Liecība nr. 8: Ilze

Mans ceļš pie Dieva.

Man ir 50 gadu un atziņa, ka esmu šos gadus nodzīvojusi nepareizi un daļēji veltīgi. Veltīgi tāpēc, ka varēju darīt labāk, vairāk, uztraukties mazāk un līdz ar to domāt skaidrāk, atrast labākus risinājumus daudzās lietās, bet ir iztērēts laiks veltīgās maldu cīņās par noteikšanu ģimenē, par ietekmi darba vietā, par augstāku posteni, par sasniegumiem, kam nav nozīmes. Būtu varējusi labāk audzināt savus bērnus, mīlēt vairāk un patiesāk, - tas viss varēja būt, ja es necenstos visu risināt no sava cilvēcīgā skatu punkta un savlaicīgi atvērtu durvis, pie kurām kāds klauvēja visus šos gadus.

Viņš klauvēja, bet atvērts tika tikai pēc gariem 50 gadiem...

Esmu augusi ģimenē, kuru var saukt par kristīgu, jo Dieva esamība tika atzīta un baznīca tika apmeklēta. Sākumā luterāņu, vēlāk septītās dienas adventistu. Man nepatika iet uz baznīcu, nepatiks dzirdēt tēva aicinājumu nelasīt romānus, bet Bībeli.

Beidzās vidusskolas laiki, sākās studijas augstskolā, kura tika izvēlēta iespējami tālāk no mājām, kur visus 18 bērnības gadus īsti labas saskaņas un siltuma nebija (vismaz manā uztverē), kaut maize, jumts un rūpes bija pietiekamas. Turpinājumā – studiju laikā izveidota ģimene (bez vecāku atļaujas un svētības), un 20 gadus gara ģimenes dzīve, kurā bez trīs bērniem papilnam problēmu, kašķēšanās, naida, neuzticības un iztikas minimums, kreiso soļu, palīdzības meklējumi pie ekstrasensiem, un drāmas beigas. Periodiski, kad „ūdens smēlās mutē”, nācu uz katoļu baznīcu pasēdēt un lūgt. Jāpiebilst, ka divas meitas (no trim) bija kristītas katoļticībā.

Drāmas beigām tuvojoties, kad jutos kā stūrī iedzīts dzīvnieks, un ar pilnīgi trulu bezizejas sajūtu, bailēm par eksistenci un dzīvības drošību, redzēju sapni, kurā redzēju tikai milzīgu spožumu, kā sauli, un neko vairāk, bet skaidri zināju, ka tas ir Jēzus. Uzklausīju sava kolēģa aicinājumu un pamazām atvēru savas domas ticībai, apmeklēju baptistu draudzi un arī iestājos tajā. Tomēr īsti iederīga draudzē nesajutos, arī sakarā ar darbu nevarēju iknedēļu katru ceturtdienas, piektdienas vakaru un svētdienu būt dievnamā, par ko saņēmu aizrādījumus un galu galā, kad tiku nosūtīta uz trīs mēnešiem uz Londonu mācīties, atgriežoties uzzināju, ka esmu no draudzes izslēgta, sakarā ar „neapmeklēšanu”.

 Sajutu zināmu īgnumu, bet arī zināmu mieru. Tomēr turpināju kā līdz šim laiku pa laikam apmeklēt katoļu baznīcu, kā jau visus iepriekšējos gadus to darīju, kad bija grūti brīži. Kad pēc gandrīz 20 gadu cīņas par kaut cik sakarīgu ģimeni tomēr pieņēmu lēmumu tālāk iet viena, arī vairāk pievērsos ticībai, jo izvērtējot iepriekšējo laika posmu, sapratu, ka lai cik traģiskas būtu bijušas situācijas iepriekšējā dzīves posmā, ar mani nekas slikts nebija noticis un galu galā no visām situācijām biju tikusi ārā ar minimāliem zaudējumiem, dzīva, vesela, paēdusi, ar pajumi un pasargāta.

Pat tā saucamajā krīzes laikā, kad cilvēki zaudēja darbu, iztikas līdzekļus un mājvietas, kad mani kolēģi tika atlaisti un viens pat izdarīja pašnāvību, es saglabāju darbu, maizi un jumtu virs galvas, pārcēlos no savas dzīves vietas uz Rīgu, bērni ieguva augstāko izglītību, atrada darbu un bija dzīvi un veseli.

