Jautājumi: kristība, grēksūdze kurlmēmajiem, reinkarnācija, Dieva griba

Sv. Mise Rušonas baznīcā, ceļā uz Aglonu augustā ar Valmieras grupu

LTJK! Iedomājos, kāpēc cilvēku var nokristīt jebkurš cits cilvēks, bet ne cilvēks pats sevi? Ir kāds skaidrojums,kāpēc tā? Paldies.

Kā skaidro Katoļu enciklopēdija, tad lai kristība būtu derīga, ir svarīgi, lai veicot precīzu kristības rituālu, uzlejot ūdeni un izsakot vārdus: „(nosauc cilvēka vārdu), es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā,” caur šo darbību konkrētais cilvēks tiktu kristībās pārveidots Trīsvienības vārdā. No kristības veicēja puses tiek pieprasīta intencija, nodoms jeb vēlme dāvāt kristību konkrētam cilvēkam, jo īstā kristības devēja ir Baznīca, kā Kristus Miesa. Pašam kristības kandidātam ir jāvēlas kristību pieņemt. Ja tiek kristīts bērns, tad viņa vārdā šo vēlmi izsaka vecāki un krustvecāki. Līdz ar to, kristību var dāvāt jebkurš cilvēks, pat ja pats nav kristīts, bet ar noteikumu, ka viņš vēlas dāvāt šo kristību tādā veidā kā to dod Baznīca. Parastā, ordinārā veidā kristību dāvā Baznīcas klēra locekļi – bīskapi, priesteri un diakoni, jo kristībām ir cieša saikne ar iekļaušanu kopienā. Lajs, jeb tas, kurš nav garīdznieks, kristību var veikt tikai un vienīgi apstākļos, kad garīdznieku pasaukt nav iespējams un kad cilvēkam draud nāves briesams, bet viņš vēlas saņemt kristību. Jāatgādina, ka parastā kārtībā pieaugušajam ir nopietni jāsagatavojas kristībām, lai pēc tam varētu drosmīgi liecināt par Kristu ar visu savu dzīvi. Tātad, pats cilvēks sevi nevar nokristīt, jo ir nepieciešams šis kopienas aspekts. Kristīgā ticība nav „individuālistu” ticība, bet ticība, kuru mēs izdzīvojam kopienā.

Kā kurlmēmi cilvēki var piedalīties svētajā misē? Un kā viņi var pieiet pie grēksūdzes?

Šī ir nopietna tēma, un jau ilgāku laiku man uzdod jautājumu tieši šādi cilvēki, kuri nedzird vai nerunā, bet vēlas aktīvi iesaistīties Baznīcas liturģijā. Ceru, ka kādreiz mūsu draudzēs būs kādi aktīvisti, kuri apgūs kurlmēmo valodu un palīdzēs garīdzniekiem, svētās Mises laikā vismaz sprediķi tulkojot šajā valodā. Runājot par grēksūdzi, tad ir iespējams, ka cilvēks, grēksūdzes laikā iedod priesterim lapiņu ar saviem grēkiem un priesteris, izlasot šos grēkus uzraksta gandarījumu un tad dāvā grēku piedošanu. Jo, pat ja šis cilvēks burtiski nav izsūdzējis grēkus, tomēr viņam ir tāds nodoms to darīt, un tad, ar šādas lapiņas palīdzību ir iespējams šo procesu atvieglot. Tomēr šeit ir jāsargā grēksūdzes noslēpums un pašam cilvēkam šī lapiņa pēc tam ir jāiznīcina. Vēl ir varianti, kad priesteris norāda uz kādu no 10 Dieva baušļiem, un cilvēks, mājot ar galvu, norāda pārkāpumu. Kanonisko Tiesību kodekss pieļauj arī tulka starpniecību. Tikai tādā gadījumā, arī tulku saista grēksūdzes noslēpums. Tātad - grēksūdze ir iespējama.

Ar interesi lasu Jūsu blogu, arī jautājumu un atbilžu sadaļu. Priecātos, ja atbildētu arī uz manu jautājumu- zinu, ka katoļu baznīca neatzīst reinkarnāciju, uzskatot ka cilvēks dzīvo tikai 1 reizi, tomēr esmu lasījusi par daudziem gadījumiem, kad bērni mazā vecumā "atceras" konkrētus faktus no  savas it kā iepriekšējās dzīves. Kā to varētu izskaidrot?

