Jēzus islāmā un kristietībā. Vai kristieši var atzīt Muhamedu par pravieti?

Vai Jēzus figūra islāmā ir salīdzināma ar Jēzu kristietībā? Ar ziņu aģentūras AsiaNews starpniecību to noskaidrot mēģina ēģiptiešu izcelsmes jezuīts Samirs Khalils Samirs. Vispirms viņš uzdod divus jautājumus – „vai Jēzus Korānā ir tas pats, kas Jēzus Evaņģēlijos?” un „vai kristiešiem tāpat, kā musulmaņiem, par pravieti būtu jāuzskata Muhameds?” Tēvs Samirs cenšas sniegt atbildes uz šiem jautājumiem dienās, kad daži Saūda Arābijas islāma eksperti ir paziņojuši, ka varētu pieļaut kompromisu un šai zemē atļaut katoļu dievnamu celtniecību, ja pāvests un citu kristīgo konfesiju vadītāji atzītu Muhameda figūru, tāpat kā musulmaņi atzīst Jēzu. „Taču kristietība un islāms ir tik atšķirīgas reliģijas, kurās satopami pat pretēji uzskati. Tāpēc sinkrētisma, vai šantāžas vietā, vienīgais ceļš, ko izvēlēties, ir savstarpējs respekts,” tūlīt, pirms tālākas iedziļināšanās minētajos jautājumos, norāda tēvs Samirs.

Šeihs Anvars Ashiki, kurš publiski darīja zināmu kristiešiem adresēto Saūda Arābijas islāma ekspertu prasību atzīt Muhamedu par pravieti, televīzijā al-Arabiyacita starpā teica: „Tā kā mūsu reliģija atzīst kristīgo reliģiju, kā arī Jēzus, Mozus un citu praviešu figūras…” Kas attiecas tieši uz šo teikuma daļu, jezuītu tēvs Samirs jautā „vai islāms patiešām atzīst kristīgo reliģiju un Jēzus figūru?” un „ko nozīmē atzīst kristīgo reliģiju”? „Ja tas nozīmē, ka islāms „atzīst kristīgās reliģijas patiesību”, tad islāms vairs nebūtu islāms. Kā tad Anvars Ashiki atzītu Trīsvienību, Iemiesošanos, Pestīšanu un visu kristīgo dogmu, ja Korāns šīs dogmas skaidri noliedz?” saka Samirs Khalils Samirs.

Korāns noliedz Trīsvienību, sakot „Jūs, Rakstu ļaudis, nepārkāpiet savu ticību un nesakiet par Dievu neko citu, kā tikai patiesību. Mesija Jēzus, Marijas dēls, nav nekas cits kā Dieva vēstnesis, Viņa vārds, ko Viņš ielika Marijā, Gars [, kurš nāk] no Viņa. Tāpēc ticiet Dievam un Viņa vēstnešiem. Nesakiet „Trīs”! Būs labāk jums, jo Dievs ir vienīgais Dievs. Vai Viņam būtu dēls? Lai slava Viņam! (Korāns 4:171).

Samirs Khalils Samirs norāda, ka islāms noliedz Kristus dievišķību, citējot sekojošu Korāna izvilkumu „O, Jēzu, Marijas dēls, vai tu neesi tas, kurš cilvēkiem teica: „Ņemiet mani un manu māti kā divas dievības ārpus Dieva? (5:116).

Korānā noliegta arī Kristus nāve krustā „Viņu nav nedz nonāvējuši, nedz situši krustā, taču viņiem tā ir licies” (4:157).

„Tātad, islāms noliedz kristietības būtiskākās dogmas, un tās, protams, ir viņu absolūtas tiesības,” saka tēvs Samirs. Viņš turpina, jautājot, ko tad nozīmē šeiha Anvara Ashiki teiktie vārdi, ka „islāms atzīst Jēzus, Mozus un citu praviešu figūras?” Sniedzot atbildi, tēvs Samirs paskaidro, ka Korāns iepazīstina ar savu Jēzus figūru, kura dažos punktos saskan ar Jēzu Evaņģēlijos, bet citos ne. „Kādam varētu likties, ka Jēzus figūra Korānā ir skaistāka par to, ko sastopam Evaņģēlijos, taču svarīgi ir tas, ka tās abas nesakrīt,” uzsver jezuītu tēvs. Viņš atkal akcentē, ka arī šeit islāma reliģijai ir pilnīgas tiesības uz Korānisko Jēzus figūru.

Gluži tas pats attiecas arī uz citām Svēto Rakstu figūrām, kuras saucam par „praviešiem”, lai arī ne visos gadījumos tās ir pravieši. Tēvs Samirs piebilst, ka tādi lielie pravieši kā Isajs, Jeremijs, Zaharijs un vairāki citi nemaz nav pieminēti nedz Korānā, nedz Sunnās.

