ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 15, 1-3.11-32)
Bet muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai Viņu dzirdētu.
2. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem.
3. Un Viņš teica tiem šo līdzību, sacīdams:
Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem.
13. Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu.
14. Un pēc tam, kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads; un arī viņš sāka ciest trūkumu.
15. Un viņš aizgāja un salīga pie kāda tās zemes pilsoņa; un tas aizsūtīja viņu savā saimniecībā ganīt cūkas.
16. Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva.
17. Bet viņš, iedziļinājies sevī, sacīja: Cik daudz algādžu mana tēva namā, kam maizes pārpilnība, bet es mirstu badā!
18. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.
19. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!
20. Un cēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva tā žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to.
21. Un dēls sacīja viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22. Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām,
23. Un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies,
24. Jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs; kas bija zudis, ir atkal atrasts! Un viņi sāka dzīrot.
25. Bet viņa vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, tas dzirdēja mūziku un līksmību.
26. Un viņš, pasaucis vienu no kalpiem, jautāja, kas tas ir.
27. Tas viņam sacīja: Tavs brālis pārnāca, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, jo viņš to sagaidījis veselu.
28. Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs iznāca un sāka to lūgt.
29. Un viņš atbildēja un sacīja savam tēvam: Lūk, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad tavu pavēli nepārkāpu, bet tu man nekad nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu;
30. Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu.
31. Tad viņš tam sacīja: Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs;
32. Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts.
2. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem.
3. Un Viņš teica tiem šo līdzību, sacīdams:
Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: Tēvs, dod man pienācīgo mantas daļu! Un viņš sadalīja mantu starp tiem.
13. Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu.
14. Un pēc tam, kad viņš visu bija notērējis, tai zemē izcēlās liels bads; un arī viņš sāka ciest trūkumu.
15. Un viņš aizgāja un salīga pie kāda tās zemes pilsoņa; un tas aizsūtīja viņu savā saimniecībā ganīt cūkas.
16. Un viņš gribēja piepildīt savu vēderu sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens tam tās nedeva.
17. Bet viņš, iedziļinājies sevī, sacīja: Cik daudz algādžu mana tēva namā, kam maizes pārpilnība, bet es mirstu badā!
18. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.
19. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!
20. Un cēlies viņš gāja pie sava tēva. Bet, tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva tā žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to.
21. Un dēls sacīja viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi; es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22. Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām,
23. Un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies,
24. Jo šis mans dēls, kas bija miris, ir atkal dzīvs; kas bija zudis, ir atkal atrasts! Un viņi sāka dzīrot.
25. Bet viņa vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, tas dzirdēja mūziku un līksmību.
26. Un viņš, pasaucis vienu no kalpiem, jautāja, kas tas ir.
27. Tas viņam sacīja: Tavs brālis pārnāca, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, jo viņš to sagaidījis veselu.
28. Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad viņa tēvs iznāca un sāka to lūgt.
29. Un viņš atbildēja un sacīja savam tēvam: Lūk, tik daudz gadus es tev kalpoju un nekad tavu pavēli nepārkāpu, bet tu man nekad nedevi pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem sarīkotu mielastu;
30. Bet kad šis tavs dēls, kas savu mantu izšķiedis ar netiklēm, pārnāca, tu nokāvi viņam nobarotu teļu.
31. Tad viņš tam sacīja: Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs;
32. Bet sarīkot mielastu un priecāties vajadzēja, jo šis tavs brālis, kas bija miris, ir dzīvs; un kas bija pazudis, ir atrasts.
Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie Vatikāna Radio
klausītāji!
