Jautājumu konkurss - piedošana, seksualitāte, objektīva patiesība, joga, Jūdas Iskariots, laulība

Par piedošanu tuvākajam. Kardināls Vaivods savā grāmatā raksta, ka ja tavs ienaidnieks tev saka labrīt, un tu neatbildi viņam uz to, tātad tu neesi piedevis tam- tas ir grēks.

Bet piekritīsiet, ir tādi indivīdi, kuri zin, ka cilvēks ir kristietis, ka tam ir jāpiedod, un turpina ar smaidu sejā darīt pārestības- izmantojot situāciju. Var tam izskaidrot savu nostāju, bet tam vienalga.

Labi, kristietis piedos, bet tādēļ, ka otrs turpina tālāk taisīt skādi, tas kristietim paliek neinteresants, nav nekā kopīga, nav interesantas sarunas ar viņu. Vai tad tas ir arī grēks? Piedot viņam, bet neattaisnot viņa rīcību.

Piedošanas jautājums nav vienkāršs, tomēr Jēzus Bībelē dod skaidras norādes. Necitēšu šeit atsauces, jo to ir ļoti daudz. Kalna sprediķī Jēzus aicina izlīgt ar brāli, pirms doties pie altāra; pagriezt otru vaigu; lai saule nenoriet pār mūsu dusmām, u.t.t. Tomēr piedošana nenozīmē, ka mēs toloerējam ļaunumu un ļaujam tam izplatīties. Mēs cenšamies ļaunumu apturēt, izlabot un palīdzēt ļaundarim mainīt savu viedokli. Tas nozīmē, ka mums ir tiesības cīnīties pretī ļaunumam, mēģināt to apturēt, bet to darām nevis ar ļauniem, bet labiem līdzekļiem. Mēs pret ļaunumu nedrīkstam doties ar ļaunumu, un drīkstam veikt pretdarbības ļaunumam, adekvātas tam, lai ļaunumu nepalielinātu. Un arī neturēt naidu un aizvainojumu uz to, kurš mums ir darījis pāri. Mums ir tiesības lūgt, lai pāridarītājs mums lūdz piedošanu un izlīdzina pāridarījumu. Tomēr, ja viņš to atsakās darīt, tad mēs atdodam šo situāciju Dieva rokās. Ļoti skaists ir citāts no svētā apustuļa Pāvila vēstules Romiešiem, 12 nodaļas 19 un 20 pantiem: „Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” Kristietis nav lētticīgs cilvēks – viņš iestāsies pret ļaunumu, bet to darīs ar Dieva dotiem ieročiem un arī pēc tam neturēs ļaunumu un aizvainojumu.  

Kādēļ Dievs ielicis cilvēkā spēcīgās dzimum dziņas, ar kurām ir jācīnās (domas, 

skati, runas)? Kāpēc cilvēks, kā saprātīga būtne nevar tās vienkārši “ieslēgt”, kad vajag un “izslēgt”, lai nejauktu galvu?

Vai Dievam ir svarīga pati cīņa?

Seksuālā tieksme ir ļoti svarīga, lai cilvēku dzimums varētu turpināt savu eksistenci. Pēc savas dabas šī tieksme nav ļauna, tikai pēc grēkā krišanas cilvēkā šīs dziņas ir nesakārtotas un izpaužas kā iekāres, kuras ļoti viegli var regulēt ļaunais gars. Seksualitāte ir sfēra, kurā laulātie, vienojoties mīlestības aktā rada bērnu, kurš, savukārt, apveltīts ar nemirstīgu dvēseli un miesu, veido cilvēku – Dieva Valstības pilsoni. Tādēļ jāapzinās ka laulāto mīlestība, caur laulības sakramentu tiek svētdarīta un laulātie līdzdarbojas Dieva radīšanas aktā, kļūstot savā veidā par „līdzradītājiem”. Tieši tādēļ tieši šī sfēra pasaulē tiek visvairāk banalizēta un ekspluatēta kā izklaides industrijas produkts. Ļaunajam garam tik ļoti nepatīk cilvēks, kā Dieva attēls, ka viņš īpaši spēcīgi uzbrūk tieši šajā jomā, kā arī kristīgajām ģimenēm. Tādēļ mums, apzinoties šo situāciju, ir jābūt īpaši piesardzīgiem. Ir jāsargā savas acis, ausis un maņas. Jādomā, ko mēs skatāmies arī intenetā, kādu mūziku klausāmies, kādas pārraides skatāmies. Vienkārši – jāsargā tas, kas mūsos ienāk caur mūsu maņām. Un vienmēr ir iespējams doties pie grēksūdzes un grēkus arī šajā jomā nožēlot un izsūdzēt.

