Segvārds Vientulis | Forum Cinemas

Segvārds Vientulis | Forum Cinemas



Filma balstīta patiesos notikumos, kuri norisinājās Līvānu apkārtnē 1945. gadā, pēc padomju okupācijas atgriešanās. Vanagu draudzes katoļu priesteris Antons Juhņevičs baznīcas saimniecības telpās slēpa vietējos vīriešus no mobilizācijas vācu un sarkanajā armijā. Savas pārliecības dēļ nonācis konfliktā ar varu, viņš bija spiests izšķirties par radikālu soli.

"Segvārds Vientulis" ir inscenēta dokumentāla filma, kura ir balstīta vēsturiskos faktos, tomēr dramatiskā tēma ir tikai iemesls, lai runātu par cilvēka dzīves eksistenciālajām izvēlēm. Uzticība un varonība, kurai līdzās mājo nodevība un gļēvums vai vēlme vienkārši izdzīvot – to visu var iepazīt, sekojot Antona Juhņeviča un viņa cīņu biedru likteņiem

Filmas režisoram Normundam Pucim, kurš ir arī scenārija autors, šī ir debijas filma.

Vēsturiskās personas filmā atveido aktieri: Varis Piņķis, Vilis Daudziņš, Edgars Samītis, Andris Bulis, Juris Bartkevičs, Juris Jope, Edgars Pujāts, Rihards Rudāks, Māris Korsietis, Egils Viļumovs, Ritvars Gailums un Valdemārs Karpačs. 

Mūziku filmai sarakstījis starptautiski atzītais latviešu garīgās mūzikas komponists Rihards Dubra.

Filma latviešu valodā.
on Nav komentāru:

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 38.nodarbība (1730-1802)

Urā, urā, urā! Kā biju solījis, atsakam katehisma studijas. Sāksim studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā. 

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com 

 Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=qwmzzou&n=katehisms-38.MP3
on Nav komentāru:

Lasītajs jautā - priesteris atbild. Ieroču svētīšana, grēksūdze un slimnieku sakraments

Ziņās pamanīju, ka pareizticīgie pasvēta ieročus. . Vai katoļu priesteri ar šādu praksi piekopj? (Es saprotu karavīrus pasvēta,  jo viņi var nepārnākt un gribi vai neghribi karot, jāiet, jo ir pakļauti varai, bet ieročus, tas šķiet kaut kā " ne ar svētībām saistīts aparāts". http://www.delfi.lv/skats/zinas/pareizticigie-priesteri-sveta-ierocus-mocus-un-velesanu-kasti.d?id=45076004

Katoliskās Baznīcas Katehisms, attiecībā uz kādu lietu svētīšanu saka: "Svētības vienlaikus ir gan Dieva slavēšana Viņa darbu un Viņa dāvanu dēļ, gan Baznīcas aizlūgums par cilvēkiem, lai tie spētu lietot Dieva dāvanas saskaņā ar Evaņģēlija garu." (KBK 1678) Tātad svētīt var tikai tādas lietas, ar kurām mēs pagodinām Dievu. Dievs nevēlas, lai būtu kari, bet tie diemžēl notiek, jo cilvēks atrodas iekāres varā, līdz ar to šī nosliece uz grēku, kas izpaužas individuāli, pasaulē parādās arī globālā, sabiedriskā veidā, kā karš. Cilvēkam un arī konkrētai sabiedrībai, tautai ir tiesības sevi aizstāvēt pret netaisnīgu agresoru, tādēļ arī Baznīca  lūdzas par karavīriem. Armijā ir arī garīdznieki - kapelāni, kas palīdz karavīriem pildot grūtos dienasta pienākumus. Tomēr ieročus un kaujas tehniku, ar ko tieši tiek nogalināti cilvēki Baznīca nesvēta, tāpat kā nesvēta alkohola veikalus, azartspēļu automātus, naktsklubus, u.t.t. Parasti svēta tādas vietas un lietas, ar kurām cilvēks vairo Dieva godu un dara labu sabiedrībai. Tās vietas un lietas, kuru lietošana var nest lielu ļaunumu indivīdam un sabiedrībai Baznīca nesvēta, kaut arī ikdienā ir ļoti grūti novilkt robežu šajās situācijās. Man ir bijušas situācijas, kurās esmu svētījis dažādas lietas, kuras svētīšanas brīdī netika izmantotas ļauniem nolūkiem, tomēr pēc tam es noskaidroju, ka vēlāk ar šīm lietām tika darīts pretējais. Tur nu es neko nevaru darīt, jo katrs mēs paši atbildēsim Dieva priekšā par savu rīcību. 

Man ir bail lidot, jo tajā saskatu nāves draudus :). Saprotu, ka cilvēkam, kurš domā, ka mirs svarīgi saņemt grēksūdzes saktamentu. Un pirms lidojumiem tas ir ieteicams, ja nu nākas krist...  Un otrs jautājums par slimnieku sakramentu. Kad to var pieņemt? tad kad es esmu nāvīgi slims? Vai arī tad, kad ir izredzes no slimības izķepuroties? Kā to var saņemt?  

 Lai nebūtu problēmu šajā jautājumā, iesaku iet pie grēksūdzes bieži, lai visu laiku atrastos svētdarošās žēlastības stāvoklī, un tad vairs nebūs jābaidās. :) Slimnieku sakramentu var saņemt cilvēks, ja viņš atrodas nāves briesmās, pirms nāves tuvošanās vai arī pirms smagas operācijas, kurā draud nāves briesmas. Vecāks cilvēks par 60 gadiem slimnieku sakramentu var saņemt arī reizi gadā, parasti to dala 11.februārī, bet var arī citā laikā. 

Kā tiek izlemts tas, kurā vietā tiks celta baznīca?  Vārdsakot kas pieņem lēmumu un kā? Tiek veikts pētījums, aptauja, rēķināts, cik baznīcu ir uz kvadrātkilometru, cik baznīcu uz iedzīvotājiem. un tamlīdzīgi?

 Baznīca, kā redzama ēka tiek celta tur, kur ir sapulcējusies pietiekami liela "dzīvā Baznīca" - cilvēki. Par dievnama celtniecību lemj diecēzes bīskaps, konsultējoties ar pārējiem garīdzniekiem un raugoties no reālām finansiālajām iespējām. Mērķis ir lai cilvēki varētu piedalīties svētajā Misē nepārvarot ļoti lielu attālumu. 
on Nav komentāru:

Mīlam grēcinieku, nemīlot grēku!