Tikko visā pasaulē noslēdzās
pāvesta Franciska rosinātā 24 stundu lūgšanu diennakts, kurā īpašā veidā
ikviens tika aicināts no jauna atklāt
Žēlsirdīgā Dieva attēlu, īpaši Izlīgšanas, jeb grēksūdzes sakramentā. Es pats
šo svētīgo laiku pavadīju Latvijas garīgajā sirdī – Aglonā, kur kopā ar
jauniešiem, kas kalpo slimniekiem dažādās Latvijas slimnīcās, pārdomājām par
to, kā izprast, pieņemt ciešanas un kā palīdzēt tiem, kuri cieš netaisnīgi. Diemžēl
daudziem cilvēkiem, īpaši tiem kuri cieš, ir grūti pieņemt Dievu, kurš mīl un
kurš ir žēlsirdīgs. Šiem cilvēkiem, balstoties uz viņu dzīves notikumiem,
šķiet, ka Dievs viņiem nav palīdzējis un ir novērsies no tiem. Tieši tādēļ
Jēzus Lūkas evaņģēlijā atklāj patieso Dieva attēlu, kurš īstenībā ir viņš pats.
Dzirdētā līdzība no Lūkas
evaņģēlija ir viena no vissvarīgākajām un populārākajām Jēzus teiktajām
līdzībām, kas kristīgajā vidē ir daudzreiz skaidrota un komentēta. Kā uzsvēra
pāvests Benedikts XVI 2010.gada 16.martā, pirms lūgšanas “Kunga eņģelis”, tad
pēc šīs Jēzus izteiktās līdzības, Dieva Tēva attēls uz visiem laikiem pasaulei
ir atklājies kā Žēlsirdīgā Tēva attēls. Neviens vairs nevar teikt, ka es nezinu
kāds ir Dievs. Dievs sevi ir atklājis Jēzū Kristū, kurš ar savu dzīvi, nāvi un
augšāmcelšanos ir īstenojis Tēva misiju – steigties pie sava pazudušā Dēla, lai
viņu glābtu.
Noteikti esam dzirdējuši daudz
un dažādus komentārus šai līdzībai, tomēr mani visvairāk uzrunā tieši šajā
līdzībā atklātā Tēva attieksme. Ja Tēvam būtu nepareizi izprasta mīlestība, kā
vēlme izdabāt dēlam, kurš ir iegrimis grēkos, problēmās, vai varbūt atkarībās,
viņš pats steigtos pie dēla un piedāvātu viņam savu palīdzību. Tad tā būtu
līdzatkarības pazīme, kas vēl vairāk veicinātu pazudušā dēla grimšanu un
pazušanu. Tomēr Tēvs pacietīgi gaida. Varbūt viņa sirds asiņo, varbūt tas
sagādā viņam neizsakāmas ciešanas. Tomēr tēvs mīl bet gaida. Mīl, bet neizdabā.
Arī tā ir Tēva želsirdība, kad viņš gaida dēla atgriešanos. Jo ja tēvs pirmais
skrietu pie sava dēla, tā būtu izdabāšana grēkam un ļaunumam. Bet Dievs ir gan
žēlsirdīģs, gan arī taisnīgs un dažreiz mūsu dzīvēs pedagoģiski pieļauj
situācijas, kurās mēs piedzīvojam ļaunumu, ciešanas un beigu beigās nāvi.
Pāvests Francisks, 2.marta audiencē, runājot par Dieva žēlsirdību, atsaucās uz
ģimenes tēvu, kurš mīl savu bērnus, viņiem palīdz, rūpējas un piedod viņiem.
Turklāt, tēvs savus bērnus arī pamāca un norāda uz viņu kļūdām, tādā veidā
palīdzot tiem augt labajā.”
Tikai tad, kad ceļamies no
saviem grēka dubļiem un steidzamies pie piedodošā un žēlsirdības pilnā tēva,
varam saņemt dziedināšanu un atbrīvošanu. Tikai mums ir jāsper šis solis, jo
Dievs savu soli jau ir spēris uz krusta un augšāmceļoties. Tagad ir mūsu kārta,
tagad ir mūsu žēlastības laiks. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs, tā ir mūsu
izvēle un nepieciešamība. Darīsim to!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru