otrdiena, 2014. gada 9. decembris

Jautājumi priesterim: Bībele, ievainojumi, svētbildes, priesteru svētums

Kā uztvert veco derību? Tur Dievs ir citādāks kā Jaunajā derībā - asinskārs nevis žēlsirdīgs. Vai to vajag lasīt? Ja jā, tad kā?

Kā uzsver Vatikāna II koncila dogmatiskā konstitūcija par Dieva Vārdu, „Dei Verbum”, tad „Svētā Māte Baznīca, pamatojoties uz apustulisko ticību, kā Vecās Derības, tā arī Jaunās Derības grāmatas kopumā ar visām to daļām uzskata par svētām un kanoniskām, jo tās ir uzrakstītas Svētā Gara iedvesmā, to Autors ir Dievs un kā tādas tās ir nodotas pašai Baznīcai” (KBK 105) Dievs sevi atklāj pakāpeniski vēsturē un arī Bībelē, šī Dieva atklāšanās notiek pakāpeniski, vēsturiskā griezumā un pilnībā Sevi Dievs atklāj Jēzū Kristū. Tādēļ nevar uz Bībeli skatīties tikai horizontālā līmenī, domājot, ka to grāmatu uzrakstīja viens cilvēks, apsēzoties pie galda. Bībele tapa vairāku simtu gadu laikā un ir ļoti daudzšķautņaina, saturot dažādus izteiksmes veidus un literārās formas. Tomēr viņa visa ir pilnībā Svētā Gara iedvesmota, tādēļ nevaram uzskatīt, ka kādas daļas nebūtu iedvesmotas, vai ka kādas daļas ir vairāk svarīgākas par citām. Bet, Veco Derību mēs lasām Jaunās Derības gaismā un Jaunajā Derībā redzam Vecās Derības piepildījumu. Jaunajā Derībā ir simtiem atsauču uz Veco Derību, savukārt Vecajā Derībā, caur tipoloģiju un simboliem redzam pravietojumu par Mesijas nākšanu. Iesaku studijas RARZI (www.rarzi.lv)

Jautājums: Esmu dzirdējusi un esmu lasījusi aicinājums X vai Y baznīcā notiks dzimtas dziedināšanas dievkalpojums. Esmu no cilvēkiem arī dzirdējusi, ka tas ir svarīgi. Kāpēc svarīgi piedalīties dzimtas dziedināšanās dievkalpojumos? Kāpēc tie ir īpaši?

Šādi dzimtas sakņu dievkalpojumi Katoļu Baznīcā Latvijā ir sākti svinēt samērā nesen. Šo dievkalpojumu, jeb svētās Mises būtība balstās tanī, ka cilvēks uztic Dievam visu savu pagātni un lūdz, lai Kungs ienāk pagātnes notikumos un šķīstī visas tās lietas, kuras bija skāris grēks un pagātnē dzīvojošo cilvēku nepareizās izvēles. Tomēr, no teoloģiskā viedokļa mums ir jābūt uzmanīgiem. No vienas puses ir svarīgi lūgties par mirušajiem, jo zinām, ka viņiem ir nepieciešama palīdzība, ja viņi atrodas šķīstītavā. Tā kā mēs nezinām, kur cilvēks nonāk pēc nāves, tad mēs lūdzamies par visiem mirušajiem. No otras puses, pārāk akcentējot pagātnes notikumu ietekmi uz šodienu mēs riskējam mazvērtēt Dieva žēlastības darbību šeit un tagad. Daudzi cilvēki, kuri dodas uz šiem dziedināšanas dievkalpojumiem, dzīvo it kā pagātnē, visu laiku meklējot pagātnē „vēl kādu ievainojumu”, tā vietā, lai šeit un tagad atdotu Jēzum visas problēmas, piesauktu un slavētu Kungu, iesaistītos evaņģelizācijā un kalpošanā. Jāapzinās, ka cilvēks, kurš ir saņēmis kristības sakramentu un iet pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, izmanto Katoliskās Baznīcas garīgos labumus, jau tiek atbrīvots no visa ļaunā un viņam ir jātic, ka Jēzus ir uzvarējis ļaunumu, pat ja cīņa vēl notiek. Līdz ar to, es neesmu pret šādiem dievkalpojumiem un ir nepieciešams lūgties par aizgājējiem, tomēr ir jāuzmanās no kristīgās ticības pārlieku lielas „psiholoģizēšanas”.

