Trešdiena 5.augusts, – Madona - Mētriena

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Jēzus kā priesteris pēc Melhizedeka kārtas (7, 1-28)

7,1-2 – Melhizedeks – Salemas ķēniņš. Tulkojumā: miera ķēniņš.

7,3- Melhizedeks – Jēzus pirmtēls un prototips. Saskaņā ar rabīnisko tradīciju, tas, kas nav pieminēts Torā, tas neeksistē. Tādēļ autors uzskata, ka Melhizedeka izcelšanās nav zināma, tātad noslēpumaina. Melhizedeks kā debesu būtne rabīniskajā literatūrā. Ps 110, 4 norāda uz Melhizedeka nemirstīgumu.

7,4 – desmitā tiesa. Bieži vien daudzas protestantu draudzes atsaucas uz šo vietu, lai pamatotu prasību saviem draudzes locekļiem maksāt 10% no ienākumiem. Vēstules autors balstās uz Vecās Derības principu, ka 10% no ienākumiem jāziedo Levi cilts priesteriem, to uzturēšanai. Skatīt 4 Mozus 18,20-32. Katoļu Baznīcā mēs vadāmies pēc 5 Baznīcas baušļa, kas uzliek par pienākumu uzturēt Baznīcu un tās kalpous, nereglamentējot tieši cik procentus katram ir jādod no saviem ienākumiem. Jebkurā gadījumā nav aizliegts dot 10-to tiesu, bet var dot gan mazāk, gan vairāk, pēc katra ieskatiem.

7, 5-10 – Levi cilts dēli Jaunajā Derībā ir visi, kas kalpo Dieva un Baznīcas labā un ir tiesīgi saņemt par to atlagojumu.

7,11 – Jaunajā Derībā mēs katrs, caur kristību, grēku nožēlu un ticību uz Jēzu Kristu kļūstam par Jaunās Derības priesteriem.

7,12 – Mērķis ir pats Dievs; likums un priesterība ir tikai līdzekļi, lai satiktu Dievu.

7, 15-16 – Jēzus priesterība aizvieto Levi cilts priesterību. Tieši Melhizedeka „mūžīgums” ir tas, kas norāda, ka patiesais „Melhizedeks” ir Jēzus, mūžīgais priesteris. Jēzus šo mūžīgo priesterību apstiprina ar savu nāvi un augšāmcelšanos.

7,17-18 – Vecās Derības priesterība nevarēja attīrīt cilvēku no grēkiem, jo bija tikai primtēls tai patiesai priesterībai, kas nāks caur Kristu.

7,20 – tas, kurš dod zvērestu ir pats Dievs. Jēzus priesterība pārsniedz Vecās Derības priesterību, jo to apstiprina pats Dievs. Tādēļ arī Jēzus ir priesteris uz mūžiem.

7,22 – Jēzus priesterība ir saistīta ar Jauno Derību, kas pārsniedz Veco Derību.

Otrdiena 4.augusts, – Gaiziņkalns - Madona

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Jēzus mūžīgā priesterība un mūžīgais upuris (5,11-10,39)

Aicinājums uz garīgo atdzimšanu (5,11-6,20)

Šeit sākas vēstules Ebrejiem galvenā daļa.

5,11-14 – komentatori uzskata, ka šis teksts ir adresēts jūdu priesteriem, kuri ir atgriezušies kristietībā. Autors uzsver, ka daudzi, kuri ir atgriezušies, nevēlas padziļināt savu kristīgo ticību un paliek pie „vieglās barības”. Kad esam no Dieva saņēmuši, svarīgi ir dot tālāk (1 Kor 3,1-3). Kurā kategorijā esam mēs? Atšķirt labo no ļaunā.

6, 1 – vēstules autors atzīst, ka tie, kuri tikko atgriezušies pie Dieva ir ļoti jūtīgi un trausli, tomēr tiem pakāpeniski vajag pieaugt zināšanās par Dievu un garīgajā dzīvē. Vēstules autors norāda, ka intelektuāli mēginājumi iepazīt Dievu nav peļami un var palīdzēt ceļā uz svētumu un moralitātes ievērošanā.

Tālāk autors piemin sešas fundamentālas jūdu ticības patiesības, izmantojot katehisma metodi: gandarījums par mirušiem darbiem; ticība Dievam, kristībām (jūdu rituālo apmazgāšanos), roku uzlikšanu, mirušo augšāmcelšanos un pastaro tiesu. Tomēr šeit daudzi autori redz norādi uz jūdu ticības postulātiem vai arī uz Essēņu sektas locekļu iniciācijas ritiem. Tomēr maz ticams, ka autors būtu šajā vēstulē ievietojis ritus no ārpuskristīgiem avotiem, visdrīzāk šie riti tika izmantoti, lai paskaidrotu grēku nožēlošanas nozīmīgumu. Roku uzlikšana ir Svētā Gara nosūtīšanas zīme.

6,4-6 – ļoti grūti paskaidrot šos pantus, tomēr visdrīzāk tie norāda uz tādiem cilvēkiem, kuri ir bijuši ticīgi un tad atkrituši. Grūti tādiem sludināt Labo Vēsti. Apgaismotie ir tie, kuri ir pieņēmuši sakramentus. Dievs caur svētajiem sakramentiem mūs apgaismo. Tomēr tieši ticība, kas mums tiek dāvāta caur sakramentiem mūs apgaismo.

6,5 – Evaņģēlija sludināšana vainagojas ar Gara klātbūtnes manifestāciju. Šī Gara klātbūtne ir norāde uz  „nākamo laiku” atklāšanos. Jūdaismā „nākamo godību” varēja baudīt tikai maza daļa cilvēces – Izraēļa tauta. Kristietībā šis apsolījums pieder ikvienam – visi var piedalīties debesu godībā.

6,7-8 – praktizējošs kristietis ir tāds, kurš līdzinās auglīgai zemei, savukārt tas, kurš nav ar Dievu līdzinās sausai un neauglīgai zemei.

6,9 – sākot ar 9. pantu vēstules tonis mainās, jo, acīmredzot, autors saprot, ka tikai ar lēnprātību un žēlsirdību spēs pārliecināt remdenos kristiešus būt tuvākiem Dievam.