Viens draugs (labu vēlot) var otram aizrādīt: “Eu, tas taču ir grēks, tā nevar!”, otrs atbildēs: “Es neko grēcīga te nesaskatu! Es neesmu sagrēkojis, es to interpretēju savadāk!” Un ja pat tam grāmatu noliksi priekšā, tik un tā paliks pie sava. Mums katram ir sava uztvere, un katrs to pašu informāciju interpretēs pa savējam.

Pēc kā tad Dievs tiesās cilvēku (viņpasaulē), pēc cilvēka uzskatiem?

Un vai kristietim ir jēga pamācīt tuvāko, vai lai pats tiek ar savām problēmām galā?

Vistuvākais tiesnesis, kas mūsu katru tiesā ir mūsu pašu sirdsapziņa. To mums ir jāklausa vienmēr. Tomēr mūsu sirdsazpiņa mēdz un var kļūdīties. Tādēļ Dievs ir devis objektīvu Likumu, ko sauc par Dabisko Likumu, kuru Viņš ir ierakstījis dabā, mūsu sirdsapziņā, bet visnekļūdīgāk tas atklājas cau Dievišķo Atklāsmi Jēzū Kristū. Šo Atklāsmi mēs saņemam caur Baznīcu un tā ir atspoguļota Dieva Vārdā – gan rakstītajā – Bībelē, gan nerakstītajā – Tradīcijā. Ja mēs regulāri lūdzamies, lasām Bībeli, ejam uz Svēto Misi, pieņemam sakramentus, tad Dievs caur Baznīcu koriģē mūsu sirdsapziņu un ļauj sekot objektīvam Likumam, kas visiem ir vienāds.

  

Vai kristietim ir atļauts skatīties “Ekstrasensu cīņas”? Ko Baznīca par to saka?

Viss mums ir atļauts, bet ne viss mums der. Baznīca nav „policijas iecirknis”, kas noteiks ko mums var un ko nevar skatīties. Kādreiz Baznīcā bija tāds aizliegto grāmatu saraksts. Šobrīd katram kristietim pašam, balstoties uz Dieva Vārdu un savu sirdsapziņu ir jāizlemj, kas viņa garīgai dzīvei ir noderīgs, kas nav, kāda darbība būs vai nebūs sakaņota ar Dieva gribu. Man personīgi šādas pāraides nav nepieciešamas. Baznīca nekomentē visas TV pārraides, visus interneta saitus un visas izdotās grāmatas, izrādes, u.t.t. Baznīca komentē Dievišķo Atklāsmi, kas mums ir atklājusies Jēzū Kristū un līdz mums ir nonākusi caur Baznīcu, Svētajiem Rakstiem un Tradīciju.

Galvenais Vatikāna eksorcists saka, ka joga ir sātaniska prakse. Nesen parādījusies kristigā joga. Tad var vai nevar nodarboties ar jogu?

Tad jau ar karatē arī nevar nodarboties, jo meditācijas bāzētas uz budismu. 

Man nav nekādas papildus informācijas, ko kāds Vatikāna eksorcists ir teicis. Ja nav atsauces uz konkrētiem avotiem, tad tas ir tādā līmenī: „Viena tante teica!” Jautājums – vai budisms un hinduisms ir sātanisms? Vai viss, kas nāk no austrumiem ir ļauns? Vai nav tā, ka tā paša budisma un hinduisma ietvaros ir daudzas pozitīvas iezīmes, kas balstītas daudzu austrumu tautu kultūrā? Vai kultūra ir ļauna? Vai jogas vingrinājumi, kas līdzinās citiem fiziskajiem vingrinājumie ir ļauni?

Jau pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi – apoloģēti nonāca dilemmas priekšā – ko darīt ar pagānu reliģijām un filozofijām? Bija daži, kas uzskatīja, ka viss, kas nāk no grieķu pasaules ir ļauns. Tomēr lielākā daļa Baznīcas Tēvu izsecināja, ka atmetot šo reliģiju un filozofiju elkdievību un okultismu, bet pieņemot visu, kas skar filozofiju un pagānu kultūru un kas nav pretrunā Evaņģēlijam mēs kristianizējam šīs kultūras un filozofijas, kā arī ar šo filozofiju un kultūru palīdzību mēginam šo tautu un kultūru cilvēkiem, viņiem saprotamā valodā izskaidrot dievišķās patiesības. Vai šajā gadījumā mēs nevaram rīkoties līdzīgi? Šobrīd austrumos strauji izplatās kristietība – Ķīnā, Indijā, citur. Vai šajām senajām austrumu kultūrām mums ir jāuzspiež grieķu – latīņu kultūra un domāšanas veids, vai arī jāmēģina sludināt Evaņģelijs ar šo tautu kultūrā viegli atpazīstamiem un saprotamiem elementiem. Un ja mēs piemēram no jogas vingrinājumiem noņemam elkus un okultismu un šajos vinginājumos ieliekam kristīgu saturu? Vai tas nebūtu atrisinājums? Uzmanīsimies no kristīgajiem fundamentālistiem!

Ja Jūda nebūtu nodevis Jēzu Kristu, vai tad Jēzus varētu glābt visu pasauli caur Krusta nāvi?

Kur ir Jūda noziedzība un grēks - tas, ka viņš nodeva Jēzu vai tas, ka viņš pakārās pēc tam?

Dievam nav problēmu! Mums ir problēmas. Dievs varēja pasauli glābt arī citādos veidos, bet Viņš izvēlējās tieši šādu veidu – caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Viens teologs izsecināja (tas ir viņa privātais viedoklis), ka, ja pirmie cilvēki nebūtu sagrēkojuši, tad Dieva Otrā un Trešā Trīsvienības Persona būtu atklājusies pasaulē triumfālā veidā, kā tas notiks pastarā dienā, kad Jēzus nāks vēlreiz uz šo pasauli.

Ja jūda nebūtu nodevis Jēzu, tad Viņu būtu nodevis kāds cits. Mēs atgriežamies pie senā sholastikas smagā jautājuma, kuru nedaudz mēgināja risināt svētie Boēcijs un Anselms no Kenterbērijas. Dievs zina, ko mēs izvēlēsimies, bet Viņš nevar ietekmēt mūsu izvēles brīvību, jo Pats mums šādu brīvību ir devis. Tas, ka Dievs Jūdas Iskariota nodevību iekļauj savā pestīšanas plānā, nenozīmē, ka Dievs attaisno viņa ļauno rīcību, jo nekad nevar veikt ļaunu rīcību, lai caur to iegūtu kādu labumu. Dievs konstatē faktu un šo ļaunumu vērš par labu, izlabo to. Tas, ka Jūdas Iskariots pakārās, nozīmē, ka viņam pietrūka ticības un cerības uz Dievu, jo, ja viņš būtu pēc tam nožēlojis un lūdzis piedošanu, tad Dievs viņam būtu piedevis un mums būtu „svētais Jūdas Iskariots”. Jo svētais Pēteris arī, savā veidā, noliedza, nodeva Jēzu. Bet pēc tam viņš gauži raudāja un nožēloja savu nodarījumu. Un Dievs viņam piedeva.

Kādēļ divu katoļu kopdzīve bez laulības nav laulība, bet neticīgajiem ir.

Neticīgajiem arī sava kopdzīve ir jāreģistrē vai jāsvin, atbilstoši saviem uzskatiem vai pārliecības. Baznīca atzīst, ka neticīgo, jeb pagānu laulības balstās Dabiskajā Likumā un šie cilvēki, nepazīdami Dievu, uz Dabiskā Likuma pamata veido savienību, ko mēs atzīstam kā Dieva dotu. Savukārt katoli saista Baznīcas kanoniskā forma, kura nepieciešama, lai savienība starp katoļiem tiktu Baznīcas svētīta. Tomēr jāuzsver, ka neticīgajiem šī savienība nav laulības sakraments, bet uz Dabiskā Likuma pamata veidota savienība. Jāuzsver, ka šo jautājumu tik labi nepārzinu, tādēļ to vajadzētu uzdot kādam, kurš ir vairāk studējis Kanoniskās Tiesības.