Ko katehisms saka par eitanāziju?
Cilvēki, kuru dzīvības norises ir traucētas vai novājinātas, prasa īpašu ievērību. Slimniekiem, kā arī invalīdiem, kuriem ir garīgi vai fiziski traucējumi, jāsniedz atbalsts, lai viņi varētu dzīvot, cik vien iespējams, normālu dzīvi.
Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.
Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas (bona fide), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma.
Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no "terapeitiskās forsēšanas". Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.
Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.
KBK 2276-2279 (http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a5)
Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.
Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas (bona fide), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma.
Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no "terapeitiskās forsēšanas". Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.
Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.
KBK 2276-2279 (http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a5)
Vai lūgties Rožukroni ir moderni?
Rožukronis savā pastāvēšanas laikā ir glābis daudz tautas no agresoru uzbrukumiem, kā piemēram Austrijas tautu 1955.gadā, kad padomju karaspēks, pateicoties 700 000 cilvēkiem, kas vienprātīgi lūdzās rožukroni atvilka karaspēku. Ko Čehoslovākja un Ungārija nevarēja paveikt ar ieročiem, to Austrija paveica ar rožukroņa lūgšanām.
Kur meklējami rožukroņa pirmsākumi? Rožukroņa izcelšanās vēstures dati nav visai skaidri. Ir divas versijas, kas norāda rožukroņa izcelšanos. Jau ap 430.gadu pēc Kr. Sv. Pauls, eremīts (tuksneša mūks) ir lietojis akmentiņus, lai atcerētos, cik reizes ir skaitīta Kunga lūgšana “Tēvs mūsu”. Ir atrasta dokumentācija par kādu svētīgu sievieti Hestingas kaujā 1066.gadā, kas lietojusi dārgakmeņu virkni, uz kuras tā skaitījusi lūgšanas. Šie ir daži norādījumi par rožukroņa izcelsmi.
Īstais rožukroņa sākums tomēr meklējams 11.gadsimtā – klosteros. Dažiem mūkiem bija grūtības lasīt breviāru (speciālas priesteru lūgšanas), daudzi brāļi sākumā neprata latīņu valodu, kas tika lietota breviārā. Breviāra vietā viņiem bija atļauts skaitīt 150 tēvreizes, tas aizvietoja breviāra 150 psalmus. Tā pakāpeniski, šīm lūgšanām pārveidojoties par “Esi sveicināta” radās mums tik ļoti pazīstamās rožukroņa lūgšanas.
Otra versija, kas ir mazāk ticama, ka Sv. Dominikam (1170 – 1221) parādījās Dievmāte un atklājusi rožukroni.
Sākotnēji lūgšana bija savādāka, tikai ejot gadsimtiem tika pilnībā noformēta lūgšana kopumā, arī lūgšana “Tēvs mūsu” pirms katra noslēpuma radās tikai 15.gadsimtā.
Daudz iebildumu mūsdienās no t.s. “modernajiem cilvēkiem” izskan par rožukroni, kā novecojušu lūgšanu veidu. Daudzi ir neizpratnē, kādēļ nepieciešamas tik daudz it kā automātiskas lūgšanas?
Atbildi dod daudzās Dievmātes parādīšanās, kur Marija ir redzama ar rožukroni rokās un ar aicinājumu ik dienas atvēlēt laika rožukronim.
Rožukronis ir meditatīva lūgšana, kas aicina mums katrā noslēpumā pārdomāt kādu, ar Jēzus un Marijas dzīvi saistītu notikumu. Tā mēs dziļāk saprotam šo, mūsu atpestīšanai tik svarīgo notikumu dziļāko jēgu. Rožukronis mums kļūst par lūgšanu “upi”, kur mums domās novirzoties no lūgšanu straumes “Esi sveicināta” mūs atgriež atpakaļ straumē.
Tieši oktobra mēnesī, kas īpaši tiek veltīts rožukroņa lūgšanām centīsimies arvien dedzīgāk un biežāk atlicināt laiku šai Mariāniskajai lūgšanai. Lai šajā lūgšanā mūs pavada svētā Jāņa Pāvila II teiktie vārdi 2003.gada vēstījumā Jauniešu dienām:
„2002. gada 16. oktobrī es izsludināju "Rožukroņa Gadu" un aicināju visus Baznīcas bērnus padarīt šo seno, Marijai veltīto lūgšanu kā līdzekli, kas palīdz vienlaicīgi vienkārši un dziļi apcerēt Kristus Vaigu. Lūgties rožukroni nozīmē mācīties uzlūkot Jēzu ar Viņa Mātes acīm, mīlēt Jēzu ar Viņa Mātes sirdi. Arī jums, dārgie jaunieši, es šodien simboliski nododu rožukroni. Caur lūgšanām un noslēpumu pārdomāšanu Marija jūs droši vada pie sava Dēla! Nekaunieties patstāvīgi lūgties rožukroni, kad esat ceļā uz skolu, augstskolu vai darbu, uz ielas vai sabiedriskajā transportā; pierodiet to lūgties draugu lokā, grupās, kustībās un biedrībās; nesvārstieties piedāvāt šo lūgšanu mājās, saviem vecākiem, brāļiem un māsām, jo tā atjauno un stiprina ģimenes locekļu savstarpējās saites. Šī lūgšana palīdzēs jums būt stipriem ticībā, pastāvīgiem mīlestībā, priecīgiem un pacietīgiem cerībā.”
(izmantots Janīnas Babres raksts “Katoļu kalendārs 2000)
Sprediķis 29.septembrī 9.00 Latvijas radio 1
Svētdien, 29.septembrī plkst. 9.00 runāšu Latvijas Radio 1 "Svētrītā" par eņģeļiem un to misiju, kā arī par erceņģeļiem Gabriēlu, Rafaēlu un Mihaēlu.
09:00
LR1
LR1
Priesteris Ilmārs Tolstovs
Windows MediaZelta vidusceļš
Sprediķis 15.septembrim no izdevuma "Mieram tuvu"
Situācijas diagnoze.
