svētdiena, 2013. gada 2. jūnijs

Sprediķis 9. svētdienā, 2.jūnijā (Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, 
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 7, 1-10)


Tajā laikā Jēzus, pabeidzis tautai runāt visus šos vārdus, iegāja Kafarnaumā. Bet kāda virsnieka kalps, kas tam bija dārgs, gulēja uz nāvi slims. Un tas, izdzirdējis par Jēzu, sūtīja pie Viņa jūdu vecākos, lūgdams Viņu nākt un izdziedināt viņa kalpu.
Un tie, atnākuši pie Jēzus, Viņu ļoti lūdza, sacīdami: “Viņš ir tā cienīgs, ka Tu viņam to izdarītu, jo viņš mīl mūsu tautu un viņš arī ir uzcēlis mums sinagogu.”
Un Jēzus aizgāja viņiem līdzi. Bet, kad Viņš bija jau netālu no mājām, virsnieks sūtīja draugus Viņam pateikt: “Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu zem mana jumta. Tāpēc arī sevi es uzskatīju par necienīgu, lai ietu pie Tevis. Bet saki vārdu, un mans kalps kļūs vesels. Jo arī man, lai gan esmu varai pakļauts cilvēks, ir padoti karavīri. Un es saku šim: “Ej!” – un viņš iet; un citam: “Nāc!” – un viņš nāk; un savam kalpam: “Dari to!” – un viņš dara.”
To dzirdot, Jēzus izbrīnījās par viņu un, vērsdamies pie ļaudīm, kas sekoja Viņam, sacīja: “Es jums saku: tik lielu ticību Es pat Izraēlī neesmu atradis.” 
Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada slimo kalpu veselu.


Tie ir Svēto Rakstu vārdi. 
(www.mieramtuvu.lv)



Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodienas evaņģēlija fragmetā dzirdējām, ka Jēzus dodas uz Kafarnaumu – mazu ciematiņu Galilejas ezera krastā, kuru šodien Izraēlā dēvē par Jēzus pilsētu. Kādēļ tāds nosaukums? Kafarnaumā, atšķirībā no visām citām pilsētām bija visatsaucīgākā „publika”, runājot mūsdienīgā valodā. Tur mājoja cilvēki, kuru sirdis bija izslāpušas pēc Logosa, pēc Iemiesotā Vārda, pēc Jēzus. Un interesanti, ka tieši Kafarnaumā pie Jēzus steidzas gan sabiedrības zemākā slāņa cilvēki, gan augsti stāvošas personas, kāds bija šis virsnieks. Virsnieka kalps bija smagi saslimis, un viņš lūdz aicināt Jēzu, lai tas dziedinātu šo kalpu. No evaņģēlija teksta ir noprotams, ka jūdu vecākie, domājot, ka Jēzus ir ļoti aizņemts un varētu arī viņus noraidītt, norāda, ka virsnieks ir svarīga persona ciematā, tādēļ Jēzum nevajadzētu atteikt. Mēs, īpaši Latvijā dzīvojot pazīstam šādam veida sistēmu, kas iesakņojusies mūsos jau no padomju laikiem, ka visu var dabūt, ja izmanto pazīšanos un draugus.  Pārstāvji, kas ieradušies pie Jēzus uzskaita šī virsnieka labos darbus – viņš ir uzscēlis sinagogu, mīl tautu, un tā arī bija, viņi nemeloja. Ir skaidrs, ka gan šis virsnieks, gan viņa kalps nebija jūds, un pēc visiem Izraēļa likumiem Jēzum nevajadzētu komunicēt ar pagānu. Tomēr šoreiz ir citādi. Jūdi, ņemot vērā šī virsnieka labvēlību, vēlas viņam atdarīt ar labu, tēdēļ ir gatavi „pievērt acis” saviem likumiem. Evaņģēlists Lūka ļoti skaidri uzsver, ka tie, kas devās pie Jēzus bija Jūdu vecākie, tātad dievbijīgi un reliģiozi cilvēki, kuriem vajadzēja stingri turēties pie senču tradīcijām, tomēr pēc virsnieka lūguma viņi devās pie Jēzus, kaut arī pārkāpjot savus reliģiskos priekšstatus. Viņiem Jēzus bija tikai viens no kārtējiem sludinātājiem, Rabbi, un Jēzu viņi uzlūko nevis ar ticību, kāda bija šim pagānu virsniekam, bet ar aizdomām.

 Ko dara Jēzus? Viņš paklausa, bet nevis tādēļ, lai izpatiktu jūdu vecākiem vai lai ļautu sevi ievilkt kaut kādos cilvēku savstarpējos darījumos un rēķinos. Nē. Viņš redz šī virsnieka ticību. Izrādās, ka virsnieka ticība daudzkārt pārspēj jūdu vecāko reliģisko divkosību, kas kādu materiālo labumu dēļ ir gatavi atkāpties no saviem principiem, kuriem reliģija ir tikai aizsegs savu personisko lietu kārtošanai. Virsnieks tic, ka Jēzus arī klāt neesot var izdziedināt viņa kalpa slimību. Nav īsti zināms, vai viņš jutās tik grēcīgs, tādēļ Jēzu neielaida savās mājās, vai arī viņam bija kādi citi iemesli, tomēr viņš ticēja, ka Jēzus var dziedināt . Vēl vairāk, šie virsnieka ticībā izteiktie vārdi bija tik iespaidīgi, ka Baznīcas liturģiskā tradīcija viņa izteiktos vārdus vairākus simtus pat tūkstošus gadus ir izteikusi ar ticīgo lūpām: „Kungs, es neesmu cienīgs ka tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu un mana dvēsele kļūs vesela.” Jēzus atbild: „Tādu ticību es pat Izraēļa ļaudīs neesmu atradis.”


Šajā svētdienā daudzās draudzēs norisinās Kristus Miesas un Asins svētki un procesija. Šajā ticības gadā Baznīca mūs aicina pacelt acis un uzlūkot Jēzu, kurš ir klātesošs Euharistijā. Kad kāds Poļu žurnālists jautāja vācu kardinālam Joahimam Meisneram, par priesteriem, kas apšauba Jēzus klātbūtni Euharistijā, kardināls atbildēja: „Tas nav iespējams. Ja kāds priesteris apšauba Jēzus Klātbūtni Euharistijā, tad viņš nevar būt priesteris. No Kristus klātbūtnes Euharistijā ir atkarīga priesterība un otrādi. Ticības gada centrā ir Euharistija un ticība Kristus klātbūtnei tajā. Saka, ka svētais Augustīns esot licis galvu tabernākulā, lai sajustu kā pukst Jēzu Sirds.” Lai šī virsnieka ticība būtu arī mums katram iedrošinājums Jēzus Sirdij veltītajā mēnesī kuru iesākam, steigties pie Jēzus mīlošās Sirds Vissvētākajā Sakramentā un lūgsimies arī par jauniem aicinājumiem, lai nekad netrūktu priesteru, altāra kalpu, kas ticīgajiem pasniedz šo Lielo Mīlestības sakramentu. 

www.radiovaticana.org

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru