadā pēc Kristus, Efezā, padsimt gadus pēc Pāvila konversijas, jeb pievēršanās kristietībai un 20 gadus pēc Jēzus nāves. Pāvils pats nebija šo notikumu aculiecinieks, tomēr viņš tālāknodod to, ko saņēma no agrīnās Baznīcas. Šis teksts atspoguļo ļoti agrīnu Tradīciju. Bībeles pētnieki uzskata, ka šis teksts nav paša Pāvila radīts, bet viņš savā tekstā ir ievietojis agrīnās Baznīcas liturģisko ticības apliecinājumu. Pāvils ievietoja šo tekstu vēstulē Korintiešiem, lai viņi labak saprastu augšāmcelšanos, kas viņiem, kā grieķu filozofijas pārstāvjiem bija grūti pieņemama. Tiek uzskatīts, ka šis teksts tika lietots Jeruzalemē un to lietoja kristību kandidāti – katehumēni pirms kristības pieņemšanas. Svarīgi, ka šajā tekstā tiek lietots vārds Kristus, nevis Jēzus. Kristus (gr. Hrestos) nozīmēja svaidītais, tas bija mesiānisks tituls. Jēzus, kā Mesija, caur pashālajiem notikumiem realizēja Vecās Derības mesiāniskās ilgas. Tekstā ir minēti vēsturiski fakti:

a)      Jēzus patiešām reāli nomira. Šo faktu apstiprina ne tikai bibliskie, bet arī ārpuskristīgie avoti. Svarīgi arī, ka tiek norādīts, ka Kristus nomira par mūsu grēkiem. Tas izriet no Dieva glābjošā plāna un tika jau Vecās Derības praviešu pravietots. Tā nav izdomāta interpretācija, bet izriet no Pestīšanas vēstures un Dieva glābjošā plāna.

b)      Jēzus miesas apbedīšana. Mirušais Jēzus tika apglabāts.

c)      Šajā Korintiešu Credo nav tieši minēts tukšais Jēzus kaps, tomēr šī patiesība izriet no konteksta.

Otrajā šī teksta daļā mēs lasām šādus vārdus: „augšāmcēlās” un „parādījās”. Grieķu vārds „anastasia”, kas tiek lietots kā augšāmcēlies, tiek lietots tādā gramatiskā formā, kas nozīmē procesu, kas turpinās. Tas nozīmē, ka Jēzus ir augšāmcēlies un turpina dzīvot Savā Baznīcā un tās dzīvē, tomēr citādā veidā – jau kā Augšāmcēlies. 

Jēzus par mums atdeva visu!

Pashālās katehēzes - ticības formulas

Lieldienu noformējums 2012.gadā
Salaspils katoļu baznīcā

Ir klāt Lieldienu laiks. Tādēļ apskatīsimies, kādas tad ir Bībeles liecības par Kristus augšāmcelšanos. Jāatgādina, ka šīs liecības precīzi atspoguļo pirmējās kristiešu kopienas ticību Jēzum, kurš ir augšāmcēlies. Šo kopienu ticības apliecības atspoguļo šo faktu, kā notikumu (notikuma aspekts), bet liturģiskās himnas slavē un godina Kungu (pārdabiskais aspekts).

        Ticības formulas

Visagrāko pashālo tradīciju apraksti ir atrodami apustuļa Pāvila vēstulēs un Apustuļu darbos. Pirmējā kristiešu kopiena šo augsāmcelšanās faktu, kas bija un paliek liels noslēpums, izteica dažādos veidos – ticības formulās, himnās un katehēzēs. Šeit runa ir par pārdabisku realitāti, ko ir grūti izteikt šīs zemes kategorijās, tādēļ arī pat ja tiek lietoti dažādi vārdi un termini, tie tomēr līdz galam nevar izteikt bagāto augšāmcelšanās saturu.

Apustulis Pāvils lieto īsas ticības formulas, kuras jau pirms tam lietoja pirmās kristiešu kopienas: „...Un gaidītu no debesīm Viņa Dēlu Jēzu (ko Viņš uzmodināja no miroņiem)...”(1 Tes 1,10), „...jo, ja mēs ticam, ka Jēzus nomira un ir augšāmcēlies,...(1 Tes 4,14), „ ja tu ar savu muti atzīsi Kungu Jēzu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tad būsi pestīts.” (Rom 10,9)

Šīs formulas ir raksturīgas ar vārdiem „atzīsi”, „ticēsi”, kas norāda to homoloģisko, jeb viendabīgo raksturu. Formulas norāda arī uz Jēzus nāves un augšāmcelšanās glābjošo raksturu: „Kas mūsu grēku dēļ bija nodots un mūsu attaisnošanas labad uzcēlās no miroņiem.” (Rom 4,25)

Pirmie kristieši, lai izteiktu savu ticību, lietoja īsas aklamācijas, jeb uzsaukumus: „Jēzus ir Kungs!” (Rom 10.9; 1 Kor 12,3), vai „Jēzus Kristus ir Kungs!” (Flp 2,11). Tituls – Kungs, grieķu „Kyrios” ir pēcpashāla rakstura. Jēzus pēc augšāmcelšanās ir debesu un zemes Kungs. Tieši šādu interpretāciju piedāvā arī sv. Pēteris savā pashālajā katehēzē, ko viņš sludināja Jeruzalemē Vasarsvētku dienā: „ Tāpēc lai viss Izraēļa nams visnoteiktāk zina, ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, ko jūs sitāt krustā.” (Apd 2,36)

Daži no pirmo gadsimtu kristietības ienaidniekiem uzskatīja, ka Jēzus nebija pa īstam nomiris, tikai aizmidzis. Lai kliedētu šādas šaubas apustulis Pāvils uzsver, ka „... Kristus, no miroņiem uzcēlies, vairs nemirst, nāve pār Viņu vairs nevaldīs.” (Rom 6,9) Jēzus augšāmcelšanās ir arī pamats un cerība mums visiem, kas ceram uz miesas augšāmcelšanos.