ceturtdiena, 2014. gada 28. augusts

Par miera sveicienu svētās Mises laikā

Pēdējā priesteru konferencē, garīdznieki tika iepazīstināti ar jauno Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas apkārtrakstu "Miera dāvanas rituālais izteiksmes veids Svētajā Misē". Nepārpublicēšu šo dokumentu, bet citēšu tikai atsevišķu daļu no tā, un šis citāts un viss dokuments mums visiem ir saistošs: 

Miera sveiciena laikā (pirms dziedājuma "Dieva Jērs...) vajadzētu galīgi izskaust tādas dažas novirzes kā:

- “Dziesmas par mieru” ieviešana, kas Romas ritā neeksistē. (Latvijā nav izplatīta)

- Ticīgo pārvietošanās un savas vietas atstāšana, lai apmainītos ar miera sveicienu viens ar otru.

- Priestera attālināšanās no altāra, lai pasniegtu miera sveicienu kādam ticīgajam.

- dažos gadījumos – Lieldienās un Ziemassvētkos, vai ritu svinēšanas laikā, piemēram, Kristības, Pirmās Svētās Komūnijas, Iestiprināšanas, Laulības, Ordinācijas, klosterļaužu svētsolījumu salikšanas vai izvadīšanas pēdējā gaitā laikā – izmantot miera sveicienu kā izdevību, lai apsveiktu klātesošos, izteiktu tiem novēlējumus vai līdzjūtību.

Lūk, teoloģiskais skaidrojums šim miera sveicienam:

Romas liturģiskajā tradīcijā vieta miera sveicienam ir ierādīta pirms Komūnijas un tam ir sava specifiska teoloģiska nozīme. Atšķirībā no citu liturģisko saimju pieņemtās prakses, kas balstās uz Mateja evaņģēlija fragmentu (sal. Mt 5, 23), šī sveiciena pamatojums Romas tradīcijā atrodams Lieldienu noslēpuma euharistiskajā kontemplācijā, proti, tas ir kā uz altāra klātesošā augšāmcēlušā Kristus “Lieldienu skūpsts”Riti, kas sagatavo Komūnijai, veido savstarpēji labi sasaistītu vienu veselumu, kur katram elementam ir sava nozīme un kur katrs no tiem bagātina rituālu virknes globālo jēgu, kur viss ir virzīts uz sakramentālo līdzdalību svinētajā noslēpumā. Tātad, miera sveicienam ir ierādīta vieta starp Pater noster lūgšanu – pēc kuras lūdzam Kungam atbrīvot mūs no ikviena ļaunuma un kura sagatavo miera žestam – un maizes laušanu, kuras laikā lūdzam, lai Dieva Jērs dāvā mums savu mieru. Ar šo žestu, kura mērķis ir “apliecināt mieru, vienotību un žēlsirdību”, Baznīca “izlūdz mieru un vienotību sev pašai un visai cilvēku saimei, un ticīgie, pirms nekā pieņemt Vissvētāko Sakramentu”, tas ir, Kunga Jēzus Kristus Miesu, “pauž ekleziālo vienotību un savstarpējo mīlestību”.

Tādēļ turpmāk miera sveicienu svētās Mises laikā mēs sniedzam tikai tuvāk esošajiem cilvēkiem. 

5 komentāri:

  1. Jā, pasarg Dievs, katoļi vēl sāks labi izturēties viens pret otru vai komunicēt savā starpā. Labāk šo grēku izskaust saknē. Baznīca jau tā pludo no mijiedarbības, komunikācijas un sadraudzības. Atvainojos par ironiju, bet vai tiešām šajā brīdī, kad cilvēki piedzīvo tik daudz ciešanu, viss, par ko domā katoļu teologi ir tas, cik cilvēkiem drīkst roku paspiest Mises laikā? Nožēlojami…

    AtbildētDzēst
  2. Paldies par komentāru, bet jāatgādina, ka Baznīca nav firma, "čomu" kompānija vai draugu grupa. Nevis mēs veidojam Baznīcu, bet Baznīca veido mūs. Un tā jau 2000 gadus.

    AtbildētDzēst
  3. Acīmredzot, mums ir pilnīgi dažāda izpratne par pamatlietām. Manā pasaulē Baznīca nav abstrakta, no realitātes atrauta vara, kas pakļauj un pārveido cilvēkus. Manā izpratnē cilvēki, un Dievs caur viņiem, veido šo kopienu un šajā procesā neizbēgami notiek arī pārveide.
    Diemžēl, redzot šādus dokumentus, nevar nedomāt par to, cik ļoti Baznīca ir atrauta no realitātes un no cilvēka, ja brīdī, kad pasaulē valda karš, tiek izdots apkārtraksts, kas ļoti simboliski pavēsta: “Miera ir par daudz”. Rituāls un teoloģija tiek pacelta pāri cilvēkam un tam nav attaisnojuma. Jo sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ

    AtbildētDzēst
  4. Dievs ir tas kas veido Kopienu, nevis Kopiena veido Dievu. Tur es jums pilnībā piekrītu. Nevis cilvēki veido mīlestību un mieru, bet Dievs ir mīlestības un miera avots. Tur es jums atkal pilnībā piekrītu.

    AtbildētDzēst
  5. Kurš un pēc kādiem kritērijiem izlemj, ar kuriem Vatikāna dokumentiem jāiepazīstina, bet kuri savukārt jānoklusē. Tiešām nešķiet, ka miera sveiciena došana būtu problēma Latvijā. Līdz ar to sanāk vien tāda sevis paglaudīšana pa spalvai, sak mēs tak pat pāvestam paraugs. Latvijā baznīcas problēma drīzāk ir farizejiskā attieksme sevi salīdzinot ar tiem 'samaitātajiem un sekularizētajiem' rietumiem. Bet par sv. Mises bijīgu svinēšanu jāsaka, ka Latvijā galvenais šķiet nevis pati sv.Mise, bet nemitīgās 'piedevas' pēc tās dažādu litāniju, novenu, rožukronīšu vai Euharistiskās procesijas formā, kas tam veltītā laika, resursu un svinīguma jomā nomāc pašu sv.Misi. Ite Misa est taču aicina doties, nevis: eu, čomi, mums tagad tikai viss sākas.

    AtbildētDzēst