Labdien.
Lai slavēts Jēzus Kristus! Mani sauc Jānis, man ir 29 gadi, esmu dzimis un
izaudzis Rīgā, Pārdaugavā. Īsts Rīdzinieks, bet ar lauku puikas sirdi, jo
bērnības vasaras pavadīju laukos pie vecmammām un krustmātes Latgales pusē.
Mana
pirmā pieredze ar baznīcu un ticību
Dievam sākās kopā ar vecmammu, kas brīžiem vairāk laika pavadīja baznīcā
nekā mājas un tomēr paspēja visus “apčubināt”. Es nesapratu, ko tur tādu dod?
Ar vecāku iniciatīvu izgāju svēdienas skolu un viņu mudināts gājām kopā uz
baznīcu, kur man likās viss tik auksts, nesaprotams un priekš kam tas vispār
vajadzīgs? Lai arī baznīcā pavadītais laiks tolaik, man šķita vējā izmests, no
baznīcas izejot līdz pat šai dienai atceros prieka un viegluma sajūtu, nezinu,
varbūt tas bija tāpēc, ka var doties ārā vasaras priekos vai arī ar šīs dienas
prātu domājot, tas bija Dieva pieskāriens.
Tā
nu es augu, gāja laiks un no dzīvēs izgāja bērnības vasaras un līdz ar to arī
regulārā “piespiedu” baznīcas dzīve. Dzīve lieliem soļiem gāja uz priekšu, kā
milzīgs oglēm piekrauts vilciens. Šobrīd grūti saprast, kā spēju to visu pavilkt, jo ļoti daudz darīju, jaunībā tautiskās dejas,
tad sports, biju aktīvs gan skolas, gan arī sabiedriskā dzīvē, tad nāca
studijas, mīlestība, attiecības, bet
tajā visā Dievs bija nolikts kaut kur malā. Ticība Dievam bija, bet tā bija
nekonkrēta, ļoti vispārīga. Sekoja vilšanās dzīvē, attiecībās un sevī,
ciešanas, meklējumi pēc kaut kā garīga, līdz vienā dienā sabruku un piedzīvoju
dziļu iekšēju krīzi, tas bija manas dzīves bankrots.
Krīzes
laikā ar mammas palīdzību pirmo reizi dzīvē pats aizgāju uz baznīcu – majām
tuvāko Alberta draudzes dievnamu. Bija ļoti grūts laiks, jo sapratu cik daudz
esmu grēkojis, biju šokā par sevi. Līdz tam likās, ka dzīvoju normāla un pietiekami laba cilvēka
dzīvi. 15 gadus nebiju bijis pie grēksūdzes biju pavisam aizmirsis Dievu.
Tajā dienā, kad pirmo reizi pēc ilgā pārtraukuma
biju baznīcā, pamanīju pie sludinājuma dēļa ALFAS kursa uzaicinājumu un uz reiz
sapratu, ka man ir uz turieni jāiet, jo savādāk ar mani cauri. Paralēli tam
vienā vakarā pēc baušļiem veicu
sirdsapziņa izmeklēšanu un aizgāju uz baznīcu ar drebošām kājām izsūdzēt grēkus
un lūgt Dievam piedošanu, apņēmos laboties. ALFAS kurss priekš manis bija
glābiņš, jo sakārtoja un atjaunoja
izprati par kristietību un Jēzus Kristus nozīmi. Kopš tās dienas, katru
svētienu gaidu, kā lielus svētkus, kad var svinēt Svēto misi un atjaunot
attiecības ar Dievu un draudzi. Ļoti uzrunāja un palīdzēja, priesteta tēva
Krišjāņa pieeja komunikācijā un ticības dzīves macībā.
Ejot
ALFAS kursiesm vienu dienu sapratu, ka man dzīvē ir jāizdara nopietna izvēle,
jāizmet viss vecais, un jāpieņem Jēzus Kristus. Tas bija tiešām grūti, iekšēji
es miru nost, bet pateicība Dievam, man izdevās iekšēji pieņemt Jēzu Kristu par
savu Kungu un glābēju!
Tad
tad sākās brīnumi, kas liecina par to, ka Kristus gars ir dzīvs un spēj
dziedināt sirdi un miesu. Sāku līst ārā no bedres, soli pa solim, atguvu cerību
un paļāvību uz Dievu un dzīvi, kļuvu priecīgs. (Jo Es zinu, kādas Man domas par
jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas,
ka es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Jeremijas 29:11 ).
Arī
šodien turpinu iesākto tīcības dzīvi, esmu iesaistījies Alberta draudzē, lasu
Bībeli, lūdzos, cīnos ar savām vājībām, piedzīvoju līdz šim nepieredzētu tuvumu
attiecībās ar vecākiem, un mācos dzīvot ar jaunu elpu.
No
sirds pateicos saviem tuvajiem, ALFAS kursa komandai, priesterim tēvam
Krišjānim, visai Katoļu garīdzniecībai un Jēzum Kristum, kas mani izglāba,
pateicība Dievam Tēvam un Svētajam garam.
Novēlu
visiem brāļiem un māsām stiprināties Jēzū Kristū un sekot viņa vārdam. Vienmēr
atcerēties kristieša formuliņu “ Lūgt, meklēt un klauvēt “. Lai Dieva miers un
prieks Jūsu sirdīs un ģimenēs.
Ar cieņu,
Jānis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru