Seminārs pie māsām Kalponēm!

Lēmumu pieņemšana Baznīcā

Nevaru nepadalīties ar šodienas dzirdēto konferencē. Uzstājās fundamentālteoloģijas profesors W. Klausnicers no Vācijas, Insbrukas. Visu sīki neatstāstīšu, tomēr viena lieta mani ļoti uzrunāja. Viņš stāstīja, kā tiek pieņemti lēmumi Baznīcā, īpaši koncilos un bīskapu sinodēs. Atšķirībā no pasaulīgās demokrātijas izpratnes, kur bieži vien lai pieņemtu lēmumu nepieciešams vienkāršs balsu vairākums, Baznīcā ir citādāk. Vispirms jau pāvests, kurš pilda apustuļa Pētera pēcteča kalpojumu, ir visas Baznīcas vienotības balsts un garants. Tomēr savu kalpošanu viņš īsteno koleģialitātē ar visu Baznīcu. Un lai šī koleģialitāte varētu izpausties, koncilos un sinodēs, lai pieņemtu kādu lēmumu kad notiek balsošana par kādu dokumentu, tiek gādāts lai lēmumu atbalstītu ja ne 100%, tad tuvu tam bīskapu. Kādēļ? Jo Baznīca, kā Kristus Mistiskā Miesa, Dieva tauta, savu ticību izdzīvo vienotībā. Un ja kāda Baznīcas daļa, kuru reprezentē šo diecēžu, jeb bīskapiju bīskapi nepieņem, vai neizprot, vai pretojas kādai ticības patiesībai, ko atnesa Jēzus un kura konkrētā laika posmā ir jāprecizē, vai jāizsaka ar tā laikmeta izteiksmes līdzekļu palīdzību, tad pāvests šo lietu no jauna aicina pārdomāt, analizēt, diskutēt, līdz kamēr tiek panākta ja ne 100% vienotība, tad tuvu tam.

Dekāntēvs J. Voitiņš (mūžīgo mieru) stāsta par pr. A. Juhņēviču

Jautājumi: kristība, grēksūdze kurlmēmajiem, reinkarnācija, Dieva griba

Sv. Mise Rušonas baznīcā, ceļā uz Aglonu augustā ar Valmieras grupu

LTJK! Iedomājos, kāpēc cilvēku var nokristīt jebkurš cits cilvēks, bet ne cilvēks pats sevi? Ir kāds skaidrojums,kāpēc tā? Paldies.

Kā skaidro Katoļu enciklopēdija, tad lai kristība būtu derīga, ir svarīgi, lai veicot precīzu kristības rituālu, uzlejot ūdeni un izsakot vārdus: „(nosauc cilvēka vārdu), es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā,” caur šo darbību konkrētais cilvēks tiktu kristībās pārveidots Trīsvienības vārdā. No kristības veicēja puses tiek pieprasīta intencija, nodoms jeb vēlme dāvāt kristību konkrētam cilvēkam, jo īstā kristības devēja ir Baznīca, kā Kristus Miesa. Pašam kristības kandidātam ir jāvēlas kristību pieņemt. Ja tiek kristīts bērns, tad viņa vārdā šo vēlmi izsaka vecāki un krustvecāki. Līdz ar to, kristību var dāvāt jebkurš cilvēks, pat ja pats nav kristīts, bet ar noteikumu, ka viņš vēlas dāvāt šo kristību tādā veidā kā to dod Baznīca. Parastā, ordinārā veidā kristību dāvā Baznīcas klēra locekļi – bīskapi, priesteri un diakoni, jo kristībām ir cieša saikne ar iekļaušanu kopienā. Lajs, jeb tas, kurš nav garīdznieks, kristību var veikt tikai un vienīgi apstākļos, kad garīdznieku pasaukt nav iespējams un kad cilvēkam draud nāves briesams, bet viņš vēlas saņemt kristību. Jāatgādina, ka parastā kārtībā pieaugušajam ir nopietni jāsagatavojas kristībām, lai pēc tam varētu drosmīgi liecināt par Kristu ar visu savu dzīvi. Tātad, pats cilvēks sevi nevar nokristīt, jo ir nepieciešams šis kopienas aspekts. Kristīgā ticība nav „individuālistu” ticība, bet ticība, kuru mēs izdzīvojam kopienā.

Kā kurlmēmi cilvēki var piedalīties svētajā misē? Un kā viņi var pieiet pie grēksūdzes?

Šī ir nopietna tēma, un jau ilgāku laiku man uzdod jautājumu tieši šādi cilvēki, kuri nedzird vai nerunā, bet vēlas aktīvi iesaistīties Baznīcas liturģijā. Ceru, ka kādreiz mūsu draudzēs būs kādi aktīvisti, kuri apgūs kurlmēmo valodu un palīdzēs garīdzniekiem, svētās Mises laikā vismaz sprediķi tulkojot šajā valodā. Runājot par grēksūdzi, tad ir iespējams, ka cilvēks, grēksūdzes laikā iedod priesterim lapiņu ar saviem grēkiem un priesteris, izlasot šos grēkus uzraksta gandarījumu un tad dāvā grēku piedošanu. Jo, pat ja šis cilvēks burtiski nav izsūdzējis grēkus, tomēr viņam ir tāds nodoms to darīt, un tad, ar šādas lapiņas palīdzību ir iespējams šo procesu atvieglot. Tomēr šeit ir jāsargā grēksūdzes noslēpums un pašam cilvēkam šī lapiņa pēc tam ir jāiznīcina. Vēl ir varianti, kad priesteris norāda uz kādu no 10 Dieva baušļiem, un cilvēks, mājot ar galvu, norāda pārkāpumu. Kanonisko Tiesību kodekss pieļauj arī tulka starpniecību. Tikai tādā gadījumā, arī tulku saista grēksūdzes noslēpums. Tātad - grēksūdze ir iespējama.

Ar interesi lasu Jūsu blogu, arī jautājumu un atbilžu sadaļu. Priecātos, ja atbildētu arī uz manu jautājumu- zinu, ka katoļu baznīca neatzīst reinkarnāciju, uzskatot ka cilvēks dzīvo tikai 1 reizi, tomēr esmu lasījusi par daudziem gadījumiem, kad bērni mazā vecumā "atceras" konkrētus faktus no  savas it kā iepriekšējās dzīves. Kā to varētu izskaidrot?

Es visu varu tanī, kas mani stiprina! Sprediķis 16.novembrim (www.mieramtuvu.lv)