6,12 – autors ievada tematā, kurš plašāk tiks apskatīts vēstules 11. nodaļā. Kristietim jāapzinās, ka viņš turpina to pašu ticības līniju,  kuru ir uzsācis Abrahāms un citi Vecās Derības ticīas vīri, atsaucoties uz Dieva aicinājumu.

6,13 – Dievs pats apsola un arī izpilda un tur solījumu. Citāts no 1 Mozus 22,16-18. Ābrahāms ir gatavs ticībā paklausīt un upurēt savu dēlu Īzaku. Dievs apsola, ka viņa pēcteči būs neizskaitāmā daudzumā un ka caur viņu nāks svētība pasaulei.

6,17 – Šis pants netieši mēgina pamatot apsolījumu, ko Dievs Vecajā Derībā deva attiecībā uz Mesiju, kurš piepildās Jēzus Kristus personā. Tieši 7.nodaļā autors plaši attīstīs domu par Kristu, kā augsto un mūžīgo augstpriesteri pēc Melhizedeka kārtas.

6,18 – tieši kristieši ir apsolījuma galīgie adresāti, jo tieši kristiešos un caur kristietību galēji un definitīvi piepildās Dieva atklāsme.

6,19 – autors lieto divas metaforas, lai norādītu uz kristīgo cerību – enkuru un svētnīcu. Vēstules tālākajā gaitā daudz tiks runāts par patieso svētnīcu – debesīm, kurās ir iegājis Jaunās Derības augstpriesteris – Jēzus.

Pirmdiena 3.augusts, – Vecpiebalga - Gaiziņkalns

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Jēzus kā žēlsirdīgais augstpriesteris (4,14-5,10)

4,14-16 augstais priesteris Jēzus – vienīgā vieta vēstulē, kur Jēzus tā tiek nosaukts. Autors vēlas Jēzu salīdzināt ar Vecās Derības augstpriesteri. Dieva tronis simbolizē pagodināto Jēzu, kurš ir sēdies uz Dieva troņa. Pateicoties Jēzum Kristum, patiesajam augstpriesterim, Dieva tronis kļuva par žēlastības troni.

5,1 – Melhizedeks – svarīga persona Vecajā Derībā, Kristus pirmtēls, kurš nesa Ābrahāmam maizi un vīnu. Viņš bija Salemas, tātad Jeruzalemes ķēniņš, kura izcelsme paliek noslēpumaina. Skatīt 1 Moz 14,18, Ps 110,4.

5,7 – Saikne ar Ģetzemani. Redzams, ka autors pazina Jēzus dzīvi, vai vismaz viņam bija informācija par to. Šeit nav runa par to, ka Jēzus vēlētos izvairīties no krusta nāves, tikai norāde uz to, ka Jēzus pirms nāves piedzīvoja cilvēciskas bailes un atstātību. Vecajā Derībā augstpriesteris palika līdz nāvei. Jēzus arī augšāmceļoties paliek augstpriesteris uz mūžiem.

5,8 – Jēzs mūžīgi ir Dieva Dēls kā otrā Trīsvienības persona. Tomēr pirms savas nāves Jēzus atdeva sevi pilnībā cilvēku rokās.

Sprediķis svētdienai, 2.augustam (Vatikāna radio)

24. Kad ļaudis redzēja, ka tur nav ne Jēzus, ne Viņa mācekļu, tie iekāpa laivās un brauca uz Kafarnaumu, lai meklētu Jēzu.
25. Un tie, atraduši Viņu viņpus jūras, sacīja Viņam: Rabbi! Kad Tu šeit atnāci?
26. Jēzus viņiem atbildēja, sacīdams: Patiesi, patiesi es jums saku: jūs meklējat mani nevis tāpēc, ka redzējāt brīnumus, bet tāpēc, ka baudījāt maizi un paēdāt.
27. Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei, ko Cilvēka Dēls jums dos, jo Viņu Dievs Tēvs apzīmogojis.
28. Tad tie Viņam sacīja: Kas mums jādara, lai darītu Dieva darbus?
29. Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz to, ko Viņš sūtījis.
30. Tad tie sacīja Viņam: Kādu zīmi tad Tu dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi?
31. Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst (2.Moz.16,15;
4.Moz.11,7; Ps.77).
32. Tad Jēzus tiem sacīja: Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi.
33. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.
34. Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!
35. Bet Jēzus viņiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas pie manis nāk, tas neizsalks; un kas uz mani tic, tam neslāps nekad. (Jāņa 6,24-35)

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Vatikāna radio klausītāji! Ir sācies tradicionālais svētceļojumu laiks Latvijā, kad daudzu draudžu ticīgie ir uzsākuši ceļu uz Aglonas Dievmātes svētnīcu, lai pārvarot ceļa grūtības, vienotībā un lūgšanās pie Jaunavas Marijas – Aglonas Dievmātes kājām aiznestu visas lūgšanu vajadzības. Kad 80-to gadu beigās, vēl nelegāli cilvēki devās uz Aglonu, svētcēļojumi tika saistīti ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Tomēr cilvēka vislielākā atkarība ir grēks. Mūsdienās, kad mūsu mazā valsts tiek pārpludināta ar grēku ideoloģiju caur medijiem un citos veidos, kad jaunieši ir zaudējuši orientierus savā dzīvē, tad ir svarīgi garīgi atjaunoties. Šie svētcēļojumi augusta mēneša pirmajās divās nedēļās ir lielākā garīgā kustība Latvijā ar 3000 - 4000 cilvēku vienlaicīgu pārvietošanos.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus mācekļi arī veic sava veida svētceļojumu – viņi meklē Jēzu. Jēzus viņiem jautā – kāda ir jūsu motivācija, kādēļ mani meklējat? Vai vēlaties redzēt tikai kādus brīnumus, zīmes? Vai vēlaties būt mani sekotāji tikai kādu egoistisku, savtīgu motīvu vadīti? Jēzus runā par zīmi! Jau Vecajā Derībā daudzi pravieši lietoja dažādas pravietiskas zīmes, caur kurām Dievs runāja uz savu tautu. Šodienas evaņģēlijā Jēzus atraucās uz šādu zīmi tuksnesī, ko Dievs ar Mozus starpniecību deva savai tautai. Tomēr nevienmēr Vecajā Derībā tauta nolasīja šo zīmi. Zīme no Dieva palika nesaprasta vai pārprasta.