Citāts no Vatikāna II koncila konstitūcijas "Gaudium et spes", 28
Cieņa un mīlestība pienākas arī tiem, kas sociālos, politiskos un pat reliģiskos jautājumos domā un rīkojas citādi nekā mēs. Jo dziļāk mēs labvēlības un mīlestības garā izpratīsim viņu mentalitāti, jo vieglāk mums būs uzsākt dialogu ar viņiem.
Protams, šī mīlestība un labvēlība nekādā ziņā nedrīkst mūs padarīt vienaldzīgus pret patiesību un pret labo. Tieši mīlestība skubina Kristus mācekļus sludināt atpestījošo patiesību visiem cilvēkiem. Tomēr jāatšķir maldi, kas vienmēr ir atmetami, no cilvēka, kas maldās, jo viņš saglabā savu personas cieņu pat tad, kad viņam ir aplami vai nepilnīgi reliģiskie priekšstati[1]. Vienīgi Dievs ir tiesnesis un siržu zinātājs, tādēļ Viņš mums aizliedz spriest tiesu par cita iekšējo vainu.[2]
Kristus mācība prasa, lai mēs piedotu pārestības[3], un attiecina mīlestības bausli, kas ir Jaunais Likums, arī uz ienaidniekiem: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! Bet Es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa” (Mt 5, 43-44).


[1] Sal. Jānis XIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 299.-300. lpp.
[2] Sal. Lk 6, 37-38; Mt 7, 1-2; Rom 2, 1-11; 14, 10-12.
[3] Sal. Mt 5, 45-47.
on Nav komentāru:

Līderu seminārs


on Nav komentāru:

Interesants vērtējums!

on Nav komentāru:

Bīskapu sinode ir uzticīga tradicionālajai Baznīcas mācībai

Publicēt by Māsas Kalpones.
on Nav komentāru:

Polijas kinoteātros filma, kas pēta Jaunavas Marijas parādīšanās fenomenu: Mary’s Land

on Nav komentāru:

Plašs raidījums LR1 par priesteri Franci Trasunu

Publicēt by Katolislv.
on Nav komentāru:

Lasītājs jautā: lūgšana un svētā Komūnija uz rokām

Vai ir jēga lūgties, ja esi nāvīgā grēka stāvoklī? Priesteris teica, ka lūgšanas ir nederīgas, par mirušajiem arī nav jēgas lūgties, jo lūgšanas netiks uzklausītas, uzklausīta ir tikai lūgšana pirms grēksūdzes. Bet kā ar vakara pātariem?
Saprotams, ka jāiet pie grēksūdzes, tad nebūs problēmu, bet kā piem. darīt jūrniekam, kurš uz kuģa ir pus gadu un vairāk un nevar to izdarīt?

Nezinu, ko tieši kāds priesteris bija domājis to sakot, tomēr Dievs uzklausa visas lūgšanas, vienalga kādā stāvoklī mēs esam. Dievs visus mīl vienādi un attiecībā pret ikvienu Viņam ir savs īpašs plāns un katru no mums Viņš uzlūko kā īpašu. Protams, Dievs nemīl grēku. Ja cilvēks ir izdarījis smagu grēku, viņš zaudē svētdarošo žēlastību, tomēr palīga žēlastība viņam netiek atņemta. Svētais Gars turpina darboties cilvēka sirdī, aicinot viņu uz atgriešanos. Vēl arī var teikt, ka tad, kad cilvēks atrodas smaga, jeb nāvīga grēka stāvoklī, tad viņa darbībai zūd "pārdabiskais raksturs". Kā savā laikā teica mariāņu tēvs Viktors Pentjušs, tad nāvīga grēka stāvoklī mūsu garīgā attīstība apstājas, bet izsūdzot grēkus mēs turpinām savu attīstību no tās vietas, kad vēl bijām  svētdarošās žēlastības stāvoklī. Tādēļ ir svarīgi bieži iet pie grēksūdzes, un ja dzīves laikā ir tādi objektīvi apstākļi, kad nevaram aiziet pie grēksūdzes, tad ir jānožēlo visi grēki un pie pirmās izdevības šie grēki ir jāizsūdz katoļu priesterim. 

Vissv. Sakraments Latvijā tiek pieņemts uz mēles (uz ceļiem), rietumu valstīs, uz rokām (stāvus). Zinu, ka Latvijā, pirmā kursa semināristiem nepieciešama bīskapa atļauja, lai dalītu Vissv. Sakramentu; Jānis Pāvils 2 teica, ka viņam nepatīk, ka cilvēki pieņem Vissv. Sakramentu uz rokām. Tad kāpēc tas vēl joprojām tiek pieļauts? Kāpēc Baznīcai nav vienotības šai jautājumā? 
Esmu redzējis, kā kāds noslauka degunu, aiztaisa netīrās mašīnas durvis, kasa savus netīros matus, aizsien kurpi, un ar to pašu roku pieņem Sakramentu. Nerunāju nemaz, ja Sakraments izslīd ārā no rokām un nokrīt. Vai tā nav necieņa pret Dievu?
Musulmanis kādreiz pienāca pie katoļa, jautājot, vai tas tic, ka Hostija ir pats Dievs. Katolis atbildēja, ka jā. Tad musulmanis padomājis atbildēja: “Ja es ticētu, ka tas ir Allahs, tad es būtu rāpojis uz rokām un ceļiem, noliecis galvu, lai To pieņemtu."

Read more »
on 6 komentāri:

Ko teica svētais Apustulis Pāvils bīskapiem, no tiem atvadoties?

Uzmaniet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, lai ganītu Dieva Baznīcu, ko Viņš ar savām asinīm ieguvis. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jums pašiem celsies vīri, runādami aplamības, lai aizrautu mācekļus sev līdz. Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus dienām un naktīm nemitējos ar asarām ikvienu no jums pamācīt! Un tagad es jūs novēlu Dievam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj celt un dot mantojumu ar visiem svētajiem. (Apustuļu darbi 20, 28-32
on Nav komentāru:

@tolstovs1 interesantāko atbilžu apskats







on Nav komentāru:

Skaidrojums par Latvijas medijos publicēto ziņu par to, ka it kā „Vatikāns atbalsta viendzimuma partnerattiecības”

