Lasītājs jautā: slimības un laulības derīgums
Slavēts Jēzus Kristus!
Man ir jautājums par iedzimtajām slimībām un laulību: Vai slimības gēni ir šķērslis laulībai?
Ko Baznīca saka tiem, kuriem ir vairākās paaudzēs mantota, piemēram, nosliece uz vēzi, vai tas var būt šķērslis laulībai? Jo šī lielā varbūtība, ka pēcnācēji arī būs slimi, liek aizdomāties par atvērtību dzīvībai. Un, ja nav pārliecības par pēcnācēju radīšanu, tad arī laulība ir zem jautājuma zīmes.
Mūžīgi mūžos slavēts! Nekādā gadījumā nevar uzskatīt, ka šādu slimību iespējamība varētu būt šķērslis laulībām. Mēs katrs sevī nēsājam dažādu slimību aizmetņus un ja visu laiku domātu, kas notiktu, ja atīstītos tāda vai citāda slimība, tad nemaz nevarētu mierīgi tālāk dzīvot. Mūsdienu medicīna savā attīstības ceļā dodas lieliem soļiem uz priekšu, un arī attiecībā uz vēzi var veikt pastiprinātas veselības pārbaudes, kā arī sekojot regulāri līdzi savam veselības stāvoklim, cīņa ar vēža slimību var būt sekmīga. Jāatcerās, ka Dievs var pārraut šo slimību mantošanas līniju un mums no vienas puses ir jāuzticas medicīnai kā zinātnei un arī Dievam, kurš ir visas zinātnes un visas pasaules valdnieks.
Atvērtība auglībai nozīmē ka abi laulātie vēlas bērnu, pat ja paši dažādu iemeslu dēļ nevar ieņemt bērniņu. Ir daudzas ģimenes kuras fiziski ir neauglīgas, bet pašas ir uzņēmušās audžuģimenes kalpojumu vai adoptējuši bērnus. Vēl vēlos uzsvērt, ka pati neauglība nav šķērslis laulības noslēgšanai, bet ja kāds no laulātiem pirms laulībām ir slēpis ka viņš ir neauglīgs, tad laulība ir nederīga, kas gan vēl ir jāpierāda Baznīcas Tiesā (sk. KTK 1098).
Man ir jautājums par iedzimtajām slimībām un laulību: Vai slimības gēni ir šķērslis laulībai?
Ko Baznīca saka tiem, kuriem ir vairākās paaudzēs mantota, piemēram, nosliece uz vēzi, vai tas var būt šķērslis laulībai? Jo šī lielā varbūtība, ka pēcnācēji arī būs slimi, liek aizdomāties par atvērtību dzīvībai. Un, ja nav pārliecības par pēcnācēju radīšanu, tad arī laulība ir zem jautājuma zīmes.
Mūžīgi mūžos slavēts! Nekādā gadījumā nevar uzskatīt, ka šādu slimību iespējamība varētu būt šķērslis laulībām. Mēs katrs sevī nēsājam dažādu slimību aizmetņus un ja visu laiku domātu, kas notiktu, ja atīstītos tāda vai citāda slimība, tad nemaz nevarētu mierīgi tālāk dzīvot. Mūsdienu medicīna savā attīstības ceļā dodas lieliem soļiem uz priekšu, un arī attiecībā uz vēzi var veikt pastiprinātas veselības pārbaudes, kā arī sekojot regulāri līdzi savam veselības stāvoklim, cīņa ar vēža slimību var būt sekmīga. Jāatcerās, ka Dievs var pārraut šo slimību mantošanas līniju un mums no vienas puses ir jāuzticas medicīnai kā zinātnei un arī Dievam, kurš ir visas zinātnes un visas pasaules valdnieks.
