Jautājums priesterim: priesteri - sievietes un grēksūdzes

Tas, ka sievietes nekad nesaņems priesterības sakramentu, man ir skaidrs. Tomēr esmu praksē redzējusi meitenes, kuras atsakās Mises laikā lasīt lasījumus vai dziedāt Psalmu pie altāra, bet izdara to izejot priekšā,  nostājoties kaut kur maliņā - baznīcas stūrī, neizejot altāra priekšā. Kāda loma sievietei baznīcā - vai viņa drīkst lasīt lasījumus un dziedāt psalmus no tās pašas vietas, kur priesteris saka sprediķi (nezinu kā to kanceli sauc). Vai sievietei Mises laikā ir vieta pie altāra vai tomēr ne? (Praksē gan vairāk izskatās, ka ir, bet mani māc šaubas, ka tā tam vajadzētu būt....)

Patiešām, sievietes nevar saņemt ordinācijas sakramentu Katoliskajā Baznīcā, un tas nekādā ziņā nediskriminē, tieši otrādi – izceļ Dieva radīto kārtību un pasvītro katra dzimuma lomu Baznīcā un pasaulē. Kā uzsver Katoliskās Baznīcas Katehisms, tad „svēto ordināciju var derīgi saņemt vienīgi kristīts vīrietis. Kungs Jēzus izvēlējās vīriešus, lai izveidotu divpadsmit apustuļu kolēģiju, un to pašu darīja arī apustuļi, kad izraudzījās līdzstrādniekus, kas pārņemtu viņu pienākumus. Bīskapu kolēģija, ar kuru priesteri ir vienoti priesterībā, dara klātesošu divpadsmit apustuļu kolēģiju, un līdz ar to tā darbojas līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai. Baznīca atzīst, ka viņa nevar mainīt šo Kunga izvēli. Tādēļ sieviešu ordinācija nav iespējama.” (KBK 1577) Tomēr sievietes var veikt ļoti daudz funkcijas Baznīcā. Sievietes var būt lektores, jeb lasīt Dieva Vārdu liturģijas noteiktajās vietās, ir atsevišķas valstis kur sievietēm ir atļauts arī piekalpot kā ministrantiem pie altāra, organizēt procesijas, kora dziedāšanu, vadīt katehēzi. Katoļu Baznīcas Latvijā specifiskā situācija ir tieši pretēja, kad redzam milzīgu sieviešu īpatsvaru draudzēs, līdz ar to mūsu valsts kontekstā vairāk būtu jārunā par vīrieša lomas palielināšanu draudzes kopienās. 

Klausoties grēksūdzes depresijā neesat iekritis? Tas nav nomācoši?

Reiz, kāds gados vecāks priesteris pirms ordinācijas man teica, ka grēksūdzes un sprediķi ir vienas no smagākajām lietām priestera dzīvē. No vienas puses var viņam piekrist, tomēr varu piebilst – arī vienas no skaistākajām. Gandarīšanas sakramentā gan pats, dodoties pie grēksūdzes, gan arī uzklausot grēksūdzes, piedzīvoju lielu un ārkārtēju Dieva mīlestību un žēlsirdību gan pret sevi, gan pret citiem. Un pat ja ir brīži, kad fiziski nav viegli kalpot vairākas stundas pēc kārtas, tomēr tas ir to vērts. Runājot par depresiju, tad jāapzinās, ka priesteris ir tikai starpnieks, instruments Dieva rokās un uz sevis šos grēkus viņš neuzņem, līdz ar to depresija viņam nedraud. Dievs ir tas, kurš piedod grēkus. Priesteris Baznīcas vārdā grēcinieku uzņem atpakaļ Baznīcas kopienā.