Ņemot vērā pavisam nesen, Latvijas medijos sacelto ažiotāžu, saizstībā ar Vatikāna nostājas maiņu homoseksuālu pāru partnerattiecību regulācijas jautājumos un daudzu katoļticīgo satraukumu šajā jautājumā, nolēmu sniegt savu personīgo komentāru. Bieži vien rodas priekšstats, ka Romas Katoļu Baznīcā, kāda bīskapa vai kardināla privāti vai publiski paustais viedoklis par vienu vai otru jautājumu jau ir visas Baznīcas, vēl vairāk Vatikāna oficiālais viedoklis. Un šeit sākas problēmas, kas robežojas ar meliem vai ideoloģiju. Vispirms ir jāpaskaidro, ka Baznīcas mācība sevī ietver dažādus „svarīguma līmeņus” un ne viss, ko izsaka kāds atsevišķs teologs vai garīdznieks ir visa Baznīcas mācība. Vissvarīgakais ticības un morāles avots Baznīcā ir Bībele un Tradīcija, ar to saprotot mācību, ko vairāk kā 2000 gadus ir mācījuši pāvesti un bīskapi visi kopā. Līdz ar to Baznīcas mācība precīzi atspoguļo nemainīgo Jēzus Kristus gribu, ko Viņš ir tālāknodevis savā Baznīcā. Un tikai visa Baznīca kopā – pāvests kopā ar bīskapiem var noteikt kam Baznīca tic un ko tā māca. Visaugstākais „likumdevējs” Romas Katoļu Baznīcā ir pāvests, bet arī viņš nemaldīgus paziņojumus var izteikt tikai tad, ja tos pasludina svinīgā veidā, nepārprotami norādot, ka tas, ko viņš pasludina ir nemaldīgs. Nākamais svarīgais Baznīcas mācības pasludināšanais veids ir Ekumēniskais Koncils. Pēdējais notika no 1962-1965 gadam Vatikānā un tika saukts par Vatikāna II koncilu. Šīs sanāksmes laikā tika vēlreiz no jauna apstiprināta un precizēta Baznīcas mācība, mēģinot to izteikt mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā. Kopā tika pieņemti 16 dekrēti un pēc 30 gadiem tika sintētiski apkopoti izdevumā, ko tagad pazīstam kā Katoliskās Baznīcas Katehisms (Internetā latviešu valodā atrodams www.catholic.lv/katehisms) . Līdz ar to, šobrīd Baznīcā pastāv normatīvi dokumenti, kurus nevar mainīt ne atsevišķi ticīgie, teologi, bīskapi un pat pāvests, jo arī pāvests nav saimnieks pār šo mācību, bet tikai tās kalps.

 Atgriežoties pie homoseksualitātes problēmas. Latvijas medijos čakli tika pārpublicēts Bīskapu Sinodes Romā sekretāra monsinjora Bruno Fortes viedoklis. Sinode notiek Romā no 5-19.oktobrim. Uzskatīt, ka šīs Sinodes, kurā piedalās vairāk kā 200 bīskapu kopā ar pāvestu sekretāra viedoklis ir galējs, ir absurdi un muļķīgi. Šobrīd notiek sinodes dokumenta sākuma versijas apspriešana un gala dokuments var pilnībā atšķirties no tā sākotnējās versijas. Sinodē uzstājas dažādi bīskapi ar dažādiem viedokļiem. Ir bīskapi, kuri pārstāv Āfrikas kontinentu, kur par homoseksualitāti cilveki tiek likti cietumā. Ir dažādas situācijas. Baznīca ir atvērta un uzklausa ikvienu. Savukārt Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičš, intervijā Vatikāna Radio ir norādijis, ka gan viņš, gan vēl daudzi citi bīskapi nepiekrīt Sinodes dokumenta sākotnējai versijai (http://gosc.pl/doc/2199626.Abp-Stankiewicz-krytycznie-o-dokumencie-synodu). Arī Polijas bīskapi ir ļoti skeptiski šajā jautājumā un pieturās pie tradicionālajiem Baznīcas uzskatiem. 
Es ļoti cienu Latvijas medijus un viņu pārstāvjus. Laikā, kad kalpoju Rīgas svētā Jēkaba katedrālē man izveidojās ļoti cieša un laba sadarbība ar daudziem Latvijas žurnālistiem. Tomēr mani mulsina šāda dzīšanās pēc lētas popularitātes, bez lielakās piepūles, nefiltrējot vienkārši iztulkojot no svešvalodas nepārbaudītas ziņas. Būtu labi, ja žurnālisti arī Latvijā, pirms rakstīt par Katoļu Baznīcas lietām uzklausītu arī pašas Baznīcas viedokli, ielūkojoties šādās lapās www.vatican.va, www.news.va, www.radiovaticana.org, vai arī sazinoties ar RKBL Informācijs centru šeit par Rīgā. 
Noslēgumā vēl vēlos citēt Katoliskās Baznīcas Katehismu, norādot, kāda tad ir Baznīcas oficiālā mācība, saistībā ar homoseksualitāti: 

 Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību, vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību". Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām. 

 Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē. 

 Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai. 

 Katoliskās Baznīcas Katehisms 2357-2359 (www.catholic.lv/katehisms)

Ļubļinas Katoļu Universitātes teoloģijs doktorants, priesteris Ilmārs Tolstovs, Mag. Theol.

on 2 komentāri:

Baznīcas mācība mainīta netiek (angļu valodā)

Publicēt by Līga Roķe-Reimate.
on 2 komentāri:

Katoļu Baznīcas mācība attiecībā uz homoseksualitāti

Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību, vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību". Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.

Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē.

Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.

Katoliskās Baznīcas Katehisms 2357-2359 (www.catholic.lv/katehisms)
on Nav komentāru:

Dažādie grēku nožēlas veidi svētās Mises sākumā (no www.kbvestnesis.lv)

"Liturģija, īpaši dievišķajā Euharistijas Upurī, "īstenojas mūsu atpestīšanas darbs", kas ir visaugstākā mērā palīdzība, lai ticīgie ar savu dzīvi izteiktu un atklātu citiem Kristus noslēpumu un īstās Baznīcas patieso dabu." (Vatikāna II koncils. Konstitūcija par svēto liturģiju, 2) Ar šādiem skaistiem vārdiem iesākas konstitūcija, kas pirms vairāk nekā 46 gadiem aicināja un arī tagad aicina visus Baznīcas bērnus vēl vairāk atklāt un izdzīvot liturģijas skaistumu. Sv. Mise ir visas liturģijas avots un virsotne, un, kā to norāda "Katoliskās Baznīcas Katehisms", citējot svēto Ireneju no Lionas, "Euharistija ir mūsu ticības kopsavilkums un summa: "Mūsu domāšanas veids saskaņojas ar Euharistiju, un Euharistija, savukārt, apstiprina mūsu domāšanas veidu."" (KBK 1327)

Tāpēc ir svarīgi, lai ticīgie Svētajā Misē piedalītos nevis kā pasīvi vērotāji no malas, bet gan kā aktīvi Svētās Mises dalībnieki. Konstitūcija "Sacrosanctum Consilium" 14. numurā min, ka "Māte Baznīca ļoti vēlas visus ticīgos vest pie pilnīgas, apzinīgas un aktīvas piedalīšanās liturģiskajās darbībās, kā to prasa pati liturģijas daba, un ka Kristības spēkā kristīga tauta "izredzēta cilts, ķēnišķīga priesterība, svētā tauta, iegūtie ļaudis" (1 Pt 2, 9; sal. 2, 4-5) ir saņēmusi tiesības un pienākumus. Šī pilnīgā un aktīvā visas tautas piedalīšanās ir jāveicina, sakārtojot un izkopjot svēto liturģiju; liturģija ir pirmais un nepieciešamais avots, no kura ticīgie smeļ īsti kristīgo garu, tādēļ dvēseļu ganiem visā savā pastorālajā darbībā ir dedzīgi jācenšas to sasniegt, pareizi ticīgos sagatavojot." 
Lai tas notiktu, ir nepieciešams izmantot visas tās iespējas, ko mums sniedz pēc Vatikāna II koncila atjaunotā Svētās Mises liturģija. 
Lai vēl vairāk ticīgajiem atklātu bagātības, ko mums sniedz Svētā Mise, vēlamies atgādināt garīdzniekiem un informēt ticīgos par iespējām, ko sniedz Romas Misāle, un aicinām šīs iespējas biežāk izmantot, neatstājot tās novārtā. Šoreiz uzsvērsim tikai būtiskākās, kuras Latvijā tiek izmantotas diezgan reti. 
Read more »
on Nav komentāru:

