ceturtdiena, 2013. gada 3. oktobris

Kas ir atbrīvošanas teoloģija?

Pēdējā laikā, ņemot vērā pāvesta Franciska aktivitātes, izskan viedoklis, ka „beidzot” Baznīcā tiks reabilitēta atbrīvošanas teoloģija. Lai labāk saprastu problēmas būtību, neliels ieskats vēsturē.
Šīs problēmas sākumi ir meklējami tālajā 1968 gadā, kad Kolumbijas pilsētā Medellin notika II Latīņamerikas episkopātu konference (CELAM), kas nosodīja institucionālo kapitālisma pārākumu un tā pārkāpumus pret taisnīgumu. Jāsaprot, ka tanī laikā un vidē vārdi „kapitālisms” un „labējais” bija sinonīmi, kas norādīja uz neiedomājamu cilvēka cieņas ignorēšanu no valsts elites puses. Bīskapi, kas bija pulcējušies Medellin, assi nosodīja bagāto cilvēku egoismu un aicināja katoļus uz solidaritāti ar nabagiem. Un brīdināja, ka, „ja bagātie skaudīgi turpinās aizsargāt savas privilēģijas, un ja to sargās ar spēka palīdzību, tad tieši viņi vēsturiski būs atbildīgi par revolūciju, kas radīsies cilvēkos, to vilšanās rezultātā.”


Šīs konferences mērķis bija solidarizēties ar nabagiem, tomēr daži vieglprātīgi garīdznieki to saprata kā aicinājumu uz bruņotu cīņu pret apspiedējiem, vai arī kā aicinājumu būvēt sociālismu, kas būtu balstīts uz marksismu. Daudzi priesteri sāka pievienoties kreisi noskaņotiem partizāniem. Skaidrs, ka Svētajam Krēslam vajadzēja reaģēt: pāvests Pāvils VI sasauca speciālu komisiju, kura deva skaidru vēstījumu: „Kristieši nedrīkst mudināt ļaudis atbildēt uz spēku ar spēku.”

Vēl liekāks pretspars no Vatikāna puses sākās pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā. Meksikas vizītes laikā 1979.gadā viņš runāja skaidri: „Tāda koncepcija, kas piedāvā Jēzu Kristu kā politiķi, revolucionāru, dumpinieku no Nācaretes, nav saksaņojama ar Baznīcas mācību”, kā arī „maldīgi būtu uzskatīt, ka politiskā, ekonomiskā vai sabiedriskā atbrīvošanās ir tieši tas pats, kas atbrīvošana, ko atnesa mums Kristus.” Savukārt Brazīlijas svētceļojuma laikā 1980.gadā pāvests bija spiests skaidrot bīskapiem, ka patiesa, evaņģēliska atbrīvošanas teoloģija ir pavisam kas cits un ir īstenojama ar pavisam citām metodēm: „Kristīgā atbrīvošanās pielieto evaņģēliskus līdzekļus un neieslīgst nekādos melos vai šķiru dialektikā.”

1984.gadā kardināls Jozefs Ratcingers (nākamais pāvests Benedikts XVI), tā laika Ticības Mācības Kongregācijas prefekts, ar Jāņa Pāvila II atļauju publicēja „Instrukciju, kas attiecas uz dažiem „atbrīvošanas teoloģijas” aspektiem”. Tas ir svarīgs dokuments, un ir vērts to izlasīt pilnībā, lai labāk saprastu lietas būtību. Dokumenta sākumā kardināls Ratcingers izklāsata patiesu, evaņģēlisku atbrīvošanas teoloģiju. „Atbrīvošana vispirmām kārtām ir atbrīvošana no vislielākās nebrīves, no grēka. [...] Daži ir mēginājuši vienpusīgi pārlikt akcentus uz atbrīvošanu, kas līdzinās šīs zemes atbrīvošanai līdz pat tādai pakāpei, ka otrā plānā ir atstājuši atbrīvošanu no grēka.” Ratcingers atsaucas uz tām Bībeles vietām, kas uzsver, ka vēlme pēc taisnīguma ir ierastīta pravietiskajā misijā: „Vecajā Derībā pravieši [...] nepārstāja ar īpašu spēku atgādināt par taisnīguma prasībam un kopējo vajadzību meklējumiem un ļoti bargi nosodīja bagātos, kuri apspieda nabagus. Tie ņēma savā aprūpē atraitnes un bāreņus. Viņi draudēja apspiedējiem: apspiešanas pieaugums var novest pie šausmīga soda.” Un tālāk viņš norāda, ka Jaunā Derība piedāvā iespēju kļūt brīvam arī uzreiz, nemainot politisko vai sabiedrisko situāciju. „Vēstule Filemonam norāda, ka jaunai brīvībai, ko atnesa Kristus žēlastība, savā piepildījumā ir jāatspīd sabiedriskajā dzīvē.”

