Dieva žēlsirdības svētki!

Māsa M. Faustīna Kovaļska tagad plaši pazīstama visā pasaulē kā Dieva Žēlsirdības misionāre. Teologi viņu pieskaita pie lielākajiem Baznīcas mistiķiem.

      Viņa nāca pasaulē kā trešais bērns nabadzīgā un ticīgā zemnieku desmit bērnu ģimenē, Glogovecas ciemā. Svētā kristībā draudzes baznīcā Vracku Sviņicā viņa ieguva vārdu Helēna. Kopš bērnības viņa bija dievbijīga, mīlēja lūgšanas, bija čakla un paklausīga, arī ļoti līdzjūtīga pret cilvēkiem. Skolā viņa mācījās nepilnus trīs gadus. Sešpadsmit gadu vecumā meitene atstāja dzimtās mājas un devās strādāt Aleksandrovā un Lodzā, lai nodrošinātu sevi un palīdzētu vecākiem.

     Savu aicinājumu dvēselē viņa sajuta jau septītajā dzīves gadā (divus gadus pirms Svētās Komūnijas pieņemšanas), bet vecāki nepiekrita, lai viņa iestātos klosterī. Šādos apstākļos Helēna centās nomākt sevī šo Dieva aicinājumu, bet pēc vīzijas ar krustā sisto Jēzu Kristu un Viņa pārmetuma: Cik ilgi Es cietīšu un cik ilgi tu mani mocīsi (Dienasgr. 9)? Viņa mēģināja atrast vietu klosterī. Helēna klauvēja pie daudzu klosteru vārtiem, taču nekur viņu neuzņēma. 1925. gada 1. augustā viņa beidzot nokļuva Dievmātes Žēlsirdības kongregācijas klosterī, Varšavā, Žitnajas ielā. Savā Dienasgrāmatā viņa atzīstas: „Likās, ka esmu paradīzē. No manas sirds plūda vien pateicības lūgšanas" (Dienasgr. 17).

     Taču pēc dažām nedēļām viņa pārdzīvoja lielu kārdinājumu pāriet uz citu kongregāciju, kur būtu vairāk laika lūgšanai. Tad Kungs Jēzus parādīja viņai Savu Vaigu, izmocītu un brūcēm klātu, un teica :Tu Man nodarīsi šādas sāpes, ja aiziesi no šīs kongregācijas. Es tevi aicināju uz šejieni, nevis kur citur, un sagatavoju tev daudz žēlastību (Dienasgr. 19).

     Kongregācijā viņa saņēma vārdu Marija Faustīna. Noviciāta laiku māsa Faustīna dzīvoja Krakovā un tur bīskapa Staņislava Rosponda klātbūtnē salika pirmos, bet pēc pieciem gadiem – arī mūža svētsolījumus: šķīstības, nabadzības un paklausības. Viņa strādāja vairākās klostera mājās, visilgāk – Krakovā, Plockā un Viļņā, izpildot virējas, dārznieces un vārtnieces pienākumus.

     Ārēji nekādi neizpaudās māsas Faustīnas neparasti bagātā mistiskā dzīve. Viņa centīgi veica savus pienākumus, stingri ievēroja visus klosterdzīves noteikumus, bija koncentrējusies un klusa, bet tai pašā laikā – vienkārša, mierīga, dāsna pašaizliedzīgā mīlestībā uz tuvākajiem.

    Visa viņas dzīve bija virzīta uz arvien pilnīgāku vienotību ar Dievu un upurgatavu līdzdarbību ar Jēzu Kristu dvēseļu glābšanā. "Mans Jēzu," viņa rakstīja Dienasgrāmatā, "Tu zini, ka no mazām dienām esmu vēlējusies kļūt par lielu svēto, tas ir, vēlējos mīlēt Tevi ar tik lielu mīlestību, ar kādu vēl neviena dvēsele nav mīlējusi" (Dienasgr. 1372).

Dienasgrāmata atsedz māsas Faustīnas garīgās dzīves dziļumu. Uzmanīgi lasot, atklājam, cik dziļi viņas dvēsele ir vienota ar Dievu; cik liela ir viņas dvēseles atdevība Dievam, kā arī cik daudz vajag pūļu un cīņu ceļā uz kristīgo pilnību. Kungs viņu apveltījis ar lielām žēlastībām: garīgo redzi, Dieva žēlsirdības noslēpuma dziļu izzināšanu, vīzijām, atklāsmēm, slēptiem stigmātiem, pravietošanas un dvēseļu pazīšanas spējām, kā arī ar reti sastopamu dāvanu – mistisko saderināšanos. Bagātīgi apveltīta, viņa rakstīja: "Ne žēlastības, ne atklāsmes, ne sajūsma, ne kādas dāvanas dvēselei nepadara to pilnīgu, bet tas notiek tikai iekšējā dvēseles vienotībā ar Dievu. (…) Mans svētums un pilnība pamatojas manas gribas ciešā vienotībā ar Dieva gribu" (Dienasgr.1107). Ļoti stingrais dzīves veids un nogurdinošie gavēņi, kurus māsa Faustīna ieturēja vēl līdz uzņemšanai klosterī, tā novājināja viņas organismu, ka jau postulāta laikā vajadzēja sūtīt viņu uz Skoļimovu pie Varšavas, lai uzlabotu veselības stāvokli. Pēc pirmā noviciāta gada viņa cieta neparasti sāpīgus mistiskus pārdzīvojumus, tā saucamo dvēseles tumsu, pēc tam – garīgas un morālas ciešanas, kas bija saistītas ar Kunga Jēzus Kristus dotā uzdevuma izpildi. Savu dzīvi māsa Faustīna pienesa upurī par grēciniekiem un arī tāpēc cieta dažādas mocības, lai ar tām glābtu dvēseles. Pēdējos dzīves gados pieauga viņas garīgās ciešanas - dvēseles aptumšošanās, kā arī fizisks vājums: progresēja tuberkuloze, kas skāra plaušas un barības vadu. Šā iemesla dēļ viņa divas reizes vairākus mēnešus ārstējās slimnīcā Prondņikā, Krakovā.

    Fiziski pilnīgi novājināta, bet garīgi nobriedusi, mistiskā vienotībā ar Dievu māsa Faustīna mira, svētuma apzīmogota, 1938. gada 5. oktobrī, kad viņai bija tikko apritējuši 33 gadi, 13 no tiem bija pavadīti klosterī. Viņas miesa tika apbedīta klostera kapos, Krakovā, Ļagevņikos, bet informācijas procesa laikā, 1966. gadā, pārnesta uz kapelu. 

Šai vienkāršajai, neizglītotai, bet vīrišķīgai, Dievam bezgalīgi uzticīgajai mūķenei Dievs uzticēja lielu misiju: kļūt par Žēlsirdības misionāri visai pasaulei. Viņš teica: Es sūtu tevi pie visas cilvēces ar manu žēlsirdību. Es negribu sodīt slimo cilvēci, bet vēlos to dziedināt, pievilkt to tuvāk savai Sirdij (Dienasgr. 1588). Tu esi manas žēlsirdības lieciniece, Es esmu tevi izraudzījis šim darbam šajā un nākamajā dzīvē (Dienasgr. 1605), (…) lai tu dotu iespēju dvēselēm iepazīt manu milzīgo žēlsirdību un mudinātu tās paļauties uz manu neizsmeļamo žēlsirdību (Dienasgr.1567).

Saruna ar katoļu priesteri tiešraidē 16.04 plkst. 21.00!

Dārgie bloga lasītāji! Ņemot vērā augošās jaunās tehnoloģijas, piedāvāju jaunu iespēju - uzdot jautājumu priesterim tiešraidē. Pirmā ekspermentālā tiešraide notika sestdien 11.aprīlī plkst. 21.00 pēc Latvijas laika. Jautājumus jūs variet iesūtīt jau šobrīd uz manu epastu: priesteris.ilmars@gmail.com, kā arī twiterī @tolstovs1 Twitterī atbildēšu arī pašas tiešraides laikā. Nākamā tikšanās 16.aprīlī plkst. 21.00 (LV laiks). Studēsim Apustuļu darbu grāmatas 1 nodaļu.

Ke-Ka-Ko

Kristus ir Augšāmcēlies!

Lieldienas nebeidzas dažas dienas pēc svētkiem, bet turpinās visas 50 dienas līdz pat Vasarsvētkiem un pat ilgāk - visas dzīves garumā. Kad Lieldienu naktī atjaunojām savus kristībās dotos solījumus tad katru svētdienu esot dievnamā, lūdzoties "Es ticu..." lūgšanu, atjaunojam, apliecinām savu ticību. Lai labāk izdzīvotu šo Lieldienu laiku, piedāvāju programmu, kas ir mazliet nošpikota no kādas kopienas, kas Baznīcā ir izveidojusies pirms dažiem gadu desmitiem.

1. Ke - kerigma

Lieldienu laikā intensīvi tiek lasīti Apustuļu darbi. Būtu labi, ja mēs līdz pat Vasarsvētkiem vairākas reizes izlasīto šo Bībeles grāmatu un īpaši pievērstu uzmanību svēto Pētera un Pāvila uzrunām. Viņi uzrunā gan jūdus, gan pagānus, bet viņu uzrunām ir īpašs veids, ko sauc par kerigmu. Kerigma ir ticības patiesību pasludināšana, uzsverot galvenās ticības patiesības. Dievs ir mīlestība, Viņš ir radījis cilvēku, cilvēks sagrēkoja, bet Dievs cilvēku neatstāja nelaimē - Viņš sūtīja savu Dēlu, Jēzu Kristu kā glābēju. Jēzus ir miris un Augšāmcēlies un mājos savā Baznīcā. Bieži vien apkārtējie cilvēki, kuri vēl netic Labajai Vēstij, no mūsu lūpām nesadzird šo Vēsti, šo Kerigmu. Bieži vien mēs sakām - tev jānāk uz Baznīcu, tev jāievēro baušļi, jāievēro morāle. Arī bērniem un pieaugušiem ticības patiesības tiek pasniegtas, kā zināšanu kopums, kā intelektuālas patiesības, bet būtisko lietu sapratnes. Bet ar prātu vien nepietiek. Daudzi mūsdienās zin par Jēzu, zina ticības patiesības, bet tas vēl automātiski nepadara viņus par kristus mācekļiem. Mēģināsim šajā laikā pasludināt neticīgajiem kerigmu tā, kā to darīja apustuļi Pēteris un Pāvils.

