SOS! Nepieciešama palīdzība!
Palīdzam !!! Roberts Gobziņš tiešām gaida palīdzību. Dzīvoklis, Nometņu ielā, izdedzis, kad Roberts nebija klāt. Meistariem, kas mēģina ko novākt, ir jāmaksā. Rīt kādi 250... Ja grib ko pielabot, tad.. daudz vairāk. Ar veselību arī ir problēmas. Madara cenšas ko līdzēt, bet .. viegli nav. Pa telti. Skarbi. Labi, ka mazās jaukās meitiņas ir laukos. Vajag palidzibu ... gan finansiaali gan moraali. Ja nu kas, tad trešdienās Roberts gaida draugus Āgenskalna komūnā, kopīgi paklausoties Resnos putnus. Roberta Gobziņa konta numurs Swed ir:LV81HABA0551009390875. P.k. 130764-13075
Kas ir Pasaules Jauniešu dienas?
Veiksmes stāsts apceļo pasauli: Pasaules Jauniešu dienu vēsture
Roma, 1980. gadu sākums, neuzkrītoša šķērsiela netālu no Sv. Pētera laukuma. Tieši šeit grupa jauniešu regulāri tikās, lai lūgtos un aprunātos. Bieži Laju pontifikālās padomes prezidenta vietnieka statusā tur iegriezās bīskaps no Vācijas Pols Jozefs Kordess. Ideja dzima te, Sv. Lorenco baznīcā. Pāvests Jānis Pāvils II uzaicināja ticīgos ierasties Romā un 1983./84. gadā svinēt ārkārtējo Svēto Atlaides gadu, tādējādi atzīmējot 1950. Jēzus Kristus nāves gadskārtu. Bet šajā gadā daudz pasākumu tika organizēti jauniešiem. Sv. Lorenco baznīcā visi nopietni apsvēra iespēju organizēt kaut ko, kas nebūtu vienreizējs pasākums. Tie, kas tur darbojās, bija jaunieši un bīskaps Kordess.
1984. gadā vairāk nekā 300 000 jauniešu no visām pasaules valstīm pieņēma pāvesta uzaicinājumu un Pūpolu Svētdienā ieradās Romā uz Starptautiskajām Jauniešu svinībām Sv. Pētera laukumā. Pat toreiz izmitināšana bija galvenais loģistikas pārbaudījums: kad, brīdinot neilgi pirms pasākuma, Romas pašvaldība aizliedza plānotās milzīga apmēra telts būvniecību, kas bija paredzēta viesu izmitināšanai, 6 000 ģimeņu negaidīti izteica piedāvājumu uzņemt jauniešus savās mājās. Kopā ar daudziem bīskapiem, kuri iesaistīja jauniešus diskusijās, uz pasākumu ieradās arī Māte Terēze no Kalkutas un brālis Rožē, Tezē kopienas dibinātājs. Kolizejā jaunieši gāja Krusta Ceļu, bet Euharistija tika svinēta Sv. Pētera katedrālē. Atsaucība bija milzīga un vakarā pirms Pūpolu Svētdienas pāvests uzrunāja jauniešus: „Kāds fantastisks skats ir redzēt jūs visus sanākam šodien šeit kopā uz šīs skatuves! Kurš teica, ka šodienas jaunatne ir zaudējusi vērtības sajūtu? Vai tas tā patiešām ir, ka uz to nevar paļauties?” Un Jānis Pāvils II jauniešiem no visas pasaules uzticēja simbolu: milzīgu koka krustu, kas vēlāk kļūs pazīstams kā „Jauniešu dienu krusts”.
Roma, 1980. gadu sākums, neuzkrītoša šķērsiela netālu no Sv. Pētera laukuma. Tieši šeit grupa jauniešu regulāri tikās, lai lūgtos un aprunātos. Bieži Laju pontifikālās padomes prezidenta vietnieka statusā tur iegriezās bīskaps no Vācijas Pols Jozefs Kordess. Ideja dzima te, Sv. Lorenco baznīcā. Pāvests Jānis Pāvils II uzaicināja ticīgos ierasties Romā un 1983./84. gadā svinēt ārkārtējo Svēto Atlaides gadu, tādējādi atzīmējot 1950. Jēzus Kristus nāves gadskārtu. Bet šajā gadā daudz pasākumu tika organizēti jauniešiem. Sv. Lorenco baznīcā visi nopietni apsvēra iespēju organizēt kaut ko, kas nebūtu vienreizējs pasākums. Tie, kas tur darbojās, bija jaunieši un bīskaps Kordess.
1984. gadā vairāk nekā 300 000 jauniešu no visām pasaules valstīm pieņēma pāvesta uzaicinājumu un Pūpolu Svētdienā ieradās Romā uz Starptautiskajām Jauniešu svinībām Sv. Pētera laukumā. Pat toreiz izmitināšana bija galvenais loģistikas pārbaudījums: kad, brīdinot neilgi pirms pasākuma, Romas pašvaldība aizliedza plānotās milzīga apmēra telts būvniecību, kas bija paredzēta viesu izmitināšanai, 6 000 ģimeņu negaidīti izteica piedāvājumu uzņemt jauniešus savās mājās. Kopā ar daudziem bīskapiem, kuri iesaistīja jauniešus diskusijās, uz pasākumu ieradās arī Māte Terēze no Kalkutas un brālis Rožē, Tezē kopienas dibinātājs. Kolizejā jaunieši gāja Krusta Ceļu, bet Euharistija tika svinēta Sv. Pētera katedrālē. Atsaucība bija milzīga un vakarā pirms Pūpolu Svētdienas pāvests uzrunāja jauniešus: „Kāds fantastisks skats ir redzēt jūs visus sanākam šodien šeit kopā uz šīs skatuves! Kurš teica, ka šodienas jaunatne ir zaudējusi vērtības sajūtu? Vai tas tā patiešām ir, ka uz to nevar paļauties?” Un Jānis Pāvils II jauniešiem no visas pasaules uzticēja simbolu: milzīgu koka krustu, kas vēlāk kļūs pazīstams kā „Jauniešu dienu krusts”.
sv. Kamils de Lelis - slimnieku un slimnieku kopēju aizbildnis!
1574.gadā viņš sāka strādāt kāda franciskāņu klostera būvbrigādē un 1575.gadā, piedzīvojot garīgo atdzimšanu, viņš kļuva par šī klostera brāli. Tomēr, sakarā ar nedzīstošu brūci uz kājas, viņš ir spiests šo ordeni pamest un dodas ārstēties uz Romas sv. Jēkaba hospitāli, kur sāka aprūpēt citus slimniekus. Darbojoties šajā hospitālī, Kamils pieprasīja un arī panāca labākus dzīves apstākļus slimniekiem. Laika gaitā viņš kļuva par šīs slimnīcas atbildīgo un viss viņa personāls sastāvēja no brīvprātīgajiem.
Pēc sava garīgā tēva - sv. Filipa Neri norādījuma, Kamils kļuva par priesteri. 1586.gadā pāvests Siksts V apstiprināja biedrības statūtus. Dzīves beigās Kamils izveidoja 14 klosterus, viņa sekotāji kalpoja 8 hospitāļos, ordenī bija 80 brāļi un 242 mūki. 1607.gadā sv. Kamils atrkāpās no ordeņa vadītāja pienākumu veikšanas, lai pilnībā sevi veltītu slimnieku labā. 1742 gadā Kamils tika beatificēts un 1746.gadā pasludināts par svēto. Viņš ir slimnieku un medicīnas darbinieku aizbildnis. Klostera brāļi nesā sarkanu krustu. Daudzi devās pie slimniekiem epidēmiju laikā. Interesanti, ka Starptautiskais Sarkanais Krusts radās tikai 1859.gadā, bet jau pirms tam sv. Kamils lietoja šo simbolu un idejas. Šo svēto, kā piemēru min arī pāvests Benedikts XVI savā enciklikā "Deus Caritas est", 40 numurā.
Sv. Kamila dzīves aprakstā, ko sarakstīja viņa sekotāji, ir minēts, ka sv. Kamils vēlējās uz sevis ņemt cilvēku ciešanas, lai tikai viņiem atvieglotu likteni. Sv. Kamils tik ļoti identificēja slimniekus ar Kristu, ka vērsās pie viņiem ar uzrunu: "Kungs!" sv. Kamila un viņa sekotāju devīze bija Jēzus vārdi: "Ko jūs esat darījuši vienam no Maniem vismazākajiem, to jūs esat Man darījuši" (Mt 25,40) un "Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši" (Mt 25,43). Viņa galvenā tēze bija: "Pat ja visā pasaulē vairs nebūtu nabagu, vajag pacensties viņus atrast, pat no pazemes viņus izvilkt, lai parādītu viņiem labestību un žēlsirdību!"
Žēlsirdības gadā lūgsim svētā Kamila aizbildniecību, lai mēs nestāvētu malā, bet iesaistītos. Rīgā un Daugavpilī jau darbojas jaunieši, kuri ar svētā Kamila aizbildniecību mēgina kalpot slimniekiem, īpaši rūpējoties, lai viņi neaiziet mūžībā bez svētajiem sakramentiem.
Par sv. Kamilu: http://arhivs.rml.lv/2016-07_JUL/3_nedela_11-17/2016-07-14_Ce/2016-07-14_07-30b_Lasijumi%2BSpredikis_PrITolstovs_RML.mp3
Par sv. Kamilu: http://arhivs.rml.lv/2016-07_JUL/3_nedela_11-17/2016-07-14_Ce/2016-07-14_07-30b_Lasijumi%2BSpredikis_PrITolstovs_RML.mp3
Neizpildītais mājasdarbs!
 |
| sv. Mise Bebrenes baznīcā |
Tomēr kā ir ar tiem, kas paliek mājās? Vai tomēr neesam kādu mājasdarbu palaiduši garām? Krakova taču ir tik tuvu. Uz Madridi 2011.gadā aizbrauca ap 350 jauniešu. Uzzinot, ka šogad Jauniešu Dienās plāno piedalīties uz pusi mazāk jauniešu no Latvijas, uzdevu sev pašam jautājumu - vai esam pietiekoši gatavojušies šim Baznīcai tik svarīgajam pasākumam? Vai darbs ar jauniešiem mūsu diecēzēs un draudzēs ir pietiekošs? Var jau būt, ka daudzi teiks - tie masu pasākumi jau nemaz nav tik svarīgi? Tur nav garīguma. Tomēr es pats varu liecināt, ka priekš manis Jauniešu Dienas bija spēcīgs ekleziālās izjūtas impulss - sajust, kā "elpo" visa Baznīca, piedzīvot Baznīcas vienotību dažādībā. Krakova taču ir tik tuvu un pāvests būs tik tuvu.