Latvijas karogs Pasaules Jauniešu Dienās Madridē, Spānijā

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 25, 14-30)Tajā laikā Jēzus pastāstīja mācekļiem šādu līdzību: “Kāds cilvēks aizceļodams sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu īpašumu. Vienam viņš deva piecus talentus, citam divus, bet citam vienu, katram pēc tā spējām. Un pats aizceļoja. Tas, kas bija saņēmis piecus talentus, tūlīt aizgāja un laida tos apgrozībā, un nopelnīja citus piecus. Tāpat arī tas, kas divus bija saņēmis, nopelnīja divus citus. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgāja un, ieracis zemē, noslēpa sava kunga naudu. 
Pēc ilgāka laika pārnāca šo kalpu kungs un sāka ar viņiem norēķināties. Tad piegāja klāt tas, kas bija saņēmis piecus talentus, un atnesa citus piecus talentus, sacīdams: “Kungs, tu man iedevi piecus talentus. Lūk, es nopelnīju vēl citus piecus.” Viņa kungs tam sacīja: “Labi, krietnais un uzticīgais kalps! Tu biji uzticīgs mazumā: es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” Klāt piegāja arī tas, kas divus talentus bija saņēmis, un sacīja: “Kungs, tu man iedevi divus talentus. Lūk, es nopelnīju vēl citus divus!” Kungs sacīja viņam: “Labi, krietnais un uzticīgais kalps, tu biji uzticīgs mazumā: es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” 
Un piegāja klāt arī tas, kas bija saņēmis vienu talentu, un sacīja: “Kungs, es zināju, ka tu esi bargs cilvēks. Tu pļauj tur, kur neesi sējis, un savāc tur, kur neesi kaisījis. Tāpēc es baidīdamies aizgāju un paslēpu savu talentu zemē. Lūk, saņem to, kas ir tavs!”
Kungs atbildot sacīja viņam: “Ļaunais un slinkais kalps! Tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis? Tad tev vajadzēja manu naudu dot naudas mainītājiem, un es pārnācis saņemtu savu ar augļiem. Tāpēc atņemiet viņam talentu un atdodiet tam, kam ir desmit talentu. Jo katram, kam ir, tam tiks dots, un viņam būs pārpilnība. Bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. Un nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ir pavisam tuvu 18.novembris, mūsu tautas nacionālie svētki. Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Šajā dienā esam aicināti atcerēties, ka mēs, kristieši esam divu valstību - Debesu Valstības un savas tēvijas – Latvijas iemītnieki. Ir pagājuši jau vairāk kā 20 neatkarības gadi, bet vēl joprojām mēs skaudri izjūtam tā laika sekas, kad mūsu zemi un visu austrumu zemju bloku ietekmēja komunistiskā, respektīvi marksistiskā bezdievības filozofija. Uz ko tā balstījās? Šī ideoloģija sludināja, ka Dievs ir tikai paša cilvēka iztēles auglis, novecojusi buržāziskās šķiras „palieka” un jaunajā komunistiskajā kārtībā nav vairs vietas indivīdam, kurš nestu sevī Dieva attēlu. Viss, tai skaitā cilvēks ir nejaušas evolūcijas rezultāts, mācīja šī ideoloģija, un indivīds tiek iekļauts milzīgā organismā, kuras priekšgalā stāv partija, kura tad visu izlemj katra cilvēka vietā, ko darīt. Šīs ideoloģijas galvenais mērķis bija iznīcināt ikvienā cilvēkā, īpaši jau vīriešos apziņu par to, ka mēs esam īpaši, ka mēs esam Dieva radīti, ka mēs kaut ko varam, ka mēs varam rūpēties par savu ģimeni, ciematu, valsti un tautu. Ar visiem iespējamies līdzekļiem tika grauta ikviena cilvēka pašiniciatīva, pašapziņa, lepnums par savu valsti, tautu. Šīs ideoloģijas sekas mēs izjūtam vēl joprojām, un diemžēl šis domāšanas veids ir klātesošs arī Baznīcā, draudzēs, jo esam cilvēki, kuri nesam sevī šo pagātnes mantojumu. Kā šī problēma izpaužas? Vispirmām kārtām kā neuzticēšanās Dievam un pašiem sev, ka tas, ko mēs darām mums izdosies. Neizlēmība. Grūtības pieņemt nobriedušos lēmumus. Nevēlēšanās iesaistīties kalpošanā, apātija, dzīves apnikums, aizdomīgums, neobjektīva kritika un nespēja pieņemt veselīgus aizrādījumus. Nespēja diskutēt un aizstāvēt savu viedokli. Daudzi cilvēki, kuri aizbrauc uz citām Eiropas zemēm, kuras nav skāris komunisms, atzīst, ka tajā sabiedrībā viņi redz pavisam citādu uzvedības un rīcības modeli. Tās ir sabiedrības, kuras dziļi ir ietekmējusi kristīgā kultūra un atstājusi dziļas, paliekošas pēdas. Pat ja mūsdienās arī šajās zemēs ir manāms kristietības noriets, tomēr kristietības ietekme ir jūtama un redzama.

Laju atvērtība Baznīcas universalitātei

Fragments no Vatikāna II koncila dekrēta "Apostolicam actuositatem":

Lajiem pastāvīgi sevī jāizkopj piederības diecēzei gars, apzinoties, ka draudze ir diecēzes šūniņa, un vienmēr jābūt gataviem pēc sava bīskapa aicinājuma iesaistīties diecēzē uzsāktajos darbos. Turklāt, lai atbildētu uz pilsētu un lauku rajonu iedzīvotāju vajadzībām[1], laju apustulāts nedrīkst aprobežoties tikai ar savu draudzi un diecēzi – viņu sadarbībai jāsniedzas vēl aiz to robežām, kļūstot par sadarbību draudžu, diecēžu, valsts un starptautiskā līmenī, jo īpaši tāpēc, ka iedzīvotāju migrācija, kas pieaug diendienā, savstarpējie kontakti un saziņas iespēju uzlabošanās vairs nepieļauj to, ka tā vai cita sabiedrības daļa paliktu sevī noslēgta. Tādējādi lajiem jārūpējas par to, lai tiktu apmierinātas vajadzības, kādas ir pa visu pasauli izkaisītajai Dieva tautai. Bet vispirms tiem kā sava jāuztver Baznīcas misionārā darbība, atbalstot to materiāli vai arī personiski tajā iesaistoties, jo kristieša pienākums un gods ir atdot Dievam daļu no tiem labumiem, kuri ir no Viņa saņemti.