17.-18.aprīlī konference par ģimeni Jelgavā

Kristiešu vajāšanas!

Šie Kenijas 140 studneti nezīmēja karikatūras, un par viņiem neviens nerīko akciju "je suis ...". Dubultā morāle. Pasaule, diemžēl ir vienaldzīga. Arī mēs!

Pashālās katehēzes

       

Kristus "kapa" altāris Rīgas
sv. Trīsvienības baznīcā, 2012.gadā

Pashālās katehēzes

Pashalās katehēzes ir svēto Pētera, Pāvila un diakona Stefana pirmatnējie sprediķi par Jēzus augšāmcelšanos. No 29 dažādām katehēzēm, 9 no tām koncentrējas uz Jēzus augšāmcelšanos. Šīs katehēzes atspoguļo apustuļu pirmējo kerigmu un ir piepildītas ar aramiešu kolorītiem. Ir redzama saskaņa starp šīm katehēzēm un var pat teikt, ka pirmējā mācekļu kopienā pastāvēja sava veida shemats, kā pasludināt kerigmu, jeb Vēsti par augšāmcēlušos Kungu. Kerigmas galvenie punkti bija Jēzus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, kā arī Jēzus parādīšanās mācekļiem. Tas liecina, ka šīs katehēzes ir vēsturiskas un nav izdomātas.

       

       Sv. Pētera pashālās katehēzes

Apustuļu darbos mēs atrodam 4 viņa izteiktās pashalās katehēzes dažādās situācijās.

a.       Pirmā (Apd 2,14-36) ir teikta Jeruzalemē Vasarssvētkos un uzsver Jēzus mesiānisko sūtību, Viņa nāvi un augšāmcelšanos, raugoties no vēsturiski – glābjošās perspektīvas. Vēstījums bija adresēts jūdiem, tādēļ ka runas sākumā ir ievietots biblisks arguments no psalmiem, kas bija labi nolasāms jūdu auditorijai. Dāvida pravietojums piepildās Jēzū Kristū. 32.pantā Pēteris norāda, ka mēs, t.i. Divpadsmit esam tā liecinieki.

b.      Otrā katehēze (Apd 3,12-26) tiek teikta pēc klibā cilvēka no dzimšanas, dziedināšanas. Uzruna strukturāli ir līdzīga pirmajai un arī līdzīga apustuļa Pāvila katehēzēm. Tomēr šo Pēteris attīsta vēl vairāk. Pēteris attīsta biblisko argumentu un divas reizes atsaucas uz Vecās Derības pravietojumiem. Šīs katehēzes mērķis ir aicināt uz atgriešanos, tas ir – noticēt, ka Jēzus ir Mesija, dzīvības Kungs, ka nāvei vairs nav varas pār Viņu.

c.       Trešā katehēze tiek teikta brīdī, kad viņš, kopā ar Jāni tiek arestēts un tiek pratināts, par slimā no dzimšanas dziedināšanu (Apd 4, 8-12; 19-20; 5, 29-32). Pēteris Sinhedrīna priekšā apliecina patiesību par Augšāmcēlušos Kristu. Pasvītro, ka dziedināšana notika Jēzus Kristus – Nācarieša vārdā. Tad Pēteris pārmet jūdiem, ka viņi piedalījās pie Jēzus nonāvēšanas un apstiprina, ka Dievs viņu augšāmcēla. Tas viss jau bija pravietots Rakstos un Jēzus ir vienīgais vidutājs, lai sasniegtu pestīšanu. „Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.” (Apd 4, 12) Abas runas Sinhedrīna priekšā ir līdzīgas. Jēzus Augšāmcelšanās ir arī Viņa pagodināšana. Pēteris piemin daudzus kristoloģiskos titulus. Pēteris pasvītro, ka gan viņš, gan pārējie ir šo notikumu liecinieki.

