Lasītājs jautā: lūgšana un svētā Komūnija uz rokām

Vai ir jēga lūgties, ja esi nāvīgā grēka stāvoklī? Priesteris teica, ka lūgšanas ir nederīgas, par mirušajiem arī nav jēgas lūgties, jo lūgšanas netiks uzklausītas, uzklausīta ir tikai lūgšana pirms grēksūdzes. Bet kā ar vakara pātariem?
Saprotams, ka jāiet pie grēksūdzes, tad nebūs problēmu, bet kā piem. darīt jūrniekam, kurš uz kuģa ir pus gadu un vairāk un nevar to izdarīt?

Nezinu, ko tieši kāds priesteris bija domājis to sakot, tomēr Dievs uzklausa visas lūgšanas, vienalga kādā stāvoklī mēs esam. Dievs visus mīl vienādi un attiecībā pret ikvienu Viņam ir savs īpašs plāns un katru no mums Viņš uzlūko kā īpašu. Protams, Dievs nemīl grēku. Ja cilvēks ir izdarījis smagu grēku, viņš zaudē svētdarošo žēlastību, tomēr palīga žēlastība viņam netiek atņemta. Svētais Gars turpina darboties cilvēka sirdī, aicinot viņu uz atgriešanos. Vēl arī var teikt, ka tad, kad cilvēks atrodas smaga, jeb nāvīga grēka stāvoklī, tad viņa darbībai zūd "pārdabiskais raksturs". Kā savā laikā teica mariāņu tēvs Viktors Pentjušs, tad nāvīga grēka stāvoklī mūsu garīgā attīstība apstājas, bet izsūdzot grēkus mēs turpinām savu attīstību no tās vietas, kad vēl bijām  svētdarošās žēlastības stāvoklī. Tādēļ ir svarīgi bieži iet pie grēksūdzes, un ja dzīves laikā ir tādi objektīvi apstākļi, kad nevaram aiziet pie grēksūdzes, tad ir jānožēlo visi grēki un pie pirmās izdevības šie grēki ir jāizsūdz katoļu priesterim. 

Vissv. Sakraments Latvijā tiek pieņemts uz mēles (uz ceļiem), rietumu valstīs, uz rokām (stāvus). Zinu, ka Latvijā, pirmā kursa semināristiem nepieciešama bīskapa atļauja, lai dalītu Vissv. Sakramentu; Jānis Pāvils 2 teica, ka viņam nepatīk, ka cilvēki pieņem Vissv. Sakramentu uz rokām. Tad kāpēc tas vēl joprojām tiek pieļauts? Kāpēc Baznīcai nav vienotības šai jautājumā? 
Esmu redzējis, kā kāds noslauka degunu, aiztaisa netīrās mašīnas durvis, kasa savus netīros matus, aizsien kurpi, un ar to pašu roku pieņem Sakramentu. Nerunāju nemaz, ja Sakraments izslīd ārā no rokām un nokrīt. Vai tā nav necieņa pret Dievu?
Musulmanis kādreiz pienāca pie katoļa, jautājot, vai tas tic, ka Hostija ir pats Dievs. Katolis atbildēja, ka jā. Tad musulmanis padomājis atbildēja: “Ja es ticētu, ka tas ir Allahs, tad es būtu rāpojis uz rokām un ceļiem, noliecis galvu, lai To pieņemtu."


Ļoti interesants un var pat teikt aktuāls jautājums. Pirms sākt atbildēt, vēlos uzsvērt, ka pats esmu piekritējs svētās Komūnijas pieņemšanas kārtībai tādai, kāda tā ir Latvijā un ar skumjām, ārzemēs esmu veicis svētās Komūnijas dalīšanu uz rokām. Tomēr vēlos vērst uzmanību uz dažādiem aspektiem, īpaši pēc ļoti labas grāmatas par Tridentes koncila vēsturi, izlasīšanas. 

Līdz Tridentes koncilam (1545-1563) Romas katoļu Baznīcā katrā diecēzē, bīskapa vadībā bija izveidojusies sava gan liturģiskā, gan teoloģiskā kārtība. Mēs esam viena Baznīca, tomēr katram reģionam, tautai ir savas nianses, kuras mēdza ļoti daudzos jautājumos atšķirties. No vienas puses tas bija labi, jo tādējādi tika izteiktas katras tautas un kultūras īpatnības, jo Dievs ir viens, bet nav vienveidīgs. Līdz ar to arī Baznīcā vienmēr ir bijusi vienotība dažādībā. Bet no otras puses, tas radīja zināmas problēmas, kad sāka attīstīties protestantisms, dažādi filozofiskie strāvojumi, u.t.t. Tādēļ jau ap XIII gadsimtu Baznīcā notika sava veida centralizācija, kas savu kulmināciju sasniedza svētā pāvesta Pija V pontifikātā, kad tika izdoti daudz dekrēti, nosakot gan teoloģisko, gan liturģisko unifikāciju. Ir interesanti, ka pats Tridentes koncils neko tādu nebija ne domājis, ne arī apstiprinājis. Tomēr šo unifikāciju noteica spēcīgie vēsturiskie apstākļi, vispirms jau protestantisma izplatīšanos un pārlieku lielā Eiropas monarhu iejaukšanās Baznīcas dzīvē. Līdz ar to, liela loma pēctridentes laikā bija svētā Kārļa Boromeja, Milānas diecēzē ieviestā "paraugkārtība", kura tad arī bija kā paraugs daudzām diecēzēm pasaulē, kā ieviest dzīvē Tridentes koncila dekrētus. Bet atgriezīsimies pie jautājuma, atstājot šīs lietas vēsturnieku kompetnecē

