Ko Vatikāna II koncils saka par ateismu un ateistiem ("Gaudium et spes" fragments)

19. Ateisma veidi un tā saknes

Cilvēka cieņas cēlākā būtība pastāv viņa aicinājumā uz kopību ar Dievu. Uz dialogu ar Dievu cilvēks ir aicināts jau kopš radīšanas brīža, proti, viņš eksistē vienīgi tādēļ, ka ir Dieva mīlestības radīts un tiek nemitīgi šajā mīlestībā uzturēts. Cilvēks dzīvo pilnīgā saskaņā ar patiesību tikai tad, ja viņš šo mīlestību brīvprātīgi atzīst un veltī sevi savam Radītājam. Tomēr daudzi no mūsu laikabiedriem šo tik dziļo un vitāli svarīgo saikni ar Dievu neievēro vai atklāti to noliedz, tādēļ ateisms jāuzskata par vienu no šī laikmeta nopietnākajām problēmām un rūpīgi jāapskata.

Ar vārdu ateisms tiek apzīmēti savstarpēji ļoti atšķirīgi fenomeni. Kamēr vieni atklāti noliedz Dievu, citi domā, ka cilvēks par Viņu neko nevar droši apgalvot. Vēl citi jautājumu par Dievu skata ar tādām metodēm, ka tas kļūst pilnīgi bezjēdzīgs. Daudzi, nepamatoti pārkāpjot pozitīvo zinātņu robežas, vai nu pretendē visu izskaidrot tikai ar zinātniskām metodēm, vai arī pilnīgi pretēji – nepieļauj nekādu absolūto patiesību. Daži tik ļoti paaugstina cilvēku, ka ticība Dievam it kā zaudē spēku; viņi, šķiet, vairāk tiecas apliecināt cilvēku nekā noliegt Dievu. Citi izveido sev tādu priekšstatu par Dievu, ka šis viņiem nepieņemamais tēls pilnīgi atšķiras no Evaņģēlija Dieva. Vēl citi jautājumu par Dievu vispār neuzdod, jo viņiem jebkāda reliģiska nemiera pieredze šķiet sveša, un viņi neredz nekāda pamata, kādēļ būtu jādomā par reliģiskiem jautājumiem. Turklāt ateismu bieži izraisa spēcīgs protests pret ļaunumu pasaulē vai nepamatota noteiktu cilvēcisku vērtību absolutizēšana tā, ka tās stājas Dieva vietā. Arī mūsdienu civilizācija, gan ne pašā tās būtībā, bet ar savu vienpusīgo pievēršanos zemes realitātēm, var bieži vien apgrūtināt tuvošanos Dievam.

Protams, ne bez vainas ir tie, kas apzināti aizver Dievam savu sirdi un, nesekojot savas sirdsapziņas balsij, izvairās no reliģiskiem jautājumiem. Tomēr nereti arī pašiem ticīgajiem ir zināma atbildība par to, jo ateisms kopumā nerodas pats no sevis, bet gan tam ir dažādi cēloņi, tostarp arī noraidoša attieksme pret reliģijām un dažās zemēs īpaši pret kristīgo reliģiju. Tādēļ ateisma rašanos lielā mērā var izraisīt arī ticīgie, jo ar nolaidību ticības audzināšanā, maldīgu doktrīnas izklāstu, kā arī ar trūkumiem savā reliģiskajā, morālajā un sabiedriskajā dzīvē viņi vairāk aizsedz patieso Dieva vaigu un reliģijas būtību nekā to atklāj.

20. Sistemātiskais ateisms

Modernais ateisms bieži tiek izklāstīts sistemātiskā formā, kas līdztekus citiem argumentiem tik ļoti uzsver cilvēka tiekšanos pēc autonomijas, ka tā kļūst par šķērsli jebkādai atkarībai no Dieva. Šāda ateisma piekritēju brīvības izpratnē cilvēks ir pašmērķis, vienīgais savas vēstures veidotājs un noteicējs. Viņu skatījumā tas nav savienojams ar Kunga kā visu lietu autora un mērķa atzīšanu, vai vismaz padara šādu atziņu par pilnīgi lieku. Šo mācību var veicināt varas apziņa, ko cilvēkam sniedz mūsdienu tehniskais progress.

Starp mūsdienu ateisma formām nedrīkst apiet to, kura cilvēka atbrīvošanu sagaida galvenokārt no ekonomiskās un sociālās atbrīvošanas. Tiek apgalvots, ka reliģija pēc savas būtības ir šķērslis ceļā uz brīvību, novirzot cilvēka cerības uz iluzoru nākamo dzīvi un atturot viņu no šīszemes sabiedrības veidošanas. Tādēļ šīs mācības piekritēji, ieguvuši valsts varu, neatlaidīgi apkaro reliģiju un izplata ateismu, izmantojot, īpaši jaunatnes audzināšanā, visus ietekmēšanas līdzekļus, kādi ir sabiedriskās varas rīcībā.