d.      Vēl vienu katehēzi svētais Pēteris sludināja pagānu karavīra Kornēlija atgriešanās brīdī (Apd 10, 34-43). Šī runa uzsāka katehizāciju grieķu – romiešu vidē. Adresēta pagānu auditorijai un norāda augšāmcēlušos Kristu pestīšanas vēstures perspektīvā. Parāda Izraēļa tautas privilēģijas, tomēr Mesija, Svētā Gara svaidīts ir nācis lai darītu labu un visas tautas atbrīvotu no sātana varas. Viņš atsaucās uz divpadsimt apustuļu pashālo pieredzi, kuri, pateicoties Kristus parādīšanās pieredzei (viņi redzēja augšāmcēlušos Kungu reāli) bija autentiski šo notikumu liecinieki. Sakarā ar to, ka pagāni nezināja Rakstus, viņš nelieto bibliskos argumentus.

b)      Svētā Pāvila pashālās katehēzes

Sludināja Antiohijā  un bija adresēta gan jūdiem, gan pagāniem. Centrā ir Jēzus augšāmcelšanās, kā glābjoša darbība, no kuras ir atkarīga kristīgā ticība un visa kristietība. Par labu augšāmcelšanās ticamībai lieto bibliskos un Kristus pēcpashalās parādīšanās (kristofānijas) argumentus. Katehēzes, kas atrodamas Apustuļu darbos, jāskatās kopā ar katehēzēm, kas atrodamas viņa vēstulēs. Iespaidīgākā sv. Pāvila katehēze atrodama 1 Kor 15.nodaļā. Citēšu fragmentu: „Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība. Ja nav mirušo augšāmcelšanās, tad mēs esam arī Dieva viltus liecinieki, jo mēs būtu liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis. Jo ja mirušie augšām neceļas, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, jo jūs vēl esat savos grēkos.” (1 Kor 15,13-17)

c)      Svētā Stehana katehēze

Diakonam Stefanam pārmata, ka viņš runā pretī svētnīcai un Likumam. Nepatiesi viņu apvainoja. Tomēr pretinieki nevarēja stāties pretī Stefana gudrībai un argumentācijai. Stehans savā runā attīsta pestīšanas vēstures notikumus un norāda, ko Dievs darīja Izraēla vēsturē, līdz kamēr nāca Jēzus. Stefans asi pārmet jūdiem, ka viņi nespēja līdz galam saprast pestīšanas jēgu un pretojās tai vēsturē. Stefans pārmet jūdiem, ka viņi liek šķēršļus Dieva darbībai. Jūdi nodeva Taisnīgo un nogalināja Viņu. Pēc šiem vārdiem jūdi nogalina Stefanu. Stehana runā ir tie paši elementi, kas Pēterim un Pāvilam. Ir  ļoti spēcīgi attīstīts bibliskais arguments, lai parādītu Jēzus augšāmcelšanos. Parāda Svētā Gara darbību jau Vecajā Derībā un arī tad, kad apliecinām savu ticību Jēzum, kurš augšāmcēlies. 

Pashālās katehēzes - liturģiskās himnas

       

Kristus "kapa" altāris Ogres katoļu draudzē
2012.gadā

Liturģiskās himnas

Tās nedaudz citādāk izsaka pashālo noslēpumu. Tās arī pieder pie Baznīcas agrīnā mantojuma un slavē Jēzu, kā Dieva pagodināto Kungu, tieši caur Augšāmcelšanos. Viena no slavenākām himnām ir apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem: „[Jēzus Kristus],kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā.” (Flp 2,6-11)

Šeit ir atrodami Jēzus divu veidu „stāvokļu” apraksti – pazemošanās un paaugstināšanās. Tas ir izteikts ar diviem grieķu valodas vārdiem, kuri apzīmē verdzības un kunga stāvokli, starp krusta un dievišķības stāvokli. Tajā ir ietverta arī patiesība, ka Jēzus, jau pirms Iemiesošanās ir Dievs, ka Viņam ir dievišķa daba. Iemiesošanās brīdī Viņš savā veidā atteicās no savas dievišķības izmantošanas un jau kā cilvēks nav „līdzvērtīģs” Dievam. Viņš atzina Dieva Tēva pārākumu, pieņēma pazemīgā un paklausīgā kalpa stāvokli, kas nozīmē, ka pieņēma ne tikai cilvēka dabu, bet arī ciešanas un Kunga Kalpa misiju. Krusta nāve bija visaugstākā Jahves kalpa kenoze (pazemināšanās, iztukšošanās). Caur nāvi un augšāmcelšanos Jēzus īstenoja atpestīšanu.

Vēl ir šāda himna: „Tas [Kristus] ir parādījies miesīgi, apliecināts garā, eņģeļi to skatījuši, tautām tas sludināts, pasaulē ticēts, godībā uzņemts.” (1 Tim 3,16) Tā ir visagrīnākā himna par Kristus intronizāciju.

Himnas un ticības formulas izteica faktu, ka Dievs viņu uzcēla no mirušajiem un proklamēja Jēzus godības slavu. 

