priestera Ilmāra Tolstova blogs

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 41.nodarbība (1949-2029)

Sākam studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=uwalltz&n=katehisms-41.MP3

Latviski iznāk pāvesta Franciska pamudinājums "Evangelii gaudium"

Jau piektdien iznāks pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums “Evangelii Gaudium” (Evaņģēlija prieks). Grāmatas atvēršanas svētki notiks zinātniskās konferences „Jezuītu kultūrvēsturiskais mantojums Latvijā” ietvaros.
Visi mīļi aicināti! Piektdien, 7. novembrī, pulksten 18 LU bibliotēkas telpās Kalpaka bulvārī 4.
Grāmata būs nopērkama par īpašu cenu (3 eiro).
Pēc oficiālās daļas saviesīgas sarunas un prieks – noteikti arī Evaņģēlija prieks – pie kafijas tases.

Jautājumu konkurss - piedošana, seksualitāte, objektīva patiesība, joga, Jūdas Iskariots, laulība

Par piedošanu tuvākajam. Kardināls Vaivods savā grāmatā raksta, ka ja tavs ienaidnieks tev saka labrīt, un tu neatbildi viņam uz to, tātad tu neesi piedevis tam- tas ir grēks.

Bet piekritīsiet, ir tādi indivīdi, kuri zin, ka cilvēks ir kristietis, ka tam ir jāpiedod, un turpina ar smaidu sejā darīt pārestības- izmantojot situāciju. Var tam izskaidrot savu nostāju, bet tam vienalga.

Labi, kristietis piedos, bet tādēļ, ka otrs turpina tālāk taisīt skādi, tas kristietim paliek neinteresants, nav nekā kopīga, nav interesantas sarunas ar viņu. Vai tad tas ir arī grēks? Piedot viņam, bet neattaisnot viņa rīcību.

Piedošanas jautājums nav vienkāršs, tomēr Jēzus Bībelē dod skaidras norādes. Necitēšu šeit atsauces, jo to ir ļoti daudz. Kalna sprediķī Jēzus aicina izlīgt ar brāli, pirms doties pie altāra; pagriezt otru vaigu; lai saule nenoriet pār mūsu dusmām, u.t.t. Tomēr piedošana nenozīmē, ka mēs toloerējam ļaunumu un ļaujam tam izplatīties. Mēs cenšamies ļaunumu apturēt, izlabot un palīdzēt ļaundarim mainīt savu viedokli. Tas nozīmē, ka mums ir tiesības cīnīties pretī ļaunumam, mēģināt to apturēt, bet to darām nevis ar ļauniem, bet labiem līdzekļiem. Mēs pret ļaunumu nedrīkstam doties ar ļaunumu, un drīkstam veikt pretdarbības ļaunumam, adekvātas tam, lai ļaunumu nepalielinātu. Un arī neturēt naidu un aizvainojumu uz to, kurš mums ir darījis pāri. Mums ir tiesības lūgt, lai pāridarītājs mums lūdz piedošanu un izlīdzina pāridarījumu. Tomēr, ja viņš to atsakās darīt, tad mēs atdodam šo situāciju Dieva rokās. Ļoti skaists ir citāts no svētā apustuļa Pāvila vēstules Romiešiem, 12 nodaļas 19 un 20 pantiem: „Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” Kristietis nav lētticīgs cilvēks – viņš iestāsies pret ļaunumu, bet to darīs ar Dieva dotiem ieročiem un arī pēc tam neturēs ļaunumu un aizvainojumu.

Kādēļ Dievs ielicis cilvēkā spēcīgās dzimum dziņas, ar kurām ir jācīnās (domas,

skati, runas)? Kāpēc cilvēks, kā saprātīga būtne nevar tās vienkārši “ieslēgt”, kad vajag un “izslēgt”, lai nejauktu galvu?

Vai Dievam ir svarīga pati cīņa?