Nesen atgriezos no Evaņģelizācijas skolas vasaras sesijas Bebrenē. Uzskatu, ka Baznīcai Latvijā nākotnē būs nepieciešami spēcīgi misionāri un līderi - tieši laji. Tomēr, bez dziļas un pamatīgas formācijas tas nav iespējams. Tādi pasākumi, kā Pasaules Jauniešu Dienas, evaņģelizācijas skola, u.c. palīdz formēt nākamos Baznīcas misionārus un laju līderus. Būsim atsaucīgi Svētā Gara impulsiem un aicinu ikvienu intensīvi lūgties par visiem Pasaules Jauniešu Dienu organizatoriem un dalībniekiem, lai Svētais Gars mūsu visus vada šajā ceļā.
Svētceļojumi uz Aglonu 2016 (ar kājām)
Vēlies uzzināt jaunāko informāciju par svētceļojumiem uz Aglonu - skaties www.katolis.lv un #Aglonascels
Svētceļojums uz Žemaišu Kalvāriju Lietuvā!
Izbraukšana rīt, 8.jūlijā 8.30 no Katoļu ielas 16, Rīgā. Atgriešanas vēlā vakarā. Maksa 5.eiro. Zvanīt vai rakstīt pr. Ilmāram 26382126
Jēzus un misijas! (Vatikāna radio)
 |
| Svētais Meinards, pirmais Latvijas apustulis un misionārs |
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie Vatikāna radio klausītāji! Šodienas evaņģēlija fragments ir visgarākā un apjomīgakā Jēzus uzruna, kas ir veltīta misijām un evaņģelizācijai. Izsūtot 72 mācekļus, Jēzus vēlas norādīt uz evaņģelizācijas misijas universālo raksturu, jo Vecajā Derībā, Rad 10, 2-31 ir uzskaitītas visas pasaules tautas, kopumā 70. Rūpīgi lasot Evaņģēliju, šķiet, ka Jēzus vēlējās sludināt Labo Vēsti tikai Izraēļa tautai. Jā, sākotnēji tā bija, jo Jēzus primāri tika sūtīts pie Izraēļa pazudušajām avīm, tomēr pakāpeniski Jēzus gatavoja savus mācekļus daudz plašākai misijai. Jēzus Vēsts nav domāta tikai vienai tautai vai interešu grupai. Jēzus Vēstij ir universāls raksturs. Baznīca jau no pašiem pirmsākumiem, līdz pat mūsdienām ir aicināta doties misijā. Lai to varētu veikt, ir jāapskata, kā misijas redz Jēzus šodienas Evaņģēlijā.
Jēzus sūta savus mācekļus pa divi. Baznīca nav individuālistu vai noslēgtu cilvēku apvienība. Baznīca ir kopiena, kur visu cenšamies darīt kopā un koleģiāli. Divu cilvēku liecībai Jēzus laikā bija nodrošināts patiesums un ticamība. Jaunajā Derībā jau var redzēt, kā darbojās apustulis Pāvils un Barnaba un citi mācekļi. Viņi veica misiju darbu divatā vai lielākās grupās. Arī mums ir svarīgi doties misijās kopībā ar visu Baznīcu, diecēzi, draudzi, kopienu vai kustību. Individuāli katrs varam dot liecību par savu ticību tajā vidē, kurā atrodamies, tomēr misija vienmēr ir kopībā ar citiem, ar Baznīcu.
Jēri un vilki. Jēzus vēlas uzsvērt, ka cilvēki ne vienmēr ar labvēlību pieņems kristiešu sludināto vēsti, kā arī norāda, ka kristieši uzsāk jaunu laikmetu, kurā “vilks ēdīs kopā ar kazlēnu”, velkot paralēles ar pravieša Isaja pravietojumu (Isaja 11,6; 65,25).
Ceļā nevienu nesveiciniet. Jēzus negrib, lai mēs būtu nelaipni un noslēgti, tomēr, sludinot Labo vēsti, mums ir jākoncentrējas uz pašu svarīgāko un šajā ceļā nekas mūs nedrīkst novirzīt no plānotā mērķa. Dažreiz mēdzam izkliedēties un izšķīst tik daudz sīkās un nebūtiskās lietās, ka pats būtiskākais, svarīgākais paliek ēnā.
Miers šim namam! Šalom! Kristietība ir miera reliģija, un visur kur iet kristietis, misionārs, līdzi iet Jēzus, kurš ir teicis: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu” (Jņ 14,27). Miers un prieks Svētajā Garā ir kristieša atpazīšanas zīme. Arī misionārs ir aicināts nest Kristus mieru visur, kur Dievs viņu sūta. Tas kļūst īpaši svarīgi mūsdienās, kad bieži vien nepareizi izprastas un pārprastas reliģijas vārdā tiek attaisnots terorisms un vardarbība.