Pēc Vatikāna II koncila (1962-1965) notika atgriezeniskais process, jo sava veida "kontrreformācijas" laiks bija noslēdzies ar modernisma krīzes pārvarēšanu. Jā, tad sekoja citas krīzes, tomēr Baznīca bija nonākusi pie apziņas, ka ar unifikāciju, aizliegto grāmatu sarakstiem, inkvizīciju, u.t.t. nevar tautām sludināt evaņģēliju. Līdz ar to, katrā diecēzē, jeb bīskapijā bija iespēja, protams noteiktās robežās, ieviest savas - tieši tai paredzētās īpatnības un ievirzes. Nevaram arī apgalvot, ka pirms tam tas tā nebija, tomēr pēv Vatikāna II koncila šādu "inkulturācijas" iespēju pavērās vairāk. Protams, ka vienmēr pastāvēs spriedze, starp to, kas ir kopīgs visiem un to, kas ir īpašs, unikāls vietējā kopienā. Tādējādi arī mēs, kas esam jau Eiropas Savienībā, kas bieži vien ceļojam vai pat dzīvojam dažādās pasaules vietās, redzam, ka Katoliskā Baznīca, kura ir vienota, tomēr sevī satur arī daudz vietējo Baznīcu atšķirības. 

Vēl, jautājot par dievbijību, pieņemot svēto komūniju uz ceļiem, jāsaka, ka pareizticīgo, jeb austrumu Baznīcu sekotāji praktiski vispār nemetās ceļos. Arī svētās Komūnijas pieņemšanas laikā. Pirmatnējā Baznīcā svētienās ceļos mesties bija aizliegts, jo ceļos mešanās tika uzskatīta tikai kā grēku nožēlas un gandarīšanas zīme. Jautajums- vai Austrumu Baznīcu sekotāji ir mazāk dievbijīgi? Protams, ka pieņemot svēto Komūniju uz rokām, zūd Euharistijai paredzētā ārkārtējā cieņa, un es esmu pret to, tomēr mēs bieži vien ļoti koncentrējamies uz ārējiem žestiem, tomēr ir svarīgi, vai šiem ārejiem žestiem seko arī dziļākā sirds nostāja. Tas ir aicinājums pārdomām. 

6 komentāri:

  1. @"Protams, ka pieņemot svēto Komūniju uz rokām, zūd Euharistijai paredzētā ārkārtējā cieņa, un es esmu pret to, tomēr mēs bieži vien ļoti koncentrējamies uz ārējiem žestiem, tomēr ir svarīgi, vai šiem ārejiem žestiem seko arī dziļākā sirds nostāja."

    Ļoti apšaubu, ka lielajam vairumam Rietumu katoļu, pieņemot Komūniju rokā, ir dziļa "sirds nostāja".

    AtbildētDzēst
  2. Jūs esat ar viņiem runājis? Vai arī sēžat savās sienās pie datora, un piedodiet - tikai rakstiet abstraktus secinājumus?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es rakstīju "lielajam vairumam", es nerakstiju par visiem.

      Dzēst
    2. Latvijā pagaidām vēl ir atļauts rakstīt, ko domā.

      Dzēst
  3. attiecībā uz ceļos tupšanos un ceļšanos, gan jāpadomā par veciem cilvēkiem, kas paši neteiks, ka nevar vai netupsies ceļos. Drīzāk pārstās nākt.Solā jau viegli iekārtoties, bet altāra priekšā citādi.

    AtbildētDzēst
  4. Gribu nedaudz padalīties ar savām pārdomām par šiem jautājumiem. Kāds varbūt mani nosauks par vecmodīgu vai "tradicionālisti", bet...domāju, ka patiešām tiek izrādīta cieņa Vissvētākajam, ja Viņu pieņemot, nometamies ceļos, bet... kopš daudzās baznīcās ir nolikvidēts t.s. Dievgalds, nomešanās ceļos ir visai problemātiska, sevišķi vecāka gadagājuma cilvēkiem, un ne tikai. Nu nav diez cik godbijīgi pēc Komūnijas pieņemšanas mesties četrrāpus, vai ne?! Teiksiet, ka var jau nemesties uz ceļiem, bet līdz ar to samazinās iespēja izrādīt savu godbijību: vienkārši - piegāju, paņēmu, aizgāju. Vecajam, labajam Dieva galdam bija vēl arī cita simboliska nozīme: tas tiešām bija "galds" ar baltu apsegu, un, ja gadījumā nokrita kāds gabaliņš no hostijas, tas nenokrita uz netīrās grīdas, bet gan uz šī "galdauta". Un nomesties ceļos pie dievgalda bija ērti un pietiekoši cienīgi. Ir tik tiešām apsveicami, ka ne visi draudžu prāvesti ir akli sekojuši jaunajām tendencēm, un dievgaldus baznīcās atstājuši. Tā ka esmu jau labi gados, prasti šajās baznīcās atviegloti nopūšos: te man problēmu nebūs :)

    AtbildētDzēst