Jaunajā Derībā Jēzus Kristus pats ir šī zīme, Jonas zīme. Tāpat kā Jonas trīs dienas un trīs naktis atradās zivs vēderā, tā arī Jēzus trešajā dienā augšāmcēlās un mājo mūsu vidū Vissvētākajā Sakramentā. Vai mēs atpazīstam, nolasām šo zīmi? Jēzus Kristus zīmi? Vai nav tā, ka mēs bieži vien Baznīcā meklējam kādas ārkārtējas zīmes, kādas ārkārtējas dāvanas, harismas, parādības, bet nenovērtējam un nepamanām pašu svarīgāko zīmi?

Reiz draudze lūdzās Vissvētākā Sakramenta priekšā un te pēkšņi viens cilvēks ieskrēja baznīcā un sauca: „Es redzu Jēzu, es redzu Jēzu!” Visi izskrēja ārā lai skatītos, kas tur ir. Tikai viens cilvēks palika baznīcā, lai turpinātu lūgties. Kad vēlāk pārējie viņam jautāja, kādēļ viņš neskrēja ārā, tad šis cilvēks atbildēja: „Kādēļ man kaut kur skriet, ja es Jēzu satieku jau šeit, Vissvētākajā Sakramentā.

Jā, sanktuāriji, svētvietas, svētceļojumu vietas ir īpašas lūgšanu un atjaunotnes vietas, tāpat arī svētceļojumi var dot, un dod impulsu mūsu garīgajai dzīvei, tomēr atcerēsimies, ka mūsu garīgās dzīves pamatu veido ikdienas saruna ar Jēzu Tabenākulā, Vissvētākā Sakramenta priekšā, svētās Mises laikā un pieņemot Vissvētāko Sakramentu svētajā Komūnijā. „Sekošanas Kristum” autors saka: „...daudzi svētceļojumi reti kuru dara svētāku.” (XXIII, 4.) Jēzus saka: „Es esmu Dzīvības Maize!” Atlicināsim ikdienā laiku Jēzum un neaizmirsīsim satikties ar Viņu adorācijā. Mūsu katra patiesais svētceļojums ir ikdienas garīgā dzīve ar Jēzu un mūsu mērķis ir debesis. Amen. 

Svētdiena 2.augusts, – Skujene - Vecpiebalga

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Jēzus kā žēlsirdīgs un uzticīgs augstpriesteris (3,1-5,10)

Jēzus, uzticīgā Dēla pārākums pār Mozu (3,1-6)

Autors turpina attīstīt domu, kura izteikta jau 2,17.

3,1 – kristieši ir svēti, tādēļ, ka ir svētīti caur Jēzu. Precīzāk būtu teikt – ceļā uz svētumu, jeb brāļi, kas tiek svētdarīti. Brāļi un māsas mēs esam vienotībā ar Jēzu Kristu. Vienīgais fragments Jaunajā Derībā, kur Jēzus tiek nosaukts par sūtni, tātad apustuli. Jēzus tika sūtīts no Dieva kā pēdējais Vārds cilvēcei. Vēstules autoram vairāk interesē Jēzus kā augstpriesteris, nevis pats vēstījums, ko Viņš atnesa.

3,2 – Jēzus ir Jaunās Derības starpnieks, tātad „jaunais Mozus”. Mozum bija saikne ar priesterību un upuru salikšanu, kaut arī vēstule tieši to nepasaka. Vēstules autors Jēzu, kā augstpriestera prototipu piedāvā nevis Mozus, bet Arona priesterību.

3,3 – Dievs ir tas, kurš visu un caur kuru viss tiek būvēts.

3,6 – māja ir kristiešu kopiena. Nav divas mājas – Izraēls un Baznīca. Ir tikai viena māja, un to būvē Dievs. Ir viens Dieva plāns, kurš realizējas vēsturē un caur vēsturi.

1. Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki, skatieties uz mūsu apliecināšanas sūtni un augsto priesteri Jēzu,
2. Kas ir uzticīgs Tam, kas Viņu iecēlis, tāpat kā Mozus bija visā Viņa namā.
3. Viņš ir atzīts par lielāka goda cienīgu nekā Mozus par tik, par cik mājas cēlājam piekrīt lielāks gods nekā mājai.
4. Katram namam ir savs cēlājs, bet Dievs ir visu radījis.
5. Un Mozus gan bija uzticīgs visa Viņa namā kā kalps, lai apliecinātu to, kas jāsludina.
6. Bet Kristus ir kā dēls savā namā. Mēs esam šis nams, ja līdz galam uzglabāsim nesatricinātu uzticību un cerības godību.

Sestdiena 1.augusts, – Ģikši - Skujene

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

Aicinājums būt uzticīgiem (2,1-4)

Autors pāriet no izskaidrošanas uz pieminēšanu. Aicinājums neatkāpties no ticības. Autors it kā sadala auditoriju divās nometnēs – mēs un tie, kas dzirdēja. Stiprinājums nāk ne tikai no tiem, kas dzirdēja, bet no paša Dieva, kurš šo mācību apstiprina ar zīmēm un brīnumiem. Zīmes un brīnumi Apustuļu darbos ir kā apstiprinājumi apustuliskajam vēstījumam (Apd 4,30; 14,3; 15,12).

1. Tāpēc mums jo vairāk jāievēro tas, ko dzirdējām, lai mēs kādreiz nepazustu.
2. Jo, ja caur eņģeļiem sacītais vārds ir bijis stiprs un katrs pārkāpums un nepaklausība saņēmusi taisnīgu atmaksu.
3. Kā tad mēs izbēgsim, ja neievērosim tik lielu pestīšanu, ko sākumā pasludinājis Kungs? To nostiprināja tie, kas dzirdēja.
4. Dievs to ir apliecinājis ar zīmēm un brīnumiem, un dažādiem vareniem darbiem, izdalot Svētā Gara dāvanas pēc sava prāta.