Tālāk kardināls Ratcingers skaidri parāda lielo plaisu starp biblisko pieeju šim jautājumam un atbrīvošanas teoloģijas maldīgumu. „Daži, vēloties dalīties maizē ar visiem, nonāk kārdinājumā, atliekot uz rītdienu evaņģelizāciju, vispirms dodot maizi un tad Vārdu. Būtu nāvīgi maldi atdalīt vienu no otra, vēl vairāk pretstatot vienu otram. Tomēr no otras puses viss iepriekš pateiktais nedrīkstētu būt kā aizliegums visiem tiem, kas nesavtīgi vēlas palīdzēt nabagiem.” Atbrīvošanas teoloģija rada pārliecību, ka šie maldi, par kuriem norādījām palīdz nabagiem atgūt brīvību, bet to iegūst nevis ar metodēm, kādas norādītas Svētajos Rakstos, bet nabagi kļūst par proletariātu Marksa izpratnē, un cīņa par nabagu tiesībām tiek pārvērsta par cīņu starp šķirām. Nabagu Baznīca tiek padarīta par šķiru cīņu Baznīcu. [...] Šķiru cīņa, kā ceļš, kas ved uz bežķiras sabiedrību ir mīts, kas padara reformas neiespējamas un tikai padziļina netaisnības plaisu. Tie, kas ir šī mīta aizgrābti, tiem ir jāuzlūko traģiskos vēsturiskos faktus, pie kuriem šis mīts noveda.

No poļu valodas tulkoja pr. Ilmārs Tolstovs
Fragmenti no Jaceka Dziedžinas raksta žurnālā

"Gośc niedzielny", Nr. 39, 2013.gada 29.septembrī.

7 komentāri:

  1. Varbūt priesteris Ilmārs spēs kaut nedaudz kliedēt manu apjukumu, ko izjūtu, sekojot līdzi Svētā Tēva Franciska mācībai. Problēma ir vienkārša, tomēr nepatīkama - pašreizējais pāvests nereti savos izteikumos nonāk pretrunā ar saviem priekšgājējiem. Ilustrēšu manis teikto ar diviem citātiem no Svētā Krēsla mājaslapā atrodamajiem tekstiem.

    http://www.vatican.va/holy_father/john_paul_ii/encyclicals/documents/hf_jp-ii_enc_06081993_veritatis-splendor_en.html

    32. Certain currents of modern thought have gone so far as to exalt freedom to such an extent that it becomes an absolute, which would then be the source of values. This is the direction taken by doctrines which have lost the sense of the transcendent or which are explicitly atheist. The individual conscience is accorded the status of a supreme tribunal of moral judgment which hands down categorical and infallible decisions about good and evil. To the affirmation that one has a duty to follow one's conscience is unduly added the affirmation that one's moral judgment is true merely by the fact that it has its origin in the conscience. But in this way the inescapable claims of truth disappear, yielding their place to a criterion of sincerity, authenticity and "being at peace with oneself", so much so that some have come to adopt a radically subjectivistic conception of moral judgment.
    As is immediately evident, the crisis of truth is not unconnected with this development. Once the idea of a universal truth about the good, knowable by human reason, is lost, inevitably the notion of conscience also changes. Conscience is no longer considered in its primordial reality as an act of a person's intelligence, the function of which is to apply the universal knowledge of the good in a specific situation and thus to express a judgment about the right conduct to be chosen here and now. Instead, there is a tendency to grant to the individual conscience the prerogative of independently determining the criteria of good and evil and then acting accordingly. Such an outlook is quite congenial to an individualist ethic, wherein each individual is faced with his own truth, different from the truth of others. Taken to its extreme consequences, this individualism leads to a denial of the very idea of human nature.

    http://www.vatican.va/holy_father/francesco/letters/2013/documents/papa-francesco_20130911_eugenio-scalfari_en.html

    I now wish to address the three questions from your article of 7 August. I believe that in the first two questions, what interests you is to understand the attitude of the Church towards those who do not share faith in Jesus. Above all, you ask if the God of Christians forgives those who do not believe and who do not seek faith. Given the premise, and this is fundamental, that the mercy of God is limitless for those who turn to him with a sincere and contrite heart, the issue for the unbeliever lies in obeying his or her conscience. There is sin, even for those who have no faith, when conscience is not followed. Listening to and obeying conscience means deciding in the face of what is understood to be good or evil. It is on the basis of this choice that the goodness or evil of our actions is determined.

    Manuprāt, nesaskaņa starp abiem šiem tekstiem ir acīmredzama. Protams, droši vien iespējams abu pāvestu teikto interpretēt un salāgot. Tomēr diez vai ar to būtu jānodarbojas vienkāršam ticīgajam, par kādu sevi uzskatu. Protams, augšminētie citāti nav vienīgie, kas rada dilemmu. Tā rezultātā man ir jāveic nepatīkama izvēle - jāpiekrīt tikai vienam no pāvestiem.
    Varbūt priesteris Ilmārs var dot kādu padomu?