21. Baznīcas attieksme pret ateismu

Baznīca, būdama uzticīga Dievam un cilvēkiem, nevar nenosodīt ar sāpēm un vislielāko noteiktību, kā to ir darījusi arī iepriekš, šīs kaitīgās mācības un darbības, kas ir pretrunā ar prātu un vispārējo cilvēka pieredzi un kas laupa cilvēkam viņa dabisko cieņu.

Tomēr Baznīca cenšas izprast ateistiskajā mentalitātē dziļāk slēptos Dieva noliegšanas cēloņus. Apzinādamās ateisma izvirzīto jautājumu svarīgumu un cilvēkmīlestības vadīta, tā uzskata, ka šie iemesli ir dziļi un nopietni jāpēta.

Baznīca stingri apgalvo, ka Dieva atzīšana nekādā veidā nav pretrunā ar cilvēka cieņu, jo šī cieņa balstās un sasniedz savu pilnību pašā Dievā. Dievs ir radījis cilvēku saprātīgu un brīvu sabiedrisku būtni. Taču cilvēks kā Dieva bērns vispirms ir aicināts uz kopību ar pašu Dievu un līdzdalību Viņa svētlaimē. Baznīca turklāt māca, ka eshatoloģiskā cerība nemazina šīszemes pienākumu nozīmi, bet tieši otrādi – sniedz to izpildei jaunu motivāciju. Turpretī, ja cilvēkam zūd dievišķais pamats un cerība uz mūžīgo dzīvi, tad viņa cieņa, kā to šodien bieži redzam, tiek smagi ievainota. Tādējādi dzīves un nāves, vainas un ciešanu noslēpums paliek bez risinājuma, tā ka nereti cilvēki nonāk izmisumā.

Tikmēr katrs cilvēks paliek pats sev kā neatrisināts un tikai neskaidri apjausts noslēpums. Noteiktās situācijās, īpaši svarīgos dzīves notikumos neviens nevar pilnīgi izvairīties no šāda veida jautājumiem. Pilnīgu un drošu atbildi uz tiem var sniegt vienīgi Dievs, kurš aicina cilvēku uz dziļākām pārdomām un pazemīgākiem meklējumiem.

Tomēr, lai dziedinātu no ateisma, nepieciešams gan piemērots Baznīcas mācības skaidrojums, gan ar to saskanīga Baznīcas un tās locekļu dzīve. Baznīcas uzdevums taču ir darīt klātesošu un it kā redzamu Dievu Tēvu un Viņa iemiesoto Dēlu, nemitīgi atjaunojoties un attīroties Svētā Gara vadībā. To vispirms var panākt ar dzīvas un nobriedušas ticības liecību, kurā atklājas spēja skaidri saskatīt grūtības un tās pārvarēt. Spilgtu liecību par šādu ticību ir snieguši un turpina sniegt daudzie mocekļi. Šai ticībai jāatklāj sava auglība, caurstrāvojot visu ticīgo dzīvi, tai skaitā laicīgo, mudinot viņus uz taisnīgumu un mīlestību, vispirms jau pret visnabadzīgākajiem. Visbeidzot, Dieva klātbūtnes atklāšanu sevišķi veicina brāļu mīlestība starp ticīgajiem, kuri vienprātīgi kopā darbojas Evaņģēlija ticības labā un kļūst par vienības zīmi.

Lai gan Baznīca viennozīmīgi noraida ateismu, tomēr tā atklāti atzīst, ka visiem cilvēkiem, kā ticīgiem, tā neticīgiem, ir kopīgi jāstrādā, lai šo kopīgi apdzīvoto pasauli patiešām darītu labāku, un tas nevar notikt bez atklāta un saprātīga dialoga. Tādēļ Baznīca izsaka nožēlu par diskrimināciju starp ticīgiem un neticīgiem, ko ievieš dažu valstu vadītāji, ignorējot cilvēka personas pamattiesības. Baznīca prasa patiesu rīcības brīvību ticīgajiem, lai viņi arī šajā pasaulē varētu celt Dieva svētnīcu. Savukārt ateistus tā laipni aicina ar atvērtu sirdi ieklausīties Kristus Evaņģēlijā.

Baznīca ļoti labi apzinās, ka tās vēsts saskan ar cilvēka sirds slēptākajām ilgām, kad tā aizstāv cilvēka cēlo aicinājumu, atjaunodama cerību tiem, kas zaudējuši ticību savai augstākajai sūtībai. Šī vēsts ne tikai nepadara cilvēku niecīgāku, bet gan dāvā gaismu, dzīvību un brīvību, lai viņu paceltu. Nekas cits nespēj apmierināt cilvēka sirdi: „Tu esi mūs radījis sev, Kungs, un nemierīga ir mūsu sirds, kamēr tā neatrod mieru Tevī.”