Jau kādu ilgāku laiku mani ļoti uzrunā 53 pants, kurš vecajā Bībeles tulkojumā skan šādi:
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida mācības dziesma uz stabulēm.
2 Ģeķis saka savā sirdī: "Dieva nav!" Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara.
3 Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu.
4 Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nav, kas labu dara, nav it neviena.
5 Vai tad to nesaprot ļauna darītāji, kas saēd manu tautu? Viņi ēd gan Dieva maizi, bet Dievu viņi nepiesauc.
6 Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs viņus bija atmetis.
7 Ak, kaut jel nāktu no Ciānas Israēlam glābiņš! Kad Tas Kungs grozīs Savas tautas likteni, tad līksmosies Jēkabs, priecāsies Israēls!
Poļu un citos tulkojumos šis psalms sākas apmēram tā: Muļķis saka savā sirdī: "Dieva nav!" Šis psalms nav paredzēts, lai apsūdzētu un nonievātu tos, kas vēl nav satikuši Dievu, jo daudz ir tādu, kuri Viņu vēl nepazīst, bet ir ceļā, atrodas nopietnos Dieva meklējumos. Tomēr Dievs vēro savus bērnus ar mīlestību un šajā psalmā tie, kas meklē Dievu tiek vērtēti kā gudrie. Psalms noslēdzas ar brīnišķīgu lūgumu, saucienu - kaut nāktu no Sionas Izraēlim glābiņš! Mēs zinām, ka šis glābiņš ir nācis no Jēzus Kristus! Amen.
Gribu komentēt priestera Ilmāra tvītu "Izlasot LU teol.fakultātes dekāna, mācītāja Ralfa Kokina interviju, ir skaidrs, ka no šīs fakultātes nosaukuma vairs nekas pāri nav palicis".
AtbildētDzēstAizvien biežāk pieķeru sevi netīksmē, vērojot Katoļu Baznīcas ganu (gan Latvijā, gan ārzemēs) sirsnīgās attiecības ar "šķirtajiem brāļiem" - protestantiem.
Esmu ilgstoši iedziļinājies Baznīcas vēstures jautājumos un man pavisam nav saprotami tāda veida izteicieni, kā, piemēram, t.s. Reformācijas gadījumā "vaina bija abās pusēs". Katoļu Baznīcā nekad nav trūcis smagu grēcinieku, vāju priekšstāvju, farizeju u. tml. Tomēr tas Luteram nedeva ne mazākās tiesības "sašķelt" Jēzus Kristus dibināto institūciju, izraisot neskaitāmas individuālas un kolektīvas traģēdijas. Vārdu "sašķelt" lieku pēdiņās, jo Baznīcu sašķelt nav iespējams, pateicoties tam, ka Kristus dibinātā Baznīca ir "viena un vienīgā" (de fide).
Manu augstāk minēto nepatiku varu pamatot ar acīmredzamo faktu, ka pēc 2. VK protestantiem pasniegtā roka pēc būtības ir palikusi karājoties gaisā. Praktiski neviena (ar retiem izņēmumiem) no protestantu t. s. baznīcām ne tikai nav izdarījušas tuvināšanos katoļiem savā mācībā (piem., pieņemot mums tik svarīgo Marijas godināšanu), bet gan ir, pilnīgi pretēji - pēdējos 50 gados paātrinātā tempā turpinājušas pirms 500 gadiem iesākto kristietības degradēšanu un primitivizāciju.
Protestantisms ir galvenais atbildīgais par to, ka mūsdienu pasaule ir pārvērsta par materiāli un garīgi saārdītu atkritumu kaudzi. Tas ir noticis, jo sola fide protestantus pēc acīmredzamas loģikas atbrīvo no gandrīz jebkādu morāles normu ievērošanas, par vienīgo "normu" padarot savu materiālo labklājību un ķermeņa labsajūtu.
Protestantu "teoloģijas" ir tik lielā mērā uz smiltīm būvētas, ka mans vienīgais izskaidrojums, kādēļ saprātīgi cilvēki pieņem šos iracionālos pekstiņus, ir prasta nevēlēšanās paklausīt Katoļu Baznīcas mācībai.
Vislielākā traģēdija ir tā, ka šajā protestantu samaitātajā pasaulē mēs, katoļi, esam spiesti pielāgoties un dziedāt pēc viņu stabules. Piemēram, "mēs visi esam grēcinieki un morāles normas ievērot nespējam", "ticība ir paļaušanās uz Dievu", "kristieša dzīves pamats - individuālas attiecības ar Dievu". Nekur Credo nav minētas nekādas attiecības un jebkurš dvēseļu gans labi zina, ka ar šādiem subjektīviem psiholoģiskiem jēdzieniem var aptvert da jebko.
To visu rakstu ne jau augstprātībā, bet gan ar skumju pārdomu sagrauztu sirdi.
Ar cieņu!
Jānis