Strādnieks ir savas algas cienīgs. Baznīca ir solidaritātes kopiena, tādēļ ikviens no mums ir aicināts atbalstīt misijas, gan ar lūgšanām, gan ar praktisku palīdzību. Mēs dodam, lai atkal saņemtu. Misinārs nenāk ar augstām prasībām, viņš ir gatavs visu saņemt no Dieva, kā žēlastību.
Dieva Valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jēzus sludināšanas centrā ir Labā Vēsts, par Dieva Valstības atnakšanu un mesiānisko laiku sākšanos. Arī misinārs, evaņģelizātors, kurš iet Jēzus vārdā, ir aicināts pasludināt Labo Vēsti, ka Dievs ir! Ka Viņa Valstība ir tuvu klāt, šeit, Baznīcā! Viņš aicina klausītaju atvērties, pieņemt šo Vēsti un kļūt par kristieti un tādējādi iet pestīšanas ceļu.
Jūs neuzņems! Bieži vien neveiksmes misiju darbā mūs skumdina un mēs ātri zaudējam entuziasmu. Tomēr ir jāatceras, ka misiju panākumi nav atkarīgi tikai no mums. Ir arī mūsu pūles un līdzdarbošanās, bet primāri tas ir Dieva darbs. Misionāra prieks ir nevis par ārējiem un šķietamiem panākumiem, bet gan tas, ka esam Dieva bērni un ka Dievs darbojas mūsos. Būsim drosmīgi Jēzus Labās Vēsts sludinātāji!
Harismātiskā un hierarhiskā dimensija Baznīcā
Katehēze "Radio Marija Latvija" 2016.gada 28.jūnijā
http://arhivs.rml.lv/2016-06_JUN/5_nedela_27-30/2016-06-28_Ot/2016-06-28_09-00_PriesteraKateheze_prITolstovs_Harizmas_RML.mp3
http://arhivs.rml.lv/2016-06_JUN/5_nedela_27-30/2016-06-28_Ot/2016-06-28_09-00_PriesteraKateheze_prITolstovs_Harizmas_RML.mp3
Katehēze par Jāņu svinību nozīmi
Katehēze par Jāņu svinību nozīmi Radio "Marija" Latvija, 2016.gada 22.jūnijā
http://arhivs.rml.lv/2016-06_JUN/4_nedela_20-26/2016-06-22_Tr/2016-06-22_09-00_PriesteraKateheze_prITolstovs_Ligo_RML.mp3
http://arhivs.rml.lv/2016-06_JUN/4_nedela_20-26/2016-06-22_Tr/2016-06-22_09-00_PriesteraKateheze_prITolstovs_Ligo_RML.mp3
Svētā Donata svētki Krāslavā
 |
| sv. Donāta svētki 2015.gadā (Foto: Elvīra Skutāne, kraslavasvestis.lv) |
Baznīcas tēvs Tertuliāns norādīja: „Mocekļu asinis ir kristietības sēkla.” Patiešām mocekļi ir tie, kas rāda mums piemēru, kā ir jādzīvo, lai mēs pelnītu pestīšanu un saglabātu uzticību Jēzum Kristum.
Svētā mocekļa Donāta relikvijas nokļuva Krāslavas Romas katoļu baznīcā, pateicoties grāfa Plātera centieniem.1775. gada augustā no Romas sv.Sebastiana katakombām uz Krāslavas baznīcu tika atvestas sv.Donāta relikvijas un asinis un kopā ar Romas pāvesta pārvaldes darbinieku Franciska Maria Landina un kongregācijas prefekta bīskapa Porfirija rakstisku apliecinājumu nodotas Krāslavas baznīcai. Sākumā, 1776. gadā, tās tika novietotas grāfu Plāteru muižas kapličā.
1777. gada augustā bīskaps Sestžencevičs sv.Donāta relikvijas no kastes, kurā tās bija atvestas no Romas, pārvietoja stikla šķirstiņā un to aizzīmogoja, sniedzot rakstisku apliecinājumu.
Vēlāk, 1784. gadā, sv.Donāta relikvijas Mogiļovas arhibīskaps, Krievijas katoļu baznīcas metropolīts Staņislavs Bohušs Sestžencevičs, asistējot Mogiļovas koadjutoram bīskapam Benislavskim, svinīgi pārcēla uz jauno Krāslavas baznīcu un ievietoja presbitērija kreisajā pusē.
1786. gadā Mogiļovas koadjutors titularbīskaps Benislavskis sv.Donāta relikvijas pārvietoja no vienkāršā stikla šķirstiņa citā – bronzēta stikla šķirstiņā, kas tika ievietots sv.Donāta vaska figūrā. Bet svētā asinis ievietoja sudraba krustā, par to tika dota rakstiska autentiska liecība.
1790. gadā ar prāvesta Pija VI pavēli tika iedibināti sv.Donāta svētki. No 1806. gada līdz 1820. gadam baznīcā tika uzbūvēta sv.Donāta kapliča. No Pēterburgas tika atvests jauns, apsudrabots bronzas šķirstiņš ar izliektiem stikliem.