Atvērtība auglībai nozīmē ka abi laulātie vēlas bērnu, pat ja paši dažādu iemeslu dēļ nevar ieņemt bērniņu. Ir daudzas ģimenes kuras fiziski ir neauglīgas, bet pašas ir uzņēmušās audžuģimenes kalpojumu vai adoptējuši bērnus. Vēl vēlos uzsvērt, ka pati neauglība nav šķērslis laulības noslēgšanai, bet ja kāds no laulātiem pirms laulībām ir slēpis ka viņš ir neauglīgs, tad laulība ir nederīga, kas gan vēl ir jāpierāda Baznīcas Tiesā (sk. KTK 1098).
Kas ir sekta?
Pēc dzirdētā var spriest, ka tikai katoļi un luterāņi nav sektas, bet visi pārējie ir.
Liels paldies par jautājumu! Pirmajos gadsimtos Romas impērijā tieši kristieši tika nosaukti par jūdaisma sektu. Vārds "sekta" iztiet no vārda "sektors", kas nozīmē, kāda daļa no kopuma, atšķēlusies grupa. Sekta ir grupa, kura ir atšķēlusies no kopuma un pasludina, ka tikai viņiem ir patiesība un visi pārējie maldās. Katoļu Baznīca tic un māca, ka Baznīcai Dievs ir devis dievišķās Atklāsmes pilnību, līdz ar to varam uzskatīt, ka tie, kuri nav kopībā ar Baznīcu ir sekta. Tomēr šāds uzskats būtu ļoti nepilnīgs un vienpusīgs, jo arī Katoļu Baznīcas ticīgie var kļūt sektantiski, kad sāk uzskatīt, ka tikai atsevišķajam ticīgajam ir patiesība vai arī kāds iedomājas būt gudrāks par visu Baznīcu un pašu Dievu. Jo pat ja mēs ticam un zinām, ka Baznīcai pieder Atklāsmes depozīts, tomēr pati Baznīca nemitīgi, gadsimtu gaitā šo Atklāsmes Mantojumu pārdomā un nemitīgi atrodas patiesības meklējumos. Jo dažreiz kāda cita konfesija vai kristīga denominācija ir daudz labāk un precīzāk nekā mēs, katoļi, izpratusi vai izdzīvo kādu atsevišķu daļu no dievišķās Atklāsmes ticības patiesībām. Līdz ar to, apzinoties, ka Katoļu Baznīcā ir šo pestīšanas elementu pilnība, mums ir jābūt uzmanīgiem ar citu konfesiju vai draudžu izvērtēšanu, jo tieši Vatikāna II koncils aicina apzināties arī citu konfesiju un draudžu bagātības un novērtēt tās.
Jēzus jūdaismā (speciāli "Katoļu Baznīcas Vēstnesis")
Gan Jēzus no Nācaretes, gan Viņa mācekļi bija ebreji un piederēja jūdaisma reliģijai. Jēzus un Viņa mācekļu mesiāniskās cerības izrietēja no Vecās Derības mesiāniskās domas, līdz ar to apustuļi Pēteris (Apd 2,14.22.36) un Pāvils (Apd 13,46) bija pārliecināti, ka evaņģēliju vispirms ir jāsludina jūdiem. Tomēr no pašu jūdu puses bija liela pretestība, kas noveda līdz mācekļu apcietināšanai (Apd 4,1-22; Apd 5,18.26-27) Svētais diakons Stefans tika nomētāts ar akmeņiem (Apd 6,8-7,60) un Jeruzalemes kopiena tika vajāta (Apd 8,1-3), u.t.t.
Jūdi jau no sākuma neatzina Jēzu no Nācaretes par praviešu sludināto un pravietoto Mesiju un Dieva Dēlu. Viņi neatzina Jēzus Kristus dievišķību un, līdz ar to kristieši, kā “nācariešu sekta” tika izslēgta no sinagogas, par ko jau norāda šīs rakstu vietas – Jņ 9,22; 12,42 un 16,2. Jau Jēzus dzīves laikā notika pakāpeniska jūdaisma nošķiršanās no jaunās reliģiskās kustības – kristietības, īpaši pēc Jēzus uzstāšanās Nacaretē (Mk 6,1-6a; Lk 4,16-30). Jūdi pārmeta Jēzum, ka Viņš sev pieraksta Mesijas un Dieva Dēla titulus (Mt 26,63-64). No vienas puses šie Jēzus izteikumi skadri un radikāli Viņu nodalīja no jūdaisma, no otras puses visi šie Jēzus izteikumi bija pilnībā izprotami pēcpashālā periodā, kad Jēzus bija jau augšāmcēlies.
Pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs kristietības attieksme pret jūdaisma bija divpusēja. No vienas puses kristietība atzina jūdaismu, kā Vecās Derības priekšrakstu izpildītāju un samērā ilgu laiku kristieši vēl devās sabatā, jeb sestdienā uz sinagogu klausīties Toru, jeb Vecās Derības lasījumus un komentārus, bet no otras puses parādījās ļoti neobjektīvi jūdu apmelojoši traktāti kristiešu vidū – piemēram apmelojumi jūdiem par rituālām slepkavībām, maģiju, konsekrētu Hostiju profonāciju. Tas vēlākajos laikos, īpaši I krustakarā noveda pie atriebības pret jūdiem no kristiešu puses un piespiedu jūdu kristīšanu. Tikai pēc II pasaules kara, kad notika masveidīgs terors pret jūdu ticības piekritējiem, ko saucam par holokaustu un Vatikāna II koncila deklerācijas “Nostra aetate”, kas runā par nekristīgām reliģijām, arī Baznīcā aktīvi tika nosodīts antisemītisms un jebkāda vēršanās pret ebrejiem un jūdu ticību. Pirmajos gadsimtos notika pakāpeniska jūdaisma un kristietības “šķiršanās”, jo kristieši tika izraidīti no sinagogas un arī pašu kristiešu vidū notika asas polemikas par jūdu rituālo tradīciju ievērošanu (sk. Apd 15).
Jūdi jau no sākuma neatzina Jēzu no Nācaretes par praviešu sludināto un pravietoto Mesiju un Dieva Dēlu. Viņi neatzina Jēzus Kristus dievišķību un, līdz ar to kristieši, kā “nācariešu sekta” tika izslēgta no sinagogas, par ko jau norāda šīs rakstu vietas – Jņ 9,22; 12,42 un 16,2. Jau Jēzus dzīves laikā notika pakāpeniska jūdaisma nošķiršanās no jaunās reliģiskās kustības – kristietības, īpaši pēc Jēzus uzstāšanās Nacaretē (Mk 6,1-6a; Lk 4,16-30). Jūdi pārmeta Jēzum, ka Viņš sev pieraksta Mesijas un Dieva Dēla titulus (Mt 26,63-64). No vienas puses šie Jēzus izteikumi skadri un radikāli Viņu nodalīja no jūdaisma, no otras puses visi šie Jēzus izteikumi bija pilnībā izprotami pēcpashālā periodā, kad Jēzus bija jau augšāmcēlies.
Pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs kristietības attieksme pret jūdaisma bija divpusēja. No vienas puses kristietība atzina jūdaismu, kā Vecās Derības priekšrakstu izpildītāju un samērā ilgu laiku kristieši vēl devās sabatā, jeb sestdienā uz sinagogu klausīties Toru, jeb Vecās Derības lasījumus un komentārus, bet no otras puses parādījās ļoti neobjektīvi jūdu apmelojoši traktāti kristiešu vidū – piemēram apmelojumi jūdiem par rituālām slepkavībām, maģiju, konsekrētu Hostiju profonāciju. Tas vēlākajos laikos, īpaši I krustakarā noveda pie atriebības pret jūdiem no kristiešu puses un piespiedu jūdu kristīšanu. Tikai pēc II pasaules kara, kad notika masveidīgs terors pret jūdu ticības piekritējiem, ko saucam par holokaustu un Vatikāna II koncila deklerācijas “Nostra aetate”, kas runā par nekristīgām reliģijām, arī Baznīcā aktīvi tika nosodīts antisemītisms un jebkāda vēršanās pret ebrejiem un jūdu ticību. Pirmajos gadsimtos notika pakāpeniska jūdaisma un kristietības “šķiršanās”, jo kristieši tika izraidīti no sinagogas un arī pašu kristiešu vidū notika asas polemikas par jūdu rituālo tradīciju ievērošanu (sk. Apd 15).