Konkurss - lasītajs jautā - sv. Mise, laulības un lasījumi

1) Tā ir brīnišķīga prakse, ka visa katoliskā Baznīca ik dienu ir vienota lūgšanās un domā par vienu tēmu, - noteikti šādām vienā vektorā, vienā virzienā vērstām lūgšanām, pārdomām, meditācijām ir sinerģisks spēks. Kas nosaka to, kādi ir lasījumi katrai dienai (piemēram, "Mieram tuvu" izvēlētie)? Turklāt, runājot ar draugiem, kas ir protestanti, konstatējām, ka arī luterāņu draudzēs svētdienas dievkalpojumā runāts par to pašu un lasīti tie paši fragmenti no Svētajiem Rakstiem. 

Katoliskā Baznīca visā pasaulē, sākot ar Vatikāna II koncilu (1962-1965) pabeidza ieviest vienotu Bībeles liturģisko lasījumu sistēmu. Šī sistēma ir vienota Romas ritā un svētdienas lasījumi aptver trīs gadu ciklu - A, B un C gadus. Darbadienu lasījumi aptver divu gadu ciklu. Citām konfesijām ir savi liturģiskie kalendāri. Var gadīties, ka kāds luterāņu garīdznieks izmanto mūsu liturģisko kalnedāru, kurš tiek pulbicēts "Mieram tuvu" grāmatiņā. 

2) Kuros gadījumos Sv. Mises sākumā priesteris aicina draudzi nožēlot grēkus ("Lai mēs varētu cienīgi piedalīties Sv. Mises Upurī, nožēlosim savus grēkus...", un draudze atbild ar "Es atzīstos Visvarenajam Dievam..."), un kuros ne? Kāpēc tā? Reizēm tā ļoti pietrūkst.

Svētās Mises sākumā ir paredzētas ļoti dažādas grēku nožēlas formas. Romas Misālē latviešu valodā ir publicētas trīs no tām, un ļoti žēl, ka Latvijā no šiem trim veidiem visbiežāk izmanto tikai vienu "Es atzīstos..." Savā laikā esmu par to jau rakstījis - http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/17-teologija/1193-svetas-mises-liturgijas-skaistums
Svētdienās un lielos svētkos svētās Mises sākumā notiek ūdens svētīšana un "Asperges" rits, kurš arī norāda uz kristības avotu un aicina uz grēku nožēlu. Vēl arī citos gadījumos, piemēram svēto Misi svinot kopā ar Stundu liturģijas lūgšanām gandarīšanas rits tiek aizvietots ar psalmu lūgšanām. 
Read more »
on Nav komentāru:

Konkurss - lasītājs jautā. Jautājumi par Bībeli

1. Dievs radīja Ādamu un Ievu, un viņiem piedzima Ābels un Kains, ar ko Ābels un Kains radīja bērnus? Citiem vārdiem, kā Ādama un Ievas bērniem piedzima bērni? 

Liels paldies par jautājumiem. Prieks, ka beidzot rodas arī jautājumi par Bībeli, tas nozīmē, ka laikam sākam vairāk lasīt Svētos Rakstus. Būtu labi, ja katrā katoļu draudzē tiktu organizētas Bībeles studiju grupas, jo mēs tik maz pazīstam Bībeli. Tomēr šajos jautājumos ir jūtama ļoti instrumentalizēta un "mūsdienīga" pieeja tekstam, neņemot vērā gan Svēto Rakstu viengabalainību, gan arī to, ko Dievs caur iedvesmoto autoru gribēja pateikt. Bībele nev Grāmata, kura dod atbildes uz visiem jautājumiem. Bībelē atrodam atbildi uz vissvarīgāko jautājumu - kāds ir Dieva plāns, nodoms, attiecība uz cilvēka un visas cilvēces glābšanu. Visas Bībeles, gan Jaunās, gan Vecās Derības atslēga ir Jēzus Kristus - miris un augšāmcēlies! Šādā gaismā arī mēģināšu atbildēt uz šiem jautājumiem. 
Radīšanas stāsts, kurš ir aprakstīts Radīšanas, jeb 1 Mozus gramatā nedod atbildi, vai Ādams un Ieva, arī Ābels un Kains bija vienīgie cilvēki, kurus Dievs radīja. Jā, Ādams un Ieva bija pirmie cilvēki, bet varbūt Dievs pēc viņiem, tieši tādā pat veidā, no zemes "putekļiem" radīja vēl daudz citus cilvēkus. Bībele nedod skaidru atbildi uz šo jautājumu, kaut arī iesaku izlasīt 1 Mozus 6, 1-2. Egzegētiem nav īsti skaidrs, kas ir šie Dieva dēli, bet varbūt tieši šī rakstu vieta paskaidro šo jautājumu. Visdrīzāk tie ir kādi no Izraēļa ķēniņiem, vai arī norāde, cik bīstama ir pagānu mitoloģija, kura jauc kopā dievišķo ar miesīgo. Radīšanas stāstā daudz svarīgaks ir teoloģiskais saturs, kurā atklājas pirmo cilvēku un arī visas cilvēku civilizācijas pirmsākumi un drāma, kuru aizsāka pirmdzimtais grēks. 

2. Numeri 14:18: “Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.”
Bet Jaunajā Derībā rakstīts, ka cilvēks atbild tikai par saviem grēkiem. Tad kā tad īsti ir, vai cilvēks cieš par savu vecāku grēkiem?

Jāsaprot, ka Bīblei nevar skatīt tikai vienā, horizontālā plāksnē. Daudzas lietas, kas Vecajā Derībā vēl atradās tikai attīstības stadijā, savu pilnību atrada tikai Jaunajā Derībā. Līdzīgi bija arī ar jautājumu, par laulības nešķiramību. Jēzus saka: Tie saka Viņam: "Kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?" Viņš saka tiem: "Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. (Mt 19,7-8) Tātad lietas, kas Vecajā Derībā vēl atradās attīstības, jeb atklāšanas stadijā, savu pilnīgo atklāsmi saņēma reizē ar Jēzus Kristus atnākšanu, kurš tad ir arī dievišķās Atklāsmes pilnība. 

3. Marka 14
50. Tad Viņa mācekļi, atstājuši Viņu, visi aizbēga.
51. Bet kāds jauneklis, apjozis audeklā kailo miesu, sekoja Viņam; un viņu satvēra;
52. Bet viņš, nometis audeklu, kails aizbēga no tiem.
Kas tas par jaunekli?