Jums ir pilnīga taisnība. Baznīca, jau no pirmajiem gadsimtiem aktīvi ir noraidījusi reinkarnācijas teoriju, jo tā ir klajā pretrunā ar mācību par Dieva Iemiesošanās noslēpumu, jo Jēzus, būdams patiess Dievs un patiess Cilvēks, pieņēma cilvēcisko darbu, miesu un tādējādi norādīja, ka cilvēks tiek svētdarīts kā viens veselums – gan dvēsele, gan miesa. Pēc nāves, mirušo augšāmcelšanās brīdī cilvēkam tiek dāvāta jauna, apskaidrota godības miesa, un tas nozīmē, ka tā ir pāreja jaunā, pilnīgā, noslēdzošā realitātē, no kuras atpakaļceļa vairs nav. Reinkarnācija nozīmētu, ka mūsu dvēselei miesa, jeb miesas būtu kā dažādi apģērba gabali drēbju skapī, ko apmainīt vienu pēc otra. Tomēr mēs izsakot Credo, jeb ticības apliecinājumu, sakām: „Es ticu uz miesas augšāmcelšanos!” Ja ticam reinkarnācijai, tad kāda miesa augšāmcelsies? Manējā? Daudzas miesas? Kāda „dzīvnieciņa” miesa? Un atbildot par dažādām empīriskajām pieredzēm, tomēr mums ir jāatstāj tās vai nu psihologu, vai kādu citu pētnieku ziņā, un uz šādu dažādu vīziju un cilvēcisku piedzīvojumu bāzes mēs nevaram izdarīt nopietnus teoloģiskus secinājumus. Jo mūsu ticību veido nevis vīzijas, pārdzīvojumi, „atklāsmītes”, bet gan Atklāsme, ko atnesa Jēzus Kristus, un kura līdz mūsdienām ir atrodama Svētajos Rakstos un Baznīcas Tradīcijā.

Kādreiz esmu teicis, kad kā Dievs būs lēmis, tā arī būs- VISS dzīvē notiek pēc Dieva prāta! Sen atpakaļ runāju ar priesteri par šo tēmu, bet skaidrību tā arī neieguvu.

Saku, cilvēks satika vecu draugu, kurš nākotnē to iekārtoja ļoti labā darbā, cilvēks nostājās uz kājām, palīdzēja savējiem. Priesteris saka, redz, kā Dievs tos cilvēkus brīnisķīgā veidā savedis kopā!

Bet tad saku, ka cilvēks pazaudēja darbu, to izmet ārā no dzīvokļa- parādu dēļ, dabūn neizārstējamu slimību visai dzīvei, vai tā ir Dieva griba?

Priesteris atbild: “Nu, kāpēc uzreiz visā Dievs jāvaino? Priekšnieks tak izmeta no darba, parādi- tāpēc, ka pats paņēma aizņēmumu, neizārstējama slimība- nu, tāda cilvēkam ģenētika! To jau cilvēki darīja, ne jau Dievs!”

Tad kā izpaužas Dieva griba cilvēka dzīvē?

Kā saprast šos vārdus: "Bez Dieva ziņas pat neviens mats nekrīt no jūsu galvas."

Par šo tēmu esmu jaut savā laikā izteicies, tādēļ neatkārtošos: http://kalpotajs.blogspot.com/2013/11/jauniesi-jauta-garigais-tevs-dieva-griba.html

Reizēm liekas, ka labāk ir neiedziļināties vairāk par īso katehismu, jo “no katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs."Lk. 12:48

Ticība pieprasa zināšanas, bet zināšanas mūs neglābj. Glābj Jēzus Kristus. Ir labi lietot šos abus „spārnus” – gan ticību, gan prātu. Ja lieto tikai prātu, tad varam kļūt racionālisti, kas visu apšauba un sāk neticēt Dievam. Bet otra galējība ir fideisms, kurā cilvēks tic Dievam tikai uz emociju bāzes, barojot sevi ar „atklāsmītēm”, vīzijām, empīriskām pieredzēm, izjūtām, u.t.t. noliedzot ticības racionālo dimensiju. Katru no mums Dievs ved pa saviem ceļiem, un ticības iepazīšana palīdz gan mums pašiem, nostiprinot mūs ticību, gan arī dod iespēju ar iegūto pieredzi un zināšanām kalpot citiem. Tādēļ nebūsim egoisti. Visu, ko saņēmām dosim talāk citiem.