Dārgie
draugi! Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Latvijas ticīgo cilvēku starpā ir izveidojušās
divas grupas ar dažādiem viedokļiem, jautājumā par Baznīcu, kādai tai ir jābūt.
Viena grupa cilvēku uzskata, ka Baznīca mūsdienās ir pārāk daudz padevusies
sekulāri – liberālajiem strāvojumiem, līdz ar to Baznīca, pēc Vatikāna II
koncila, ir tik ļoti izgājusi pretī mūsdienu pasaulei, ka ir sākusi izšķīst pasaulē
un zaudējusi spēju būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Šīs grupas cilvēki līdz
galam pat neatzīst pāvesta Franciska autoritāti, sēj apjukumu ticīgo starpā,
uzsverot viena vai otra, dažādu valstu Katoliskās Baznīcas bīskapu, liberālos
izteikumus un uzskata, ka Baznīca pirms Vatikāna II koncila drosmīgi un
bezbailīgi norādīja pasaule par grēku un morāliskajām normām. Šie cilvēki aizstāv
tādu Baznīcu, kura ir triumfējoša un varena, kura it kā no augšas visiem visu
skaidri pasaka un nekad nekļūdās un tā ir absolūti nemainīga savās ārējās
formās. Šādi cilvēki mūsdienās dzīvo sava veida “garīgajā nostaļģijā” par
senajiem un labajiem laikiem, kad Baznīcai bija zināma veida vara, autoritāte
un ietekme sabiedrībā.
Otrā
grupa atkal uzskata, ka Baznīca ir pārāk konservatīva, ieslēgusies sevī,
“atpakaļrāpulīga”, aizvērta un neiet līdzi “laikmeta garam”. Šīs grupas cilvēki
bieži atsaucas uz Jēzus žēlsirdību un mīlestību, un nevēlas pieņemt Baznīcas
sludināto vēsti, kas skar ticības un tikumības, jeb morāles normas. Viņi
uzsver, ka Jēzus sludināja mīlestības Valstību, neuzspiežot cilvēkiem nekādas
morāliskās normas. Šīs grupas cilvēki labprāt izrevidētu Bībeli, izņemot no tās
visas tās daļas, kuras neatbilst mūsdienu “modernā un progresīvā” cilvēka dzīvesveidam.
Šīs grupas cilvēki vēlas sava veida “izlases kristietību”, jeb “kristietības
izstrādājumu”.
Bet kā ir patiesībā? Kādai ir jābūt Baznīcai mūsdienās?
Kādu ceļu iet?
Kardināls
Jozefs Racingers (pāvests Benedikts XVI) savā laikā uzsvēra, ka Baznīcu nevar
uzskatīt par gatavu, līdz galam izveidotu realitāti, kura uz visiem laikiem ir
nodefinēta un nemainīga. Baznīca nemitīgi atrodas ceļā, tai ir jāmeklē veidi un
līdzekļi pie katra laikmeta cilvēku sirdīm, lai atklātu tiem Augšāmcēlušos
Kungu (Opera omnia, VII/1). Vatikāna II koncilā, kurš notika pirms vairāk kā 50
gadiem, viens no svarīgākajiem jautājumiem bija – kā saskaņot Dieva dotās
patiesības un dogmas, kuras ir nemainīgas un kuras Baznīca nedrīkst manīt, ar mainīgajiem
vēsturiskajiem apstākļiem, kādos atrodas Baznīca. Vai mainoties vēsturiskajiem
apstākļiem un laikmetiem ir jāmaina arī dogmatiskās un nemainīgās patiesības?
Pāvests
Francisks savā dokumentā Evaņģēlija
prieks uzsver, ka “[ja Baznīcas] sludinātais vairs patiesībā nebūs
Evaņģēlijs, bet kādi doktrinālie vai morālie akcenti, ko nosaka noteiktas
ideoloģiskās izvēles, tad vēsts riskēs pazaudēt svaigumu un “Evaņģēlija smaržu”
(EG 39). “Tāpēc, nemazinot evaņģēliskā ideāla vērtību, ar žēlsirdību un
pacietību jāpavada cilvēki visos to iespējamos izaugsmes posmos” (EG44).
Vecajā
Derībā tauta nemitīgi grēkoja, bet Dievs pacietīgi un ar žēlsirdību to aicināja
uz atgriešanos. Apustulis Pāvils, sākotnēji bija Sauls, kurš vajāja Baznīcu,
bet vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Evaņģēlija sludinātājiem. Stefans
un kristieši, kurus viņš vajāja, tā vietā lai nosodītu, lūdzās par viņu un
piedzīvoja agrākā vajātāja atgriešanos.
Pārāk
ilgi Baznīca ir bijusi kā vecākais Dēls, kurš ar skaudību noraugās uz Tēva,
viņaprāt, pārlieku lielo žēlsirdību. Konservatīvās grupas pārstāvji pārmet
Baznīcai, ka viņa pārlieku viegli piedod un par maz uzsver Dieva taisnīgumu un stingrību.
Viņi labprāt atjaunotu Syllabus, jeb
aizliegto grāmatu indeksu un ar jaunu sparu apkarotu visus, kuri domā citādāk.
Savukārt
liberālās grupas pārstāvji nemaz nevēlās pazudušā dēla atgriešanos. Viņi
uzskata, ka cūkām domātais ēdiens ir labs un pazudušais dēls nekur nav pazudis,
bet beidzot ir ieguvis brīvību, autonomiju no tēva. Un vispār – priekš kam tas
tēvs ir vajadzīgs. Dzīvo, baudi un priecājies. Šīs grupas pārstāvji vēlas
nolaupīt gan pazudušā dēla iespēju ēst kaut ko vērtīgāku un dzīvē sasniegt kaut
ko vairāk, gan arī nevēlas lai tēvs piedzīvo pazudušā dēla atgriešanos. Viņi neredz,
vai negrib redzēt Žēlsirdīgā Tēva rokas Baznīcā, kad ikvienam, kurš steidzas
pie grēksūdzes un savus grēkus nožēlo, tiek piedots. Šīs grupas pārstāvji grēku
vairs nesauc par grēku un ļauno sauc par labo. Pilnīgs sajukums.
Kā rīkoties mums?