1818. gadā Jaunavas Marijas vārdadienā pēc vakara lūgšanas tika uzsākta sv.Donāta relikvijas pārvietošana no baznīcas uz kapliču. Šim notikumam par godu Krāslavā ieradās titularbīskaps Mozdzienevskis, viņu pavadīja ļoti daudz garīdznieku. No vecā šķirstiņa relikvijas tika pārvietotas jaunajā šķirstiņā un aizzīmogotas. Tad procesijas gājienā priesteri aiznesa tās uz altāri, kur relikvijas atradās līdz 1941. gada 2. jūlijam, kad nodega kapliča un gāja bojā arī šķirstiņš. Bet brīnumainā veidā šīs relikvijas tomēr palika. Kara laika draudzei izdevās atjaunot sv.Donāta kapelu un altāri. Bet Donāta kults turpinās līdz šai dienai.
pr. Eduards Voroņeckis, Elvīra Škutāne, Krāslavas Vēstis (http://www.kraslavasvestis.lv/zinas/article//svetais-donats-stiprina-ticibu.html)
No 30.jūnija. līdz 3. jūlijam
30.jūnijs, (ceturtdiena)
17:00 – Svētā stunda ( poliski)
18:00 – Sv. Mise (poliski). Euharistiskā procesija
1. jūlijs (piektdiena)
8:00 – Sv. Mise (krieviski). Euharistiskā procesija.
Visu svēto litānija (poliski) pie lielā altāra
9:30 – Sv. Mise (poliski)
11:30 – Sv. Mise (latviski)
Vissv. Sakramenta adorācija līdz plkst. 18:00
18:00 – Sv. Mise (latviski)
Dievkalpojums Vissv. Jēzus Sirds godam (latviski)
Euharistiskā procesija
2. jūlijs (sestdiena)
8:00 – Sv. Mise (krieviski). Euharistiskā procesija.
Visu svēto litānija (latviski) pie lielā altāra
9:30 – Sv. Mise (latviski) sv. Donāta kapelā
11:30 – Sv. Mise (poliski)
Vissv. Sakramenta adorācija līdz plkst. 18:00
18:00 – Sv. Mise (poliski).
Euharistiskā procesija (baznīcā) ar apstāšanos kapelā, litānija sv. Donāta godam
3. jūlijs (svētdiena)
8:00 – Sv. Mise (krieviski). Euharistiskā procesija.
Visu svēto litānija (poliski) pie lielā altāra
9:30 – Sv. Mise (poliski) sv. Donāta kapelā
11:45 – Bīskapa sagaidīšana
12:00 – Sv. Mise (latviski), celebrē V. E. bīskaps J. Bulis.
Iestiprināšana. Euharistiskā procesija (ārā) ar apstāšanos kapelā, litānija sv. Donāta godam, himna „Te Deum”
Sakramentu administrēšana Bruknā!
Ar 2016.gada 10.maiju Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis priesteri Andreju Mediņu nozīmējis par Bruknas "Kalna svētību kopienas" kapelānu ar visām tiesībām, ko paredz Kanonisko tiesību kodeksa 564. - 567. kanoni. Tā kā priestera trupmākais kalpojums pagaidām nav saistīts kādas draudzes teritoriju, tad jāņem vērā: Kristības un apbedīšanas kalpojumu jāsaskaņo ar draudzes prāvestu (pēc teritorijas piederības) un jāreģistrē attiecīgās draudzes reģistros. Priesterim nav jurisdikcija Laulības sakramenta administrēšanai. Ja gadījumā kāds pāris lūdz administrēt šo sakramentu, priesterim obligāti jāsaņem jurisdikcija no Jelgavas bīskapa, ja laulības notiks Jelgavas diecēzes teritorijā. Citās diecēzēs jurisdikcija jāsaņem no bīskapa vai bīskapa pilnvarota priestera.
Pārpublicēts no www.katedrale.lv
Pārpublicēts no www.katedrale.lv
Ekumēniskā atmodas konference "Mīlestības ugunī"
24. – 25. jūnijā notiks Atmodas konference Dzegužkalnā!
Konferenci vadīs Dr. Theol. Johanness Hartls no Vācijas, Augsburgas 7/24h Lūgšanu nama vadītājs kopš 2011. gada.
Svēto Misi 24. jūnijā svinēs arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Atbildīgais par slavēšanu – Māris Veliks no Radio Marija Latvija. Visu pasākuma laiku skanēs slavēšanas mūzika.
Bērnībā J. Hartls mācījies benediktīniešu klostera skolā un ik dienas piekalpojis Sv. Misē. Kopš jaunības izveidojis jauniešu kopienu. No 15 gadu vecuma saņēmis lūgšanas dāvanu – lūgt Dievu 4 stundas dienā. Vienlaicīgi studējis teoloģiju, vācu literatūru un filozofiju Minhenes universitātē, ieguvis teoloģijas doktora grādu 24 gadu vecumā. Vairākus gadus pēc studijām bijis pasniedzējs Teoloģijas fakultātē. Vēlāk Dievs viņu aicināja veidot Lūgšanu namu un ir devis vīziju par atmodu Vācijā un visā Eiropā.
Jau tagad Augsburgā ir redzami atmodas augļi. Lūgšanu nama darbības laikā Augsburgā ir slēgti publiskie nami, azartspēļu zāles, vairs neveic abortus, kriminogēnā situācija samazinājusies par 80%.