---

[1] Sal. Pijs XII, Uzruna Ad Parochos, etc. 1951. g. 6. februārī: Discorsi e Radiomessaggi di S.S. Pio XII, 12 (1950–1951), 437.–443. lpp.; 1952. g. 8. martā: turpat, 14 (1952–1953), 5.–10. lpp.; 1953. g. 27. martā: turpat, 15 (1953–1954), 27.–35. lpp.; 1954. g. 28. februārī: turpat, 585.–590. lpp.

Aicinājums piedalīties

Saņēmu epastu no arhibīskapa sekretariāta:

Rīgas Sv.Antona draudze aicina Jūs un Jūsu vadīto draudzu locekļus uz labdarības koncertu „Mīlestības pieskāriens” -  Svētdien,2014.gada 30.novembrī plkst.15:00 Rīgā, Sāpju Dievmātes baznīcā, Pils ielā 5

Visi ienākumi no koncerta tiks ziedoti Rīgas Sv.Antona baznīcas celtniecībai. 

Otrs lūgums – iesaistīties akcijā “Zvaigzne Austrumos”, kuras mērķis ir savākt 3000 dāvaniņas Sīrijas un Irākas bēgļu bērniem, kas pagaidu patvērumu atraduši Jordānijā. Sīkāka info www.zvaigzneaustrumos.lv

Atbilde Annas Auziņas rakstam portālā satori.lv

Nu tā! Beidzot interneta vidē ir parādījies viens nopietns raksts, uz kuru ir vērts arī atbildēt, jo tajā ir redzams mēginājums analizēt kristīgo un katolisko nostāju, attiecībā uz homoseksualitātes fenomenu[1]. Ļoti cienu Annu Auziņu un viņas nopietno rakstu. Tomēr, rūpīgi izlasot, top skaidrs, ka nepieciešams atdalīt „graudus no pelavām”, ko arī pazemīgi mēģināšu darīt. Tomēr pirms tam, vēlos dot tādu kā preambulu visām tām aktivitātēm, kuras veicu nesenā laikā un kuras pat no praktizējošu katoļu puses tika nosauktas par histēriskām.

Šā gada maijā man bija iespēja pirmo reizi apmeklēt Fatimas Dievmātes starptautisko sanktuāriju Portugālē. Lai izmantotu laiku lietderīgi, ar mazu cilvēku grupiņu izlēmām apskatīties arī citas skaistas vietas, tai skaitā Spānijas galvaspilsētu Madridi. Jāuzsver, ka izsenis Spānija tiek uzskatīta par spēcīgu katolisku zemi. Lai ietaupītu līdzekļus, noīrējām lētu hosteli pašā Madrides centrā, vecpilsētā. Tajā vakarā, kad tur nakšņojām, ap 19.00 izlēmām aplūkot Madrides vecpilsētu. Izejot no hoteļa manā acu priekšā skūpstījās divi vīrieši. Viņi nejautāja man, vai es to vēlos redzēt, vai man, kā Eiropas Savienības pilsonim nav pretīgi skatīties uz šo nešķīstību. Tas bija fakts. Tādēļ arī es daru visu, lai tādas lietas nenotiktu Vecrīgā pēc dažiem gadiem. Demokrātija nenozīmē visatļautību un to, ka maza grupa uzspiež vairākumam savu viedokli. To sauc par mazākuma diktatūru.

Otrkārt. Daži man pārmet, ka man nav tiesības izteikties Baznīcas vārdā. Jā, es neesmu pāvests, bīskaps, man nav nemaldīguma mandāta. Arī es var kļūdīties un kļūdos. Tomēr šobrīd studēju teoloģiju doktorantūrā Ļubļinas Katoļu Universitātē,[2] kurā daudzis gadus pasniedza arī svētais pāvests Jānis Pāvils II un pēc dažiem mēnešiem ceru saņemt (ja profesori būs žēlīgi J) licensiāta grādu, kas man dos tiesības pasniegt katoļu augstskolās, tieši teoloģiju, tas ir mācību par Dieva un cilvēka attiecībām. Noteikti es daudz kur kļūdos, tomēr arī man ir tiesības izteikties par sasāpējušiem jautajumiem un to es turpināšu darīt, kaut vai aiz tā apsvēruma, ka man doktora darbam ir vajadzīgs pētījums.

Bet tagad ķersimies pie darba. Vēlos arī uzsvērt, ka mana atbilde uz šo rakstu vispirms ir vērsta katoļticīgai auditorijai, jo šajās dienās jūtu, ka tieši katoļi ir tie, kuri sāk apšaubīt Baznīcas doktrinālo mācību, tādēļ atbildes būs primāri domātas viņiem, bet noderēs jebkuram, kurš vēlas iepazīt dažādus viedokļus.