Vatikāna
II koncils visai Baznīcai parāda vidusceļu: mīlēt grēcinieku, nemīlot grēku. Vēsturiskie
apstākļi, kuriem Baznīca piemērojas, nemaina Labo Vēsti, Dievišķo Atklāsmi,
kuru Jēzus Baznīcai ir uzticējis sargāt un sludināt to nākamajām paaudzēm. Ļausim
Jēzum Savā, tas ir Viņa Baznīcā, ar prieku nest uz saviem pleciem pazudušo avi
un nebaidīsimies par to, ka Baznīca vēlas vēl plašāk atvērt savas durvis
ikvienam, kurš vēlas pa tām ieiet. Ne jau mēs cilvēki, pat ne garīdznieki esam
tie, kas sargājam ticības patiesības vai nodrošinām šo patiesību “aizsardzību”.
Dievs ir devis apsolījumu, ka elles vārti neuzvarēs Baznīcu un Svētais Gars nodrošina
to, ka Baznīca, izejot cauri dažādiem vēstures līkločiem ir spējusi saglabāt un
tālāknodot to mantojumu, kuru Jēzus Kristus ir uzticējis savai Baznīcai.
Pāvests Francisks uzsver: “Baznīca ir aicināta vienmēr būt atvērtam Tēva namam”
(EG 47). Lai Dievs mums palīdz neiekrist vienā vai otrā galējībā, bet, kopībā
ar pāvestu un visu Baznīcu drosmīgi doties uz priekšu, lai meklētu pazudušos visā
pasaulē.
Paldies Rīgas Kristus Karaļa draudzei!
Ir pagājuši divi gadi, kopš sāku kalpot Rīgas Kristus Karaļa Romas katoļu draudzē, un atskatoties uz šo laiku, varu teikt Dievam paldies par visu. Tagad ir jādodas tālāk uz Salaspils katoļu draudzi. Noslēdzot šo kalpošanas posmu, vēlos tikt paldies visiem, kas palīdzēja man kalpot draudzē un arī lūgt piedošanu visiem, kurus kaut kādā veidā esmu aizvainojis ar savu raksturu un neiecietību. Šajos divos gados kopīgi paveicām daudz un to visu paveicām kopīgiem spēkiem. Lai Dievs palīdz prāvestam Mārim Zviedrim turpināt iesākto un aicinu visus draudzes locekļus vēl vairāk iemīlēt savu draudzi, būt aktīviem kalpošanā un atcerēties, ka prāvesti nāk un iet, bet draudze un tās cilvēki paliek, lai slavētu Dievu un kalpotu Viņam.
Kā priesterim bez grūtībām atvadīties no savas draudzes?
Īstam dvēseļu ganam, pārcelšanas gadījumā, nav grūtību atstāt savu līdzšinējo draudzi, jo viņš sevi nenostāda visa centrā, kalpo bez kompromisiem un nepieķeras sava ganāmpulka avīm – sacīja pāvests 30. maija rīta Svētajā Misē.
Šai dienai veltītajā pirmajā lasījumā (sal. Apd 20, 17-27) tiek runāts par Pāvilu, kurš atvadās no Efēzas Baznīcas, ko pats bija nodibinājis. Tagad viņam ir jāaiziet. Francisks norādīja, ka minētajam fragmentam varētu piešķirt nosaukumu “Bīskapa atvadīšanās”. Katra gana dzīvē pienāk atvadīšanās brīdis – viņš atzina. Pienāk brīdis, kad Kungs saka: “Ej citur, dodies tur vai tur!” Un viena lieta, ko garīgajam ganam ir jādara, ir sagatavošanās, lai atvadītos. Viņa atvadīšanās nedrīkst būt “pa pusei”. Viņam ir labi, pareizi jāatvadās. Ja viņš neiemācās atvadīties, tas nozīmē, ka viņam ir izveidojusies kāda neveselīga saikne ar savu ganāmpulku. Tā ir kāda saikne, kas nav Jēzus krusta šķīstīta.
Ko dara Pāvils? Viņš saaicina visus Efēzas presbiterus un tad atvadās. Šajā sakarā pāvests norādīja uz vairākām dvēseļu gana attieksmēm. Viņš nedrīkst skatīties atpakaļ un pieļaut savā kalpošanā kompromisus, viņam jābūt paklausīgam Svētajam Garam, viņš nedrīkst pieķerties savām avīm. Ja viņš būs kalpojis ar tīru un nedalītu sirdi, bez kompromisiem, tad viņam nebūs grūtību atvadīties. Bez tam, labs gans apzinās, ka viņš atrodas ceļā. Viņš paklausa un iet tur, kur viņu ved Svētais Gars.
Pāvils vadīja Baznīcu bez jebkādiem kompromisiem. Tagad Svētais Gars liek viņam doties ceļā, un viņš nezina, kas ar viņu turpmāk notiks. Viņš paklausa, jo nebija padarījis ganāmpulku par savu īpašumu. Viņā nebija neveselīgas pieķeršanās. Viņš kalpoja. Tagad Dievs grib, lai es aizeju. “Gara mudināts, es dodos uz Jeruzalemi, nezinādams, kas mani tur sagaida, kā tikai to, ko Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas.” To Pāvils zināja. Viņš negāja pensijā. Viņš devās citur, lai kalpotu citām Baznīcām. Viņa sirds bija vienmēr atvērta Dieva balsij. Tā arī katrs gans varētu teikt: “Es atstāju to un to, skatīšos, ko Kungs no manis prasīs”. Šis gans, kurš kalpo bez kompromisiem, tagad dodas ceļā.
Pāvests paskaidroja, kāpēc Pāvils nepadarīja ganāmpulku par savu īpašumu. Viņš raksta: “Bet es nemaz tik augstu nevērtēju savu dzīvību”. Viņš nenostāda sevi visa centrā. Viņš uzskata sevi par visu kalpu. Šajā sakarā Francisks atgādināja kādu sakāmvārdu: “Kā dzīvojam, tā arī nomirsim. Kā dzīvojam, tā arī atvadīsimies”. Pāvilam nav grūti atvadīties. Viņš ir brīvs, jo nepieļauj kompromisus. Viņš atrodas ceļā. Raugoties uz apustuļa piemēru, Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgties par visiem Baznīcas ganiem – par prāvestiem, bīskapiem, kā arī par pāvestu, lai viņu dzīve būtu dzīve bez kompromisiem, lai viņi atrastos ceļā, nenostādītu sevi visa centrā un mācētu atvadīties. “Lūgsimies par saviem ganiem!”, mudināja Francisks.
