sestdiena, 2014. gada 1. februāris

Liecība nr. 6: Diāna


ROM.6:22 „Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svētdzīve, un tās gals-mūžīgā dzīvība”

      Šī liecība manī dzima pēc gandrīz 5 gadiem kopš tās dienas, kad atdevu sevi un savu dzīvi Kungam Jēzum Kristum, un brīdī, kad, savukārt, atdevu savu cenšanos un pūlēšanos sevi mainīt, kad ilgas un beidzot arī drosme pieņemt jauno Dieva bērna identitāti kā jaunam radījumam bija uzvarējušas nepilnvērtības sajūtas klātbūtni un sevis tiesāšanas balsi.

      Tātad gandrīz 5 gadus atpakaļ 30 gadu vecumā pēc visu manu dzīvi līdz pašiem pamatiem satricinošiem notikumiem (no ģimenes aizgāja vīrs), Dievs parādīja to milzīgo sabiezējušo tumsu un to neremdināmo elles rīkli, kas bija aprijusi visu, ko biju atdevusi tai, nepazīstot Dievu,-visu sevi, savus sapņus, savu veselību, savu laulību, vīru, bērnu, attiecības ar mammu, brāli, visu, kam ticēju. Sabrucis bija viss, kam biju piešķīrusi vērtību un ko biju uzcēlusi pēc sava prāta, kad 16 gadu vecumā aizgāju no ģimenes neremdinātās sāpēs un zaudējuma sajūtā pēc tēva nāves, aizgāju dusmās, aizvainojumā un ar apņemšanos nejust šīs sāpes, izdzīvot šajā pasaulē un pierādīt, ka es esmu ko vērta. Brīdī, kad biju ēdusi no laba un ļauna atzīšanas koka-biju nokritizējusi savu ģimeni, no kuras, kā man šķita, tobrīd nebiju saņēmusi pietiekamu emocionālu atbalstu, iejūtību un interesi pret manām sajūtām, es mirdama miru, un, lai izdzīvotu svešā pilsētā, starp svešiem cilvēkiem jaunā skolā, bez ģimenes, es uzliku masku-ka visu varu pati un izdzīvošu „par spīti”.

   Aiz šīs sāpēs uzliktās maskas sākās mans atkrišanas un pazušanas ceļš, kurā labā un ļaunā atzīšanas koka augļi ar katru gadu sarūgtināja manu dzīvi arvien vairāk un darīja mani nejūtīgāku, nedzīvāku pret apkārtējiem, manu ģimeni, manu patieso dzīvi, pēc kuras iekšēji ilgojos, bet turpināju iekšēji mirt, teikdama „Nē” jebkādiem Dieva Mīlestības impulsiem atgriezties. Šie impulsi bija, un to bija pat vairāk, nekā es spēju atcerēties.
   Bet es akli turpināju sekot savam plānam…un mirdama miru. Pēc 10 gadu studijām, arī kristīgā augstskolā (viens no Dieva impulsiem), man bija prestižs darbs ar lielām pilnvarām un algu; bija baznīcā slēgta laulība, vīrs, bērns, bet…un tas Dievam ir vissvarīgākais...manis tur nebija. Tā bija elle. Mana sirds vēl tikko dzīvoja. Līdz 2009. gada pavasarī mana saplānotā dzīve sagruva līdz pamatiem, un šīs dzīves bankrota atziņas tumšajās dienās uz manu vienīgo jautājumu, ko spēju noformulēt:”Dievs, vai tiešām tas ir viss?!? Tā taču nav dzīve, ko es tik ļoti vēlos! Es tik ļoti vēlos Dzīvot!” Dievs man atbildēja ar savu Dēlu, Jēzu Kristu kā Gaismu, Dzīvību un manas dzīves Kungu. Tas bija jauns sākums, jauna dzīve. Garīgi kā bērns biju tikko dzimusi; fiziski man bija 30 gadi, darbs, 8-gadīga meita un izdarīta izvēle jaunai dzīvei.  

   Pagāja vēl 2 gadi, kuru laikā Dievs Tēvs uzticīgi un gādīgi kārtoja manu sociālo un saimniecisko dzīvi, mācot pieņemt manas emocijas, rēķināties ar tām; mācījos lūgt palīdzību, pieņemt to, cīnīties ar depresīvām domām, piedot.. Pagātnes atlaišana sākās ar samierināšanos ar notikušo Patiesības Gaismā bez kompromisiem ar savām sajūtām. Dievs deva ticības dāvanu un spēku meklēt Viņa Vaigu un nekoncentrēties uz savām sajūtām. Es vairs nesaucu uz Dievu:”Kāpēc?” Visas atbildes uz „Kāpēc, Dievs?” ir sameklējami Grēkā Krišanas stāstā.
   Nākamais Dieva žēlastības solis bija manis un meitas ievešana baznīcā kā autoritatīvā Dieva kalpošanas vietā un Kristus sadraudzības kopībā starp brāļiem un māsām. Ar sakramentu darbību, Bībeles studijām Dievs aizsniedza manu sirdi aizvien dziļāk, lai es varētu ilgoties atdot Viņam sevi vēl vairāk.. Viena no būtiskākajām pārmaiņām svēttapšanas procesā bija Sv.Gara svaidījuma saņemšana 2011. gada 29.jūnijā, kad sāku sadzirdēt maigo Dieva balsi, kurai es vēlējos sekot.. Uzsāku aktīvu lūgšanu dzīvi, varēju izdarīt pati savas pirmās apzinātās izvēles,( nevis kā līdz šim, lai kādam izpatiktu vai ka tā vajag), kas pazemības un paklausības dzīvē bija svarīgas ceļazīmes norādei turpināt Ceļu.

   Attiecības ir pati dzīve. Visdziļākās un intensīvākās pārmaiņās Dievs mani ieveda dziedināšanas programmā „Dzīvības Straumes”. Jo vairāk es pieņemu atziņu par savu patieso grēcinieka stāvokli, jo vairāk Patiesības Vārds atjauno manī Dieva tēlu un līdzību.

   Kungs paņēma prom manus centienus pārtaisīt un salabot savu sirdi;Viņš iedeva jaunu sirdi.

   Kungs paņēma manu centienus pārveidoties; Viņš ir tas, kurš visu dara jaunu. Kungs paņēma manus centienus būt tīrai; Viņš šķīstīja, mazgāja un tīrīja mani, un apliecināja savu Mīlestību man. Kungs paņēma prom manus centienus mainīt ieradumus, Viņš deva man atziņu par atkarībām, kurās dzīvoju-(alkohola lietošana, smēķēšana, pāŗēšanās, seksuālā atkarība), dziedināja no fiziskām slimībām (epilepsija, herpess).

   Vecās Ādama dzīvības netīrumi joprojām ir palikuši manā apziņā, ieradumos un vēlmēs, bet, jo vairāk es atveru sirds durvis Jēzum, jo vairāk es paceļu acis uz manu Kungu, lūdzot un gaidot Viņa prātu un gribu piepildāmies manā dzīvē, izvēloties palikt Viņa klātbūtnē, jo dziļāk Dievs ieved Vienas Miesas noslēpumā starp Kristu un draudzi kā Līgavu, tāpat kā starp vīru un sievu. Patiesi, liels ir šis Noslēpums.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru