Lasītājs jautā - priesteris atbild - svētums!

Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Uzreiz atvainojos par gramat. kļūdām, jo neesmu latvietis. Mans jautājums ir šāds: Kā ģimenes cilvēks var kļūt pa svēto? Ar to es domāju nevis svēta statusu, bet tādu dzīvi, kura patīks Dievam.
Zinu, ka nesen tika kanonizēti Sv. Terezas vecāki, bet tas ir drīzāk izņēmums, nekā parasta lieta. Starp visiem Baznīcas svētajiem ir ļoti maz ģimenes cilvēku (gandrīz nav), tas nozīmē, ka tiem ir daudz grūtāk iemantot Debesu valstību. Tajā pašā laikā lielāka daļa kristiešu tomēr ir ģimenes cilvēki, tiem ir daudz rūpju (pirmkārt par bērniem), daudz mūsdienu izaicinājumu un pavisam maz laika, lai sakoncentrētos lūgšanai.
Pēc manām subjektīvām domām, mīlestības pilnu attiecību veidošana ar dzīvesbiedru, bērnu audzināšana ir Dievam patīkamas lietas, tomēr 99 procenti Baznīcas svēto ir garīdznieki, mūki un citi cilvēki, kuri visu savu dzīvi veltījuši Dievam. Gribētos dzirdēt priestera viedokli par to, kāpēc ģimenes dzīve ir tik grūts ceļš pie Dieva? Vai otrādi, varbūt šāds dzīvesveids Baznīcā nav līdz galam novērtēts? Paldies.

Mūžīgi mūžos slavēts! Liels paldies par jautājumu. Patiešām, vēl pavisam nesenos laikos ticīgo starpā valdīja uzskats, ka par svēto var kļūt tikai kāda izcila persona, noteikti tāda, kas ir saņēmusi priestera, bīskapa svētības vai ir iestājusies klosterī. Pēc Vatikāna II koncila, bet arī jau pirms tam daudzi svētie, kā piemēram svētā Terēze ne Bērna Jēzus ir norādījusi, ka svētums ir iespējams ikvienam un ka nevis mēs paši kļūstam svēti ar saviem spēkiem, bet tas ir Dievs, kurš dod mums žēlastību tādiem kļūt. Domāju, ka debesīs ir daudz vairāk tādu svēto, kuri nekad nav oficiāli kanonizēti vai beatificēti. Kādēļ Baznīca agrāk izcēla kā svētos tieši konsekrētas personas? Nezinu. Iespējams, ka tas ir saistīts ar savdabīgu Baznīcas uztveri viduslaikos. Jo pirmajos gadsimtos par svētajiem kļuva gandrīz visi kristieši, jo viņi mira kā mocekļi par savu ticību. Tomēr vēlākajos gadsimtos, kad visa Eiropa vairākumā kļuva kristīga, veidojās tādas kā divas šķiras, kategorijas. Viena - "Ecclesia docentis" - Baznīca, kas māca, hierarhija, garīznieki. Otra - "Ecclesia, quae audit" - Baznīca, kas klausās, laji, kuriem ir jāpakļaujas hierarhijas prasībām un jāzipilda viss, ko saka garīdznieki. Pēc Vatikāna II koncila Baznīca vairāk tiek saprasta, kā Dieva Tauta, Kristus Mistiskā Miesa, tomēr arī neizslēdzot Baznīcas hierarhisko dalījumu un iepriekšējo Baznīcas uztveri. Līdz ar to, mūsdienās arī skatījums uz svētumu ir kļuvis līdzsvarotās, plašāks un jāsaka, ka par svēto kļūt ar saviem spēkiem nav viegli, vai pat ir neiespējami - gan lajam, kurš dzīvo ģimenē, gan garīzniekam vai klosterī esošam. Tomēr ar Dieva žēlastības palīdzību viss ir iespējams. Būsim atvērti Dievam un tad visi kļūsim svēti!

3 komentāri:

  1. Es domaaju, ka ari gimenes cilveki ir tikpat cienigi un ipasi aicinati klut par sveetajiem. Laulatie tacu ir vienoti zem viena Sakramenta, tapat kaa konsekreetaas personas. Apprecot otru cilveku, tu apnemies, apsolies kalpot tiem, ar kuriem esi saderinajies- viru, sievu, peecaak beerniem, tapat ari paplasinaatajai gimenei-vira/sievas vecakiem, braliem, masaam. Bausliiba un Bazniicas likumi paliek speekaa, bet sveetumu nosaka patiesie sirds nodomi. Varbut gimenes cilveks neklus par Vatikana atzitu sveeto, kura portretu pieliek pie sienas, tomer (ka jau ari priesteris mineja- ir tik daudz sveto Debesis, kuri uz zemes nav tikusi kanonizeti) pec miilestibas meera mees tiksim meeriiti beigaas. Noteikti mes- gimenes cilveeki- varam kluut sveeti, ja no sirds miilam muusu Kungu, Jezu Kristu, un Sveeeta Gara speekaa patiesi kalpojam savai gimenei. Piem, dazadu laicigo izklaizu vieta, var atrast diezgan daudz laika gan lugsanai, gan kalposanai arpus gimenes. Dievu var pielugt ar mazgajot traukus, rokot daarzu, mainot pamperus,spelejot futbolu vai atpuutinot acis no datora darba ofisaa utt. Muusdienas svariigi ieguldiit ne tikai finansees,materialajos labumos, bet, jo ipasi, luugsanaa. Neatlikt lugsanu. Ieguldiit sveetuma attistiibaa. Patiesi uzticeeties Tam Kungam, ticeet, ka viss beigas atmaksaasies.
    Ja sakataamies uz Dievu ka uz vecaku- iedomajies,cik gan daudz pacietibas Vinam ir bijis un ir vel joprojaam, audzinot katru no mums daudzu gadu tukstosu garumaa. Cik daudz cilveku pa so laiku uz zemes ir dzivojusi! Mums katram ir doti vien apmeram 70-80 dzives gadu, lai piedaliitos Miilestiibas darbos. Tas ir dikti maz, lai atliktu laiku, vai lai atlautos nedarit to, ko Dievs velas ar katru no mums dariit. Ja esmu mamma/teetis/konsekreeta persona, tad tas nozimee pilniigu atsaciisanos no sava egoisma. Kas ir loti gruuti, taapeec jebkurs cels pie Dieva nav viegls. Jo Dievs nedeva mums dzivi uz zemes,lai atpuustos, prieks atpuutas Vins ir sagatavojis Debesis. Ticiibai jaapieiet ar lielu devu nopietnibas, ar praatu, nevis tikai pacilajosam sajuutam no dievkalpojuma pieredzes. Kristiigaa ticiiba nevar buut tikai pasizzina, tai jabuut Dieva darbiibai katraa kristietii. Man kaa kristietim jaadalas ar savu dzivi, pieredzi, jaadod taalaak, jamiil taalaak. Sii darbiiba kluust par sveetu, ja cilveeks pilniibaa atveras, uzticas, miil, pienem un vina locekli un manjas sak klausiit sai Dieva gribai. Egoisms savukart ir tas, kas sveetumam neatlauj attistiities. Un nav svarigi, kas tiesi tu esi-sieva/virs/konsekreta persona, jo katrs ir aicinats savadak. Nav svarigi no kurienes tu nac, bet uz kurieni ej. Sveetumam nav kastu limeni. Dievam ir sirdsmeers. Domaajot par sveetumu,jaizsleedz ilgas pec cilveeciskas atzinibas, bet jailgojas pec Dieva zeelastiibas. Domajot par sveetumu,to nedrikst redzet ka pasapliecinaasanaas formu, bet gan ka pilniigu padeviibu Taa Kunga Gribai.

    Ar cienu, gimenes cilveks.
    (atvainojos,ja komentars ir par garu!)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies Jums par komentāru un priesterim par atbildi. Diemžēl ikdienā man nav cilvēku, ar kuriem var runāt par šādām tēmām, tāpēc man šī informācija un jūsu padomi ir ļoti svarīgi.

      Ar cieņu, jautājuma autors

      Dzēst
  2. Piekrītu iepriekš rakstītajam. Dievs uz svētumu aicina visus. Bet katrs to izdzīvo savādāk. Kā to izdarīt ģimenes cilvēkam? Var (vajag) runāt ar priesteri. Baznīcā ir arī daudz kopienu, kustību u.c. institūciju, lai varētu atrast savu aicinājumu un ceļu uz svētumu. Katolis.lv sadaļā "organizācijas" var atrast šo informāciju. Protams, ir jālūdzas, lai tiek parādīts aicinājums un ar pazemību jāpieņem tas .

    Ar cieņu, vēl vien ģimenes cilvēks.

    AtbildētDzēst