Bībele nedod skaidru atbildi uz šo jautājumu, tomēr ilgāku laiku tika uzskatīts, ka tas ir pats evaņģēlist Marks. Tomēr nav nekādu apstiprinājumu faktam, ka tas būtu viņš. Bet  tomēr svarīgi Bībelē ir meklēt kopskatu un redzēt to, ko Dievs vēlas mums teikt caur iedvesmoto autoru. Iesaku nekoncentrēties uz Bībeles nebūtiskajām detaļām un vērst uzmanību uz būtiskākajām, tām, kuras norāda uz Bībeles galveno vēsti - Dieva pestīšanas plānu vēsturē, kuru Viņš ir realizējis caur Jēzus Kristus Personu. 
on Nav komentāru:

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 37.nodarbība (1691-1729)

Urā, urā, urā! Kā biju solījis, atsākam katehisma studijas. Sāksim studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā. 

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com 

 Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=xsjjfgn&n=katehisms-37.MP3
on Nav komentāru:

Jauniešu nometne "Oasis" Daugavpilī, sagaidot Visu svēto dienu!


on Nav komentāru:

Konkurss: lasītājs jautā - priesteris atbild!

1. Francisks (pāvests) vēstīja, ka lūgšanai jābūt argumentētai. Kā to saprast, jo manuprāt tātādējādi lūgšana kļūst par pļāpāšanu.

 Domāju, ka uz to jau norādīja ne tik daudz pāvests, kā Jēzus Kristus, sakot: "Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. (Mateja 6,7) No vienas puses lūgt vajag, un lūgties vajag bez mitēšanās. Tomēr ir svarīgi, lai mēs lūgtos no sirds. Iesaku izlasīt Katoliskskās Baznīcas Katehisma (www.catholic.lv/katehisms) 4 daļu par lūgšanu un to veidiem. Lūgšana ir ļoti līdzīgi sarunai, kāda norisinās divu laulātu draugu starpā. Sākumā ir daudz vārdu, bet vēlāk, laikam ejot vārdi vairs nav nepieciešami. 

 2. Kāpēc svētī auto, mājas, akas? 

 No vienas puses varam teikt, ka viss, ko Dievs radījis jau ir svēts un labs, Bet no otras puses, ar dažādu lietu pasvētīšanu, tiek svētīts cilvēku roku darbs. Jebkurš instruments cilvēku rokās var veikt labu, bet var veikt arī ļaunu darbību. Ar pasvētīšanu mēs norādam, ka jebkurai lietai šajā pasaulē ir jākalpo Dievam un citu cilvēku labumama. Otrs pasvētīšanas aspekts ir dažāda sapsēstības, jeb burvestības. Nereti cilvēki, kuri nodarbojas ar klau ļaunām lietām, kā okultisms, mēdz "uzlikt lāštu" kādiem priekšmetiem vai vietām. Tādēļ pasvētīšana ar svētīto ūdeni, ko veic katoļu garīdznieks garantē, ka noteiktā vieta vai lieta ir brīva no šādu dažādu veidu ļauno darbību ietekmes. 

3. Vai Latvijas valsts himna ir uzskatāma par lūgšanu. Ja, jā, kāpēc to tik maz dzirdam baznīcà dziedam. Tikai uz svētkiem. 

 Jā, mūsu himna ir uzskatāma par ļoti dziļu un patiesu lūgšanu. Baznīcā es pats esmu dziedājis to un arī daudzās draudzēs himna tiek dziedāta - lūgta valsts svinību reizēs. 

4. Kādēļ katoļticīgā Latgale ir tik nabadzīga un paputējusi un degradējusies lai gan tieši tur atrodama ticība un dzīva lūgšana.

 Iesaku palasīt dažādu vēsturnieku darbus par šo tēmu, Tā ir plaša un nav aptverama dažos teikumos. Tomēr visnopietākais iemesls, kādēļ tagadējais Latgales reģions atrodas nosacītā atpalicības stāvoklī ir samērā vēlais dzimtbūšanas atcelšanas laiks un ilgstošais drukas aizliegums no Cariskāš Krievijas. Salīdzinājumam:  Igaunijā 1816. gadā, Kurzemē 1817. gadā un Vidzemē 1819. gadā. Latgalē dzimtbūšana tika atcelta 1861. gadā, kad tā tika atcelta arī citur Krievijas impērijā.
on Nav komentāru:

SvētāsTerēzes svētki. Referāts: Asoc.prof.B.Brudere

on Nav komentāru:

Arhibīskaps Zbigņevs Life site News par homoseksualitātes problēmu (angļu val.)

on Nav komentāru:

Iznākusi pāvesta Benedikta XVI grāmata "Jēzus no Nācaretes", 1 daļa

on 1 komentārs:

Kopsavilkums!

Dārgā "bloga kopiena"!
Liels paldies par to, ka aktīvi sekojat līdzi visiem ierakstiem, un ka tas, ko es šeit mēģinu darīt nes arī labumu cilvēkiem gan Latvijā, gan ārpus tās. Īpaši pateicos par jūsu lūgšanām, jo tās man ļoti nepieciešamas. No savas puses apņemos turpināt lūgties par katru no jums. Sākot ar 27.septembri došos atpakaļ uz Poliju, lai turpinātu savas doktorantūras studijas. Jau aplūkoju savu lekciju plānu un patiešām - gan lekcijas, gan profesori Ļubļinas Katoļu Universitātē ir ļoti labi, tādēļ ir vērts šo laiku pavadīt, lai smeltos jaunas zināšanas un pēc tam ar tām kalpotu Baznīcai Latvijā. Esmu pateicīgs par šo vasaras "brīvlaiku" - gan mēnesi, ko pavadīju Anglijā, mācoties valodu un tiekoties ar latviešiem, kā arī iepazīstot labāk Katoļu Baznīcu Anglijā. Tapat esmu ļoti pateicīgs par brīnišķīgo svētceļojumu no Valmieras uz Aglonu, tapat arī Valmieras draudzei, kurā varēju kalpot septembra mēnesī. Arī Visu svēto dienā un mirušo piemiņas dienā, Kristus Dzimšanas svētkos un Lieldienās būšu Valmieras draudzē, lai palīdzētu priesterim Laurim un kalpotu gan Valmierā, gan apkārtnes draudzēs. Paliksim vienoti lūgšanās. 
on Nav komentāru:

Tezē Prāgā un Augsburga!

Paldies visiem, kuri pieteicās svētceļojumam uz Romu. Grupiņa ir nokomplektējusies. Šobrīd ir jauns izaicinājums - apmeklēt Tezē uzticības svētceļojumu Prāgā, sagaidot jauno gadu. Man ir doma pēc Kristus Dzimšanas svētkiem ar mašīnu doties uz Prāgu, piedalīties Tezē Jaungada dienās, pēc tam apmeklēt konferenci "Mehr" Augsburgā un atpakaļ atgriezties ap 6 janvāri. Es dotos uz studijām Ļubļinā, Polijā, pārējie ar satiksmes autobusu atgrieztos Latvijā. Izbrauktu svētdien vakarā 28.decembrī 2014.gadā un atpakaļ Rīgā atgrieztos 7.janvārī ap 12 dienā. Izmaksas? Ceļš degvielai ar mašīnu, ziedojums Tezē kopienā, dalības maksa "Mehr" konferencē.