J. Evertovskis / Vatikāna Radio (pārpublicēts no http://lv.radiovaticana.va/news/2017/05/30/k%C4%81_priesterim_bez_gr%C5%ABt%C4%ABb%C4%81m_atvad%C4%ABties_no_savas_draudzes/1315688)
Šai dienai veltītajā pirmajā lasījumā (sal. Apd 20, 17-27) tiek runāts par Pāvilu, kurš atvadās no Efēzas Baznīcas, ko pats bija nodibinājis. Tagad viņam ir jāaiziet. Francisks norādīja, ka minētajam fragmentam varētu piešķirt nosaukumu “Bīskapa atvadīšanās”. Katra gana dzīvē pienāk atvadīšanās brīdis – viņš atzina. Pienāk brīdis, kad Kungs saka: “Ej citur, dodies tur vai tur!” Un viena lieta, ko garīgajam ganam ir jādara, ir sagatavošanās, lai atvadītos. Viņa atvadīšanās nedrīkst būt “pa pusei”. Viņam ir labi, pareizi jāatvadās. Ja viņš neiemācās atvadīties, tas nozīmē, ka viņam ir izveidojusies kāda neveselīga saikne ar savu ganāmpulku. Tā ir kāda saikne, kas nav Jēzus krusta šķīstīta.
Ko dara Pāvils? Viņš saaicina visus Efēzas presbiterus un tad atvadās. Šajā sakarā pāvests norādīja uz vairākām dvēseļu gana attieksmēm. Viņš nedrīkst skatīties atpakaļ un pieļaut savā kalpošanā kompromisus, viņam jābūt paklausīgam Svētajam Garam, viņš nedrīkst pieķerties savām avīm. Ja viņš būs kalpojis ar tīru un nedalītu sirdi, bez kompromisiem, tad viņam nebūs grūtību atvadīties. Bez tam, labs gans apzinās, ka viņš atrodas ceļā. Viņš paklausa un iet tur, kur viņu ved Svētais Gars.
Pāvils vadīja Baznīcu bez jebkādiem kompromisiem. Tagad Svētais Gars liek viņam doties ceļā, un viņš nezina, kas ar viņu turpmāk notiks. Viņš paklausa, jo nebija padarījis ganāmpulku par savu īpašumu. Viņā nebija neveselīgas pieķeršanās. Viņš kalpoja. Tagad Dievs grib, lai es aizeju. “Gara mudināts, es dodos uz Jeruzalemi, nezinādams, kas mani tur sagaida, kā tikai to, ko Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas.” To Pāvils zināja. Viņš negāja pensijā. Viņš devās citur, lai kalpotu citām Baznīcām. Viņa sirds bija vienmēr atvērta Dieva balsij. Tā arī katrs gans varētu teikt: “Es atstāju to un to, skatīšos, ko Kungs no manis prasīs”. Šis gans, kurš kalpo bez kompromisiem, tagad dodas ceļā.
Pāvests paskaidroja, kāpēc Pāvils nepadarīja ganāmpulku par savu īpašumu. Viņš raksta: “Bet es nemaz tik augstu nevērtēju savu dzīvību”. Viņš nenostāda sevi visa centrā. Viņš uzskata sevi par visu kalpu. Šajā sakarā Francisks atgādināja kādu sakāmvārdu: “Kā dzīvojam, tā arī nomirsim. Kā dzīvojam, tā arī atvadīsimies”. Pāvilam nav grūti atvadīties. Viņš ir brīvs, jo nepieļauj kompromisus. Viņš atrodas ceļā. Raugoties uz apustuļa piemēru, Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgties par visiem Baznīcas ganiem – par prāvestiem, bīskapiem, kā arī par pāvestu, lai viņu dzīve būtu dzīve bez kompromisiem, lai viņi atrastos ceļā, nenostādītu sevi visa centrā un mācētu atvadīties. “Lūgsimies par saviem ganiem!”, mudināja Francisks.
J. Evertovskis / Vatikāna Radio (pārpublicēts no http://lv.radiovaticana.va/news/2017/05/30/k%C4%81_priesterim_bez_gr%C5%ABt%C4%ABb%C4%81m_atvad%C4%ABties_no_savas_draudzes/1315688)
"Tolstova sirdsapziņa"
Nesen, manis publicētajam rakstam blogā, ir radusies tik liela rezonce, ka nolēmu atbildēt uz Māra Zandera izteikto repliku portālā www.la.lv:
"Salīdzināt šodienas Latviju ar režīmu, kas dievnamus spridzināja, pārvērta par kolhozu saimniecības ēkām, savukārt ticīgos spundēja cietumos un “psihenēs”, ir tik absurdi, ka lai nu Tolstova patoss paliek uz viņa sirdsapziņas (čekistu un VID salīdzinājumu – par labu čekistiem! – priesteris arī vēlāk atkārtoja kādā intervijā vienai no televīzijām)". (http://www.la.lv/kulturkari-kuru-nav?fbclid=IwAR0jqmYFdX_iY5OoBgmoMMmrd3exLVnkw8QkHVAgD-ZfFxAX3VSeERyxoH0)
Lai neradītu priekšstatu, ka es, it kā atbalstot čekistus un zvērīgo komunistisko režīmu, mazliet komentēšu kristietības un laicīgās varas attiecības, jo tas netiešā veidā skar arī manas doktora disertācijas tēmu.
