19. Ateisma veidi un tā
saknes
Cilvēka cieņas cēlākā būtība pastāv viņa aicinājumā uz kopību
ar Dievu. Uz dialogu ar Dievu cilvēks ir aicināts jau kopš radīšanas brīža,
proti, viņš eksistē vienīgi tādēļ, ka ir Dieva mīlestības radīts un tiek
nemitīgi šajā mīlestībā uzturēts. Cilvēks dzīvo pilnīgā saskaņā ar patiesību
tikai tad, ja viņš šo mīlestību brīvprātīgi atzīst un veltī sevi savam Radītājam.
Tomēr daudzi no mūsu laikabiedriem šo tik dziļo un vitāli svarīgo saikni ar
Dievu neievēro vai atklāti to noliedz, tādēļ ateisms jāuzskata par vienu no šī
laikmeta nopietnākajām problēmām un rūpīgi jāapskata.
Ar vārdu ateisms tiek
apzīmēti savstarpēji ļoti atšķirīgi fenomeni. Kamēr vieni atklāti noliedz
Dievu, citi domā, ka cilvēks par Viņu neko nevar droši apgalvot. Vēl citi
jautājumu par Dievu skata ar tādām metodēm, ka tas kļūst pilnīgi bezjēdzīgs.
Daudzi, nepamatoti pārkāpjot pozitīvo zinātņu robežas, vai nu pretendē visu
izskaidrot tikai ar zinātniskām metodēm, vai arī pilnīgi pretēji – nepieļauj nekādu
absolūto patiesību. Daži tik ļoti paaugstina cilvēku, ka ticība Dievam it kā
zaudē spēku; viņi, šķiet, vairāk tiecas apliecināt cilvēku nekā noliegt Dievu.
Citi izveido sev tādu priekšstatu par Dievu, ka šis viņiem nepieņemamais tēls pilnīgi
atšķiras no Evaņģēlija Dieva. Vēl citi jautājumu par Dievu vispār neuzdod, jo
viņiem jebkāda reliģiska nemiera pieredze šķiet sveša, un viņi neredz nekāda
pamata, kādēļ būtu jādomā par reliģiskiem jautājumiem. Turklāt ateismu bieži izraisa
spēcīgs protests pret ļaunumu pasaulē vai nepamatota noteiktu cilvēcisku
vērtību absolutizēšana tā, ka tās stājas Dieva vietā. Arī mūsdienu
civilizācija, gan ne pašā tās būtībā, bet ar savu vienpusīgo pievēršanos zemes
realitātēm, var bieži vien apgrūtināt tuvošanos Dievam.