Seksuālā tieksme ir ļoti svarīga, lai cilvēku dzimums varētu turpināt savu eksistenci. Pēc savas dabas šī tieksme nav ļauna, tikai pēc grēkā krišanas cilvēkā šīs dziņas ir nesakārtotas un izpaužas kā iekāres, kuras ļoti viegli var regulēt ļaunais gars. Seksualitāte ir sfēra, kurā laulātie, vienojoties mīlestības aktā rada bērnu, kurš, savukārt, apveltīts ar nemirstīgu dvēseli un miesu, veido cilvēku – Dieva Valstības pilsoni. Tādēļ jāapzinās ka laulāto mīlestība, caur laulības sakramentu tiek svētdarīta un laulātie līdzdarbojas Dieva radīšanas aktā, kļūstot savā veidā par „līdzradītājiem”. Tieši tādēļ tieši šī sfēra pasaulē tiek visvairāk banalizēta un ekspluatēta kā izklaides industrijas produkts. Ļaunajam garam tik ļoti nepatīk cilvēks, kā Dieva attēls, ka viņš īpaši spēcīgi uzbrūk tieši šajā jomā, kā arī kristīgajām ģimenēm. Tādēļ mums, apzinoties šo situāciju, ir jābūt īpaši piesardzīgiem. Ir jāsargā savas acis, ausis un maņas. Jādomā, ko mēs skatāmies arī intenetā, kādu mūziku klausāmies, kādas pārraides skatāmies. Vienkārši – jāsargā tas, kas mūsos ienāk caur mūsu maņām. Un vienmēr ir iespējams doties pie grēksūdzes un grēkus arī šajā jomā nožēlot un izsūdzēt.

Viens draugs (labu vēlot) var otram aizrādīt: “Eu, tas taču ir grēks, tā nevar!”, otrs atbildēs: “Es neko grēcīga te nesaskatu! Es neesmu sagrēkojis, es to interpretēju savadāk!” Un ja pat tam grāmatu noliksi priekšā, tik un tā paliks pie sava. Mums katram ir sava uztvere, un katrs to pašu informāciju interpretēs pa savējam.

Pēc kā tad Dievs tiesās cilvēku (viņpasaulē), pēc cilvēka uzskatiem?

Un vai kristietim ir jēga pamācīt tuvāko, vai lai pats tiek ar savām problēmām galā?

Vistuvākais tiesnesis, kas mūsu katru tiesā ir mūsu pašu sirdsapziņa. To mums ir jāklausa vienmēr. Tomēr mūsu sirdsazpiņa mēdz un var kļūdīties. Tādēļ Dievs ir devis objektīvu Likumu, ko sauc par Dabisko Likumu, kuru Viņš ir ierakstījis dabā, mūsu sirdsapziņā, bet visnekļūdīgāk tas atklājas cau Dievišķo Atklāsmi Jēzū Kristū. Šo Atklāsmi mēs saņemam caur Baznīcu un tā ir atspoguļota Dieva Vārdā – gan rakstītajā – Bībelē, gan nerakstītajā – Tradīcijā. Ja mēs regulāri lūdzamies, lasām Bībeli, ejam uz Svēto Misi, pieņemam sakramentus, tad Dievs caur Baznīcu koriģē mūsu sirdsapziņu un ļauj sekot objektīvam Likumam, kas visiem ir vienāds.

Vai kristietim ir atļauts skatīties “Ekstrasensu cīņas”? Ko Baznīca par to saka?

Viss mums ir atļauts, bet ne viss mums der. Baznīca nav „policijas iecirknis”, kas noteiks ko mums var un ko nevar skatīties. Kādreiz Baznīcā bija tāds aizliegto grāmatu saraksts. Šobrīd katram kristietim pašam, balstoties uz Dieva Vārdu un savu sirdsapziņu ir jāizlemj, kas viņa garīgai dzīvei ir noderīgs, kas nav, kāda darbība būs vai nebūs sakaņota ar Dieva gribu. Man personīgi šādas pāraides nav nepieciešamas. Baznīca nekomentē visas TV pārraides, visus interneta saitus un visas izdotās grāmatas, izrādes, u.t.t. Baznīca komentē Dievišķo Atklāsmi, kas mums ir atklājusies Jēzū Kristū un līdz mums ir nonākusi caur Baznīcu, Svētajiem Rakstiem un Tradīciju.

Galvenais Vatikāna eksorcists saka, ka joga ir sātaniska prakse. Nesen parādījusies kristigā joga. Tad var vai nevar nodarboties ar jogu?

Tad jau ar karatē arī nevar nodarboties, jo meditācijas bāzētas uz budismu.