Pārdomas par Džona Lenoksa (John Lennox) lekciju ZInātņu akadēmijā
Ceturtdien, 12.novembrī man bija iespēja piedalīties Oksfordas Universitātes matemātikas profesora Džona Lenoksa (John Lennox), kurš ir vairāku grāmatu autors un piedalījies neskaitāmās augsta līmeņa debatēs par zinātnes un Dieva attiecībām lekciju LZA Portretu zālē ar nosaukumu: "Hokings un Dokinss par Dievu – patiesība vai maldi?"
Profesors uzsvēra, ka daudzi mūsdienu cilvēki ir ieinteresēti uzklausīt pasaules vadošo speciālistu viedokļus par Dievu. Tomēr tādējādi daudzi zinātnieki pārkāpj savas metodoloģiskās robežas, jo viņi izsakās par sfēru, kas neietilpst viņu zinātniskās pētniecības laukā. Pats profesors smaidot uzsvēra, ka arī viņš šādi rīkosies, jo tā rīkojas arī profesori Hokings un Dokinss.
Matemātisku pierādījumu trūkums vēl nenozīmē, ka lieta nav vai nepastāv. Pasaulē ap mums ir daudz neskaidrību un nezinamā. Senākos laikos gandrīz visi zinātnieki ticēja Dievam. Daudzi ateistiski noskaņoti zinātnieki uzbrūk nevis kristiešu Dievam, bet gan dieviem, vai maldīgi saprastam Dieva tēlam, izkropļotai Dieva idejai. Daudzi cilvēki domā, ka tad ja Dievu noliegs, tad Viņš pazudīs. Savā laikā Ņūtons ir teicis šādus vārdus: "Jo vairāk es uzzinu par visumu, jo vairāk es varu apbrīnot Dievu!" Dievs nekonkurē ar zinātni, jo ir dažādi skaidrojuma līmeņi.
Profesors arī neizprot ateistu tēzi, ka pats gravitācijas likums radīja visumu. Likumi paši par sevi neko nerada, tie tikai atklāj. Aritmētikas likums 1+1=2 nevienam vēl 2 euro nav iedevis. Zinātnei ir vajadzīgi jau radīti izejas materiāli, jo pati no sevis tā neko nerada. Ir maldīgi uzskatīt, ka visums rada pats sevi. Hokings uzskata, ka filozofija ir mirusi, tomēr visa zinātne savā veidā ir filozofija. Ir briesmas vienu teoriju (piemēram Darvina) un izplatīt to kā absolūtu.
Tās ir tikai dažas piezīmes no brīnišķīgās lekcijas, ko nolasīja Oksfordas profesors. Ja vēlaties viņu dzirdēt vēl, tad 2015. gada 13. novembrī plkst. 18.00 LU Lielajā aulā notiks paneļdiskusija, kurā piedalīsies Oksfordas Universitātes matemātikas profesors Džons Lenokss un LU Fizikas un matemātikas profesors Mārcis Auziņš.
Profesors uzsvēra, ka daudzi mūsdienu cilvēki ir ieinteresēti uzklausīt pasaules vadošo speciālistu viedokļus par Dievu. Tomēr tādējādi daudzi zinātnieki pārkāpj savas metodoloģiskās robežas, jo viņi izsakās par sfēru, kas neietilpst viņu zinātniskās pētniecības laukā. Pats profesors smaidot uzsvēra, ka arī viņš šādi rīkosies, jo tā rīkojas arī profesori Hokings un Dokinss.
