Liecība nr. 5: Jānis

Liecība par atgriešanos pie Jēzus Kristus.

            Labdien. Lai slavēts Jēzus Kristus! Mani sauc Jānis, man ir 29 gadi, esmu dzimis un izaudzis Rīgā, Pārdaugavā. Īsts Rīdzinieks, bet ar lauku puikas sirdi, jo bērnības vasaras pavadīju laukos pie vecmammām un krustmātes Latgales pusē.

            Mana pirmā pieredze ar baznīcu un ticību  Dievam sākās kopā ar vecmammu, kas brīžiem vairāk laika pavadīja baznīcā nekā mājas un tomēr paspēja visus “apčubināt”. Es nesapratu, ko tur tādu dod? Ar vecāku iniciatīvu izgāju svēdienas skolu un viņu mudināts gājām kopā uz baznīcu, kur man likās viss tik auksts, nesaprotams un priekš kam tas vispār vajadzīgs? Lai arī baznīcā pavadītais laiks tolaik, man šķita vējā izmests, no baznīcas izejot līdz pat šai dienai atceros prieka un viegluma sajūtu, nezinu, varbūt tas bija tāpēc, ka var doties ārā vasaras priekos vai arī ar šīs dienas prātu domājot, tas bija Dieva pieskāriens.

            Tā nu es augu, gāja laiks un no dzīvēs izgāja bērnības vasaras un līdz ar to arī regulārā “piespiedu” baznīcas dzīve. Dzīve lieliem soļiem gāja uz priekšu, kā milzīgs oglēm piekrauts vilciens. Šobrīd grūti saprast, kā  spēju to visu pavilkt, jo  ļoti daudz darīju, jaunībā tautiskās dejas, tad sports, biju aktīvs gan skolas, gan arī sabiedriskā dzīvē, tad nāca studijas,  mīlestība, attiecības, bet tajā visā Dievs bija nolikts kaut kur malā. Ticība Dievam bija, bet tā bija nekonkrēta, ļoti vispārīga. Sekoja vilšanās dzīvē, attiecībās un sevī, ciešanas, meklējumi pēc kaut kā garīga, līdz vienā dienā sabruku un piedzīvoju dziļu iekšēju krīzi, tas bija manas dzīves bankrots.

            Krīzes laikā ar mammas palīdzību pirmo reizi dzīvē pats aizgāju uz baznīcu – majām tuvāko Alberta draudzes dievnamu. Bija ļoti grūts laiks, jo sapratu cik daudz esmu grēkojis, biju šokā par sevi. Līdz tam likās, ka  dzīvoju normāla un pietiekami laba cilvēka dzīvi. 15 gadus nebiju bijis pie grēksūdzes biju pavisam aizmirsis Dievu.

            Tajā  dienā, kad pirmo reizi pēc ilgā pārtraukuma biju baznīcā, pamanīju pie sludinājuma dēļa ALFAS kursa uzaicinājumu un uz reiz sapratu, ka man ir uz turieni jāiet, jo savādāk ar mani cauri. Paralēli tam vienā vakarā  pēc baušļiem veicu sirdsapziņa izmeklēšanu un aizgāju uz baznīcu ar drebošām kājām izsūdzēt grēkus un lūgt Dievam piedošanu, apņēmos laboties. ALFAS kurss priekš manis bija glābiņš, jo sakārtoja un  atjaunoja izprati par kristietību un Jēzus Kristus nozīmi. Kopš tās dienas, katru svētienu gaidu, kā lielus svētkus, kad var svinēt Svēto misi un atjaunot attiecības ar Dievu un draudzi. Ļoti uzrunāja un palīdzēja, priesteta tēva Krišjāņa pieeja komunikācijā un ticības dzīves macībā.

            Ejot ALFAS kursiesm vienu dienu sapratu, ka man dzīvē ir jāizdara nopietna izvēle, jāizmet viss vecais, un jāpieņem Jēzus Kristus. Tas bija tiešām grūti, iekšēji es miru nost, bet pateicība Dievam, man izdevās iekšēji pieņemt Jēzu Kristu par savu Kungu un glābēju!

            Tad tad sākās brīnumi, kas liecina par to, ka Kristus gars ir dzīvs un spēj dziedināt sirdi un miesu. Sāku līst ārā no bedres, soli pa solim, atguvu cerību un paļāvību uz Dievu un dzīvi, kļuvu priecīgs. (Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Jeremijas 29:11 ).

            Arī šodien turpinu iesākto tīcības dzīvi, esmu iesaistījies Alberta draudzē, lasu Bībeli, lūdzos, cīnos ar savām vājībām, piedzīvoju līdz šim nepieredzētu tuvumu attiecībās ar vecākiem, un mācos dzīvot ar jaunu elpu.

            No sirds pateicos saviem tuvajiem, ALFAS kursa komandai, priesterim tēvam Krišjānim, visai Katoļu garīdzniecībai un Jēzum Kristum, kas mani izglāba, pateicība Dievam Tēvam un Svētajam garam.

            Novēlu visiem brāļiem un māsām stiprināties Jēzū Kristū un sekot viņa vārdam. Vienmēr atcerēties kristieša formuliņu “ Lūgt, meklēt un klauvēt “. Lai Dieva miers un prieks Jūsu sirdīs un ģimenēs.

Ar cieņu,

Jānis