Sīkāk: http://www.taize.fr/lv_article16702.html
http://www.dzivibasstraumes.lv/jaunumi/114x
http://www.gebetshaus.org/veranstaltungen/mehr-2015

Interesentiem rakstīt man - priesteris.ilmars@gmail.com Ir 4 vietas mašīnā :)
on Nav komentāru:

Tezē Rīgā tuvojas. Izmanto iespēju!

Read more »
on Nav komentāru:

Jautājums priesterim - 5

1) Piektdienās ir atteikšanās no gaļas. Es to nespēju. Kā rīkoties?

Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: "Ceturtais bauslis ("Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni") nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem; tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību." (KBK 2043) Katoliskās Baznīcas Latvijā teritorijā bīskapu konference ir lēmusi par piektdienas atturību no gaļas ēdieniem, ar zināmiem izņēmumiem. Ir citas Baznīcas provinces, citās teritorijās un valstīs, kur bīskapi ir devuši izvēli cilvēkam gaļas vietā izvēlēties kādu citu atturības līdzekli. Tomēr Latvijas teritorijā mums ir jāpieturas pie šiem likumiem, jo tie veicina mūsos gandarīšanas garu, palīdz atcerēties par Kristus ciešanām un radina mūsos paklausību Baznīcai. Atcerēsimies, ka tieši šajā laikā kristieši mirst par savu ticību, piemēram Irākā. Un mēs nevaram tik mazu lietu paveikt. Padomāsim par to.  
2) Kā raudzīties uz karu starp Ukrainu un Krieviju. No vienas puses zinam, ka Dievs ir žēlsirdīgs, bet no otras "pilna bībele" ar "asinīm un slepkavošanu". Tāpat vecajā derībā varam izsekot līdzi izredzētās tautas liktenim: "asinis un karš" ... Krievija savā karā piesauc Dievu, tajā pat laikā visa pasaule lūdzas par mieru... Ko mums māca karš? Vispār kā saglabāt veselo saprātu un kā uz to visu raudzīties? Varbūt karš ir Dieva plāns? Tad kāpēc mēs lūdzamies par mieru?
Tāpat mani uzrunāja Zbigņeva teiktais  raidījumā 1/1. Viņš teica, ka mūsdienu cilvēks nav gatavs artdot dzīvību par dzimteni. Es jau labprātāk esmu par bēgšanu, ja sākas karš :) , bet mums ir jābūt gataviem mirt tikai tāpēc, lai aizsargātu savu zemi - brīvību? Vai zeme svarīgāka par dzīvību?
Uff - ceru, ka domu var saprast....

Karš nav no Dieva un pat ja katehisms pieļauj taisnīga kara iespējamību, tad pāvests Francisks pavisam nesen teica, ka taisnīgs karš mūsdienu apstākļos nav iespējams un jebkura karadarbība ir pretrunā Dieva gribai. Bībele daudzās situācijās ataino vēsturisko situāciju un grēka skarto cilvēci un tās drāmu, attiecībā uz šīm šausmām. Bet tas nenozīmē, ka Dievs būtu nežēlīgs un netaisnīgs. Dievs pieļauj ļaunuma eksistenci, kas daudzkārt ir saistīta ar cilvēkam doto brīvību izvēlēties labo un ļauno. Mums ir tiesības aizsargāt savu dzimteni, bet tas nekādā gadījumā neattaisno karu un vardarbību.
3) Par lūgšanu... Vajadzību ir tik daudz, ka būtu jāpavada visa diena uz ceļiem. Kā lūgties dienas aizņemtībā - kad pavisam nav laika atvēlēt lūgšanai.

Jēzus aicina mūs lūgties bez mitēšanās. Iesaku izlasīt svētās Avilas Terēzes darbus par lūgšanu un svētā Ignācija no Lojolas darbus. Lūgšana vispirms nav mūsu vajadzību izprasīšana no Dieva, bet vispirms divu mīlošu Personu/personu saruna klusumā un siržu saskarsmē. Kad kāds Kādu mīl, tad bieži vien vārdi kļūst lieki. Lūgšana - tā ir nemitīga atrašanās Kāda - Dieva klātbūtnē. Un to mēs mācamies visu dzīvi. Iesaku sameklēt labu garīgo vadītāju, kurš palīdzēs šajā ceļā. Ir daudz arī klosteru garīgās skolas, kas var būt labs ceļvedis šajā ceļā.
4) Ir priesterības sakraments un ir Laulības sakraments un, protams, citi. Nesen aizdomājos, ka klostermāsām ir tikai solījumi. Viņas nesaņem sakramenta svētības kā piemēram, priesteris. Tā ir?  (salikās, ka klostermāsu mīlestība ir pilnīgāka... :) un tajā pašā laikā viņām vieglāk salūzt zem krusta...)

Klosterļaudis dodās pa evaņģēlisko padomu - nabadzības, paklausības un šķīstības ceļu. Tas ir īpašs ceļš, savukārt ordinācijas sakramenta ceļš arī ir īpašs, bet cits ceļš. Laulības ceļš ir skaists un arī īpašs ceļš. Katrs ceļš, pa kuru vada Dievs ir īpašs. Tas ir skaists un arī grūts ceļš, jo ir gan priecīgi brīži, gan arī savi krustiņi. Bet svarīgākais - vai es mīlu Jēzu un vai es atļauju Viņam mīlēt mani? Ja atļauju un man ir mīlestības pilnas attiecības ar Viņu, tad viss pārējais atrisināsies. Svarīgi ir iet šo aicinājuma ceļu un sekot Jēzum.

5) Laulātie, pateicoties Laulības sakramentam, kļūst par vienu miesu. Ja pieņemam, ka miesai vajadzīgs arī gars, tad kas notiek ar to? vai arī tas kļūst viens?

Kristietība, atšķirībā no dažādām filozofijām, īpaši platonisma, cilvēks veido kopumu, kurā satiekas dvēsele un miesa. Līdz ar to cilvēks ir nedalīts veselums, kurā nevar atsevišķi nodalīt dvēseli, miesu un garu. Cilvēks ir viens veselums. Laulāto vienotība sakņojas Kristū. Tomēr laulāto vienotībā laulātie, būdami saistīti ar laulības saitēm un būdami viena miesa, tomēr saglabā katrs savu unikalitāti un netiek unificēti un nepazaudē savu individualitāti. Tieši otrādi. Kristū viņi kļūst aizvien vienotāki, tomēr saglabājot savu individualitāti un nemēģinot otru pārtaisīt pēc sava tēla un līdzības. Tas ir liels noslēpums, bet to var saprast, ja uzlūkojam Kristus un Baznīcas vienotību. Iesaku izlasīt apustuļa Pāvila vēstuli Efeziešiem, 5. nodaļu. 
on Nav komentāru:

Kalpošanas plāns augustā un septembrī

29.-30.augusts - aicinājuma rekolekcijas Ķīpsalas klosterī
30.augusts, 12.00 Valmieras katoļu baznīcas iesvētīšana
31.augusts, 11.00 svētā Mise Salaspils baznīcā
4.-8.septembris - kalpošana Norvēģijā, Oslo, Drammenē un Tonsbergā
12.-22.septembris - kalpošana Valmieras katoļu draudzē
26-27.septembris - Baltijas "Tezē" pasākumi Rīgā
28.septembris - atgriešanās uz studijām Polijā, Ļubļinā
on Nav komentāru:

Kā katolim balsot Saeimas vēlēšanās

Vispirms atsaukšos uz Rīgas arhibīskapu – metropolītu V. E. Zbigņevu Stankeviču, kurš kādā no intervijām ziņu aģentūrai BNS teica, ka „balsot noteikti ir jāiet, jo tas ir pilsoņa pienākums un to uzsver arī Baznīca. „Ja tu neej balsot, tad tu neuzņemies līdzatbildību par savu valsti. Neiešana balsot — tas savā ziņā ir nolaidības grēks,” teica Z. Stankevičs. 

Tomēr no ieteikumiem, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, viņš atturējās, sakot, ka var dot tikai principus, pēc kuriem partijas būtu jāvērtē. 

„Ir jāizvērtē pašam. Es varu dot tikai principus, pēc kuriem partijas būtu jāvērtē. Tas jādara, ņemot vērā morālās vērtības. Lai tās nebūtu partijas, kas ieviesīs antikristīgus likumus vai uzspiedīs sabiedrībai demoralizējošus likumus. Tad, protams, lai arī balsis netiktu atdotas tām partijām, kuras patiesi ir iesaistītas korupcijas skandālos, kuru darbība nav caurredzama,” minēja Stankevičs

Arī Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31numurā ir teikts, ka “Savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot? 

Piedāvāšu Austrālijas bīskapu publicētos kritērijus, pēc kuriem arī mēs varam vadīties. Tie ir: katra cilvēka cieņas tiesības; tiesības uz uzturu, mājokli un aizsardzību; tiesības uz izglītību; tiesības uz sanitāro aprūpi, darbu un pamatpakalpojumiem; tiesības gan pašreizējai, gan nākamajām paaudzēm dzīvot drošā, veselīgā un nepiesārņotā vidē; tiesības sniegt savu ieguldījumu sabiedrībai saskaņā ar savām spējām, un visbeidzot, tiesības dzīvot saskaņā ar savu ticību, ja tā neaizskar citu cilvēku ticību.
Read more »
on 1 komentārs:

Iesaku kardināla Pujata "Sprediķus"



Jaunā sprediķu krājuma ievadā pats kardināls raksta, ka publicētās homīlijas sacītas Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā Ticības gada laikā (2013. gadā), un izsaka cerību, ka „šī grāmata noderēs jaunajiem priesteriem un katehētiem viņu darbā".
Kardināla homīlijas noteikti var raisīt daudz plašāka lasītāju loka interesi, jo sprediķos iztirzātas gan svarīgākās ticības patiesības, gan tādi temati kā dzīve Kristū, Baznīcas sakramenti, Dieva baušļi un lūgšanas dzīve, par kuru kardināls Jānis Pujats ir sprediķojis: „Lūgšanā izpaužas mūsu personīgās attiecības ar Dievu. [..] Kāda ir mūsu iekšējā nostāja? Vai mūsu lūgšanas nāk no Dievu mīlošas, pazemīgas un satriektas sirds dziļumiem, vai arī tās izskan tikai kādas ārējas vajadzības dēļ? Kristus, mirstot pie krusta, teica: „Man slāpst." (Jņ 19, 28) Viņš ir izslāpis pēc ļaužu mīlestības. Svētais Augustīns saka - Dievam slāpst pēc tā, lai mēs būtu izslāpuši pēc Viņa."
Kardināla Jāņa Pujata izteiksmes veids ir skaidrs un viegli uztverams lasītājiem ar visdažādāko sagatavotības līmeni. Ne velti viņš pats ir izsacījis šādu liecību, kas arī citēta kā grāmatas moto: „Luterāņu mācītājs Jānis Liepiņš man reiz teica: „Pujata kungs, es speciāli klausījos televīzijā Jūsu sprediķi, lai tajā atrastu kaut vienu lieku vārdu. Neatradu!""
Jaunā grāmata ir pieejama baznīcu grāmatu galdos, to varēs iegādāties arī Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētku laikā Aglonā. Internetā lietotāji jauno sprediķu krājumu var nopirkt izdevniecības „KALA Raksti" internetveikalā.

on Nav komentāru:

Vai es regulāri lasu un abonēju katoļu presi?

on Nav komentāru:

Jautājums priesterim - 4

1. Kāpēc cilvēks, kas atšķir labu no ļauna, tomēr nereti ikdienas lēmumos izvēlas acīmredzami ļauno, kaitīgo, Dievam netīkamo.

 Jāatgādina, ka visi cilvēki šajā pasaulē ir iedzimtā grēka skarti, un pat ja esam saņēmuši kristības sakramentu un regulāri tiekam apgaismoti caur dzīvu dalību Baznīcas sakramentos, Svētajā Misē, Dieva Vārda lasīšanā, tomēr joprojām līdz galam nevaram pilnīgi pareizi atšķirt labu no ļauna. Līdz ar to, veicot ikdienā savas dzīves izvēles, mums būtu jāklausa Dievam, kurš uz mums runā caur mūsu sirdsapziņu. Arī sirdsapziņa var kļūdīties, tomēr sekojot savai sirdsapziņai, iekšējai balsij, kļūdu būs mazāk. Un Dievs jebkuru kļūdu, grēku, ļaunumu var vērst par labu. Nevajadzētu baidīties dzīvot un riskēt, jo arī caur kļūdām un neveiksmēm Dievs darbojas un visu vērš par labu. Un ejot regulāri pie svētajiem Sakramentiem, mūsu sirdsapziņa nemitīgi tiek apgaismota un darīta jūtīgāka pret labā un ļaunā atpazīšanu. 

 2. Kāpēc Misē pirms komūnijas priesteri draudzei  rāda uz pusēm pārlauztu hostiju?

 Nekur nav strikti noteikts, ka garīdzniekam svētās Mises laikā, pēc "Dieva Jērs" lūgšanas būtu jārāda kopā salikta Hostija. Tieši otrādi. Dieva tautai norādot  pārlauztu Hostiju, tiek uzsvērts, ka Svētā Mise ir arī Apustuļu darbu 2 nodaļā minētā maizes laušana, uz kuru pulcējās pirmo gadsimtu kristieši. Arī Pēdējās Vakariņās Jēzus lauza maizi un deva to saviem mācekļiem. 