Jēzus paaugstināšana caur pazemošanos (2,5-18)

Nākamā pasaule – mērķis uz kuru dodas Jēzus, caur pazemošanos un caur krusta nāvi. Vēstules autors norāda uz radības pakārtotību cilvēkam, bet viss ir pakārtots Jēzum. To pašu domu atrodam Ef 1,22. Viss ir Jēzum nodots, tomēr pilnīgā valdīšana iestāsies parūzijā – tad kad Jēzus nāks uz šo pasauli tiesāt dzīvos un mirušos. Jēzus piedzīvoja lielu atstātību, pazemošanos nāves brīdī, lai mēs tiktu pestīti.

2,10 – Visai Dieva radībai ir savs mērķis un uzdevums. Izejas punkts ir Dieva darbība. Caur ciešanām padarīt pilnīgu. Jēzus priesteriskā veltīšanās vairāk bija saistīta ar viņa paklausību caur ciešanām un nāvi un arī Viņa paaugstināšanās notiek caur paklausību.

2,11 – Jēzus ir tas, kurš svēta. Caur Jēzus kļūšanu par augstpriesteri, arī mēs tiekam svētīti un piedalāmies Kristus priesterībā. Jēzus kā augstais priesteris iegāja Svētajā Vietā (9,12), pašās debesīs, lai Dieva priekšā aizstāvētu mūs. Sekojot Jēzum, ticīgajiem ir brīva pieeja Dievam un tie var Viņam tuvoties.  Jēzus kļūst viens no mums, pieņem mūsu dzīvi, izņemot grēku.

2,12-13 – Autors citē Vecās Derības tekstu, lai parādītu vienotību, kāda valda starp Dēlu un tiem, kurus Viņš ir nācis glābt. Autors savieno un interpretē veselus trīs Vecās Derības citātus, dodot viņiem savu skaidrojumu.

2,14 – autors runā par cilvēka dabu, kas atrodas nāves ietekmē, līdz ar to arī sātana ietekmē. Autors saista nāvi ar grēku, kas tika izdarīts Paradīzes dārzā un arī ar katra cilvēka padarīto grēku. Nāve tika uzvarēta caur Kristus nāvi. Nāvei vairs nav varas pār mums (Rom 8,3).

2,15 – nāves bailes – vairāk domātas nevis fiziskās bailes no nāves, bet gan garīgās – bailes no atstātības un atšķirtības no Dieva. Tieši tādu atstātību piedzīvoja Jēzus uz krusta.

2,16 – Dievs nāca uz zemes, lai caur iemiesošanos, krusta nāvi un augšāmcelšanos glābtu cilvēkus.

2,17 – galvenā augstpriestera funkcija – būt žēlsirdīgam un uzticīgam, būt  solidāram ar cilvēkiem. Vecās Derības augstpriesteris tāds nebija, bet Jēzus solidarizējas ar katru no mums, tādējādi kļūstot par mūsu brāli un draugu.

5. Jo ne eņģeļiem Dievs pakļāva nākamo pasauli, par ko runājam.
6. Bet kādā vietā kāds apliecināja, sacīdams: Kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, vai cilvēka dēls, ka Tu viņu apmeklē?
7. Tu padarīji viņu tik nedaudz zemāku par eņģeļiem; ar godu un slavu Tu to kronēji un nostādīji viņu pāri savam roku darbam.
8. Visu Tu noliki zem tā kājām. Jo, pakļāvis viņam visu, Viņš nekā nav atstājis tam nepakļauta; bet tagad vēl mēs neredzam, ka viss viņam pakļauts.
9. Mēs gan redzam Jēzu, kas uz īsu brīdi bija zemāk nostādīts par eņģeļiem, nāves ciešanu dēļ kronētu ar godu un slavu, lai Dieva žēlastībā baudītu nāvi par visiem.
10. Jo pieklājas Tam, kura dēļ un caur kuru viss ir, kas daudzus bērnus veda godībā, pestīšanas devēju caur ciešanām padarīt pilnīgu.
11. Jo visi ir no Viena: tas, kas svētdara un tie, kas tiek svētdarīti. Tāpēc arī Viņš nekaunējās tos saukt par brāļiem, sacīdams:
12. Es Tavu vārdu pasludināšu saviem brāļiem, draudzes priekšā es Tevi cildināšu.
13. Un atkal: Es Viņam uzticos. Un atkal: Lūk, es un mani bērni, kurus Dievs man devis. (Is 8,17-18)
14. Tā kā bērniem kopīgi ir miesa un asinis, tad arī Viņš tāpat to pieņēmis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam vara pār nāvi, tas ir, velnu,
15. Un atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ visu dzīvi bija padoti verdzībai.
16. Jo Viņš nekur nerūpējas par eņģeļiem, bet rūpējas par Ābrahama pēcnācējiem.
17. Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai kļūtu žēlsirdīgs un uzticīgs augstais priesteris Dievam tautas grēku izlīdzināšanai.
18. Jo tāpēc, ka Viņš cietis un ticis kārdināts, Viņš spējīgs palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.

Darbā izmantots:

Katolicki Kommentarz Biblijny. Raymound E.Brown, Joseph A. Fitzmyer, Roland E. Murphy. Oficyna Wydawnicza "Vocatio", Warszawa. 2001.

Svētceļojuma laikā pa dienu neizmantošu nekāda sakaru ierīces vai sociālos tīklus. Būšu pieejams pa telefonu 26382125 un sociālajos tīklos vakaros.

Piektdiena 31.jūlijs, –Priekuļi - Ģikši

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu.