Vai tā ir taisnība, ka priesteris var vadīt Sv. Misi nāvīgā grēka stāvoklī? 

Jā, tā ir taisnība, jo sakramentu žēlastība nenāk no priestera, bet no Kristus. Priesteris ir tikai starpnieks, jeb instruments Dieva rokās. Lai svētie Sakramenti, kurus mēs saņemam Baznīcā būtu derīgi, ir nepieciešams lai garīdznieks būtu derīgi iesvētīts un viņam nebūtu aizliegums dalīt sakramentus (nāves briesmu gadījumā jebkurš derīgi iesvētīts priesteris var uzklausīt grēksūdzi) un šim priesterim sakramenti jādala tā, kā tos dala Baznīca (atbilstoši liturģiskai formai un kārtībai). Tomēr, jo pats garīdznieks dzīvo svētāku dzīvi, jo lielākas žēlastības saņem ticīgie, līdz ar to, katrs garīdznieks aicināts bieži iet pie grēksūdzes, un tāpat kā visi ticīgie, cīnīties ar grēku un iet svēttapšanas ceļu.


Ora et labora (lūdzies un strādā), kā to var izdarīt, ja darbā pastāvīgi jārunā, jākontaktējas ar cilvēkiem?

Darba sākumā var visu savu darbu veltīt Dievam un tad zinām, ka visas mūsu ikdienas „laicīgās” aktivitātes būs kā lūgšana un nesīs garīgus augļus.


Kungs Jēzus nokāpa priekšellē, tad kāpēc “Es ticu” ir teikts ellē?
“...nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no miroņiem..."
Vai tad taisnīgo dvēseles bija kopā ar netaisnīgo dvēselēm?

Iesaku izlasīt Katoliskās Baznīcas Katehisma 632-635 numurus. http://www.catholic.lv/katehisms/d1s2n2.html#a3

Kas jāatbild katolim, kad tam pārmēt, ka jālūdz dzīvais Dievs, nevis svētbildes, krusti, svēto statujas, jo tie ir elki?

Svēto un viņu attēlu godināšana, balstoties uz Efezas un Nīkajas II koncila dekrētiem pieder pie apustuliskās Tradīcijas un norāda uz Jēzus Kristus cilvēciskās dabas klātesamību Baznīcā un Tās godināšanu. Tie kuri noliedz svēto un viņu attēlu godināšanu, nostājas pret Jēzus Kristus „cilvēciskumu” un līdz ar to nostājas ariāņu un dokētu pusē, tādējādi izkropļojot dievišķo Atklāsmi. Lielākoties šīs tēzes izplata protestanti, balstoties uz protestantu dialektisko nostāju, radikāli atdalot dievišķo no cilvēciskā un uzskatot, ka viss cilvēciskais ir ļauns. Šīs skolas pārstāvji ir teologi K. Barts un O. Bultmans. Katoliskā Baznīca nekad nav noliegusi un nosodījusi cilvēciskumu, tai skaitā arī teoloģijā un reliģiskajā dzīvē. Svēto un to attēlu godināšana pieder pie šīs „cilvēciskuma” dimensijas.


Esot tāds stāsts, ka bijis mūks, kuru nepiesaistīja lūgšanas. Bijis sportists, tas paņēma hanteles un (kad visi aizgāja) ikdienas trenējās Altāra priekšā. Abats to pamanīja un sekojis šai lietai vairākas dienas. Pēc pāris dienām tomēr nolēma mūku par tādu bezjēdzību ļoti salamāt. Iedams pie mūka, abats ieraudzīja, ka parādījās Dieva Māte un ar lakatiņu noslaucīja mūka sviedrus. Bet ja nopietni, vai sportošanu var raidīt Dievam, kā lūgšanu?