Piemais Annas Auziņas uzskats:

„Savukārt vārds "homofobija" pirmo reizi tiek lietots 1972. gadā Džordža Veinberga grāmatā "Society and the Healthy Homosexual"; burtiski tas nozīmē šausminošas bailes nonākt tuvā saskarsmē ar homoseksuālu indivīdu, taču tas tiek attiecināts uz veselu kopumu daudz senāku parādību, kurām raksturīga noliedzoša attieksme un vardarbīgas izpausmes pret jebko, kas saistīts ar homoseksuālo. Parasti tiek pieņemts, ka homofobisku izturēšanos ir lielā mērā veicinājusi kristīgā Baznīca. Vai un kādā mērā homofobija gūst apstiprinājumu kristietībā kā mācībā?”

Ziedosim svētā Antona baznīcas celtniecībai

Publicēt by Guntis Šūpulnieks.

Laītājs jautā: "sātana dzelonis", mākslīgā apaugļošana, sterilizācija, ciešanas

Meklējot ceļu uz Aglonu

2 Pāvila vēst. 12, 7. Bet lai atklāsmju daudzums mani neizceltu, manā miesā ir dots dzelonis, sātana eņģelis, kas mani pļaukā. Par kādu dzeloni, sātana eņģeli Sv. Pāvils runā?

Ļoti grūti mūsdienās būtu rekonstruēt, izmantojot tikai Svēto Rakstu tekstu, patieso šī apustuļa Pāvila izteikuma nozīmi. Pie tam, jautājumā jūs nenorādījāt, kāda tieši tā ir apustuļa Pāvila vēstule. Tomēr, ņemot vērā šī izteikuma „popularitāti”, nojaušu, ka tā ir 2 vēstule Korintiešiem. Bībeles komentāros ir norādīts, ka šis sv. apustuļa Pāvila izteiciens ir jau sastopams jūdu tradīcijā, un parasti ar šādu frāzi apzīmēja vai nu kādu psihisku vai fizisku kaiti, kas bija dēmona, jeb sātana izraisīta. Tomēr šajā Rakstu vietā ir skaidri uzsvērts, ka tā ir kāda problēma kas izraisa smagas ciešanas. Var būt, ka Pāvils šo problēmu saista ar vajāšanām, ko regulāri pats piedzīvoja, jo 11 nodaļas 14-15 pantā ir norāde uz sātanu, kā gaismas eņģeli un cilvēkiem, kas veic sātana darbus. Jebkurā gadījumā šo viņa izteikumu var dažādi interpretēt.

Laulātiem nevar būt bērnu- naturālā veidā. Bērnu adoptēt kategoriski atsakās: “Ja Dievs nedeva, cita bērnu neņemsim. Tā ir mūsu brīvā izvēle.” Bet dakteris viņiem pasaka, ka ar mākslīgo apaugļošanu iespēja ir. Tad kāpēc Baznīca mākslīgo apaugļošanu (no pašu miesām) neatbalsta- smags grēks?

Par šo tēmu jau esmu izteicies: http://www.katedrale.lv/index.php?id=16557

Kāpēc sterilizācija ir grēks? Ja ģimenei ir daudz bērnu, un vairāk nevēlas. Tad kāpēc pāris nevar izvēlēties, viņiem taču ir brīvā griba un izvēles brīvība?

Sterilizācija, kā pretapaugļošanās līdzeklis ir nepieļaujama, jo izslēdz dzīvības dāvāšanu. Nevēlos atkārtot to, ko Katoliskās Baznīcas Katehisms jau ir precīzi pateicis, runājot par 6 bausli. http://www.catholic.lv/katehisms/d3s2n2.html#a6

Rakstīts, ka ciešanas var upurēt Dievam par godu. Bet vai tās var upurēt, kad cilvēks ir nāvīgā grēka stāvoklī?

Kad cilvēks atrodas nāvīga grēka stāvoklī, tad viņa garīgā izaugsme apstājas un viņš nevar saņemt svētdarošo žēlastību, tomēr arī tad visas ciešanas un grūtības viņš var upurēt Dievam, kaut vai lai atgrieztos caur grēksūdzes sakramentu. Pat ja mēs, balstoties uz morālteoloģiju, izdalām šīs grēka un tikumu pakāpes, tomēr jāatceras, ka Dievs nav „grāmatvedis”, un jebkura garīga aktivitāte, vienalga kādā stāvoklī mēs nebūtu, Dievam ir patīkama un no mūsu puses nepieciešama. 

