Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu
svētceļniekiem uz Aglonu.
Mūžīgais upuris (8,1-9,28)
8,2 – Vārds tapa miesa un
mājoja mūsu vidū. Burtiski – uzcēla telti mūsu vidū. Kungs ir tas, kurš mājo
mūsu vidū.
8,3- Vecās Derības upurēšanas
laiks ir pagājis.
8,7 – līdzīgi kā Rom 7,11-24
8,8-13 – citāts no Jeremijas
31,31-34. 10. pants – Izraēla nams – tā ir kristiešu kopiena. „Es būšu viņiem
Dievs un viņi būs mana tauta” – Vecajā Derībā lietota formula, kura apzīmēja Derības
noslēgšanu starp cilvēkiem un Dievu. Tomēr Jaunā Derība tiek slēgta cilvēku
sirdīs un tai ir individuāls un personisks raksturs.
9,1-5 – autors apraksta Mozus
svētnīcu.
9,7 – tiek pieminētas asinis,
par kurām būs plašāks komentārs 10.nodaļā. Asinis Vecajā Derībā simbolizēja dzīvību
un dvēseli cilvēkā. 3 Mozus 17,11.14. Asinis tika uzskatīta par dievišķu elementu cilvēkā. Upurējot asinis,
tika upurēta paša cilvēka vai dzīvnieka „dzīvība”, jeb „dvēsele” un nodibināta
saikne starp Dievu/dievību un cilvēku vai kopienu. Vecajā Derībā asins upuris
bija grēku piedošanas un šķīstīšanās zīme.
9,8-9 – šī upurēšana bija kā
prototips tam, ko Kristus paveica pie krusta, līdzīgi kā 1 Kor 10,2 – sarkanā
jūra un iegremdēšanās Kristū. Caur Vecās Derības kultu cilvēks var tikai
pietuvoties debesīm, bet ne tajās pilnībā ieiet.
9,11-14 – augstākā un pilnīgākā
telts – Viņa nāve un augšāmcelšanās. Caur savu krusta nāvi. Ne rokām darināto –
Kristus atpestīšanas darbs, kurš dod mums pestīšanu nav cilvēku roku darbs.
9,15 – Jēzus patiesi ir Jaunās
Derīas vidutājs, visu mūsu grēku izpircējs.
9,16-17 – autors lieto
juridisku valodu, pielīdzinot Veco Derību testamentam, kuru mums ir atstājis
Dievs un kuru, pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās Dievs mums ir dāvajis kā
mantiniekiem. Jēzus, mūžīgais Dēls, kurš kopā ar Tēvu ir iedibinājis Jauno Derību
ir vienlaicīgi gan testamenta rakstītājs, gan izpildītājs, caur savu nāvi.
9,18- Jaunai Derībai ir līdzība
ar Veco Derību, tikai Jaunajā Derībā Dievs to apzīmogo ar Sava Vienpiedzimušā
Dēla upuri.
9,19-20 – Autors mēgina
aprakstīt Vecās Derības upuri, caur kuru tika noslēgta Vecā Derība, tikai šis
apraksts atšķiras no apraksta 2 Mozus gramatā. Grāmata prezentē pašu Dievu,
līdzīgi kā Islāmā Korāns ir svētās Grāmatas, kura atrodas Allāha priekšā,
atspoguļojums. 20 pants līdzinās vārdiem, ko Jēzus saka iedibinot Euharistiju –
Mt 16, 28...
9,22 – bez asins izliešanas nav
piedošanas.
9,24 – Jēzus iegāja debesīs,
nevis svētnīcā, kas bija šo debesu attēls šeit uz zemes. Līdzīgi arī Baznīcā,
pieņemot sakramentus un ejot uz draudzi mums jāsaprot, ka paši sakramenti,
draudze, garīdznieks nav mērķis, bet ir tikai līdzekļi, attēli tam, ko mēs
patiesi saņemsim debesīs.
9,25-26 – Ja Jēzus upurim
nebūtu vienreizēja un definitīva rakstura, tam vajadzētu bieži, ik gadus, kā
augstajam priesterim upurēt par tautas grēkiem. Bet tagad, Jēzus, vienreiz
upurēdams sevi, reizi par visām reizēm ir miris un augšāmcēlies, lai mums
dāvātu grēku piedošanu.
9,28 – parūzija, jeb Jēzus
otrreizējās atnākšanas gaidas pastarajā dienā.