Johanness Hartls ir sarakstījis vairākas grāmatas un komponējis pielūgsmes dziesmas. Latviski pieejamas viņa grāmatas „Manā sirdī uguns” un „Basic” – lūgšanu grāmatiņa jauniešiem. Sagatavošanā ir grāmata „Nepieradināmais Dievs”.
Katru gadu viņš Augsburgā organizē konferenci „MEHR” (VAIRĀK), kurā piedalās daudzu valstu pārstāvji. (Šogad piedalījās 7000 no 32 valstīm.) Ļoti pieprasīts lektors visā Eiropā un citās valstīs.
Informācija par Atmodas konferenci Dzegužkalnā atrodama www.facebook.com/atjaunotne; www.dzivibasstraumes.lv
Konferenci vadīs Dr. Theol. Johanness Hartls no Vācijas, Augsburgas 7/24h Lūgšanu nama vadītājs kopš 2011. gada.
Svēto Misi 24. jūnijā svinēs arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Atbildīgais par slavēšanu – Māris Veliks no Radio Marija Latvija. Visu pasākuma laiku skanēs slavēšanas mūzika.
Bērnībā J. Hartls mācījies benediktīniešu klostera skolā un ik dienas piekalpojis Sv. Misē. Kopš jaunības izveidojis jauniešu kopienu. No 15 gadu vecuma saņēmis lūgšanas dāvanu – lūgt Dievu 4 stundas dienā. Vienlaicīgi studējis teoloģiju, vācu literatūru un filozofiju Minhenes universitātē, ieguvis teoloģijas doktora grādu 24 gadu vecumā. Vairākus gadus pēc studijām bijis pasniedzējs Teoloģijas fakultātē. Vēlāk Dievs viņu aicināja veidot Lūgšanu namu un ir devis vīziju par atmodu Vācijā un visā Eiropā.
Jau tagad Augsburgā ir redzami atmodas augļi. Lūgšanu nama darbības laikā Augsburgā ir slēgti publiskie nami, azartspēļu zāles, vairs neveic abortus, kriminogēnā situācija samazinājusies par 80%.
Johanness Hartls ir sarakstījis vairākas grāmatas un komponējis pielūgsmes dziesmas. Latviski pieejamas viņa grāmatas „Manā sirdī uguns” un „Basic” – lūgšanu grāmatiņa jauniešiem. Sagatavošanā ir grāmata „Nepieradināmais Dievs”.
Katru gadu viņš Augsburgā organizē konferenci „MEHR” (VAIRĀK), kurā piedalās daudzu valstu pārstāvji. (Šogad piedalījās 7000 no 32 valstīm.) Ļoti pieprasīts lektors visā Eiropā un citās valstīs.
Informācija par Atmodas konferenci Dzegužkalnā atrodama www.facebook.com/atjaunotne; www.dzivibasstraumes.lv
Bloga "draudzei"!
Dārgie bloga lasītāji! Sen neko neesmu rakstījis par savām šī brīža gaitām, tomēr pēdējie mēneši man ir bijuši samērā intensīvi. Maija mēnesī Rīgas Garīgajā Seminārā viesojās Vatikāna Valsts sekretārs Petro Parolīns, arī gatavojāmies jaunā diakona un priesteru ordinācijai. Paralēli es gatavojos eksāmenu sesijai Ļubļinā un turpinu rakstīt savu doktora disertāciju. Liels paldies visiem par Jūsu lūgšanām. Tās man ir ļoti nepieciešamas. Paralēli, pa svētdienām, es piepalīdzu vairāku draudžu prāvestiem, kuriem ir nepieciešama aizvietošana. Par visām manām aktivitātēm var redzēt bloga labajā pusē, manā aktivitāšu kalendārā.
Jau ir sākusies vasara, ar ļoti daudzām aktivitātēm, bet lielākās no tām ir Pasaules Jauniešu dienas Krakovā un svētceļojums uz Aglonu. Aicinu visus izmantot šīs brīnišķīgās evaņģelizācijas iespējas, lai paši varētu pieaugtu attiecībās ar Dievu un palīdzētu arī citiem šajā svētīgajā ceļā.
Jau ir sākusies vasara, ar ļoti daudzām aktivitātēm, bet lielākās no tām ir Pasaules Jauniešu dienas Krakovā un svētceļojums uz Aglonu. Aicinu visus izmantot šīs brīnišķīgās evaņģelizācijas iespējas, lai paši varētu pieaugtu attiecībās ar Dievu un palīdzētu arī citiem šajā svētīgajā ceļā.
Pasaules Jauniešu dienas Krakovā tevi gaida!