Tēvs Samirs Khalils Samirs pāriet pie jautājuma „Vai pāvests un kristieši var atzīt Muhamedu par pravieti?” Vispirms viņš jautā: „ko nozīmē tas, ka pāvestam un kristīgajām kopienām vispirms būtu jāatzīst pravietis Muhameds?” „Un kāds sakars ir citām kristīgajām kopienām ar eventuālo katoļu dievnama celtniecību, ko pāvests bija lūdzis atļaut 6. decembrī, tiekoties ar karali Abdallahu? It kā pāvestam būtu teikšana pār citām kristīgajām kopienām, vai otrādi,” zināmā neizpratnē ir tēvs Samirs. Viņš turpina sakot, ka visdīvainākais tomēr ir tas, ka pāvestam būtu jāatzīst Muhameda pravietiskais raksturs. Kā kristietis var atzīt, ka Muhameds būtu „praviešu zīmogs”, kā tas teikts Korānā? Kā kristietis vienlaikus var ticēt, ka Kristus ir Dieva Vārds, Dieva pēdējais vēstījums cilvēcei, iemiesojies Dieva Vārds, un ka pēc Viņa, Dievs, Viņa Tēvs tomēr būtu sūtījis kādu citu, lai viņš noslēgtu Pestīšanu, tas ir, lai to pabeigtu, ieviestu tajā korekcijas un pretrunīgumam pakļautu to, ko saka Evaņģēliji?

Tēvs Samirs uzsver, ka līdzās dogmātiskajiem jautājumiem pastāv arī konsekvence un nepretrunīgums, kas gan pāvestam, gan citiem ticīgajiem neļauj apgalvot, ka Dievs visai pasaulei (ne tikai arābiem) būtu sūtījis Muhamedu, lai viņš sludinātu dievišķo vēsti, kas bija ielikta Ādama sirdī (Korāns apgalvo, ka Ādams bija musulmanis).

Tēvs Samirs piebilst: „Saprotu, ka musulmanis jūtas sarūgtināts, ka neviens kristietis nevar piekrist, ka Dievs arī pēc Kristus būtu sūtījis savus vēstnešus pasaulē. Musulmanis izjūt zināmu netaisnību un mēdz sacīt: „Mēs taču atzīstam Jēzu kā Dieva pravieti, kāpēc tad jūs neatzīstat Muhamedu kā Dieva pravieti?”

Samirs Khalils Samirs paskaidro, ka runa ir nevis par draudzīgu apmaiņu, piemēram, „es tev došu šo, bet tu man dod to”, bet gan par ticību. Pret ticību nedrīkst izturēties kā tirgū, gluži pretēji, pret to ir jāizturas godīgi, nesaceļoties ne pret vienu un ne vienu nepazemojot, kā arī nekrītot liekulībā un divkosībā. „Man, kristietim, nav tiesību aicināt musulmani atzīt Kristus dievišķību, jo es lūk, atzīšu par pravieti Muhamedu,” saka tēvs Samirs. Viņš piebilst, ka tai gadījumā, ja musulmanis arī būtu gatavs to darīt, tas nozīmē, ka viņam tad būtu jāpieņem Kristības sakraments un jākļūst par kristieti.

Līdzīgā veidā, ja kristietis atzītu Muhamedu par pravieti, tad viņam būtu jākļūst par musulmani. Kāpēc? Tāpēc, ka musulmanis ir tas, kurš apliecina divkāršu ticību: „Liecinu, ka nepastāv Dievs ārpus Dieva un ka Muhameds ir Dieva pravietis”. Pirmajai šī apliecinājuma daļai tās būtībā pievienojas arī kristieši, taču, ja kristietis apliecinātu arī otru daļu, proti, ka „Muhameds ir Dieva pravietis,” tad viņš vairs nebūtu kristietis, bet gan musulmanis.

Tēvs Samirs Khalils Samirs izskata arī šo jautājumu – „Vai ticīgais vienlaikus var būt gan musulmanis, gan kristietis?” Viņš atbild, ka tas nav iespējams, jo dažos punktos abas reliģijas ne tikai atšķiras, bet ir pretrunā viena ar otru. „Tas nav slikti,” apgalvo tēvs Samirs. Korānā Muhameds saka pagāniem: „Jums ir jūsu reliģija, bet man ir manējā!” Svarīgi ir cienīt citam citu. Vēl lielākas par cieņu ir līdzjūtība un mīlestība.

Noslēgumā, ēģiptiešu jezuīts kavējas sekojošā meditācijā: „Dārgais musulmani, Dievs tevi mīl tāpat kā jebkuru savu radību. Esi uzticīgs savai ticībai, un palīdzi man būt uzticīgam manējai. Arī man ir pienākums būt uzticīgam savai ticībai un palīdzēt tev būt uzticīgam tavējai. Taču nedrīkst prasīt lūk ko: „Ja pāvests neatzīs Muhamedu par pravieti, tad Saūda Arābijā netiks uzcelta neviena kristiešu baznīca!” Tāpat nedrīkst šantažēt, sakot: „Ja musulmaņi neatzīs Kristu pa Dieva Dēlu, tad neļausim uzcelt nevienu mošeju Rietumos!”

Patiesa tolerance nozīmē atzīt otru tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kādu mēs viņu vēlētos redzēt. Tu nevari atzīt Kristus dievišķību (kas ir būtiska dogma kristietībā), tāpat kā es nevaru atzīt Muhameda pravietojumu (kas ir būtiska dogma islāmā). Toties es varu pacensties saprast, kāpēc tev ir tik svarīgi, ka Muhameds ir Dieva pravietis, vēl jo vairāk „praviešu zīmogs”, un tāpēc cienīt Muhameda figūru. Un tu, savukārt, vari pacensties saprast, kāpēc man ir tik svarīgi, ka Kristus ir „Dieva Dēls”, un tāpēc cienīt Kristus figūru. Ja nonāksim pie šādas sapratnes, tad varēsim sadzīvot kā labi draugi, vai pat brāļi, jo būsim atzinuši, ka esam dažādi un spēsim priecāties par šādu dažādību.”

www.radiovaticana.org (Vatikāna Radio), 2006.gads