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 42.nodarbība (2030-2082)

Sākam studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā. 

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com 

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=cblvmvt&n=katehisms-42.MP3

Pateicība un piedāvājums

Saņēmu šādu vēstuli ar pateicību un piedāvājumu. Domāju, ka ir vērts!

A. god priesteri!

Tā kā droši vien Jums sanāk daudz komunicēt ar jauniešiem, kas meklē atbildes uz daudziem garīga satura jautājumiem, tad man ienāca prātā doma, ka varat viņiem ietekt Youtubes vietnē pieejamus ļoti ievērojama ar perfektām runas dāvanām apveltīta katoļu garīdznieka - ASV Mundeleinas katoļu semināra rektora Fr. Barron ierunātus vairākus simtus īsmetrāžas videorullīšus par garīgajiem jautājumiem - sākot no baznīcas dogmu izskaidrošanas un beidzot ar katoļu baznīcas personību raksturošanu un pārdomām par populārām mākslas filmām. Tajos viņš sniedz pietiekami saprotamā, daiļrunīgā, pārliecinošā veidā kompetentas atbildes uz daudziem ar kristietību/katolicismu saistītajiem jautājumiem. Ik nedēļu viņa mājaslapā www.wordonfire.org ir pieejami aizkustinoši sprediķi, kā arī tur var atrast arī dokumnetālās filmas par kristietību. Viņa popularitāti apliecina youtubē norādīto ievērojamais skatījumu skaits (nesen kopejais skatijumu skaits sasniedzis 10 milj). Pats viņš ir studējis teoloģiju Francijā un ieguvis tur augstus zinātniskus grādus. Atliek Youtubes meklētājā ievadīt Fr. Barron un izlec veselas sērijas ar viņa pārdomām.

Kaut vai tikai viens piemērs ir redzams šajā 6 min. garajā video par jautājumu - Kas ir Jēzus?:

Tiem kuriem vairāk patīk lasīt garīgas pārdomas kā arī ik nedēļas sprediķus, es ieteiktu apmeklēt Vašingtonas arhidiocēzes katoļu priestera monsinjora Charles Pope blogu (http://blog.adw.org/blogs/monsignor-charles-pope/).Savā blogā ik dienu viņš publicē pārdomas (apcerējumus) par dažādām garīgajām aktualitētēm, bet ik svētdienu - sprediķi/meditāciju/pārdomas par attiecīgās svētdienas evaņģēliju. Lielisks veids izglītototies garīgajās lietās un uzlabot angļu valodas līmeni. Vēlējos pie reizes Jums pateikties par Jusu darbu!
Tiem kuriem vairāk patīk lasīt garīgas pārdomas kā arī ik nedēļas sprediķus, es ieteiktu apmeklēt Vašingtonas arhidiocēzes katoļu priestera monsinjora Charles Pope blogu (http://blog.adw.org/blogs/monsignor-charles-pope/).Savā blogā ik dienu viņš publicē pārdomas (apcerējumus) par dažādām garīgajām aktualitētēm, bet ik svētdienu - sprediķi/meditāciju/pārdomas par attiecīgās svētdienas evaņģēliju.

Lielisks veids izglītototies garīgajās lietās un uzlabot angļu valodas līmeni.

Vēlējos pie reizes Jums pateikties par Jusu darbu!

Kas patiesībā atklāj noslēpumus?

Šorīt lasīju breviāra lūgšanas, un mani uzrunāja Daniela gramatas 2.nodaļas teksts: Daniēls atbildēja ķēniņam: "Noslēpumu, ko ķēniņš grib zināt, viņam nevar atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, ne zvaigžņu vērotāji, ne zīlnieki vai pareģi; bet ir Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus. (Dan 2,27-28) Ja sekojam Dievam, tad Dievs dod patieso gudrību. Ne intelektuālo, bet zināšanu un patiesību kopumu, tautā sauktu - viedumu. Ticība Dievam nav tikai kādu ticības patiesību par Dievu iemācīšanās vai zināšana. Ticība vispirms ir satikšanās ar dzīvu Personu - Jēzu Kristu! Un ja ir ticība, tad nav vajadzība doties pie zīlniekiem, burvjiem un pareģiem. Tad, esot kopā ar Dievu, esam drošībā par šodienu un par rītdienu.