Sprediķis Vasarssvētkos (no "Mieram tuvu")

“Dievs, apvieno, lūdzam, Svētajā Garā visdažādāko valodu un cilšu ļaudis savā Baznīcā!” Ar šādiem ievaddziesmas vārdiem Baznīcas liturģija mūs ievada Vasarsvētku, Svētā Gara nosūtīšanas svētku, svinībās. Vasarsvētkos Svētais Gars atklājās tautām, atklājās savā Baznīcā, kaut arī jau pasaules radīšanas brīdī Viņš bija klātesošs un noslēpumainā veidā vadīja un turpina vadīt visu cilvēci uz laiku piepildījumu.

Bībeles fragmentā par Bābeles torni lasām, ka grēks un tam sekojošā lepnība ienesa pasaulē sašķeltību un ļaunumu. Brālis saceļas pret brāli, tauta pret tautu. Arī mēs katrs savā dzīvē, savā ģimenē, draudzē un kopienā, visā Baznīcā, no vienas puses, redzam grēku un tieksmi uz ļaunumu, bet, no otras, piedzīvojam apbrīnojamo Dieva apredzību un vadību ikdienā, tieši caur Svētā Gara darbību. Jēzus Kristus, mirstot pie krusta un augšāmceļoties, dāvā atbrīvošanu un glābšanu no grēka un nāves, tomēr, kamēr vēl esam šajā pasaulē, mēs turpinām piedzīvot savu personīgo un arī visas pasaules sašķeltības drāmu. Kā raksta svētais apustulis Pāvils: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” (Rom 7, 19) Tādēļ arī Dievs sūta savu Garu, lai atjaunotu sākotnējo harmoniju un vienību gan Baznīcā, gan visā pasaulē. Svētais Gars ir Kristus Gars, kurš nāk, lai visu darītu jaunu.

Tieši Vasarsvētki ir Lieldienu notikuma noslēgums, bet vienlaikus arī sākums kaut kam pilnīgi jaunam. Jēzus apustuļi un mācekļi, saņēmuši Svēto Garu, drosmīgi dodas pa visu pasauli nest Labo Vēsti. Brīnišķīgi par to runā pravietis Joēls: “Tā saka Kungs: “Es izliešu savu Garu pār ikvienu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, jūsu sirmgalvji
redzēs sapņus, un jūsu jaunekļi redzēs redzējumus. Un arī pār saviem kalpiem un kalponēm tajās dienās Es izliešu savu Garu.”” (Jl 3, 1-2)

Svētais Gars ir pirmais pestīšanas darba turpinātājs, un Viņš izmanto apustuļus un Baznīcu savā misiju darbā (sal. Jānis Pāvils II. Dominum et Vivificantem, 42 unRedemptoris Missio, 21). Ar Vasarsvētkiem sākas Baznīcas misija nest Labo Vēsti, Evaņģēliju, līdz pat pasaules robežām. Svētā Gara atnākšana Jēzus mācekļus darīja par lieciniekiem un praviešiem (sal. Apd 1, 8; 2, 17-18). Pirmajos gadsimtos Svētā Gara ietekmē kristīgā ticība apzināti atveras “tautām” un liecība par Kristu izplatās nozīmīgākajos Vidusjūras baseina austrumdaļas centros, lai pēc tam aizsniegtu Romu un rietumu robežas (Redemptoris Missio, 25). Svētais Gars pirmo mācekļu kopienu – Baznīcu – darīja patiesi misionāru tādējādi, ka tai bija īpašs “mīlestības un brālīgas dzīves starojums”: viss viņiem bija kopīgs, viņiem bija viena sirds un viena dvēsele, kopienā valdīja prieks un sirds vienkāršība (sal. Apd 2, 42-47; 4, 32-35). Baznīca tā laikmeta cilvēkus pievilka ar Svētā Gara spēku – pats Gars šo kopienu vadīja un virzīja. Tomēr jau uzreiz pēc Vasarsvētkiem radās “problēmas”. Kādas? Baznīcā ir klātesoša vienlaikus gan dievišķā, gan cilvēciskā dimensija – tās nav iespējams atdalīt. Nemainīgā Dieva žēlastība mainīgajā pasaulē un laikmetos. Jau pirmajā kopienā bija spriedze starp jūdu kristiešiem un tiem, kuri konvertējās no pagānisma. Bija svarīgs jautājums: kā Jēzus Kristus Vēsti neskartā veidā nodot tālāk nākamajām paaudzēm? Vai visu pierakstīt, vai ļaut šai Vēstij pastāvēt Tradīcijas jeb mutvārdu veidā? Ko darīt ar grieķu-romiešu filozofijas un kultūras mantojumu, un vai nav riskanti izmantot šīs filozofijas un kultūras sasniegumus? Kā Evaņģēlijam ienākt citās “barbaru” tautās un to bagātajā kultūras mantojumā? Vai Baznīca atbalsta tautu progresu, vai tomēr labāk lai paliek viss tā, kā ir? Tie ir tikai daži jautājumi un problēmas, ar kurām nācās un nākas saskarties Baznīcai, kas gadsimtu gaitā turpina svētceļot cauri laikmetiem un tautām.

