otrdiena, 2015. gada 19. maijs

Harismātiskā atjaunotne katoļa skatījumā



Pirms dažiem mēnešiem, studējot Ļubļinā, liturģijas lekcijā starp studentiem un pasniedzēju izcēlās maziņš strīds. Jautājums bija par sakramentu darbību: ex opera operantis un ex opera operatur. Par ko iet runa? Īsi sakot, sakramentu darbības rezultāts nav atkarīgs no dalītāja svētuma pakāpes. Ja ir derīgs sakramenta dalītājs un visu dara pareizi, tā kā to māca Baznīca, tad cilvēks, kas pieņem sakramentus, saņem attiecīgās žēlastības, atbilstoši savas dvēseles dispozīcijai, jeb stāvoklim. Bet jautājums paliek par opernatis. Vai tiešām sakramenti ir tikai kā tādi "maģiski" rīki, ar kuriem cilvēki it kā nomierina sevi - nu, sak, vienalga kā es dzīvoju, gan jau kaut kā debesīs tikšu. Bieži vien daudzās katoliskās zemēs, kur lielākā daļa ir katoļticīgi, mēdz būt šāda maģiska pieeja Baznīcai. No vienas puses nav slikti - cilvēkiem ir bērnībā, no paaudzes paaudzē ieaudzinātas tradīcijas un viņš tām tradīcijām seko. Un tas ir labi. Bet no otras puses, daudzos gadījumos pašam cilvēkam nav ne mazākās nojēgas, kas ir sakramenti un kāda ir to dziļākā būtība. Un nevajag nemaz katoliskās zemes. Pirms doties uz studijām Polijā, man bieži zvanīja ar jautājumu: "Vai var nokristīt bērniņu?" Es jautāju: "Kādēļ jūs to vēlaties?" Atbilde skanēja apmēram šādi: " Kad nokrista bērniņu, tad viņam dzīvē labāk veicās un viņš mazāk slimojot."

Nu lūk! Un šeit ir tieši atbilde par harismātisko atjaunotni. Harismātiskā atjaunotne nav emocijas, vai roku vicināšana pa gaisu, vai runāšana "mēlēs", vai vārtīšanās pa zemi, kaut arī šādas Svētā Gara manifestācijas var būt klātesošas. Bet ne tas ir svarīgākais. Harismātiskā atjaunotne nozīmē to, ka cilvēks "atzimst no ūdens un Svētā Gara." Ja vinš ir kristīts, tad atzimstot no augšienes, pieņemot Jēzu par savas dzīves Kungu, atverot savu sirdi Svētā Gara spēkam cilvēks sāk Svēto Misi, sakramentus, visu liturģiju, tautas dievbijības tradīcijas, visu Baznīcas dzīvi izdzīvot ar atjaunotu sirdi un skatījumu. Viņš deg par Dievu un Baznīcu. Viss viņa dzīves veids ir vēsts uz Kristu un Baznīcu. Tad cilvēku "ar varu nevar dabūt ārā no dievnama." Es varu pateikties Dievam, ka uzreiz pēc savām kristībām 19 gadu vecumā sastapu Harismātisko atjaunotni un pateicoties tai es šobrīd vēl garīgi "varu elpot." Jo sekulārisma, liberālisma, hedonisma un citu "ismu" spiediens uz kristiešiem nākotnē būs vēl lielāks, tādēļ "izdzīvos stiprākie." Tādēļ aicinu ikvienu, kas lasa šo rakstu padomāt un uzdot jautājumu sev - vai es esmu atzimis no augšienes. Jūs varbūt jautāsiet: ""Kā tas var notikt?"(Jāņa 3,9). Jēzus atbild: ""Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!" (Jāņa 3,5). Vari lūgt, lai Svētais Gars ienāk tavā sirdī un pārņem tevi pilnībā, ļauj Viņam darboties un atdod savu dzīvi 100% Dieva rīcībā. Es zinu, tev tas izdosies. Lai veicas!

5 komentāri:

  1. Sveiciens!

    "Bet no otras puses, daudzos gadījumos pašam cilvēkam nav ne mazākās nojēgas, kas ir sakramenti un kāda ir to dziļākā būtība."

    Mani uzrunā šī un tamlīdzīgas piezīmes par cilvēka ticības novērtēšanu "nav ne mazākās nojēgas" - skan patiesībā netaktiski...

    Tāpēc, ka mēs nezinam attiecīgā cilvēka - subjekta dzīves gājumu. Taču, mēs varam tā vietā paši sev atzīt cik maz zinām par Baznīcas mācību! Un tā ir starpība un galvenais izejas punnkts evanģelizācijā, nevis pretstatīt, bet identificēt! Identificēt sevi kā grēcinieku, kā maz zinošo, kā trauslo radību. Tas pamazām maina uzrunas formu. Tai nav jābūt strostējošai, pārpetumiem un pamācībām pilnai, redz citi jau tik un tā no ticības neko nesaprot! Latvijā Baznīca joprojām dzīvo pēc Tridentes koncila gara, konfrontē un konfrontē. Taču tas ir sen noiets un neatgriezenisks etaps. Vatikāna II koncils uzsver, ka "nevis pirmām kārtām jānosoda laiketa maldi, bet jācenšas mierīgi parādīt ticības mantojuma spēku un skaistumu." (KBK, ievads 8.lpp)

    Juris.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ne Jūs to noteiksiet, kurš Baznīcas vēstures etaps ir "noiets un neatgriezenisks". Ikvienam nākošajam pāvestam ir Dieva dotas tiesības attiecībā uz Baznīcu pieņemt jebkuru lēmumu, kurš nav pretrunā ar Atklāsmi. Pat, ja tas būtu kāda koncila pasludināšana par spēkā neesošu!

      Dzēst
    2. Nemaldības harismu pāvests vienmēr īsteno vienotībā ar visas pasaules bīskapiem un arī kopumā ar visiem laikiem, resp. hermeneutiskā vienotībā. Līdz ar to, tāda situācija, kad kāds nākamais pāvests atceļ kādus koncila lēmumus praktiski nav iespējams.

      Dzēst
    3. Šo komentāru ir noņēmis emuāra administrators.

      Dzēst
  2. Piekrītu, un to arī cenšamies darīt. Bet, kā mēs zinām, Baznīcas visos 2000 gados veidi, kā Baznīca uzrunā cilvēku ir bijuši dažādi. Vatikāna II koncils neizslēdz arī pamācošo un aizrādošo formu. Iesaku izlasīt svētīgā pāvesta Jāņa Pāvila II enciklikas, īpaši "Evangelium Vitae", kas tika izdota pēc koncila. Mēs tur atradīsim daudz asas un tiešas uzrunas formas. Mīlestība ir saistīta ar patiesību un Vatikāna II koncils nenozīmē tikai atklāt ticības mantojumu un skaistumu, kas ir svarīgi. Bet neatklājot un nepasakot patiesību mēs riskējam palikt sentimentālismā. Tātad mīlestība patiesībā, kā mūs mācīja pāvests Benedikts XVI

    AtbildētDzēst