Jau Romas impērijas laikā tika stingri ievērots reliģiskās tolerances likums. No Romas pilsoņiem tika pieprasīts ievērot Romas likumus, bet to kas skāra dažādu pagānu tautu reliģiskās prakses un svētvietas, to Romas impērija atstāja šo pašu tautu un cilvēku ziņā. Romas impērija aizsargāja kapsētas un dažādu pagānu dievību svētvietas, zināmā veidā aiz bailēm par šo tautu dievu atriebību. Pagānismā reliģiskā prakse, jeb kults nebija saistīts ar konkrētu morālisko normu ievērošanu. Viņiem bija svarīgi "pielabināties" dievībām, lai nenotiktu kādas kataklizmas, nelaimes, vai arī lai izlūgtos kādas svētības vai labumus. Romas imērijā bija svarīgi atdot reliģisku godu imperatoram, ko pieprasīja no visām iekarotajām tautām. Pagānismā, kur pielūdza vairākus dievus, tas nesagādāja problēmas.
Pirmo gadismtu kristieši, no vienas puses izmantoja šo situāciju, tādēļ pirmie dievkalpojumi notika Romas kapsētās, jeb katakombās, ko aizsargāja likums un tādējādi kristiešu vajātāji nedrīkstēja tur ielauzties un arestēt kristiešus. Tomēr ar imperatora pielūgsmi bija citādi. Kristieši nevarēja atdot viņam reliģisku godu, tāpēc viņi automātiski tika pasludināti par valsts ienaidniekiem un tika vajāti. Kristiešu vajāšanas pirmajos gadsimtos bija vairāk saistītas ne ar reliģisku, bet ar valstisku jautājumu.
Komunistiskās ideoloģijas laikā kristiešu vajāšanas notika dažādos etapos un ar dažādu intensitātes pakāpi. Marksiskais materiālisms izslēdza pārdabiskuma eksistenci, izsmēja Hēgeļa ideālismu, un pasludināja "karu" pret reliģiju kā tādu. Tomēr, ierodoties arestēt katoļu garīdzniekus vai vajājot tos, tika respektēta garīznieku cieņa. Par to liecina daudzu, gados vecāku garīdznieku stāstītais. Piemēram, pēc pašu garīdznieku stāstītā, kad čekas aģenti ieradās arestēt cienījamo priesteri Staņislavu Čužānu, viņi atļāva vaiņam pabeigt dievkalpojumu, palūgties baznīcā, paņemt līdzi reliģiskas grāmatas un priekšmetus. Piekrītu, ka bija situācijas, kad tas tā netika darīts, kas bija saistīts ar pašu vajātāju personībām un arī ar noteiktā vēsturiskā perioda apstākļiem (kara laiks, režīmu maiņu sākums, u.t.t) Tomēr tika respektēta sakralās vides svētums. Daudzi dievnami, pirms uzspridzināšanas vai pārvēršanas par kolhozu saimniecību ēkām, tika desakralizēti un no tām tika izņemti reliģiskie priekšmeti. Bija protams, arī pārkāpumi, bet ticīgie cilvēki ļoti aktīvi iesaistījās un protestēja, aizsargāja gan garīdzniekus gan dievnamus.
Kādēļ lietoju šādu salīdzinājumu? Tādēļ, ka mūsdienās agresīvi un masveidīgi, gan sociālajos tīklos, gan medijos, arī ar žurnālistu līdzdalību, protams, zināma veida mūsdienu filozofisko strāvojumu ietekmē, tiek mēģināts agresīvi "desakralizēt" pasauli, absolutizēt, jeb dievišķot "faktu" (Ogists Conts). Tiek mēģināts, posfaktuālā laikmeta un post - postmodernisma ietekmē, padarīt cilvēku atkal par "tikai matērija" būtni, izslēdzot jebkādu pārdabiskuma klātbūtni tajā. Tas rada šādu atmosfēru, kur, valsts ierēdņiem, ierodoties dievnamā vairs nav nekādas bijības vai svētuma sajūtas, var arī ar mašīnu uzbraukt uz ticīgo cilvēku kājām (https://jauns.lv/raksts/zinas/49187-katolu-baznica-parmet-ministram-gerhardam-neiecietibu) u.t.t.
Kādēļ katoļu priesteris reaģē tik sakāpināti, saistībā ar Finanšu policijas iebrukumu Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā un brutālu dievkalpojuma apturēšanu. Tas ir tādēļ, ka no katoļu priestera pozīcijām, Svētā Mise ir pats svarīgākais dievkalpojums baznīcā un pats svētākais, kas vispār var būt katolim šeit uz zemes. Tajā brīdī ar priestera starpniecību šeit uz zemes ir klātesošs Jēzus Kristus. Šis dievkalpijums nav kāds reliģisks teātris, kā tas no malas, dīvānā zvilnošam liberālim, var šķist. Ir bijuši gadījumi, kad kāds vecāks priesteris nomirst dievkalpojuma vidū. Nesen tāds gaījums bija Kārsavā, kad mūžībā aizgāja prāvests Jāzeps Aglonietis, nomirstot dievkalpojuma vidū. Tad no Rēzeknes speciāli brauca cits garīdznieks, lai pabeigtu svēto Misi, jo tā obligāti ir jāpabeidz. Šāda dievkalpojuma pārtraukšana ir lielāks noziegums pret reliģiju, nekā fiziska vardarbība vai vajāšanas. Tādēļ tas ir vēl jo vairāk sāpīgāk.
Noslēgumā vēlos teikt, ka viens no šādas rīcības iemesliem varētu būt arī tāds, ka Latvijas skolās netiek pasniegts priekšmets, kurā cilvēki, jau no mazām dienām, tiktu iepazīstināti ar reliģju, reliģijām, cieņu pret otra cilvēka ticību. Ceru, ka turpmāk mācīsimies cienīt viens otru un respektēt citādo.
"Salīdzināt šodienas Latviju ar režīmu, kas dievnamus spridzināja, pārvērta par kolhozu saimniecības ēkām, savukārt ticīgos spundēja cietumos un “psihenēs”, ir tik absurdi, ka lai nu Tolstova patoss paliek uz viņa sirdsapziņas (čekistu un VID salīdzinājumu – par labu čekistiem! – priesteris arī vēlāk atkārtoja kādā intervijā vienai no televīzijām)". (http://www.la.lv/kulturkari-kuru-nav?fbclid=IwAR0jqmYFdX_iY5OoBgmoMMmrd3exLVnkw8QkHVAgD-ZfFxAX3VSeERyxoH0)
Lai neradītu priekšstatu, ka es, it kā atbalstot čekistus un zvērīgo komunistisko režīmu, mazliet komentēšu kristietības un laicīgās varas attiecības, jo tas netiešā veidā skar arī manas doktora disertācijas tēmu.
