Manas Lieldienu pārdomas!

Sākoties šīm trijām lielajām Lieldienu dienām, manī radās pārdomas un aicinājums tiem cilvēkiem, kuri varbūt, esot Baznīcā ir piedzīvojuši cilvēciskus ieļaunojumus, atgrūšanu vai nespēju tikt pāri Baznīcas cilvēciskajam faktoram. Tieši šajās dienās, redzam, ka Kristus, būdams arī patiess cilvēks piedzīvo pilnīgu atstumtību no saviem vistuvākajiem - no saviem mācekļiem. Un Baznīca - tā ir Kristus Miesa, Kristus Ķermenis. Un arī esot Baznīcā, mums jārēķinās, ka dievišķās patiesības, dārgumi mums tiek doti , dāvāti cilvēciskā "ietērpā" - garīdznieki ir tikai cilvēki, grēcīgi un vāji. Draudzēs cilvēki ir parasti grēcinieki, kuri regulāri, ejot pie grēksūdzes, cīnās ar savām vājībām un netikumiem. Tieši šajās dienās, kad dosimies pie daudzām redzamajām zīmēm, jo mums piedāvās Baznīcas liturģija - kāju mazgāšana, "cietuma" altāris, krusts, tukšais kaps, lielpilsētu krustaceļi, uguns, ūdens, svece, u.t.t. mēģināsim doties tālāk. Neapstāties tikai pie redzamā. Jo aiz redzamā ir neredzamais. Aiz zīmes ir pats zīmes jēgas devējs - Kristus. Tukšais kaps vēl pats par sevi nav Kristus Augšāmcelšanās pierādījums. Ir vajadzīga PERSONĪGA satikšanās ar Kungu. Augšāmcēlušos Kungu. Dzīvo Jēzu. Mēģināsim? Mēģināsim!