Nedēļas nogale jauniešiem

Bloga lasītājiem

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie lasītāji. Paldies par jūsu lūgšanām, sesija būs praktiski nokārtota. Vēl palicis tikai viens eksāmens un tad jau sākot ar 17.februāri uzsākšu otro semestri šajā gadā. Ik brīdi ir jūtama Dieva gādība un vadība visās studijās un pastorālajās kalpošanās, tādēļ vēlos pateikties par jūsu lūgšanām un celebrēju jūsu nodomos svētās Mises.

Vēlējos padalīties ar vienu no atziņām, kuru ieguvu kārtojot pēdējo eksāmenu.

Līdz reformācijai Baznīcā netika nodalīts garīgais un laicīgais. Ņemot vērā to, ka Dievs iemiesojās - pieņēma cilvēka izskatu, nāca mūsu vidū, visā kristietības vēsturē, dievišķais un cilvēciskais pastāvēja līdzās. Šī patiesība tika īpaši aplūkota Nīkajas II koncilā, 8.gs, kurā tika uzsvērts, ka ikonu jeb svētbilžu godināšanā mēs uzsveram patiesību, ka Vārds tapa Miesa. Caur cilvēcisko, Dievs mūs ved pie dievišķā un dievišķais pie mums nāk caur cilvēcisko. Tādēļ arī līdz reformācijai Bībele nekad netika lasīta individuāli, tā vienmēr tika lasīta liturģijā, komentēta "baznīciski", jeb ekleziāli un Bībele tika uzskatīta (kā tas patiesībā ir) apustuliskās Tradīcijas auglis. Ņemot vērā, ka Bībeli ar roku pārrakstīja mūki kosteros un daudzi neprata lasīt un rakstīt, tieši Baznīcu, katedrāļu arhitektūra un māksla vispār bija kā Dievišķās Atklāsmes, jeb Vēsts par Jēzu Kristu tālāknesēja. Cilvēki gāja uz Baznīcu, un pat ja viņiem rokās nebija Bībeles, viņi liturģijā klausījās Vārdu, dzirdēja tā komentāru un caur baznīcas arhitektūru iepazina katehismu, ticības patiesības.

Līdz ar reformāciju, dievišķais tika pretstatīts cilvēciskajam. Viss cilvēciskais tika noliegts, uzskatot, ka tas ir piemaisījums, ka tās ir cilvēciskās tradīcijas. Protestanti sāka uzskatīt, ka ticība ir jāattīra no visa cilvēciskā. Viņiem bija labi nodomi, jo tajā laikā Baznīcā tiešām bija pagrimums, daudzas lietas bija nepieciešams reformēt, bet nevis atraujot cilvēcisko no dievišķā. Līdz ar to mūsdienās protestanti norāda, ka Bībelē ir ietverta visa pestīšanai nepieciešamā "informācija", kas patiesībā ir maldi, jo Dievu nevar "ieslodzīt" vienā Grāmatā. Bībele, Raksti ir svarīgi, tā satur Dieva Vārdu, Logosu, Labo Vēsti par Jēzu Kristu, bet pati tipogrāfiski nodrukātā grāmata nav Dievs, nav Vārds, nav Jēzus Kristus. Jēzus Kristus mājos savā Baznīcā un Viņš un Viņa atnestā Vēsts līdz mūsdienām neskartā, tīrā veidā ir atnesta, jeb tālāknodota ar Tradīcijas un Bībeles starpniecību Baznīcā. Protams, šajā procesā visas vēstures gaitā ir bijis klātesošs cilvēciskais faktors, kas nemitīgi bija un tika attīrīts. Tomēr Atklāsmes kodols, saturs un Vēsts par Jēzu Kristu ir atrodams Romas Katoliskajā Baznīcā pilnīgā veidā, bet pārējās konfesijās un reliģijās nepilnīgā veidā. Visa šī procesa Vadītājs ir Svētais Gars, kuru Jēzus apsolīja Vasarsvētkos savai Baznīcai.

"Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt 28, 18-20)

"Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas." (Jņ 21,25)

Mīlestības svētki Aizkrauklē

LTV1 raidījums "Vertikāle" 9.februārī par Saldus baznīcu

11.februārī svētā Mise par slimniekiem Ķīpsalas klosterī

Par ko balsot vai nebalsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 19.nodarbība par Baznīcu (748-780)

Esam tikuši līdz 3.nodaļai.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com Klausīties vislabāk ar google hrome pārlūkprogrammu.

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=cldjrdg&n=katehisms-19.MP3

Kunga Prezentācijas svētki, jeb Sveču diena, sprediķis. Speciāli Vatikāna Radio

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 2, 22-40)

Kad bija pagājušas Mozus Likumā noteiktās šķīstīšanās dienas, vecāki nesa Jēzu uz Jeruzalemi, lai Viņu veltītu Kungam, kā ir rakstīts Kunga Likumā: “Katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai tiek veltīts Kungam,” – un lai upurētu, kā sacīts Kunga Likumā, “vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus”.
Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons. Šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs un gaidīja Izraēļa iepriecināšanu, un pār viņu bija Svētais Gars. No Svētā Gara viņš bija saņēmis atklāsmi, ka neredzēs nāvi, pirms nebūs uzlūkojis Kunga Svaidīto.
Un, Gara pamudināts, viņš iegāja svētnīcā. Un, kad vecāki ienesa Bērnu Jēzu, lai par Viņu izpildītu Likuma priekšrakstus, viņš paņēma To rokās un slavēja Dievu, un sacīja: “Tagad nu atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir skatījušas Tavu pestīšanu, ko Tu sagatavoji visu tautu priekšā, – gaismu pagānu apgaismošanai un slavu savai Izraēļa tautai.”
Un Viņa tēvs un Māte brīnījās par to, kas tika sacīts par Bērnu. Bet Simeons viņus svētīja un sacīja Viņa Mātei Marijai: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kurai pretosies. Un tavu pašas dvēseli caurdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi.”
Tur bija arī praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, gados ļoti veca. Pēc savas jaunības viņa septiņus gadus dzīvoja ar savu vīru un palika atraitne. Tā viņa bija nodzīvojusi līdz astoņdesmit četriem gadiem, nešķirdamās no svētnīcas, kur gavēņos un lūgšanās kalpoja dienu un nakti. Arī viņa, atnākusi tajā pašā stundā, slavēja Dievu un stāstīja par Bērnu visiem, kas gaidīja Jeruzalemes atpestīšanu.
Izpildījuši visu pēc Kunga Likuma, viņi atgriezās Galilejā uz savu pilsētu Nācareti. Bet Bērns auga un pieņēmās spēkā, pilns gudrības. Un Dieva žēlastība bija pār Viņu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (No www.mieramtuvu.lv)

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodien evaņģēlija fragments mums atstāsta svētās Gimenes ceļojumu uz Jeruzalemes svētnīcu. Ir pagājušas 40 dienas kopš Jēzus piedzimšanas uz atbilstoši Izceļošanas un Levītu grāmatas norādījumiem ikviens pirmdzimtais zēns bija jāvelta Dievam. „Un Kungs runāja uz Mozu: "Novēli Man visus pirmdzimušos, kā cilvēku, tā lopu, kas vien pašķir mātes klēpi Israēla ļaudīs, lai tie Man pieder." (2 Mozus 13,2) Kādēļ gan Jēzum bija nepieciešama šī veltīšana, ja viņš jau ir Vienpiedzimušais Dieva Dēls? Jāzeps un Marija šo ritu, ceremoniju veica tādēļ, ka viņi bija dievbijīgi jūdi un vēlējās visu pildīt tā, kā to noteica Mozus likums. Arī Jēzus, savas dzīves laikā bija uzticīgs Vecās Derības likumama, jo Viņš taču nav nācis šo Likumu atcelt, bet piepildīt. (sal. Mt 5,17). Tomēr šajā notikumā ir kas vairāk nekā tikai Vecās Derības Likuma izpildīšana.

Arhibīskaps Z. Stankevičs par dabīgu ģimeni

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 18.nodarbība par Svēto Garu (683-747)

Esam tikuši līdz 3.nodaļai.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com Klausīties vislabāk ar google hrome pārlūkprogrammu.

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=tpwpchp&n=katehisms_18.MP3

Liecība nr. 5: Jānis

Liecība nr.1: Andras liecība

Liecība nr.7: Terēze

Liecība nr. 6: Diāna