 3. Vai musulmaņu Allāhs ir tas pats Dievs, ko pielūdz kristieši?

 Pasaules reliģiskajā "klāstā" izdalām trīs lielas grupas:

a) Politeiskās reliģijas - tās, kuras pielūdz daudz dievus;
b) Henoteiskās reliģijas - tās, kuras arī pielūdz daudz dievus, bet kuru dievu panteonā viena dievība ir visaugstākā, kas kontrolē pārējās;
c) Monoteiskās reliģijas - tās, kuras pielūdz vienīgo Dievu, to pašu, kuru pielūdzam mēs - Kristietība, Jūdaisms un Islāms. Līdz ar to Islāmā pielūgtais Allāhs ir tas pats mūsu vienīgais Dievs, tikai Islāmā Dievs vēl nav pilnībā atklājis sevi, jo mēs zinām, ka tikai kristietībā Dievs sevi ir atklājis kā Trīsvienīgu Dievu. 

 4. Vai ir būtiski, lūdzot novennu kādā nodomā, neizlaist nevienu dienu? Man gadās, ka kādu dienu arī aizmirstu vai neizbrīvēju tam laiku, tomēr visu deviņu dienu lūgšanas tiek pabeigtas, piemēram, 14 dienās. Vai tas ir būtiski sliktāk?

Man ir samērā grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo nav tādi strikti kritēriji, kas to noteiktu. Ja nejauši izlaižam kādu novennas dienas lūgšanu, tad iespējams šo aizmāršību kompensēt nākamajā dienā palūdzoties gan iepriekšējās dienas gan tekošās dienas lūgšanu. Tomēr, ja novenna, kura tradicionāli ilgst 9 dienas, izstiepjas uz 14 dienām, tad uzskatu, ka tā vairs nav novenna, bet gan mūsu personiskā, brīvā lūgšana. Jo vārds novenna nāk no latīņu vārda novem, kas nozīmē deviņi. 
on 5 komentāri:

Vai dzīvē ir kas vairāk?

on Nav komentāru:

Vatikāna II koncila dekrēts "Ad gentes" par ievadīšanu kristīgajā dzīvē

(Katehumenāts un kristīgā iniciācija) (izcēlums mans - pr. Ilmārs)

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.
Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.
Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.
Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.
Visbeidzot, jaunajā Kanonisko tiesību kodeksā skaidri jādefinē katehumēnu juridiskais statuss. Viņi jau ir vienoti ar Baznīcu[4], viņi jau pieder Kristus namam,[5] un nereti viņi jau dzīvo ticības, cerības un mīlestības dzīvi.



[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.
[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.
[4] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium,14.
[5] Sal. sv. Augustīns, Tract. in Ioann. 11, 4: PL 35, 1476. 
on Nav komentāru:

Tuvojas Tezē jauniešu dienas

Publicēt by Katolislv.
on Nav komentāru:

Jautājumi priesterim - 3

1) Ko darīt ar pasvētītiem priekšmetiem, kad tie ir nokalpojuši savu laiku? Kā no tiem cienīgi atbrīvoties? Roka īsti neceļas tos izmest atkritumos. Tāpat esmu dzirdējusi, ka cilvēki nezina, ko darīt ar kristīgo periodiku, īpaši, ja tur ir publicētas kādas lūgšanas, svēto attēli vai priesteru fotogrāfijas...

 Jau agrāk par šīm tēmām bija rakstīts arī "Katoļu Baznīcas Vēstnesī". Pasvētītos priekšmetus, kuri ir nokalpojuši savu laiku mēs vai nu sadedzinam vai aprokam kādā cienīgā vietā. Jebkurā gadījumā nebūtu labi izmest atkritumos vai mētāt pa zemi šos priekšmetus vai papīrus ar sakrāliem tekstiem. Man kādreiz bija ideja Rīgā veidot speciālu vietu pie kādas draudzes, kur šie materiāli centralizēti tiktu savākti un cienīgi utilizēti. 

 2) Nu jau kādu laiku esmu divu burvīgu meitiņu mamma. Tiešām īstas un burvīgas princeses. Nesen manu vīru uzaicināja kļūt par krusttēvu citiem cilvēkiem. Un ar šo aizdomājos par kristībām meitām. Tā kā pati nokristījos kādu 15 gadu vecumā domāju ka meitenēm dot tādu pašu izvēli - kristīties tad un kad viņas to vēlēsies, jo pagaidām tas liekas nedaudz liekulīgi, jo baznīcu neapmeklējam (sorry to say). Diezgan pamatīgi vīru satricināja kāds atgadījums, pēc kura zinu ka ja viņš ticēja tad tagad vairāk ne par ko....
Tad nu jautājums par kristībām... svētdienas skolā teica ka Dievs mīl visus un bērnus itsevišķi, vai kristot vai otrādi nekristot mazās kkas dikti mainās?

Liels paldies par jautājumu. Vispirms par situāciju, kad mūs ieļauno kāds baznīcas loceklis. Ja gribam iet kristīgo dzīves ceļu mums ir jābūt gataviem, ka kāds mūs jebkurā gadījumā ieļaunos, jo nav tādas "sterilās kristietības". Kamēr esam šajā pasaulē, mēs visi - sākot no pāvesta līdz ikvienam ticīgajam, esam iedzimtā un padarītā grēka skarti. Līdz ar to nevaram domāt, ka eksistē tāda perfektā draudze un ir veltīgi domāt, ka visi kristieši ir svēti un perfekti. Jā, mēs tiecamies uz svētumu, Dievs ir svēts un arī Baznīca, kā Kristus Mistiskā Miesa, ontoloģiski, tas ir pēc savas būtības ir svēta, bet ikviens Baznīcas loceklis ir grēcīgs, līdz ar to potenciāls ieļaunotajs. Skaidrs, ka mums ir jācenšas būt pēc iespējas laipnākiem, iejūtīgākiem, tomēr izslēgt to, ka mēs katrs varam kļūdīties mēs nevaram. Tas būtu attiecībā uz jūsu vīru. 

Tagad par bērna kristībām. Jēzus saka: "Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem debesu Valstību". Citā vietā Jēzus saka: "Kas ticēs un taps kristīts, būs pestīts". Līdz ar to, mums nav iemesla atteikt kristību jau tikko dzimušajiem bērniem. Arī pirmo gadsimtu liecības norāda, ka jau tajos laikos tika kristītas ģimenes, dzimtas, kurā bija gan pieaugušie, gan bērni, piemēram Kornēlijs ar visu savu namu. Pat ja bērni vēl nevar paši apliecināt savu ticību, to viņu vārdā dara vecāki un krustvecāki. Protams, ja vecāki un krustvecāki paši nav ticīgi, tad bērnu kristība kļūst problemātiska, jo kurš tad apliecinās Baznīcai, ka rūpēsies par bērnu garīgo izaugsmi? Bet liegt bērniem iespēju saņemt pestīšanas žēlastību caur kristības sakramentu nebūtu pareizi. 
on 1 komentārs:
Abonēt: Ziņas (Atom)