Pashālās katehēzes - Korintiešu "Credo"

      

Lieldienu "kaps" Lielvārdes katoļu
baznīcā 2012.gadā

 Korintiešu „Credo”

„Jo vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu, ka saskaņā ar Rakstiem Kristus ir miris par mūsu grēkiem, un ka Viņš ticis apbedīts, un ka Viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit. Vēlāk Viņš parādījās vairāk kā pieci simti brāļiem kopā esot, no kuriem daudzi vēl dzīvo līdz šim, bet daži jau aizmiguši.” ( 1 Kor 15,3-6)

Šī vēstule radās 54-55.gadā pēc Kristus, Efezā, padsimt gadus pēc Pāvila konversijas, jeb pievēršanās kristietībai un 20 gadus pēc Jēzus nāves. Pāvils pats nebija šo notikumu aculiecinieks, tomēr viņš tālāknodod to, ko saņēma no agrīnās Baznīcas. Šis teksts atspoguļo ļoti agrīnu Tradīciju. Bībeles pētnieki uzskata, ka šis teksts nav paša Pāvila radīts, bet viņš savā tekstā ir ievietojis agrīnās Baznīcas liturģisko ticības apliecinājumu. Pāvils ievietoja šo tekstu vēstulē Korintiešiem, lai viņi labak saprastu augšāmcelšanos, kas viņiem, kā grieķu filozofijas pārstāvjiem bija grūti pieņemama. Tiek uzskatīts, ka šis teksts tika lietots Jeruzalemē un to lietoja kristību kandidāti – katehumēni pirms kristības pieņemšanas. Svarīgi, ka šajā tekstā tiek lietots vārds Kristus, nevis Jēzus. Kristus (gr. Hrestos) nozīmēja svaidītais, tas bija mesiānisks tituls. Jēzus, kā Mesija, caur pashālajiem notikumiem realizēja Vecās Derības mesiāniskās ilgas. Tekstā ir minēti vēsturiski fakti:

a)      Jēzus patiešām reāli nomira. Šo faktu apstiprina ne tikai bibliskie, bet arī ārpuskristīgie avoti. Svarīgi arī, ka tiek norādīts, ka Kristus nomira par mūsu grēkiem. Tas izriet no Dieva glābjošā plāna un tika jau Vecās Derības praviešu pravietots. Tā nav izdomāta interpretācija, bet izriet no Pestīšanas vēstures un Dieva glābjošā plāna.

b)      Jēzus miesas apbedīšana. Mirušais Jēzus tika apglabāts.

c)      Šajā Korintiešu Credo nav tieši minēts tukšais Jēzus kaps, tomēr šī patiesība izriet no konteksta.

Otrajā šī teksta daļā mēs lasām šādus vārdus: „augšāmcēlās” un „parādījās”. Grieķu vārds „anastasia”, kas tiek lietots kā augšāmcēlies, tiek lietots tādā gramatiskā formā, kas nozīmē procesu, kas turpinās. Tas nozīmē, ka Jēzus ir augšāmcēlies un turpina dzīvot Savā Baznīcā un tās dzīvē, tomēr citādā veidā – jau kā Augšāmcēlies. 

Jēzus par mums atdeva visu!

Pashālās katehēzes - ticības formulas

Lieldienu noformējums 2012.gadā
Salaspils katoļu baznīcā

Ir klāt Lieldienu laiks. Tādēļ apskatīsimies, kādas tad ir Bībeles liecības par Kristus augšāmcelšanos. Jāatgādina, ka šīs liecības precīzi atspoguļo pirmējās kristiešu kopienas ticību Jēzum, kurš ir augšāmcēlies. Šo kopienu ticības apliecības atspoguļo šo faktu, kā notikumu (notikuma aspekts), bet liturģiskās himnas slavē un godina Kungu (pārdabiskais aspekts).

        Ticības formulas

Visagrāko pashālo tradīciju apraksti ir atrodami apustuļa Pāvila vēstulēs un Apustuļu darbos. Pirmējā kristiešu kopiena šo augsāmcelšanās faktu, kas bija un paliek liels noslēpums, izteica dažādos veidos – ticības formulās, himnās un katehēzēs. Šeit runa ir par pārdabisku realitāti, ko ir grūti izteikt šīs zemes kategorijās, tādēļ arī pat ja tiek lietoti dažādi vārdi un termini, tie tomēr līdz galam nevar izteikt bagāto augšāmcelšanās saturu.