1.Ievads (1,1-4)

Šis pats formulējums tika lietots 1 Kor 10,1, līdz ar to vēstule adresēta gan jūdu kristiešiem, gan pagānu. Atgriešoties pie Kristus - Ābrahama pēcteča, pagāni tiek iekļauti garīgā Izraēļa kopienā (Gal 3,29). Autors runā par visiem Vecās Derības praviešiem, ne tikai par tiem, kuru vārdi ir minēti Bībelē. Reizē ar Kristus nākšanu ir iestājušies pēdējie laiki, īpaši caur Kristus nāves upuri. Kristū norisinājās mūžīgā atpestīšana. „Kristus ir pēdējais Dieva Vārds, kurš ir dots pasaulei, Viņā atklāsme tika piepildīta, tas notika galīgi un vienreizēji” (Moffatt, Hebrews 2). Dēls pilda atpestītāja lomu un ir radīšanas starpnieks, jeb vidutājs. Saistība ar Filipiešu 2,6-11. Dēls jau eksistēja pirms Viņš kļuva redzams tautām. Caur Viņu Dievs radīja visu. Daži Bībeles pētnieki domā, ka 1,3-4 ir sena kristiešu liturģiskā himna. Liela līdzība ar Kol 1,15-20. Jēzus pie Dieva Tēva troņa labās rokas – 110,1 Psalma piepildījums. Paaugstināšana ir tieši saistīta ar augšāmcelšanos. Vēstules Ebrejiem autors, kā lielāko atšķirību starp Veco un Jauno Derību norāda, ka Jaunajā Derībā ir augstākā priesterība un ka tās avots neatrodas šeit uz zemes, bet debesīs. Pasvītrojot Jēzus priesterības pārākumu pār eņģeļiem, autors norāda uz vēstules galveno tematu – Jēzus priesterība debesīs. Šie Ebreju vēstules ievada panti līdzinās Filona vēstulēm, kuros Logos ir Dieva attēls (eikon) un „līdzeklis”, ar kura palīdzību tika radīta pasaule un visums.

1. Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem.
2. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli.
3. Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls ar savas varas vārdu nes visu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, sēd pie Majestātes labās rokas augstībā.
4. Par eņģeļiem Viņš cēlāks tik daudz, cik pārāku par tiem Viņš mantojis vārdu.

Dēla pārākums pār eņģeļiem (1,5-2,18)

Dēla intronizācija (1,5-14)

Lai parādītu Jēzus pārākumu pār eņģeļiem, autors izmanto septiņu citātu sēriju no Vecās Derības (Ps 2,7; 2 Sam 7,14; Deut 32,33 un Ps 97,7; Ps 104; Ps 45,7; Ps 102,26-28; Ps 110,1). Daži zinātnieki uzskata, ka arī šis teksts ir bijis kā himna, līdzīgi kā Flp 2,9-11 vai 1 Tim 3,16. Tekstos ir atrodama literārā līdzība ar Tuvo Austrumu karaļu intronizācijas kārtību, tikai šeit ir laicīgā karaļa vietā Jēzus, kā Karalis – Jēzus paaugstināšana kā Dieva Dēls, Viņa mūžīgās valdīšanas pasludināšana un intronizācija.

5. Jo kuram no eņģeļiem Viņš kādreiz teicis: Tu esi mans Dēls; šodien es Tevi esmu dzemdinājis? Vai atkal: Es būšu Viņam Tēvs, un Viņš būs mans Dēls? (Ps 2,7; 2 Ķēn 7,14)
6. Un kad atkal ieved Pirmdzimto pasaulē, Viņš saka: Un visi Dieva eņģeļi pielūgs Viņu. (Ps 97)
7. Un eņģeļiem Viņš saka: Kas savus eņģeļus dara par vējiem un savus kalpus par uguns liesmu. (Ps 103,5)
8. Bet Dēlam: Tavs tronis, Dievs, mūžīgi mūžos; un taisnības zizlis ir Tavas valsts zizlis.
9. Tu mīlēji taisnību un ienīdi netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs Tevi svaidīja ar prieka eļļu vairāk par Taviem līdzdalībniekiem. (Ps 44,6-7)
10. Un: Sākumā Tu, Kungs, dibināji zemi, un debesis ir Tavu roku darbs.
11. Tās zudīs, bet Tu paliksi, un tās visas sadils kā drēbes.
12. Un kā drānas Tu tās mainīsi, un tās pārvērtīsies, bet Tu esi tas pats, un tavi gadi nebeigsies. (Ps 101,26-28)
13. Jo kuram no eņģeļiem Viņš kādreiz teicis: Sēdies pie manas labās rokas, kamēr es Tavus ienaidniekus likšu par pameslu Tavām kājām? (Ps 109,1)
14. Vai tie visi nav kalpotāji gari, kas sūtīti kalpošanai to labad, kas iemantos pestīšanas mantojumu?

Darbā izmantots:

Katolicki Kommentarz Biblijny. Raymound E.Brown, Joseph A. Fitzmyer, Roland E. Murphy. Oficyna Wydawnicza "Vocatio", Warszawa. 2001.

Svētceļojuma laikā pa dienu neizmantošu nekāda sakaru ierīces vai sociālos tīklus. Būšu pieejams pa telefonu 26382125 un sociālajos tīklos vakaros.

Ceturtdiena 30.jūlijs, – Valmiera – Priekuļi

Vēstules Ebrejiem komentārs, ko lasu svētceļniekiem uz Aglonu. 

Ievads.

1.      Autentiskums.

Gan šīs vēstules, gan 1 Jāņa vēstules autors nav zināms vai ir vēsturiski apšaubīts. Aleksandrijas baznīcā jau no II gadsimta par šīs vēstules autoru tika uzskatīts svētais Pāvils. Arī Baznīcas vēsturnieks Euzēbijs domā līdzīgi. Aleksandrijas Klemens uzskatīja, ka apustulis Pāvils šo vēstuli uzrakstīja ebreju valodā ebrejiem, un ka sv. Lūkas to pārtulkoja grieķu valodā. Origēns uzskatīja, ka to rakstījis vai nu Pāvils vai viņa skolnieki. Uzskata, ka stils un domas varētu būt Pāvila, bet rakstītājs bija cits. Interesanti, ka šī vēstule nav atrodama Muratori Kanonā, jeb Bībeles tekstu krājumā (II gadsimts). Tertuliāns uzskata, ka šīs vēstules autors varētu būt Barnaba. Tomēr Baznīca IV un V gadsimtu mijā šo vēstuli atzīst kā Pāvila rakstītu un kanonisku. 1516.gadā Roterdamas Erasms sāk apšaubīt sv. Pāvilu, kā šīs vēstules autoru. Mūsdienās vairums Bībeles pētnieku uzskata, ka sv. Pāvils nebija šīs vēstules autors. Pētnieki uzskata, ka pastāv būtiskas atšķirības starp stilu, saturu un teksta uzbūvi vēstulē Ebrejiem un citās sv. Pāvila vēstulēs.

