Pats riebīgākais - šis "mākslinieks" esot katolis. Kristietībai labākos laikos bija skaidri zināms, kurš pieder un kurš nepieder Baznīcai. Pijs XII savā enciklikā „Mystici Corporis“ precīzi definē: "Par Baznīcas locekļiem var uzskatīt vienīgi tos, kuri ir atdzimuši no augšienes (kristīti), apliecina patieso ticību un sev par postu nav atdalījušies no Kristus Miesas, ne arī smagu pārkāpumu dēļ ir likumīgās Baznīcas vadības izslēgti".
Tikai jautājums, pēc Vatikāna II koncila - kas ir Baznīca? Vai ar institucionālu piederību Baznīcai caur sakramentālajiem ritiem pietiek, lai būtu ar katolisku domāšanu. Esmu saticis nekatoli, kurš pēc savas rīcības un katoliskās uztveres ir daudz katoliskās, nekā tas, kurš formāli ir "visu izdarījis"un pieder Baznīcai pēc "miesas", bet sirdī un rīcībā ir pilnīgi pretējs.
"Vecā" Baznīca nebūt legālistiski neuzskatīja, ka faktiski (actu) ārpus Baznīcas esošs cilvēks viennozīmīgi tiek pazudināts. Saskaņā ar Pija 9.-tā mācību, nezināšanas dēļ nepārvarama neticība cilvēkam netiek pieskaitīta par vainu. Tādējādi saglabājas iespēja, ka cilvēks var tikt pestīts, juridiski nepiederot pie Baznīcas. Arī Baznīcas Tēvi labi zināja, ka ir "svēti pagāni" (šis apstāklis ļoti nepatīk protestantu fundamentālistiem). Kas attiecas uz piederību Baznīcai tikai "pēc miesas", tad ābeces patiesība ir fakts, ka šāda piederība nekādā gadījumā negarantē pestīšanu (Jēzus vārdi - "Ne katrs, kas saka 'Kungs, Kungs, ieies Debesīs"). Baznīca, atšķirībā no ķeceriem, vienmēr kategoriski noraidījusi mācību, ka pie tās pieder tikai tīrie un svētie. Tomēr, maigi izsakoties, ir nenopietni uzskatīt par katoļTICĪGU cilvēku, kurš tic, kam grib un dara, ko grib. Tāds uzskats būtu pilnīga Baznīcas demontāža, ko 2, Vatikāna koncila tēvi absolūti viennozīmīgi negribēja.
"Neredzamā Baznīca" nāk no protestantu leksikas. Pretrunā ar veselo saprātu būtu, ja ticības patiesības, ko Baznīca pagātnē allaž atzinusi par pareizām, mūsdienās pēkšņi izrādītos maldīgas (un otrādi).
Pats riebīgākais - šis "mākslinieks" esot katolis.
AtbildētDzēstKristietībai labākos laikos bija skaidri zināms, kurš pieder un kurš nepieder Baznīcai. Pijs XII savā enciklikā „Mystici Corporis“ precīzi definē: "Par Baznīcas locekļiem var uzskatīt vienīgi tos, kuri ir atdzimuši no augšienes (kristīti), apliecina patieso ticību un sev par postu nav atdalījušies no Kristus Miesas, ne arī smagu pārkāpumu dēļ ir likumīgās Baznīcas vadības izslēgti".
Tikai jautājums, pēc Vatikāna II koncila - kas ir Baznīca? Vai ar institucionālu piederību Baznīcai caur sakramentālajiem ritiem pietiek, lai būtu ar katolisku domāšanu. Esmu saticis nekatoli, kurš pēc savas rīcības un katoliskās uztveres ir daudz katoliskās, nekā tas, kurš formāli ir "visu izdarījis"un pieder Baznīcai pēc "miesas", bet sirdī un rīcībā ir pilnīgi pretējs.
AtbildētDzēst"Vecā" Baznīca nebūt legālistiski neuzskatīja, ka faktiski (actu) ārpus Baznīcas esošs cilvēks viennozīmīgi tiek pazudināts. Saskaņā ar Pija 9.-tā mācību, nezināšanas dēļ nepārvarama neticība cilvēkam netiek pieskaitīta par vainu. Tādējādi saglabājas iespēja, ka cilvēks var tikt pestīts, juridiski nepiederot pie Baznīcas. Arī Baznīcas Tēvi labi zināja, ka ir "svēti pagāni" (šis apstāklis ļoti nepatīk protestantu fundamentālistiem). Kas attiecas uz piederību Baznīcai tikai "pēc miesas", tad ābeces patiesība ir fakts, ka šāda piederība nekādā gadījumā negarantē pestīšanu (Jēzus vārdi - "Ne katrs, kas saka 'Kungs, Kungs, ieies Debesīs").
AtbildētDzēstBaznīca, atšķirībā no ķeceriem, vienmēr kategoriski noraidījusi mācību, ka pie tās pieder tikai tīrie un svētie. Tomēr, maigi izsakoties, ir nenopietni uzskatīt par katoļTICĪGU cilvēku, kurš tic, kam grib un dara, ko grib. Tāds uzskats būtu pilnīga Baznīcas demontāža, ko 2, Vatikāna koncila tēvi absolūti viennozīmīgi negribēja.
"Neredzamā Baznīca" nāk no protestantu leksikas. Pretrunā ar veselo saprātu būtu, ja ticības patiesības, ko Baznīca pagātnē allaž atzinusi par pareizām, mūsdienās pēkšņi izrādītos maldīgas (un otrādi).
AtbildētDzēst