Jau Romas impērijas laikā tika stingri ievērots reliģiskās tolerances likums. No Romas pilsoņiem tika pieprasīts ievērot Romas likumus, bet to kas skāra dažādu pagānu tautu reliģiskās prakses un svētvietas, to Romas impērija atstāja šo pašu tautu un cilvēku ziņā. Romas impērija aizsargāja kapsētas un dažādu pagānu dievību svētvietas, zināmā veidā aiz bailēm par šo tautu dievu atriebību. Pagānismā reliģiskā prakse, jeb kults nebija saistīts ar konkrētu morālisko normu ievērošanu. Viņiem bija svarīgi "pielabināties" dievībām, lai nenotiktu kādas kataklizmas, nelaimes, vai arī lai izlūgtos kādas svētības vai labumus. Romas imērijā bija svarīgi atdot reliģisku godu imperatoram, ko pieprasīja no visām iekarotajām tautām. Pagānismā, kur pielūdza vairākus dievus, tas nesagādāja problēmas.
Pirmo gadismtu kristieši, no vienas puses izmantoja šo situāciju, tādēļ pirmie dievkalpojumi notika Romas kapsētās, jeb katakombās, ko aizsargāja likums un tādējādi kristiešu vajātāji nedrīkstēja tur ielauzties un arestēt kristiešus. Tomēr ar imperatora pielūgsmi bija citādi. Kristieši nevarēja atdot viņam reliģisku godu, tāpēc viņi automātiski tika pasludināti par valsts ienaidniekiem un tika vajāti. Kristiešu vajāšanas pirmajos gadsimtos bija vairāk saistītas ne ar reliģisku, bet ar valstisku jautājumu.
Komunistiskās ideoloģijas laikā kristiešu vajāšanas notika dažādos etapos un ar dažādu intensitātes pakāpi. Marksiskais materiālisms izslēdza pārdabiskuma eksistenci, izsmēja Hēgeļa ideālismu, un pasludināja "karu" pret reliģiju kā tādu. Tomēr, ierodoties arestēt katoļu garīdzniekus vai vajājot tos, tika respektēta garīznieku cieņa. Par to liecina daudzu, gados vecāku garīdznieku stāstītais. Piemēram, pēc pašu garīdznieku stāstītā, kad čekas aģenti ieradās arestēt cienījamo priesteri Staņislavu Čužānu, viņi atļāva vaiņam pabeigt dievkalpojumu, palūgties baznīcā, paņemt līdzi reliģiskas grāmatas un priekšmetus. Piekrītu, ka bija situācijas, kad tas tā netika darīts, kas bija saistīts ar pašu vajātāju personībām un arī ar noteiktā vēsturiskā perioda apstākļiem (kara laiks, režīmu maiņu sākums, u.t.t) Tomēr tika respektēta sakralās vides svētums. Daudzi dievnami, pirms uzspridzināšanas vai pārvēršanas par kolhozu saimniecību ēkām, tika desakralizēti un no tām tika izņemti reliģiskie priekšmeti. Bija protams, arī pārkāpumi, bet ticīgie cilvēki ļoti aktīvi iesaistījās un protestēja, aizsargāja gan garīdzniekus gan dievnamus.
Kādēļ lietoju šādu salīdzinājumu? Tādēļ, ka mūsdienās agresīvi un masveidīgi, gan sociālajos tīklos, gan medijos, arī ar žurnālistu līdzdalību, protams, zināma veida mūsdienu filozofisko strāvojumu ietekmē, tiek mēģināts agresīvi "desakralizēt" pasauli, absolutizēt, jeb dievišķot "faktu" (Ogists Conts). Tiek mēģināts, posfaktuālā laikmeta un post - postmodernisma ietekmē, padarīt cilvēku atkal par "tikai matērija" būtni, izslēdzot jebkādu pārdabiskuma klātbūtni tajā. Tas rada šādu atmosfēru, kur, valsts ierēdņiem, ierodoties dievnamā vairs nav nekādas bijības vai svētuma sajūtas, var arī ar mašīnu uzbraukt uz ticīgo cilvēku kājām (https://jauns.lv/raksts/zinas/49187-katolu-baznica-parmet-ministram-gerhardam-neiecietibu) u.t.t.
Kādēļ katoļu priesteris reaģē tik sakāpināti, saistībā ar Finanšu policijas iebrukumu Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā un brutālu dievkalpojuma apturēšanu. Tas ir tādēļ, ka no katoļu priestera pozīcijām, Svētā Mise ir pats svarīgākais dievkalpojums baznīcā un pats svētākais, kas vispār var būt katolim šeit uz zemes. Tajā brīdī ar priestera starpniecību šeit uz zemes ir klātesošs Jēzus Kristus. Šis dievkalpijums nav kāds reliģisks teātris, kā tas no malas, dīvānā zvilnošam liberālim, var šķist. Ir bijuši gadījumi, kad kāds vecāks priesteris nomirst dievkalpojuma vidū. Nesen tāds gaījums bija Kārsavā, kad mūžībā aizgāja prāvests Jāzeps Aglonietis, nomirstot dievkalpojuma vidū. Tad no Rēzeknes speciāli brauca cits garīdznieks, lai pabeigtu svēto Misi, jo tā obligāti ir jāpabeidz. Šāda dievkalpojuma pārtraukšana ir lielāks noziegums pret reliģiju, nekā fiziska vardarbība vai vajāšanas. Tādēļ tas ir vēl jo vairāk sāpīgāk.