Daudzi zinātnieki, kuri sevi pasludinājuši par ateistiem, izvirza šādus saukļus: "Visai cilvēcei jāmostas no reliģijas murga! Zinātnieka uzdevums ir pamodināt cilvēku no reliģiskās sapņainības." Tomēr šādi uztverta zinātne kļūst ļoti totalitāra. Profesors uzsvēra, ka tomēr vairākums zinātnieku, kuri arī ir ateisti nav tik ekstrēmi un spēj ieklausīties arī citu viedokļos. Viņam pašam ir samērā daudz draugu - zinātnieku ateistu.
Dokins atsaucās uz Z. Freida novecojušo uzskatu, ka reliģija ir viens no šizofrēnijas paveidiem. Tomēr prof. Lenokss atgādināja, ka zinātniekiem ir jābalsta savi spriedumi uz pētījumiem. Viņš pats ir izpētījis, ka nopietnos psihiatrijas zinātnes žurnālos nav atrodami pētījumi par reliģijas negatīvo ietekmi uz cilvēka psihi. Tieši otrādi - ir atrodami daudzi pozitīvi piemēri. Tātad, Davkins, runājot par reliģiju, nebalstās uz pētījumiem, bet gan uz paša vai citu subjektīviem spriedumiem.
Nobela miera prēmiju iegūst gan zinātnieki - ateisti, gan zinātnieki - kristieši. Zinātnē ir gan ticīgie un neticīgie, zinātne nav tieši saistīta ar pasaules uzskatu, jo tai ir savas metodoloģiskās robežas. Strīds veidojas starp cilvēkiem ar materiālistisku pasaules uzskatu un ticīgajiem, nevis starp ticību un zinātni.
Nobela miera prēmiju iegūst gan zinātnieki - ateisti, gan zinātnieki - kristieši. Zinātnē ir gan ticīgie un neticīgie, zinātne nav tieši saistīta ar pasaules uzskatu, jo tai ir savas metodoloģiskās robežas. Strīds veidojas starp cilvēkiem ar materiālistisku pasaules uzskatu un ticīgajiem, nevis starp ticību un zinātni.
Matemātisku pierādījumu trūkums vēl nenozīmē, ka lieta nav vai nepastāv. Pasaulē ap mums ir daudz neskaidrību un nezinamā. Senākos laikos gandrīz visi zinātnieki ticēja Dievam. Daudzi ateistiski noskaņoti zinātnieki uzbrūk nevis kristiešu Dievam, bet gan dieviem, vai maldīgi saprastam Dieva tēlam, izkropļotai Dieva idejai. Daudzi cilvēki domā, ka tad ja Dievu noliegs, tad Viņš pazudīs. Savā laikā Ņūtons ir teicis šādus vārdus: "Jo vairāk es uzzinu par visumu, jo vairāk es varu apbrīnot Dievu!" Dievs nekonkurē ar zinātni, jo ir dažādi skaidrojuma līmeņi.
Profesors arī neizprot ateistu tēzi, ka pats gravitācijas likums radīja visumu. Likumi paši par sevi neko nerada, tie tikai atklāj. Aritmētikas likums 1+1=2 nevienam vēl 2 euro nav iedevis. Zinātnei ir vajadzīgi jau radīti izejas materiāli, jo pati no sevis tā neko nerada. Ir maldīgi uzskatīt, ka visums rada pats sevi. Hokings uzskata, ka filozofija ir mirusi, tomēr visa zinātne savā veidā ir filozofija. Ir briesmas vienu teoriju (piemēram Darvina) un izplatīt to kā absolūtu.
Tās ir tikai dažas piezīmes no brīnišķīgās lekcijas, ko nolasīja Oksfordas profesors. Ja vēlaties viņu dzirdēt vēl, tad 2015. gada 13. novembrī plkst. 18.00 LU Lielajā aulā notiks paneļdiskusija, kurā piedalīsies Oksfordas Universitātes matemātikas profesors Džons Lenokss un LU Fizikas un matemātikas profesors Mārcis Auziņš.
Abonēt:
Ziņas (Atom)