    AtbildētDzēst
  2. Vispirms nevajag jaukt dažādus pāvesta mācīšanas līmeņus. Nevar vienā līmenī likt Koncilu, enciklikas un vēstuli, kur viņš vienkārši atbild kādam cilvēkam. Pāvests ir nemaldīgs tikai tad, kad pasludina kādu dogmatisku ticības patiesību ex Catedra. Visos pārējos tekstos var būt dažāda veida, piemēram literāli, lingvistiski maldi. Pāvests nepārzin visas laicīgo zinātņu nozares, arī šeit var būt maldi. Arī rakstos kādu vēstuli, vai polimsiki atbildot var rasties neprecizitātes. Arī svētais Augustīns, atbildot Pelāgijam, nedaudz pārspīlēja žēlastyības lomu. Tas ir pilnībā normāli.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Cik noprotu no rakstītā stila, izskatās, ka rakstītājs varētu būt kāds cilvēks, kura uzvārds sākas ar burtu Z. Vai ne tā? :)

      Dzēst
    2. Un vēl - mums ir jāpiekrīt Dievišķās Atklāsmes patiesībām, kas ir ietvertas Svētajos Rakstos un Dzīvajā baznīcas Tradīcijā. Pāvestu teksti iekļaujas šajā Tradīcijā, bet dažādos līmeņos. Lūdzu to ņemt vērā. Mēs akli nepieņemam visu, ka saka pāvests. Otrais teksts ir rakstīts konkrētai personā, konkrētiem apstākļiem.

      Dzēst
  3. Teoloģiskas pretrunas tekstā neatradu. Ja nu vienīgi Pija V brālības locekļiem var šķist nepieņemama pāvesta Franciska doma, ka arī neticīgie var tikt izglābti. Bet šī doma jau tika atrisināta Vatikāna II Koncila dokumentā Lumen gentium, kur tika uzsvērts, ka arī tie, kas nepieder pie redzamāš Baznīcas var tikt izglābti "Dievam vien zināmā veidā".

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Cik zinu, Baznīca visos laikos ir sludinājusi, ka neticīgie, kuri nav vainojami savā neticībā, var tikt izglābti. Protams, ar būtisku nosacījumu - nāves brīdī šādi cilvēki nedrīkst atrasties nāvīga grēka stāvoklī. Ja mums, katoļiem, pat ar sakramentu palīdzību cīņa ar grēku ir tik grūta, tad, nav šaubu, ka neticīgajiem grūtības ir vēl nesalīdzināmi lielākas. Tādēļ grūti saprast, kāpēc mūsdienās Baznīcas augstākie gani sekulārajai sabiedrībai tik nelabprāt norāda uz risku pazaudēt mūžīgo dzīvību, ja cilvēks neatgriežas Svētās Baznīcas klēpī.
      Pie tam labi zināms, ka bailes no mūžīgās pazušanas ļoti daudzus reāli ir atturējušas no smagiem grēkiem.
      Protams, Dievs var izglābt jebkuru cilvēku tikai Viņam "vien zināmā veidā". Tomēr Baznīca vienmēr ir mācījusi, ka "grēkošana, paļaujoties uz Dieva žēlastību" (presumption) ir ļoti bīstams ceļš, kas gala rezultātā var novest pie grēka pret Svēto Garu, kas "netiek piedots ne šajā, ne nākamajā pasaulē".

      Dzēst
    2. Ko nozīmē atrasties nāvīga grēka stāvoklī? Ko nozīmē - piederēt Baznīcai institucionāli? Vai āprus esošie cilvēki, kuri savā domāšanā ir vairāk "katolsiki", nekā tie, kas formāli, varbūt arī pēc nāves izsūdz grēkus un pieņem Komūniju. Jūs pārstāvat Baznīcas teoloģisko domu, kas Baznīcā bija spēcīgi izplatīta pēc Tridentes koncila līdz Vatikāna II koncilam. Tanī laikā, oponējot protestantu "Sola gratia" tika ļoti uzsvērts "ex opera operato", tas ir no padarītā darba svarīgums. Morālteoloģijā, arī citās disvciplīnās tika plaši apskatītas forma - to drīkst un to nedrīkst. Tā nebija nepareiza pieeja, tomēr pēc Vatikāna II koncila izpratne par Baznīca, par atrašanos tajā, par to, kas ir nāvīgs un ikdienišķs grēks ir daudz savādāka. Vēl joprojām man katoļi, īpaši Latvijā jautā - vai tas un tas ir nāvīgs gŗēks vai nav. Jo pirms Vatikāna II koncila eksistēja tādi kā atļauto un aizliegto lietu saraksti, u.t.t. Negribu vairāk šo diskusiju turpināt, jo atbilde uz jūsu jautājumiem ir meklējama Vatikāna II koncila dokumentos vai Katoliskās Baznīcas Katehismā.

      Dzēst