Noslēgumā vēlos teikt, ka viens no šādas rīcības iemesliem varētu būt arī tāds, ka Latvijas skolās netiek pasniegts priekšmets, kurā cilvēki, jau no mazām dienām, tiktu iepazīstināti ar reliģju, reliģijām, cieņu pret otra cilvēka ticību. Ceru, ka turpmāk mācīsimies cienīt viens otru un respektēt citādo.
Augusts - atturības no alkohola mēnesis
Atturības mēnesis!
Katoliskā Baznīca Polijā aicina gan katoļus, gan ikvienu cilvēku, katru gadu, augusta mēnesī, atturēties no alkohola un narkotikām. Motivācija šādam solim ir gan reliģiska, gan patriotiska - rūpēs par savu valsti un tautu.
Augusts kā atturības mēnesis Polijā tiek svinēts jau kopš 1984.gada. Šis mēnesis tika aizvēlēts, jo augustā ir Jaunavai Marijai veltītie svētki un šajā mēnesī daudzi cilvēki dodas svētceļojumos. Vēl ir zīmīgi, ka 1956.gada 26.augustā notika svinīgie tautas solījumi pie Čenstohovas Dievmātes Jasnogurā, kur viens no solījumiem skanēja šādi: "Apsolam cīnīties pret slinkumu, vieglprātību, izlaidību, dzeršanu un netikumību".
Tulkots no poļu valodas. Avots: https://pl.wikipedia.org/wiki/Miesi%C4%85c_trze%C5%BAwo%C5%9Bci
Baznīcas vajāšanas Latvijā!
Šodien jutu, ka ir jāraksta. Jau agrāk, savā blogā, biju rakstījis, ka arī mums, Latvijā, ir jārēķinās, ka ar katru gadu pieaugs spriedze un nepatika pret Katoļu Baznīcu, kas lēnām pāraugs naida runā, slēptā vai publiskā izsmiešanā, zaimošanā un izolācijā. Ļoti ceru, ka līdz fiziskām vajāšanām nenonāksim. Jau šobrīd daudzās "Rietumu valstīs" tiek demolētas, aizdedzinātas un apķēpātas baznīcas, notiek fiziski uzbrukumi garīdzniekiem un klostermāsām.
Laiks, kad varējām runāt par Baznīcu, kura ir triumfējoša, uzvaroša un dažādās tautās klātesoša ir beidzies, vai arī lēnām beidzas. Mums, kristiešiem, katoļiem, nākotnē ir jārēķinās, ka skaitliski kļūsim mazāki, būs aizvien grūtāk publiski apliecināt savu ticību, tiksim diskriminēti un izolēti. Lēnām atgriežas padomju laiki arī Latvijā. Nesenie uzbrukumi no Valsts Ieņēmuma Dienesta puses to tikai apliecina. Pat drūmajos komunistu laikos čekisti neuzdrošinājās iebrukt dievnamā, brutāli likt pārtraukt Svēto Misi, ieslodzīt kardinālu uz dažām stundām istabā, u.t.t. Protams, tas viss tiek darīts, lai mūs iebiedētu un šāda reakcija sekoja pēc tam, kad Latvijas bīskapi, pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, skaidri pauda savu nostāju, saistībā ar morāles, ētikas un tikumības jautājumiem.
Jēzus saka: "Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ... māceklis nav augstāks par savu mācītāju, nedz kalps par savu kungu" (Mateja ev. 10, 22-24). Mēs nevaram lolot ilūzijas, ka mūs visi pieņems un sapratīs. Jā, ir kristieši, jeb "kristiešu izstrādājums", kuri atšķaida Jēzus skaidro mācību ar liberālisma "mērci" un pasniedz kā īsto un autentisko kristietību. Šādi kristieši sabiedrībai patīk, jo viņi "dejo pēc tās stabules". Ir ērti būt kristietim bez Kristus stingrās un skaidrās evaņģēliskās mācības. Bet tā vairs nav Jēzus kristietība, bet gan pašizdomāta mācība. Apustulis Pāvils Timotejam uzsver: "Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam" (2 Tim 4, 1-5).
Kā rīkoties Katoļu Baznīcai šajā situācijā? Laiks, kad sabiedrība kopumā ieklausījās bīskapu vai garīdznieku vārdos, tikai tādēļ ka viņiem ir tāds statuss, ir beidzies. Baznīcas autoritāte sabiedrības acīs krītas, arī ņemot vērā nesenos skandālus pašas Baznīcas iekšienē. Līdz ar to, lolot ilūzijas, ka, pateicoties mūsu uzrunām vai paziņojumiem kaut kas mainīsies, kļūst aizvien bezjēdzīgāk. Tas gan nenozīmē, ka nevajag pasludināt Patiesības Vēsti. Tomēr, Baznīcai nākotnē būs ļoti svarīgi izaicinājumi, kuri, manuprāt, varētu palīdzēt sniegt liecību mūsdienu dezorientētajam un apjukušajam Latvijas iedzīvotājam.
Vispirms mums ir jāmaina savs virziens no "ad extra" uz "ad intra". Ir jāstrādā pie tā, lai visas Latvijas katoļu draudzes kļūtu aizvien autentiskākas Labās Vēsts sludinātājas, lai tajās valdītu nevis aprunāšanas un šķelšanās "gars", bet gan lai tajās būtu tik liela Dieva un tuvākā mīlestības klātbūtne, ka ikviens, kurš nonāktu saskarē ar šādu draudzi, vēlētos tajā palikt.
Ir jāstiprina katoļticīgo kristīgā, katoliskā identitāte. Jāstrādā pie padziļinātas katoļu formācijas, izbeidzot "fiksās" kristības, laulības un iesvētības. Nedomājot par padziļinātu katehēzi, mēs nedodam iespēju cilvēkiem dziļāk ieiet Kristus un Baznīcas noslēpumā. Līdz ar to, Latvijā ir liela masa nokristītu un iesvētītu katoļu, kuri paši nesaprot kas viņi ir, kas ir Baznīca un tās mācība. Tas rada lielu kaitējumu arī Baznīcai, jo šie cilvēki bieži vien nostājas pret Baznīcu vai runājot Baznīcas vārdā to, kas ir pret Baznīcas mācību. Ir vērts studēt reliģiju Rīgas Augstākajā Reliģijas Zinātņu institūtā (RARZI) vai kā citādi labāk iepazīt Baznīcas mācību. Ir svarīgi būt vienotībā ar pāvestu Francisku, vietējiem bīskapiem, priesteriem un diakoniem. Just un būt vienotībā ar visu Baznīcu.