"Izlaiduma gads" un "Modris" recenzija

Nu tā! Biju uz dažām dienām Latvijā, ļoti svētīgi pavadīju laiku Valmieras katoļu draudzē, 1. un 2.novembrī. Paldies prāvestam un draudzei par iespēju tā no sirds palūgties par visiem mirušajiem un priecāties par svētajiem, kas jau ir devušies Debesu Valstībā.

Tomēr šajās dažās dienās bija arī iespēja noskatīties divas jaunās latviešu filmas - "Izlaiduma gads" un "Modris". Diemžēl "Segvārds Vientulis" nenoskatījos, jo bija jāatgriežas atpakaļ Polijā pirms šīs filmas pirmizrādes.

Neiedziļināšos šo filmu saturā, jo daudzi varbūt vēl nav tās noskatījušies un viņiem tad nebūs interesanti skatīties. Tomēr gribu uzsvērt vienu niansi, kas man likās svarīga un kas ir pats interesantākais - abās filmās šī nianse tika parādīta. Filmā Izlaiduma gads" jaunā skolotāja uzsāk darbu grūti audzināmā klasē pēc šķiršanās ar vīrieti/vīru (tas no filmas nav skaidrs). Arī otrajā filmā "Modris" māte audzina savu dēlu viena pati, savam dēlam iegalvojot, ka viņa tēvs ir cietumā (kā ir patiesībā, to redzēsim filmā). Manas pārdomas šajā jautājumā ir šādas. Gan vienā, gan otrā gadījumā notiek šķiršanās, kas vienmēr ir smaga, sāpīga, ietekmē bērnus un arī abu cilvēku turpmākos dzīves likteņus. "Izlaiduma gads" situācijā ir redzams, ka skolotāja bieži vien pieņem lēmumus, atrodoties tādā psiholoģiskā stāvoklī, kas parasti veidojas pēc šķiršanās no otra cilvēka - vēlme pašrealizēties, meklēt atzinību, mesties citās attiecībās, bieži vien tikai uz emociju pamata. Arī otrajā filmā ir redzams, ka tajā brīdī, kad tēvs ir aizgājis no ģimenes vai arī viņi ir izšķīrušies, Modra māte ir vēlējusies aizmirsties, norobežoties un tādējādi iestāstījusi savam dēlam melus par viņa tēvu. Arī šajā gadījumā šķiršanās ir atstājušas graujošas pēdas gan šīs sievietes, gan paša Modra dzīvē. Kādas - to var redzēt filmā.

Mans secinājums: Ir jāstiprina dabiskās ģimenes - vīrieša un sievietes institūcija Latvijā, lai būtu mazāk šķirto ģimeņu un lai caur to neciestu bērni. Otrkārt - tiem, kuri ir šķīrušies jāatceras, ka laiks pēc šķiršanās ir emocionāli nestabils, tādēļ būtu jāmeklē atbalsts Dievā, draudzē, Baznīcas kustībās vai kopienās, var palīdzēt arī labs psihologs. Mesties pa galvu un kaklu citās attiecībās un mēģināt aizmirsties grēcīgā veidā noved pie graujošām sekām. Tādas ir manas pārdomas pēc šo abu filmu noskatīšanās.

Esi jaunietis draudzē? Esi viens? Piesakies līderu semināram!

Mainīt apkārtējos vai mainīties pašiem?

Pēdējā laikā manī raisās pārdomas par kristiešu lomu sabiedrībā. Arvien vairāk lasot Baznīcas Tēvus no pirmajiem gadsimtiem manī nostiprinās stingra pārliecība par to, ka kristiešiem nav jācenšas ar varu pierunāt sabiedrību kļūt kristīgai. Bieži vien mēs domājam, ka ar spēku vai ar protestiem panāksim vajadzīgo rezultātu. Protams, vajag skaidri un noteikti paust savu pārliecību, nevajag kautrēties no savas ticības. Tam es piekrītu. Tomēr vislielākais, visspēcīgākais arguments par labu tam, ka kristīgā ticība ir ticama, uzticama, ir mīlestība. No vienas puses ir skaidrs, ka neticīgos cilvēkus uzrunā pats Dievs ar savu neredzamo žēlastību. Svētais Gars darbojas ikviena cilvēka sirdī. Tomēr Dievs vēlas lai arī mēs, kristieši dotu uzticamu un patiesu liecību par Dievu. Tātad. Ir svarīgi izplatīt publiskus paziņojumus. Ir svarīgi iziet ielās. Ir svarīgi runāt par morāli. Tomēr pats svarīgākais, lai mūsu katoļu draudzes būtu tik spēcīgas ticības un mīlestības kopienas, ka visā apkārtnē - pilsētās un ciemos visi, arī neticīgie savā starpā runātu: "Paskatieties, kā viņi viens otru mīl! Varbūt arī mums vajadzētu uz turieni iet?" (Jņ 15,17; Rom 12,10; Ef 4,2; 1 Pēt 1,22) . Ir skumīgi dzirdēt par skaudību, tenkām, naidu, mantkārību, varaskāri, vienaldzību un citām lietām katoļu draudzēs. Lai tas viss ir tālu no mums. "No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā"."Jņ 13,35, Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. 1 Jņ 4,7; Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. 1 Jņ 4,12; Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu. Jņ 15,17, Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, Ebr 10,24.