Pieteikties uz Jauniešu Dienām var šeit: http://jdaizkraukle2015.lv/index.php/dalibniekiem/pieteiksanas/
Bez vārdiem - lūgšana mēlēs
„Lūgšana mēlēs tas ir kaut kas... riskants. Tai līdzi vajag dot „lietošanas instrukciju”, un tajā vajag būt piekodinājums – sekas nav paredzamas” – ar smaidu saka māsa Bogna Mlinarža, garīgās teoloģijas doktore. „Savā laikā devāmies uz rekolekciju māju Siedlicā. Kādu dienu, kā vienmēr dziedājām laudes. Es arī dziedāju. Bet tad, vienā mirklī sāku dziedāt, bet ne tos vārdus, kuri atradās breviārā. Un pat ne tanī valodā. Nebija nekādas nojausmas, kas notika. Nekad nebiju sastapusies ar harizmātiem, nebiju lasījusi neko par glosālijām. Nebija arī itin nekādas pieredzes. Tomēr iekšēji sapratu, ka notiek kaut kas svarīgs. Ka varu Dievam pateikt visu to, ko iepriekš nevarēju izteikt vārdos. Jo mēļu dāvanā nav svarīgs ko un kā mēs sakām, bet tas, kas notiek pašos dvēseles dziļumos. Sajutu, ka mana dvēsele it kā paplašinās.” Apustuļa Pāvila 1 vēstule Korintiešiem ir patiesa „lietošanas instrukcija”, kuru var pievienot „spēlei – mazais harizmātiķis”. Atradīsim tajā šādu tekstu: „ Bet es vēlos, ka jūs visi runātu valodās” (1 Kor 14,5), pievienojot, ka „lielāks ir tas, kas pravieto, nekā tas, kas runā valodās.”
Runāšana mēlēs ir iespēja kaut kādā veidā mazināt lūgšanas shematiskumu. „Slava Tev, Kungs.” Atklārtojam šo frāzi, apzinoties, ka ar vārdiem izteikt pašu svarīgāko nemaz nespējam.
„Un ko balstās šī dāvana, ko apustulis Pāvils sauc par vismazāko no harismām? Uz frāžu, skaņu un izteikumu kopumu, kuru starpā valda dzīva un spēcīga harmonija, bet ko pats cilvēks nesaprot un līdz pat tai pakāpei, ka cilvēkam pār to nav kontroles, tādā nozīmē, ka cilvēks nevar zināt, ko uz priekšu pateiks,” – skaidro priesteris Jan Reczek pazīstamajā harismātu rokasgrāmatā „Dažādas žēlastību dāvanas, bet tas pats Gars.” „Kaut arī pats lēmums lietot šo dāvanu ir atkarīgs no paša cilvēka (Svētais Gars nevienu nepiespiež), prāts nediktē šīs lūgšanas saturu. Iesākot lūgšanu mēlēs, nonākam attiecībās ar Dievu, ar Kristu, ārpus izpratnes, ārpus jebkādiem formulējumiem.
Kā bērni, patiešām kā bērni...
Parasti, ja kāda cilvēku grupa, bez mēģinājuma vienā reizē mēģina teikt vai dziedāt kādu frāzi, gandrīz vienmēr veidotos haoss. Tomēr nonākot jebkādā harismātiskā tikšanās reizē, ir skaidri redzama neapgāžama patiesība: valodu dāvana manifestējas vienā mirklī un citā mirklī vienlaicīgi apklust. Ir sajūtama apbrīnojama vienotība un harmonija. Un kaut arī šādā kompānijā viens var dziedāt labāk, otrs sliktāk, nevar dzirdēt griezīgu skaņu vai disonansi. Tajos, kas pirmo reizi dzird mēļu lūgšanu tā izraisa pārsteigumu. Glosālija neatgādina Bābeles torņa haosu, bet tieši otrādi – vienotību, kāda valdīja Vasarsvētku namā. „Dievs,” – atgādina svētais Pāvils – „nav haosa, bet miera Dievs.”
„Mēļu dāvana ir tik pat sena kā Baznīca”, atgādina Aleksands Banka, viens no harismātisko lūgšanu vakaru animatoriem. „Tā ir lūgšanu forma, kas pārsniedz izpratni. To var apzīmēr kā vienu no kontemplācijas lokālām formām, kurā tiek izteikts tas, ko nevar izteikt ar vārdiem. Varam teikt, ka šī lūgšana, vai tā būtu izteikta vārdu vai dziedāšanas formā ir svētā Gara darbības auglis, nevis kāda noteikta satura tālāknodošanas rezultāts. Valodu dāvana veido atvērtības un vienkāršības platformu, tā ir Jēzus vēlmes kļūt kā bērniem praktiska realizācija. Jēzus saka: „Ja nekļūsiet kā bērni, Debesu Valstībā neieiesiet.””
Šis harismāts bija paša Jēzus dots: „Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi ... runās jaunās valodās”(Mk 16,17). Pirmā valodu dāvanu manifestācija notika Vasarsvētkos (sal. Apd 2,2-11). Svētais apustulis Pāvils runā par valodu dāvanu kā par pašsaprotamu parādību pirmo kristiešu kopienās: „Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs” (1 Kor 14,18). Tā ir privāta lūgšana. Tajā nepastarpināti darbojas Svētais Gars, piemērojot cilvēka sirdi pieņemt Dieva klātbūtni, un par to skaidri rakstīja svētais Pāvils: „Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas par svētajiem.” (Rom 8, 26-27). Ir svarīgi, ka tas cilvēks, kas ir saņēmis šo mēļu dāvanu, to var pilnībā kontrolēt. Viņš lūdzas pilnīgi brīvi un pats nosaka, kad sākt un kad beigt šo lūgšanu. Šis harismāts pieprasa pilnīgu kopsadarbību cilvēkam ar Dievu, kuru ietvaros cilvēks atdot Dievam savu valodu, balsi un gribu, savukārt Svētais Gars to visu organizē vienotā veselumā.