Ir ļoti iespējams, ka vēstules autors bija grieķu izcelsmes. Autors, rakstot tekstu, ir atradies spēcīgā platoniskās filozofijas ietekmē un tekstos ir atrodamas grieķu – ebreju filozofa Aleksandrijas Filona iezīmes. Vēstules Ebrejiem autors bija grieķu izcelsmes kristietis, kurš ir uzrakstījis izcilu literāru darbu, uz ko norāda grieķu retorikas pazīšana. Bija uzskats, ka autors varētu būt arī Apollos. Daudzi speciālisti uzskata, ka vēstules 13.nodaļas 22-25 panti ir vēlīnāks pielikums, lai norādītu uz apsutuļa Pāvila raksturu.

2.      Adresāti

Visdrīzāk vēstule rakstīta ebreju izcelsmes kristiešiem, tomēr ir arī zinātnieki, kas uzskata, ka vēstule rakstīta arī no pagānisma pārnākušajiem kristiešiem. Daži uzskata, ka vēstule bija rakstīta ebreju izcelsmes kristiešiem, kuri šaubījās, ka Jēzus ir apsolītais Mesija. Vēstulei ir cieša saistība ar Barnabas vēstuli.

3.      Literārā forma un rašanās laiks un vieta

Šī vēstule ir ar samērā sarežģītu struktūru un tika uzskatīta par teoloģisku traktātu. Galvenais temats – Kristus priesterība. Tomēr vēstules autora mērķis nav izklāstīt kristīgās ticības saturu, bet brīdināt no atkrišanas tos cilvēkus, kuri šaubījās. Vēstule bija rakstīta kā sprediķis, kurš tika lasīts publiski. Vēstulē ir norādes uz kristiešu vajāšanām Romes ķeizara Nerona laikā, līdz ar to vēstule varēja rasties 85. gadā pēc Kristus. Tomēr vēstulē nekur nav minētas pašas vajāšanas un tā plaši apraksta Tempļa upurus, līdz ar to var uzskatīt, ka vēstules rašanās laiks varētu arī būt pirms 70. gada, kad tika nopostīts jūdu Templis. Vēstulē atrodamas norādes, ka Jēzus upuris ir nomainījis upurus, kas tika salikti Templī. Ja Templis būtu nopostīts, tas noteikti tiktu pieminēts arī vēstulē. Vēstulē ir atrodamas norādes par brāļiem no Itālijas (13,24), dažreiz domājot, ka vēstule tika uzrakstīta Romā, tomēr tas varētu nozīmēt to, ka iedzīvotāji no Itālijas bija kopā ar vēstules autoru, kad viņš šo vēstuli rakstīja.

4.      Vēstules plāns

a)      Ievads (1,1-4)

b)      Dēla pārākums pār eņģeļiem (1,5-2,18)

a.       Dēla intronizācija

b.      Aicinājums būt uzticīgiem (2,1-4)

c.       Jēzus paaugstināšana caur pazemināšanos (2,5-18)

c)      Jēzus kā žēlsirdīgs un uzticīgs augstpriesteris (3,1-5,10)

a.       Jēzus, kā uzticīgā Dēla pārākums pār Mozu (3,1-6)

b.      Brīdinājums, kas izriet no Izraēļa neuzticības (3,7-4,13)

c.       Jēzus kā žēlsirdīgais augstpriesteris (4,14-5,10)

d)     Jēzus mūžīgā priesterība un mūžīgais upuris (5,11-10,39)

a.       Aicinājums uz garīgo atmodu (5,11-6,20)

b.      Jēzus – priesteris pēc Melhizedeka kārtas (7,1-28)

c.       Mūžīgais upuris (8,1-9,28)

d.      Jēzus upuris aicina uz izturību (10,1-39)

e)      Ticības piemērs, pārmetumi un nepaklausība (11,1-12,29)

a.       Senču ticība (11,1-40)

b.      Veids, kā Dievs raugās uz saviem dēliem (12,1-13)

c.       Sods par nepaklausību (12,14-29)

f)       Noslēguma aicinājums, svētība un sveicieni (13,1-25)

Darbā izmantots:

Katolicki Kommentarz Biblijny. Raymound E.Brown, Joseph A. Fitzmyer, Roland E. Murphy. Oficyna Wydawnicza "Vocatio", Warszawa. 2001.

Svētceļojuma laikā pa dienu neizmantošu nekāda sakaru ierīces vai sociālos tīklus. Būšu pieejams pa telefonu 26382125 un sociālajos tīklos vakaros.

Garīgais svētceļojums

Dārgie bloga lasītāji! Tuvojas svētceļojuma laiks un arī es došos svētceļojumā uz Aglonu no Valmieras 30.jūlijā. Es zinu, ka daudzi no jums vēlētos doties šādā svētceļojumā, tomēr nav tādas iespējas. Tādēļ es, tāpat kā pagājušā gadā, piedāvāju no 30.jūlija doties garīgā svētceļojumā, katram atrodoties savās mājās vai darbavietās, tomēr garīgi vienojoties ar visiem svētceļniekiem visā Latvijā. Es savukārt apņemos lūgties par visiem jums. Būtu labi, ja katrs no jums katru dienu varētu atrast laiku palūgties rožukroni, iespēju robežās apmeklēt svēto Misi un palasīt Bībeli. Es apņemos katru dienu šajā blogā publicēt konferenču materiālus, ko katru dienu stāstīšu svētceļniekiem no Valmieras. Šogad svētceļojuma devīze ir: "Runā, Kungs, Tavs kalps klausās (1 Sam 3,9)". Kopīgi studēsim vēstuli Ebrejiem.  

Vēlos informēt, ka no 30.jūlija līdz 12.augusta vakaram mans telefons pa dienu būs izslēgts un arī sociālos tīklus apmeklēšu tikai vēlu vakaros. Būsim vienoti lūgšanās un tiksimies Aglonā.

Pievienojies Latvijas Jauniešu dienām!