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 40.nodarbība (1877-1948)

Urā, urā, urā! Kā biju solījis, atsakam katehisma studijas. Sāksim studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=ssktszc&n=katehisms-40.MP3

Visu svēto diena Valmierā, 1 un 2.novembris

Sestdien, 1.novembrī

7.30 - svētā Mise Visu svēto godam

19.00 - Visu svēto dienas vesperes

19.40 - lekcija - elle, šķīstītava un debesis - kāda perspektīva? Vada pr. Ilmārs Tolstovs

20.30 - rožukronis

22.00 - adorācija, sirdsapziņas izmeklēšana, gandarīšanas liturģija, grēksūdzes iespēja,

00.00 - svētā Mise Visu svēto godam, pēc tam procesija - lūgšana par mirušajiem un adorācija visu nakti.

Svētdien, 2.novembrī

Sedā sv. Mise plkst. 8.00

Valmierā sv. Mise 11.00 un procesija par mirušajiem

Rūjienā svētā Mise 14.00

Jautājumi un atbildes: iestiprināšana, gnosticisms, svētītais ūdens, ordinācija, svētības, ekumēnisms

Ļubļinas Garīgā Semināra kapela - baznīca

Lūdzu pastāsti par iestiprināšanas sakramenta nozīmi. Kāpēc arī tā saņemšanai ir nepieciešams krusttēvs un krustmāte? Tie taču kā "garīgi pavadoņi" cilvēkam jau ir līdzās, saņemot kristību.

Par Iestiprināšanas sakramentu plaši ir aprakstīts Katoliskās Baznīcas Katehismā http://www.catholic.lv/katehisms/d2s2n1.html#a2), savukārt Kanonisko Tiesību Kodeksa, 893 kanonā ir teikts: „ieteicams, lai iestiprināšanas tēvs vai māte būtu tas pats krusttēvs vai krustmāte.” Tas nozīmē, ka Iestiprināšanā var būt tas pats krusttēvs vai krustmāte kas kristībās, bet ja tas nav iespējams, tad var izvēlēties citus. Tomēr ar tādiem pat nosacījumiem, kādi ir kristību krustvecākiem. Kanoniskais Likums saka: „cik tas ir iespējams.” Ja nav iespējams, tad Iestiprināšanā var arī nebūt krustvecāki, ja ir tāda situācija.

Kāda ir mūsdienu katoļu baznīcas attieksme pret gnosticismu?

Gnosticisms (gr. gnostikos – tas, kurš zin, pazīst) – ir duālistisks reliģiski – filozofisks virziens, kas aptver ļoti dažādas domāšanas sistēmas un virzienus, kuri parādījās galvenokārt II gs. pēc Kristus. Šo virzienu pārstāvji atsaucās uz kādām apslēptām zināšanām – gnozi un uzskatīja, ka tiem ir kādas speciālas, apslēptas zināšanas, kuras nav pat apsutuļiem un viņu pēctečiem. Šis domāšanas veids izraisīja asu Baznīcas reakciju. Galvenie gnosticisma apkarotāji bija Baznīcas tēvi, un pateicoties šai polemikai daudz spēcīgāk tika izstrādāta Baznīcas mācība. Sīkāk šeit neanalizēšu šo virzienu, jo tas ir ļoti plašs. Tomēr mūsdienās gnosticisms paralēli vai pat pašas kristietības ietvaros atdzimst tieši saistībā ar Bībeles subjetīvi – alegorisko skaidrošanu, neņemot vērā esamības un ticības analoģiju un uzskatot, ka vēl ārpus Dieva Atklāsmes ir pieejams kāds ezotērisks pašizziņas un Dieva iepazīšanas ceļš. Šis gnosticisma paveids visciešāk ir saistīts ar panteistiskiem un duālistiskiem Absolūtā uztveres veidiem. Ļoti izplatītas, arī Latvijā ir antropozofiskās un teozofiskās skolas, ar Rēriha biedrību priekšgalā. Arī rožkrustieši, spiritisti, Scaintalogu baznīca, u.t.t.

Ar draugiem luterāņiem runājām par ticības jautājumiem un konfesiju atšķirībām. Viņu viedoklis / jautājums bija - kāpēc jums, katoļiem, "nepieciešama" Dievmāte. Ir Svētā Trīsvienība, un kāpēc jums vajag "starpnieku" - Jaunavu Mariju, lai sarunātos ar Jēzu?

Sīkāk par šo jautājumu var atrast šajā rakstā: http://www.katedrale.lv/index.php?id=17769

Kāpēc Jēzus sēž pie Tēva labās rokas? Kāpēc ne kreisās?

Katoliskās Baznīcas Katehisma 663 un 664 numuri, citējot svēto Jāni Damaskieti, uzsver: „Ar Tēva labo roku mēs saprotam dievišķības godu un slavu, kur Tas, kurš eksistēja kā Dieva Dēls jau no mūžības, kā Dievs, kā Tāds, kuram tā pati daba, kas Tēvam, ir miesiskā veidā ieņēmis savu vietu pēc iemiesošanās un Viņa miesas pagodināšanas. Sēdēšana pie Tēva labās rokas nozīmē Mesijas valdīšanas sākumu un pravieša Daniēla vīzijas par Cilvēka Dēlu piepildījumu: "Viņam tika dota vara un gods, un valdīšana; un visas tautas, ciltis un valodas Viņam kalpoja: Viņa vara ir mūžīga vara, kas netiks atņemta, un Viņa valstība neiznīks." ( Dan 7, 14) No šī brīža apustuļi kļuva par valdīšanas, kurai nebūs gala, lieciniekiem.”

Lūdzu pastāsti par tradīciju ar krusta zīmi apzīmēt pieri, lūpas un sirdi pirms Evaņģēlija lasījuma Sv. Mises laikā.

ZInātniska konference LU, 7.novembrī. Iesaku!

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte
Lietuvas – Latvijas jezuītu province

Zinātniskā konference
Jezuītu kultūrvēsturiskais mantojums Latvijā
Konference veltīta jezuītu ordeņa darbības
atjaunošanas 200. gada dienai

Piektdiena, 7. novembris, 18.00
LU bibliotēkas telpās
Kalpaka bulvārī 4

Pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma
“Evangelii Gaudium” (Evaņģēlija prieks)
latviešu izdevuma atvēršanas svētki
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vad. pētnieces Dr.phil. Solveigas Krūmiņas – Koņkovas uzruna
Latvijas Romas Katoļu Baznīcas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna
Lietuvas – Latvijas jezuītu provinces provinciāļa Gintara Vitkus, SJ uzruna
“KALA Raksti” izdevniecības vadītājas Aijas Balode uzruna
Grāmatas tulkotāja prof. Ēvalda Ikaunieka uzruna
Pasākumu vada Dr.hist. Inese Runce

Baznīcas mācība par šķīstītavu

“Visi tie, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet nav pilnībā šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana (resp. viņi nekad nenonāks ellē), izcieš pēc nāves šķīstīšanu, lai iegūtu svētumu, kas nepieciešams ieiešanai debesu priekā. Katoliskā Baznīca ar vārdu šķīstītava (lat. purgatorium) apzīmē šo izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem ellē. Baznīca ir definējusi ticības doktrīnu par šķīstītavu, tas notika galvenokārt Florences un Tridentas koncilos. Baznīcas Tradīcija, atsaucoties uz dažiem Svēto Rakstu tekstiem (1 Kor 3,15; 1 Pēt 1,7), runā par šķīstīšanās uguni.