Tas ir jāizvērtē katram pašam. Kad es sportoju, es sportoju, bet kad lūdzos, tad lūdzos. Bet zinām, ka visa mūsu dzīve ir kā „garīgs dievkalpojums” Kungam.

Bībelē nekas nav rakstīts par šķīstītavu, tad no kurienes tā radās?

Bībelē ir dažas norādes par šķīstītavu. Lūk, raksts: http://kalpotajs.blogspot.com/2014/10/baznicas-maciba-par-skistitavu.html


3 komentāri:

  1. Man nav skaidrs, kādēļ priesteris Ilmārs uzskata, ka protestantismā primārais ir Dievs, bet Kristus cilvēciskā daba tajā tiek ignorēta. Patiesība ir pilnīgi pretēja: katolicismā sakrālā komponente allaž ir bijusi nesalīdzināmi spēcīgāka nekā protestantismā. Atliek salīdzināt katoļu liturģiju ar evangelikāļu dievkalpojumiem, lai redzētu, kura konfesija ir tuvāk transcendentajam. Reliģijas socioloģija viennozīmīgi ir secinājusi, ka mūsdienu totālā sekularizācija un dievišķās dimensijas aizmiršana (imanentizācija) ir Lutera, Kalvina, Kanta un daudzu citu viņiem līdzīgo protestantu darbības rezultāts.
    Lutera mācība, uz kuras balstās visa protestantisma sistēma, atšķirībā no katoļu teocentrisma ir visparastākais antropocentrisms, vēl precīzāk, ego-centrisms, kas par vienīgo ticības saturu pasludina individuālās pestīšanas problēmu.
    Protams, nevar nepiekrist priesterim Ilmāram, ka Dieva absolūtās neizzināmības un cilvēka absolūtās samaitātības postulēšana ir smagi protestantisma maldi, no kuriem ar nepieciešamību seko daudzas citas deformācijas šajā konfesijā, un, diemžēl, arī visā mūsdienu pasaulē, kuras veidošanā protestantisms ir spēlējis nebūt ne otrā plāna lomu.

    AtbildētDzēst
  2. Es šo jautājumu neskatu no reliģijas socioloģijas, bet no teoloģijas viedokļa. Un pētu nevis konkrētās konfesijas ārejās izpausmes. Protestanti uzskata, ka ir jāatsakās no visa, kas nav "Sola gratias", "Sola Scriptura", "Sola fidei". Tas noved pie cilvēcisko un tautisko tradīciju nosodīšanas, kā tas notiek LKR gadījumā. Pārspīlējumi realās izpasumēs ir visiem, jo esam tikai cilvēki un kamēr esam šajā pasaulē, pilnību sasniegt nevarēsim. Tomēr mans jautājums vairāk skar ticības saturu, nevis tās ārējās izpasumes "dabā"

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Šādā rakursā es Jums pilnībā piekrītu. Iespējams, tieši radikālais ikonoklastisms, atsaucoties uz Veco Derību (it kā Kristus neko nebūtu izmainījis), ir smagākais protestantisma defekts. Protestantiskā (patiesībā jūdaistiskā) ikonoklastisma rezultātā tiek noliegts viss, kas atgādina "elkus" - sākot no svētbildēm, beidzot ar mākslu.
      Luters pats tik radikāli pārcirst saites ar katolicismu neuzdrošinājās. Vācu klasiskais protestantisms ir bagāts ar mūziķiem, dzejniekiem un domātājiem, kuri neatpaliek no katoļu kultūras augstākajiem sasniegumiem. Pirmajās simtgadēs pēc Lutera dumpja daudzās protestantu universitātēs turpināja mācīt sholastiku!
      Par pagriezienu var uzskatīt neoprotestantismu 20. gadsimtā (Barts), kas noliedza visu tradicionālā protestantisma mantojumu, par savu idejisko tēvu pasludinot ne tik daudz Luteru, kā katolicisma un visa cilvēciskā nīdēju Kalvinu.
      Starp citu, LKR prezidents, cik zinu, ir baptists, kas ir kalvinisma novirziens. Šis apstāklis izskaidro daudzus viņa izteikumus.

      Dzēst