Daudzi kristieši, īpaši katoļticīgie pauda satraukumu par pagājušā gadā Romā notikušo ārkārtējo bīskapu sinodi saistībā ar ģimenes jautājumiem. “Tradicionāli” noskaņotie uzskata, ka, jau sākot ar Vatikāna II koncilu, Baznīca ir aizgājusi prom no savas tradicionālās mācības un padevusies “liberāļu un progresistu” spiedienam. Bet, ja raugāmies vēsturē, tad visos laikos Baznīcā ir valdījusi spriedze starp cilvēcisko un dievišķo, starp pagātni, tagadni un nākotni. Ir bijuši periodi kā, piemēram, ariāņu maldu laikā pirmajos gadsimtos, kad vairākums katolisko bīskapu uz neilgu laiku ir atbalstījuši šo mācību. Tomēr pēc kāda laika patiesības un pareizās ticības “balss” uzvarēja un, pamatojoties uz šiem un daudziem citiem faktiem, ir redzams, ka Baznīcu vada Svētais Gars.

Svētais Gars ir tik delikāts, ka ļauj Baznīcā pastāvēt vienotībai dažādībā. Universālais iet roku rokā ar partikulāro, kopīgais ar individuālo. Svēto Garu var salīdzināt ar diriģentu plašā orķestrī. Katrs instruments ir unikāls un īpašs, tomēr tieši Dieva Gars ir Tas, kurš, ļaujot katram instrumentam skanēt ar savu īpašo skanējumu, visu orķestri vada vienā balsī un ļauj tam atskaņot visbrīnišķīgāko Atklāsmes melodiju.

Svētais Gars ir Baznīcas Arhitekts, Viņš ir tas, kurš Baznīcā rada ticības un doktrīnas vienotību visos laikmetos un visā pasaulē. Viņš veido saikni starp Baznīcas hierarhiskajām un harizmātiskajām dimensijām, neļaujot vienai vai otrai dominēt. Ļoti labi to ilustrē pravieša Ezehiēla vīzija, kurā lasām, ka kauli – proti, struktūras, cilvēciskais, miesīgais, tas, kas no šīs zemes nācis, – saņēma “saturu”, dzīvību no Gara – no Svētā Gara.

Arī svētais apustulis Pāvils 1. Vēstulē korintiešiem uzsver: “Tāpat kā ķermenis ir viens ar daudziem lo­cekļiem, turklāt visi daudzie miesas locekļi tomēr ir viens un tas pats ķermenis, tāpat arī Kristus. Jo mēs vienā Garā visi – gan jūdi, gan pagāni, gan vergi, gan brīvie – esam ar kristību apvienoti vienā miesā. Un mēs visi esam ar vienu Garu piepildīti.” (1 Kor 12, 12-13)

Svēto Garu nevar atdalīt no Kristus un Viņa Baznīcas. Tie, kuri vēlas “kļūt par separātistiem”, nošķirties Baznīcā, veidot kaut ko sektantiski savu, piedzīvos vilšanos un sakāvi. Vairākus gadus kalpojot Rīgas arhidiecēzes centrā – katedrālē, kūrijā –, esmu to pieredzējis uz savas ādas. Mūsos visos diemžēl ir iezagusies individuālisma sērga visu darīt pašiem uz savu galvu, nejautājot padomu Svētajam Garam un pārējiem Baznīcas locekļiem. Un tieši tādēļ pāvests Francisks vēlas, lai Baznīcā tiktu uzklausīts gan Svētais Gars, kurš ir galvenais Baznīcas Arhitekts un Būvētājs, gan arī pārejie Baznīcas – kopienas – ģimenes locekļi. Un, pat ja mums katram ir Dieva dota misija, Dieva dots kalpojums, svaidījums un uzdevums, kas jāpilda mūsu Baznīcā, atcerēsimies, ka vieni paši mēs neko paveikt nespēsim. Tautā ir teiciens: “Viens nav karotājs.” Mums ne ar vienu nav jākaro, bet mums visiem vēl vairāk ir jāļaujas Svētā Gara vadībai – gan individuāli, gan visiem kopā.

Noslēgumā vēlos citēt Jēzus Kristus teiktos vārdus Jāņa evaņģēlijā un novēlēt, lai šie vārdi mums katram būtu kā iedrošinājums tai misijai, ko Dievs mums ir devis vai dos. Kristus mums saka: “Kam slāpst un kas man tic, lai nāk pie manis un dzer! Kā Raksti ir sacījuši: no viņa iekšienes plūdīs dzīvā ūdens straumes.” (Jņ 7, 37-38)“Bet, kad atnāks Viņš – Patiesības Gars –, Viņš jūs ievedīs katrā patiesībā, jo Viņš nerunās pats no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un jums atklās nākamās lietas. Viņš mani pagodinās, jo no manējā paņems un jums pasludinās.” (Jņ 16, 13-14)

1 komentārs:

  1. @"Mūsos visos diemžēl ir iezagusies individuālisma sērga visu darīt pašiem uz savu galvu, nejautājot padomu Svētajam Garam un pārējiem Baznīcas locekļiem."

    Be vai vispār ir vērts jautāt?
    https://www.lifesitenews.com/news/dublin-archbishop-i-wont-tell-catholics-how-to-vote-on-gay-marriage

    AtbildētDzēst