Kas attiecas uz viegliem pārkāpumiem (ikdienišķiem grēkiem), tad ir jātic, ka pirms tiesas pastāv šķīstīšanās uguns, saskaņā ar Jēzus Kristus, sacītajiem vārdiem, ka tad, ja kāds ir zaimojis Svēto Garu, tas viņam netiks piedots ne šajā, ne nākamajā pasaulē (Mt 12, 32). No šī teikuma mēs varam saprast, ka dažas kļūdas var tikt piedotas šajā pasaulē, bet dažas citas – nākamajā.” (sal. KBK 1030-1031)

Ir skaidri jāsaprot, ka šķīstītava nav kāda vieta, bet ir dvēseles stāvoklis. Patiesībā, tā dvēsele, kas ir škīstītavā nekad nenonāks ellē, jo Dievs ikvienu dvēseli vēlas glābt, nevis pazudināt. Daudzi kristieši, kaut arī ir kristīti, tomēr nedzīvo pēc Dieva un Baznīcas likumiem, nemīl Dievu un tādēļ nāves brīdī vēl nav pilnībā izlīguši ar Dievu. Dievs, kas ir absolūts Labums, Mīlestība un Svētums nevar pie sevis ņemt kaut ko, kas vēl pilnībā nav šķīstījies, tādēl ir nepieciešams šķīstīšanās process.

Dievs dod visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs būtu šķīsti pēc nāves. Ja cilvēks nav šķīstījies šeit virs zemes un mirst ar viegliem (ikdienišķiem) grēkiem, tad ir nepieciešama šķīstīšanās pēc nāves.

Katoliskās Baznīcas Katehisms turpina: “Koncilu mācība balstās arī uz lūgšanu praksi par mirušajiem, par kuru ir jau runāts Svētajos Rakstos: "Lūk, kāpēc viņš (Jūdass Makabejs) ir sniedzis šo izpirkšanas upuri par mirušajiem: lai viņi tiktu atbrīvoti no viņu grēkiem." ( 2 Mak 12, 46) Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godināja mirušo piemiņu un aizlūdza par tiem, īpaši - euharistiskajā Upurī, lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Baznīca iesaka arī žēlsirdības dāvanas, atlaidas un gandarīšanas darbus mirušo labā.” (KBK 1032)

Kristieši ar lūgšanām un atlaidu praksi var palīdzēt mirušajām dvēselēm. Nevaram arī domāt, ka mēs ar saviem spēkiem kaut ko paveiksim, jo Kristus ir izlējis savas asinis par katru cilvēku un visu spēku mēs saņemam no Viņa. Šajā gadījumā, mēs, lūdzoties par mirušajiem bērēs, kapusvētkos, mirušo piemiņas dienā (2.novembrī), sv. Misē lūdzam Kristum palīdzēt mirušajiem šķīstīties no visiem grēkiem (“mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs”).

Tomēr Baznīca mūs aicina jau šajā dzīvē izmantot visus Dieva žēlastības līdzekļus – sv. Misi, sakramentus, Stundu liturģiju, sv. Rakstus, lūgšanu dzīvi, u.t.t., lai mēs jau šajā dzīvē, šķīstīti no visiem grēkiem sasniegtu Dieva Valstību. Ka teica viens teologs: “Daudzi katoļi savā dzīvē apmierinās ar šķīstītavu un bieži “nošauj garām” un trāpa ellē. Vajag mērķēt uz debesīm, un tad, ja kaut kas nesanāk, kā rezerves gadījums ir šķīstītava. Izmantosim arī Baznīcas piedāvāto atlaidu praksi, jo atlaidas dzēš mūsu laicīgo sodu par grēkiem. Jebkuram grēkam ir dubultas sekas. Mūžīgo sodu par grēkiem mums dzēš Izlīgšanas, Gandarīšanas sakraments, bet laicīgo sodu, grēka sekas mums palīdz izlīdzināt atlaidu žēlastības. Lai mīļais Jēzus mums palīdz dzīvot svētu dzīvi, lai mēs jau šajā dzīvē ik dienas piedzīvotu Dieva Valstību, kad pieņemam sv. Komūniju un 24 stundas diennaktī atrastos svētdarošā žēlastības stāvoklī (bez nāvīga grēka) un tiektos uz svētumu.