Apustulis Pāvils lieto īsas ticības formulas, kuras jau pirms tam lietoja pirmās kristiešu kopienas: „...Un gaidītu no debesīm Viņa Dēlu Jēzu (ko Viņš uzmodināja no miroņiem)...”(1 Tes 1,10), „...jo, ja mēs ticam, ka Jēzus nomira un ir augšāmcēlies,...(1 Tes 4,14), „ ja tu ar savu muti atzīsi Kungu Jēzu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tad būsi pestīts.” (Rom 10,9)

Šīs formulas ir raksturīgas ar vārdiem „atzīsi”, „ticēsi”, kas norāda to homoloģisko, jeb viendabīgo raksturu. Formulas norāda arī uz Jēzus nāves un augšāmcelšanās glābjošo raksturu: „Kas mūsu grēku dēļ bija nodots un mūsu attaisnošanas labad uzcēlās no miroņiem.” (Rom 4,25)

Pirmie kristieši, lai izteiktu savu ticību, lietoja īsas aklamācijas, jeb uzsaukumus: „Jēzus ir Kungs!” (Rom 10.9; 1 Kor 12,3), vai „Jēzus Kristus ir Kungs!” (Flp 2,11). Tituls – Kungs, grieķu „Kyrios” ir pēcpashāla rakstura. Jēzus pēc augšāmcelšanās ir debesu un zemes Kungs. Tieši šādu interpretāciju piedāvā arī sv. Pēteris savā pashālajā katehēzē, ko viņš sludināja Jeruzalemē Vasarsvētku dienā: „ Tāpēc lai viss Izraēļa nams visnoteiktāk zina, ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, ko jūs sitāt krustā.” (Apd 2,36)

Daži no pirmo gadsimtu kristietības ienaidniekiem uzskatīja, ka Jēzus nebija pa īstam nomiris, tikai aizmidzis. Lai kliedētu šādas šaubas apustulis Pāvils uzsver, ka „... Kristus, no miroņiem uzcēlies, vairs nemirst, nāve pār Viņu vairs nevaldīs.” (Rom 6,9) Jēzus augšāmcelšanās ir arī pamats un cerība mums visiem, kas ceram uz miesas augšāmcelšanos. 

Kalpošanas plāns Kristus Augšāmcelšanās svētkos

Lieldienu vigīlijas dievkalpojums 2014.gadā, Skrīveros

Pūpolsvētdiena, 29.marts

11.00 - sv. Mise Pļaviņās
15.00 - sv. Mise Jaunkalsnavā
18.00 - sv. Mise Ērgļos

Lielā Ceturtdiena - 2.aprīlis

9.00 Hrizmas sv. Mise Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, kopā ar arhibīskapu un garīdzniekiem
18.00 - Kunga Jēzus Pēdējo vakariņu sv. Mise Pļaviņās

Lielā Piektdiena - 3.aprīlis

11.00 - Kunga Jēzus Ciešanu dievkalpojums Ērgļos
15.00 - Kunga Jēzus Ciešanu dievkalpojums Pļaviņās

Lielā Sestdiena - 4.aprīlis

15.00 - Kunga Jēzus augšāmcelšanās vigīlijas sv. Mise, uguns, ūdens, maltītes svētīšana Jaunkalsnavā
17.00 - Kunga Jēzus augšāmcelšanās vigīlijas sv. Mise, uguns, ūdens, maltītes svētīšana Ērgļos
21.00 - Kunga Jēzus augšāmcelšanās vigīlijas sv. Mise, uguns, ūdens, maltītes svētīšana Pļaviņās

Kunga Jēzus augšāmcelšanās svētdiena - Lieldienas - 5.aprīlis

11.00 - sv. Mise Pļaviņās
18.00 - sv. Mise Ērgļos

Visus dievkalpojumus celebrēs pr. Ilmārs Tolstovs. Pirms katra dievkalpojuma būs iespēja saņemt grēksūdzes, jeb izlīgšanas sakramentu. 

"Gender" ideoloģija Eiropas Padomes dokumentos

Studiju ietvaros, jāanalizē Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas pieņemta Stambulā, 2011. gada 11. maijs. Polijā šobrīd notiek asas diskusijas par šo Konvenciju, tādēļ došu savu komentāru.

Pati par sevi šī Konvencija ir svarīga, vajadzīga un nekādā ziņā nevēlos teikt, ka es vai Baznīca atbalstītu vardarbību pret sievietēm. Jēzus Kristus, ar savu piemēru un mācību bija sava laika revolucionārs, jo sarunājās ar sievietēm, cienīja viņas. Tieši sievietes bija Lieldienu  notikumu liecinieces. Tajā laikā tas bija skandāls. Tieši kristietības ietekmē Eiropā pakāpeniski pieauga cieņa pret sievietēm, arī Dievmātes Marijas godināšana šo izpratn veicināja. Tomēr šajā konvencijā ir dažas lietas, kas man liek būt uzmanīgam:

a) Dzimuma definīcija

"Ar terminu „dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem." (3 c) Tātad konvencija dzimumu definē nevis tādu, kāds viņš ir bioloģiski, bet tikai kā lomu, ko cilvēkam dāvā sabiedrība.

b) Dzimumu "lomas", kā steriotipi

"Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem." (12,1) Tātad dalībvalstīm ir jāstrādā pie tādām sociālām izmaiņām, kas izskaudīs ieīkstējušos "paradumus un tradīcijas", ko sludina tādas "arhaiskas un vecmodīgas organizācijas", kā Baznīca un citas. Šeit bīstamā vieta ir sieviešu un vīriešu lomas (gender).

c) Dzimumu "lomu" izglītošana

"Konvencijas dalībvalstis attiecīgos gadījumus veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim." (14,1) Šeit atkal uzsvars uz dzimumu "lomām", kas ir kā stereotipi. Tātad, tas, ka es esmu vīrietis ir mans stereotips, nevis bioloģiskais dzimums. Šī konvencija uzskata, ka ja, piemēram, pie manis uz Baznīcu atnāk sieviete, kas saka ka viņa bioloģiski ir sieviete, bet kā savu dzimuma "lomu" jūt kā vīrietis. un viņa vēlas Baznīcā laulāties ar kādu sievieti, kura gan bioloģiski gan "lomas" ziņā "jūtas" kā sieviete. Ja es šīm divām sievietēm atsaka laulības, es skaitos pārkāpis šo konvenciju un diskriminējis sievieti.

Noslēgumā vēlos teikt, ka šī konvencija ir svarīga, īpaši vēlos uzsvērt tās 17 un 29.pantu par pornogrāfisko materiālu ierobežošanu un sievietes informēšanu par aborta sekām. Tomēr, kā redzam patiesība tiek jaukta ar meliem. Būsim modri.

Eiropas Konvencija par abortiem

Studiju ietvaros man ir jāiepazīstas ar Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas pieņemta Stambulā, 2011. gada 11. maijā. Šo Konvenciju ratificējot Polijas Parlamentā, no Katoļu Baznīcas puses izskanēja iebildumi un piesardzība, sakarā ar "gender" ideoloģijas popularizēšanu. Tomēr mani piesaistīja tieši 39.pants:

39. pants. Piespiedu aborts un piespiedu sterilizācija

Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmām tiek atzītas šādas tīši veiktas darbības: 

a) aborta izdarīšana sievietei, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana;
b) tādas ķirurģiskas iejaukšanās izdarīšana, kuras mērķis vai sekas ir sievietes dabisko reproduktīvo spēju pārtraukšana, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana vai viņa neizprot šo procedūru. (No: http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/bernu_tiesibas/ep_konvencija1.pdf)

Pēdējā laikā tika izteikti pārmetumi Latvijas Republikas Seaimas deputātiem, kuri vēlējās Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā iestrādāt normas, kas pagarinātu laiku, kurā sieviete var pieņemt vai nepieņemt apzinātu lēmumu nogalināt vēl nedzimušu bērnu, jo bieži vien sieviete ir atstāta viena, vīrs vai "partneris" viņu ir atstājis vienu, pārējie ģimenes locekļi, arī sabiedrība no viņas ir novērsušies un šajā bezizejā viņa dodas veikt šādu darbību, kas bieži vien ir bez pietiekamas apziņas. Manuprāt, šie deputāti vēlas Latvijas likumdošanā iestrādāt tās normas, kuras paredz šī Eiropas Padomes Konvencija. 

Garīgi adoptēt nedzimušo var ikviens

Tuvojas 25. marts, Kunga Pasludināšanas svētki, kad ik gadu visā pasaulē tiek salikti garīgas adopcijas solījumi. Daudzie ticīgie Latvijā jau ne tikai dzirdēja vai lasīja par šo akciju, bet arī paši ir garīgi adoptējuši nedzimušos.
Tomēr nedaudz atgādināsim garīgas adopcijas vēsturi.

Ideja radās pēc Fatimas parādībām, bet 1987. gada tā tika realizēta Polijā, sākumā paulīniešu Svētā Gara baznīcā Varšavā, tad Čenstohovā un izplatijās pa visu pasauli. Kustības dalībniece Diāna atcerās, ka pirmo reizi uzzināja par adopciju, kad būdama Polijā vietējā televīzijā ieraudzīja tiešraidi no Čenstohovas. Viņu pārsteidza ar tautu piepildīta bazilika un, pateicoties televīzijas nodrošinātai translācijai, iespēja jebkurā valsts nostūrī kopā ar ticīgiem Jasna Gurā salikt garīgas adopcijas solījumus.
Kad Latvijā pēc studijām un priesteru svētībām atgriezās pauliniešu mūki t. Jānis un t. Juris, kustībā “Par dzīvību!” viņi ierosināja  iesākt šo skaisto tradīciju. Tā kopš 2001.gada septembra Skaistkalnes Dievmātes – Ģimeņu Aizbildnes svētvieta kļuva par pirmo vietu Latvijā, kur varēja svinīgi salikt solījumus. Bet pateicoties Aglonas bazilikas garīdznieku atbalstam kopš 2003. gada nedzimušo garīga adopcija notiek arī Aglonā, Dievmātes Debesīs Uzņemšanas svētkos.