Laulības sakraments Katoļu Baznīcā

Aicinājums uz laulību ierakstīts pašā vīrieša un sievietes dabā. Laulība nav tīri cilvēcisks iedibinājums, kaut arī gadsimtu gaitā tā tikusi pakļauta daudzām izmaiņām dažādās kultūrās, sociālajās iekārtās un garīgajās ierašās. Katoļu Baznīcā laulība ir viens no Jēzus Kristus septiņiem iedibinātajiem sakramentiem. Pija XI enciklikā „Casti connubii” uzsvērts: “Laulības institūcija, tās mērķis, kam tai jākalpo, likumsakarības, kurām tā tiek pakļauta, svētības, kas no tās plūst, – tas viss ir Dieva iedibināts.”[1]

Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība un sevis dāvāšana otram. Laulības pamatā ir divi aspekti:

1. divu cilvēku - vīrieša un sievietas vienība, kurā viņi viens otru papildina;
2. dzīvības tālāknodošana.

Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32) Vatikāna II konvila dokumentā „Gaudium et spes” teikts: “Dziļā dzīves un mīlestības kopība laulībā, kas ir Radītāja dibināta un apveltīta ar saviem īpašiem likumiem, tiek noslēgta ar laulības derību, t.i., ar neatsaucamu personisku piekrišanu. Tādā veidā ar personisku un brīvu aktu, laulātajiem savstarpēji sevi dodot un vienam otru pieņemot, rodas institūcija, kas ir saskaņā ar Dieva gribu un kas ir spēkā arī sabiedrības priekšā. Šīs vinculum sacrum[2] – kā pašu laulāto un viņu pēcnācēju labā, tā arī sabiedrības labā – nav pakļautas cilvēku patvaļīgiem ieskatiem, jo pats Dievs ir autors laulībai, kas ir apveltīta dažādiem labumiem un mērķiem [bonis ac finibus]..”[3] Pāvila VI enviklika „Humanae vitae”: “Tāpēc laulība nav nejaušības sekas vai neapzinātu dabisko spēku evolūcijas produkts: tā ir Radītāja iedibināta saprātīga institūcija, lai īstenotos Viņa mīlestības iecere cilvēcē.”[4]

Pasaulē ir sastopami divi fundametāli aicinājumi – laulība un atturība no dzimumdzīves debesvalstības dēļ. Abas šīs realitātes - gan Laulības sakraments, gan jaunavība Dieva valstības dēļ - nāk no Kunga. Viņš pats piešķir tām nozīmi un nepieciešamo žēlastību dzīvot tās saskaņā ar Viņa gribu.

Latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu.

Ļoti svarīgi, lai nākamie laulātie draugi sagatavotos Laulības sakramenta svinēšanai, vispirms saņemot Gandarīšanas sakramentu, kā arī pirms tam izdzīvojot saderināšanās laiku un saņemot labu katehēzi. Kandidāti uz priesterību gatavojas sešus gadus Garīgajos semināros, tomēr gatavošanās laulībai parasti aprobežojas ar īsu katehēzi! Bet atbildība Dieva priekšā ir līdzīga!

Saskaņā ar latīņu tradīciju, laulātie kā Kristus žēlastības kalpotāji piešķir viens otram Laulības sakramentu, apliecinādami savu piekrišanu Baznīcas priekšā.

Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:

- neviens nav piespiests;
- nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa.

Šī iemesla dēļ (vai citu iemeslu dēļ, kas laulību dara nederīgu vai nenotikušu), Baznīca pēc tam, kad apstākļus izskatījis kompetents Baznīcas tribunāls, var izsludināt "laulības nederīgumu", proti, ka šī laulība nekad nav pastāvējusi. Šajā gadījumā laulības slēdzēji ir brīvi precēties, tomēr respektējot dabiskos pienākumus, kurus nosaka iepriekšējā kopdzīve.

Laulāto piederība dažādām konfesijām nav nepārvarams šķērslis laulības noslēgšanai, ja viņiem izdodas dalīties tajā, ko katrs no viņiem savā kopienā saņēmis, un ja viņi mācās viens no otra, kādā veidā otrs cilvēks apliecina dzīvē savu uzticību Kristum.

Laulībās, kas tiek noslēgta starp katoli un nekristīto, laulātajam, kas ir katolis, ir īpašs uzdevums: "Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu." ( 1 Kor 7, 14) Ir liels prieks laulātajam - kristietim un Baznīcai, ja šī "svētdarīšana" ved pie brīvas otrā laulātā pievēršanās kristīgajai ticībai.

Laulības saites ir nostiprinājis pats Dievs, tā ka noslēgtu un miesā īstenotu laulību starp kristītajiem nekad nevar šķirt. Šīs saites, kas rodas no laulāto brīvās cilvēciskās rīcības un no īstenotas laulības, tagad ir neatceļamas un ir pamats derībai, kuru nodrošina Dieva uzticība. Baznīcai nav varas nostāties pret šo dievišķās gudrības noteikto kārtību.

Jāatcerās, ka mīlestība ir atvērta auglībai.

Laulāto mīlestība pēc savas dabas prasa neaizskaramu uzticību. To nosaka abpusējā sevis dāvāšana. Mīlestība vēlas būt spēkā uz viesiem laikiem. Tā nevar būt tikai "līdz jauna lēmuma pieņemšanai". Tomēr pastāv apstākļi, kuros laulāto kopdzīve dažādu iemeslu dēļ kļūst praktiski neiespējama. Tādos gadījumos Baznīca atļauj laulāto fizisku šķiršanu un kopdzīves pārtraukšanu. Dieva priekšā laulātie paliek vīrs un sieva, viņi nav brīvi, lai noslēgtu jaunu laulību. Tomēr, izlīgšana ir vislabākais risinājums. Draudze ir aicināta šādiem cilvēkiem palīdzēt. Sīkāku informāciju meklējiet KBK 1601 – 1666; vai Internetā www.catholic.lv/Katehisms/Index.html

[1] Pijs XI. Enciklika „Casti Connubii”. (1930.gada 31.decembrī). Reigas Archidiecēzes Kūrijas izdavums. Reigā. 1931, #7.
[2] vinculum sacrum - svētās saites (lat.val.).
[3] GS 48.
[4] HV 8.

Svētceļojums Valmiera - Aglona 2015

Ko darīt Aglonā 14 un 15.augustā? Praktiski padomi.

