Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu
svētceļniekiem uz Aglonu.
Jēzus mūžīgā priesterība un mūžīgais upuris (5,11-10,39)
Aicinājums uz garīgo atdzimšanu (5,11-6,20)
Šeit sākas vēstules Ebrejiem
galvenā daļa.
5,11-14 – komentatori uzskata,
ka šis teksts ir adresēts jūdu priesteriem, kuri ir atgriezušies kristietībā.
Autors uzsver, ka daudzi, kuri ir atgriezušies, nevēlas padziļināt savu
kristīgo ticību un paliek pie „vieglās barības”. Kad esam no Dieva saņēmuši,
svarīgi ir dot tālāk (1 Kor 3,1-3). Kurā kategorijā esam mēs? Atšķirt labo no
ļaunā.
6, 1 – vēstules autors atzīst,
ka tie, kuri tikko atgriezušies pie Dieva ir ļoti jūtīgi un trausli, tomēr tiem
pakāpeniski vajag pieaugt zināšanās par Dievu un garīgajā dzīvē. Vēstules
autors norāda, ka intelektuāli mēginājumi iepazīt Dievu nav peļami un var
palīdzēt ceļā uz svētumu un moralitātes ievērošanā.
Tālāk autors piemin sešas
fundamentālas jūdu ticības patiesības, izmantojot katehisma metodi: gandarījums
par mirušiem darbiem; ticība Dievam, kristībām (jūdu rituālo apmazgāšanos),
roku uzlikšanu, mirušo augšāmcelšanos un pastaro tiesu. Tomēr šeit daudzi
autori redz norādi uz jūdu ticības postulātiem vai arī uz Essēņu sektas locekļu
iniciācijas ritiem. Tomēr maz ticams, ka autors būtu šajā vēstulē ievietojis ritus
no ārpuskristīgiem avotiem, visdrīzāk šie riti tika izmantoti, lai paskaidrotu
grēku nožēlošanas nozīmīgumu. Roku uzlikšana ir Svētā Gara nosūtīšanas zīme.
6,4-6 – ļoti grūti paskaidrot
šos pantus, tomēr visdrīzāk tie norāda uz tādiem cilvēkiem, kuri ir bijuši
ticīgi un tad atkrituši. Grūti tādiem sludināt Labo Vēsti. Apgaismotie ir tie,
kuri ir pieņēmuši sakramentus. Dievs caur svētajiem sakramentiem mūs apgaismo.
Tomēr tieši ticība, kas mums tiek dāvāta caur sakramentiem mūs apgaismo.
6,5 – Evaņģēlija sludināšana
vainagojas ar Gara klātbūtnes manifestāciju. Šī Gara klātbūtne ir norāde
uz „nākamo laiku” atklāšanos. Jūdaismā
„nākamo godību” varēja baudīt tikai maza daļa cilvēces – Izraēļa tauta.
Kristietībā šis apsolījums pieder ikvienam – visi var piedalīties debesu
godībā.
6,7-8 – praktizējošs kristietis
ir tāds, kurš līdzinās auglīgai zemei, savukārt tas, kurš nav ar Dievu līdzinās
sausai un neauglīgai zemei.
6,9 – sākot ar 9. pantu
vēstules tonis mainās, jo, acīmredzot, autors saprot, ka tikai ar lēnprātību un
žēlsirdību spēs pārliecināt remdenos kristiešus būt tuvākiem Dievam.
6,12 – autors ievada tematā,
kurš plašāk tiks apskatīts vēstules 11. nodaļā. Kristietim jāapzinās, ka viņš
turpina to pašu ticības līniju, kuru ir
uzsācis Abrahāms un citi Vecās Derības ticīas vīri, atsaucoties uz Dieva
aicinājumu.
6,13 – Dievs pats apsola un arī
izpilda un tur solījumu. Citāts no 1 Mozus 22,16-18. Ābrahāms ir gatavs ticībā
paklausīt un upurēt savu dēlu Īzaku. Dievs apsola, ka viņa pēcteči būs
neizskaitāmā daudzumā un ka caur viņu nāks svētība pasaulei.
6,17 – Šis pants netieši mēgina
pamatot apsolījumu, ko Dievs Vecajā Derībā deva attiecībā uz Mesiju, kurš
piepildās Jēzus Kristus personā. Tieši 7.nodaļā autors plaši attīstīs domu par
Kristu, kā augsto un mūžīgo augstpriesteri pēc Melhizedeka kārtas.
6,18 – tieši kristieši ir
apsolījuma galīgie adresāti, jo tieši kristiešos un caur kristietību galēji un
definitīvi piepildās Dieva atklāsme.
6,19 – autors lieto divas
metaforas, lai norādītu uz kristīgo cerību – enkuru un svētnīcu. Vēstules
tālākajā gaitā daudz tiks runāts par patieso svētnīcu – debesīm, kurās ir
iegājis Jaunās Derības augstpriesteris – Jēzus.