Visus šos gadus kustībnieki ciešā sadarbība ar tēviem-pauliniešiem veic solītāju uzskaiti, reģistrējot katru saņemtu anketu. Vairākās draudzēs garīgas adopcijas solījumu salikšana notiek ik gadu. Ja arī jūs gribat ieviest šo tradīciju savā draudzē, jums nav obligāti aicināt kādu no kustības pārstavjiem. Sarunājiet ar draudzes ganu par šo iespēju, izlasiet mūsu mājas lapā biežāk uzdotos jautājumus, izdrukajiet veidlapu arsolījumu salikšanas kārtību (izlasiet un atstājiet sev vienu eksemplāru, bet otru iedodiet priesterim, palūdziet lai viņš arī izlasa visu pirms Mises).Solītāja veidlapu izdrukājiet vai sakopejiet (vai nu varat tās paņemt kustības birojā) un Svētas Mises laikā 25. martā (vai svētdiena pirms vai pēc ši datuma, vai nu jebkuros citos Dievmātes svētkos) pēc sprediķa aiciniet draudzes ticīgos jums pievienoties.

Ja svīnīgus solījums salikt nav iespējams varat darīt to privāti:
Nolasiet solījuma tekstu (vislabāk krusta vai svētbildes priekšā) un, sākot no šī brīža, deviņus mēnešus lūgties vienu brīvprātīgi izvēlēto Rožukroņa noslēpumu kā arī lūgšanu bērna un viņa vecāku nodomā. Lai atcerētos, labi ir pierakstīt datumu, kad ir dots solījums un esat sācis lūgties, un laiku, kad beidzas solījuma dotais termiņš.
Bet ja rodas kādi jautājumi rakstiet uz mūsu e-pastu.

Šeit var lejupielādēt Garīgas Adopcijas salikšanas kartība un Garīgas adopcijas solījums

No www.prolife.lv

Dievam - jā, Baznīcai - nē!

"Patiesi, patiesi, es jums saku: kas uzņem to, ko es sūtīšu, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas uzņem manu Sūtītāju." Jņ 13,20

Šodien, adorācijas laikā radās pārdomas, par svētkiem, kas strauji tuvojas - Kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Pēdejos gadsimtos strauji izplatījās uzskats, kurš mācīja ka Jēzus, savas dzīves laikā sludināja tīru un ētisku mācību par Dieva Valstību, un tad Viņa sekotāji pēc augšamcelšanās Jēzus "tīro" vēsti it kā sabojāja, hellenizēja un līdz ar to, pēc tam dzima institucionālā Baznīca ar savu hierarhiju, rituāliem, reliģiju, tradīciju un liturģiju. Līdz ar to, radās vesela grupa cilvēku kuri teica: "Dievam es ticu, Jēzu pieņemu, bet Baznīcai neticu un nepieņemu tās mācību." Šajās pārdomās sīkāk neanalizēšu šo problēmu, jo daudzi Bībeles pētnieki ir nonākuši pie pārliecības, ka tas ko Jēzus sludināja un mācīja, negrozītā veidā tika rakstiski fiksēts Bībelē un nerakstīti ir nonācis līdz mums dzīvās Tradīcijas veidā. Un pat ja Bībeles autori, Svētā Gara iedvesmā ir veikuši Jēzus vārdu un darbu pēcpashālo interpretāciju, tā nav bijusi Jēzus vārdu sagrozīšana, bet gan teoloģiski interpretēta un Svētā Gara virzīta darbība, lai mēs saņemtu mūsu pestīšanai nepieciešamo Labo Vēsti.

Tomēr es sāku domāt, ar kādu iekšējo nostāju mēs katru gadu izdzīvojam Lieldienu svētkus? Jo katru gadu, jau sākot ar Pūpolsvētdienu, tad Lielo Ceturtdienu, Piektdienu, Sestdienu un Lieldienu svētkiem Baznīcas liturģijā ir atrodami bagāti simboli, zīmes, liturģiskie teksti, mūzika (arī klusums). Baznīcās tiek izbūvēta speciāla instalācija - Kristus kaps. Pa pilsētu ielām virzās ekumēniskie krusta ceļi ar improvizētam Jēzus ciešanu apcerēm. Kā mēs tam visam līdzdarbojamies? Vai mēs tikai kā kāda teātra skatītāji uz to visu noraugāmies, sakot - nu Dievam es ticu, formāli esmu katolis, formāli esmu iekļauts Katoļu Baznīcā, bet uz to visu es noskatos no ārpuses. Galvenais - paņemt svētīto ūdeni, olas, maltīti, u.t.t. Tomēr Dievs mūs aicina pieņemt ne tikai Jēzu, bet arī tos, kurus Viņš ir sūtījis (Jņ 13,20). Liturģija Baznīcā nav domāta tikai garīdzniekiem un sevišķi pietuvinātiem draudzes locekļiem. Vai es izbrīvēšu šajās Lieldienās laiku, lai kādu nakti pavadītu pie Kristus kapa? Vai es atradīšu laiku piedalīties visos Lielās nedēļas dievkalpojumos? Padomāsim par to.