Liels prieks ka esat nolēmuši šogad klātienē apmeklēt Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku Aglonas sanktuārijā 14. un 15.augustā. Dažas atbildes uz jautājumiem.

1. Kāpēc 15.augusts un kāpēc Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšana?
Katoliskās Baznīcas katehisms, atsaucoties uz 1950.gadā pāvesta Pija XII pasludināto dogmu saka: "Kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs ir pasargājis no visām pirmgrēka sekām, bija piepildījusi savu zemes dzīvi, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta debesu godībā, un Kungs viņu paaugstināja, darot par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam, kas ir uzvarējis grēku un nāvi." Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs ir vienreizēja līdzdalība viņas Dēla augšāmcelšanās noslēpumā un augšāmcelšanās baudīšana pirms citiem kristiešiem." Lai arī šī dogmatiskā patiesība tika oficiāli pasludināta tikai 1950. gadā, tomēr jau kopš pirmajiem gadsimtiem gan Austrumu, gan Rietumu Baznīca godināja Vissvētāko Jaunavu Mariju, kā debess un zemes Karalieni, debesīs uzņemto.

2. Vai šos svētkus atzīmē tikai Latvijā?
Nē, šie ir visas Romas Katoliskās Baznīcas svētki, tie ir vieni no 10 obligāti svināmiem svētkiem, kas iekrīt ārpus svētdienām un  kas ir jāsvin. Vienīgi citās zemēs šie svētki netiek svinēti tik plaši, kā tas ir pie mums.

3. Kas ir tas svarīgākais kas būtu jādara, ierodoties Aglonā?
Vispirms jāatceras, ka svētnīcas centrā ir nevis svētbilde, kas protams ir svarīga un ir instruments, caur kuru Dievs darbojas, pateicoties Dievmātes aizlūgšanām. Pats svarīgākais ir Jēzus Kristus, kas ir klātesošs zem maizes zīmēm tabernākulā un īpašā veidā mēs Viņu satiekam svētajā Misē. Tādēļ pirms "mesties" stāties garajā rindā pie Dievmātes svētbildes, būtu jāpadomā - cik sen esmu bijis pie grēksūdzes? Ja senāk kā mēnesi, vai sirdsapziņā jūtu, ka esmu nāvīga grēka stāvoklī, tad ir jādodas pie grēksūdzes. Pēc tam ir jāpiedalās svētajā Misē un jāpieņem svētā Komūnija, pirms tam uzmanīgi ieklausoties garīdznieka teiktajā sprediķī.

4. Kāda loma ir Dievmātes brīnumdarītājas svētbildei?
Dievs visos laikos izmanto dažādus līdzekļus, lai atgādinātu par Sevi un vestu cilvēkus uz mūžību. Pamatlīdzekļi ir 7 svētie sakramenti, bet kā papildus līdzekļus Dievs dod sakramentālijas. Varam teikt, ka šī svētbilde ir radīta lieta, caur kuru Dievs dod pārdabiskas žēlastības, un par to liecina Dieva tautas dievbijība. Līdzīgi ir ar pārējām sakramentālijām - svētīto ūdeni, svētītajām svecēm. Tikai šeit ir jābūt piesardzīgiem, lai sakramentālijas neliktu augstāk par sakramentiem. 

5. Ko darīt ar avotu? Vai tas ir svētīts ūdens?
Sekojot senai tradīcijai, cilvēki ņem ūdeni no t.s "svētavota" Aglonā, uzskatot, ka ja šis ūdens nāk no Aglonas, tad tas jau ir automātiski svēts. Tomēr, ja mēs šādās kategorijās domātu, tad varētu uzskatīt, ka iepērkoties Aglonas veikalā visi produkti automātiski ir svēti. Pirms kara šis avots bija ar sēra sastāvu, tādēļ tika uzskatīts, ka tam piemīt dabiski dziednieciskas īpašības. Šobrīd tas vairs tā nav, jo padomju laikos, mēģinot iznīcināt šo vietu, avots tika visādos veidos līdzināts un šobrīd sērs tajā ūdenī nav. Līdz ar to, šo ūdeni var ņemt, tas ir veselīgs dzeršanai, bet uzskatīt, ka tas ir svētītais ūdens būtu nepareizi. Ja šo ūdeni pēc tam pasvēta garīdznieks, tad tas kļūst par svētītu ūdeni. Avots var bū arī simbols mūsu kristībām, kad mēs katrs tikām pagremdēti kristības ūdeņos. 

6. Kā būtu jāuzvedas Krustaceļa laikā 14.augusta vakarā?
Vispirms jau savlaicīgi ir jāsagādā svece ar speciālu ietvaru, kas pasargā no sveķu uzpilēšanas uz drēbēm. Krustaceļa laikā ir jāizvairās no sarunām, fotografēšanās, sarunām pa mobilo telefonu un citām nevajadzīgām nodarbēm. Ir jāmēģina koncentrēties un uzmanīgi klausīties garīdznieka vadītajās apcerēs. Pēc krustaceļa nevajadzētu degošās sveces likt zālē vai pie trijiem krustiem. 

7. Kāpēc svētki ilgst divas dienas - 14. un 15.augusts?
Sekojot senai tradīcijai, Baznīcā svētkus sāk svinēt iepriekšējās dienas vakarā, līdzīgi tas ir arī Ziemassvētkos un Lieldienās. Vēl ir svarīgs apstāklis - 14.augustā mēs svinam pirmā Latvijas bīskapa, svētā Meinarda lielos svētkus. Jaunieši Aglonā mēdz pulcēties jau 13.augusta vakarā, tādēļ abas naktis - no 13-15.augustam nemitīgi Aglonas bazilikā un apkārtnē notiek intensīvas lūgšanas.

8. Kāpēc ārpus bazilikas laukuma ir tik daudz tirgotāji?
Jau no seniem laikiem pie baznīcām veidojās krogi un tirdzniecības vietas, jo tur kur ir daudz cilvēku, tur rodas vēlme kaut ko pirkt un pārdot. Neuzskatu ka tas būtu slikti, tomēr jācenšas darīt visu, lai šī tirgotāju kņada netraucētu satikties ar Dievu šo lielo svētku laikā.

Novēlu visiem jaukus Vissvētākās Jaunavas Marijas svētkus Aglonā.