Karitatīvā un sociālā kalpošana. Jo vairāk Baznīca sabiedrībā atklās žēlsirdības dimensiju, jo vairāk cilvēku "ārpus" Baznīcas ieraudzīs, ka mēs, katoļi, ne tikai runājam bet arī daram. Pirmo gadsimtu kristieši tieši ar žēlsirdības darbu veikšanu deva spēcīgu liecību pagāniskai pasaulei, par kristīgās vēsts autentiskumu un spēku.
Lai Aglonas Dievmāte, Jaunava Marija, pie kuras steidzamies šajā augusta mēnesī lūdz par mums katru un par mūsu zemi Latviju. Monstra te esse Matrem (Rādi, ka esi Māte).
Laiks, kad varējām runāt par Baznīcu, kura ir triumfējoša, uzvaroša un dažādās tautās klātesoša ir beidzies, vai arī lēnām beidzas. Mums, kristiešiem, katoļiem, nākotnē ir jārēķinās, ka skaitliski kļūsim mazāki, būs aizvien grūtāk publiski apliecināt savu ticību, tiksim diskriminēti un izolēti. Lēnām atgriežas padomju laiki arī Latvijā. Nesenie uzbrukumi no Valsts Ieņēmuma Dienesta puses to tikai apliecina. Pat drūmajos komunistu laikos čekisti neuzdrošinājās iebrukt dievnamā, brutāli likt pārtraukt Svēto Misi, ieslodzīt kardinālu uz dažām stundām istabā, u.t.t. Protams, tas viss tiek darīts, lai mūs iebiedētu un šāda reakcija sekoja pēc tam, kad Latvijas bīskapi, pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, skaidri pauda savu nostāju, saistībā ar morāles, ētikas un tikumības jautājumiem.
Jēzus saka: "Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ... māceklis nav augstāks par savu mācītāju, nedz kalps par savu kungu" (Mateja ev. 10, 22-24). Mēs nevaram lolot ilūzijas, ka mūs visi pieņems un sapratīs. Jā, ir kristieši, jeb "kristiešu izstrādājums", kuri atšķaida Jēzus skaidro mācību ar liberālisma "mērci" un pasniedz kā īsto un autentisko kristietību. Šādi kristieši sabiedrībai patīk, jo viņi "dejo pēc tās stabules". Ir ērti būt kristietim bez Kristus stingrās un skaidrās evaņģēliskās mācības. Bet tā vairs nav Jēzus kristietība, bet gan pašizdomāta mācība. Apustulis Pāvils Timotejam uzsver: "Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam" (2 Tim 4, 1-5).
Kā rīkoties Katoļu Baznīcai šajā situācijā? Laiks, kad sabiedrība kopumā ieklausījās bīskapu vai garīdznieku vārdos, tikai tādēļ ka viņiem ir tāds statuss, ir beidzies. Baznīcas autoritāte sabiedrības acīs krītas, arī ņemot vērā nesenos skandālus pašas Baznīcas iekšienē. Līdz ar to, lolot ilūzijas, ka, pateicoties mūsu uzrunām vai paziņojumiem kaut kas mainīsies, kļūst aizvien bezjēdzīgāk. Tas gan nenozīmē, ka nevajag pasludināt Patiesības Vēsti. Tomēr, Baznīcai nākotnē būs ļoti svarīgi izaicinājumi, kuri, manuprāt, varētu palīdzēt sniegt liecību mūsdienu dezorientētajam un apjukušajam Latvijas iedzīvotājam.
Vispirms mums ir jāmaina savs virziens no "ad extra" uz "ad intra". Ir jāstrādā pie tā, lai visas Latvijas katoļu draudzes kļūtu aizvien autentiskākas Labās Vēsts sludinātājas, lai tajās valdītu nevis aprunāšanas un šķelšanās "gars", bet gan lai tajās būtu tik liela Dieva un tuvākā mīlestības klātbūtne, ka ikviens, kurš nonāktu saskarē ar šādu draudzi, vēlētos tajā palikt.
Ir jāstiprina katoļticīgo kristīgā, katoliskā identitāte. Jāstrādā pie padziļinātas katoļu formācijas, izbeidzot "fiksās" kristības, laulības un iesvētības. Nedomājot par padziļinātu katehēzi, mēs nedodam iespēju cilvēkiem dziļāk ieiet Kristus un Baznīcas noslēpumā. Līdz ar to, Latvijā ir liela masa nokristītu un iesvētītu katoļu, kuri paši nesaprot kas viņi ir, kas ir Baznīca un tās mācība. Tas rada lielu kaitējumu arī Baznīcai, jo šie cilvēki bieži vien nostājas pret Baznīcu vai runājot Baznīcas vārdā to, kas ir pret Baznīcas mācību. Ir vērts studēt reliģiju Rīgas Augstākajā Reliģijas Zinātņu institūtā (RARZI) vai kā citādi labāk iepazīt Baznīcas mācību. Ir svarīgi būt vienotībā ar pāvestu Francisku, vietējiem bīskapiem, priesteriem un diakoniem. Just un būt vienotībā ar visu Baznīcu.
Karitatīvā un sociālā kalpošana. Jo vairāk Baznīca sabiedrībā atklās žēlsirdības dimensiju, jo vairāk cilvēku "ārpus" Baznīcas ieraudzīs, ka mēs, katoļi, ne tikai runājam bet arī daram. Pirmo gadsimtu kristieši tieši ar žēlsirdības darbu veikšanu deva spēcīgu liecību pagāniskai pasaulei, par kristīgās vēsts autentiskumu un spēku.
Lai Aglonas Dievmāte, Jaunava Marija, pie kuras steidzamies šajā augusta mēnesī lūdz par mums katru un par mūsu zemi Latviju. Monstra te esse Matrem (Rādi, ka esi Māte).
Abonēt:
Ziņas (Atom)