Muļķība pasaules acīs
„Tie, kas lūdzas mēlēs var izskatīties kā mazliet dīvaini ļaudis”, uzsver priesteris Jans Rečeks. „Neaizmirsīsim, ka Vasarsvētkos, par apsutuļiem tika teikti šādi vārdi: „viņi ir salda vīna pilni.”” Ir brīnišķīga liecība, ko deva amerikāņu biblists G. Montague. Kad viņš piedalījās kādā Atjaunotnes seminārā un vadītājs iniciēja lūgšanu mēlēs, godājamais teologs domāja pie sevis: „Kungs, tikai ne to! Tas taču ir tik stulbi!” Tomēr galvā skanēja svētā Pāvila vārdi: „ Mēs neprātīgi Kristus dēļ” (1 Kor 4,10). „Kā atvērties uz šo dāvanu? Vajag saukt Svēto Garu,” skaidro priesteris Jans Rečeks. Kas lūdz, tas saņem. Jēzus saka: „Ja jūs, ļauni būdami spējat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik gan vairāk Dievs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas to lūdz.” Sauciens pēc Gara – tā ir lūgšana, kas vienmēr tiek uzklausīta.
Kā tas ir pie visām harismām, pēdējais un svarīgākais autentiskuma kritērijs ir augļi. Un kā rāda pieredze, šai lūgšanai augļi ir labi. Tomēr vislielākā dāvana ir mīlestība Apustulis Pāvils uzsver: „Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.” (1 Kor 13,8)
Izmantots Marčina Jakimoviča raksts no laikraksta "Gośc niedzielny", Nr. 35, 2013.gada 1.septembrī.
Sprediķis 5.jūnijā (Vatikāna radio)
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 7, 11-17)
Tajā laikā Jēzus devās uz pilsētu, vārdā Naima, un Viņam līdzi gāja Viņa mācekļi un daudz ļaužu. Un, kad Viņš tuvojās pilsētas vārtiem, tajā brīdī tika iznests ārā mirušais, kas bija vienīgais dēls savai mātei. Viņa bija atraitne, un no pilsētas viņai līdzi nāca daudz ļaužu.
Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu un viņai sacīja: “Neraudi!” Un, piegājis klāt, Viņš pieskārās nestuvēm, un nesēji apstājās. Tad Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt. Un Jēzus viņu atdeva mātei.
Bet visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū,” – un: “Dievs ir apmeklējis savu tautu.” Un šī ziņa par Viņu izplatījās pa visu Jūdeju un visu apkārtējo apvidu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Šodien Jēzus dodas uz kādu pilsētu un pa ceļam viņš sastop nesējus ar mirušu, kādas mātes vienīgo dēlu. Šai mātei bija nomiris dēls, kurš bija vienīgais, kas viņai vēl bija atlicis. Kungs iežēlojās par viņu un izdarīja brīnumu. Visus pārņēma bailes un slavēšanas prieks.
Brīnums vienmēr mūsos izsauc gan izbīli, gan pārsteigumu. Jēzus laikos farizeji, rakstu mācītāji, arī Herods un citi pieprasīja no Jēzus zīmes un brīnumus. “Nokāp no krusta! Parādi brīnumu!” Arī mūsdienu sabiedrība ir tendēta uz brīnumiem. Bieži vien ticīgie cilvēki dodas uz vietām, kur notiek kādi brīnumi vai pārdabiskas parādības. Brīnums pievelk, fascinē, aizrauj! Tomēr brīnums Bībelē nenotiek tapat vien. Tas vienmēr tiek uzlūkots kā Dieva darbības zīme. Zīmei var būt divas dimensijas – redzamā un neredzamā. Katram brīnumam, zīmei ir jānorāda un pārdabisko realitāti, mērķi un nozīmi. Jēzus, kad veic kādu brīnumu, viņš ar šo zīmi vēlas kaut ko mums pateikt. Dievs ir brīnuma autors un Dievs izvēlas šo brīnumu veikt noteiktos apstākļos un laikā. Tomēr, kā lasām Evaņģēlijā, Jēzus nedziedināja visus cilvēkus. Jēzus nepiecēla no mirušajiem visus cilvēkus. Ar izdarītiem brīnumiem, Dievs parādīja, ka Dieva Valstība ir atnākusi, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu! Jēzus mācekļi, pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, devās evaņģelizācijā un šo viņu darbību pavadīja zīmes, kuras liecināja par Dieva spēku – „Tie izgāja un mācīja visās malās, un Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk 16,20) Tomēr šīs zīmes nebija svarīgākās, bet tikai pavadīja mācekļu kalpošanu.
Vislielākā zīme un vislielākais brīnums ir “jonas zīme” – Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Gan Lācara, gan šī atraitnes dēla piecelšana no miroņiem ir kā norāde uz Jēzus augšāmcelšanos un arī to, ka arī mēs visi kādreiz augšāmcelsimies pastarajā dienā. Lācars un šīs atraitnes dēls tāpat kādreiz nomira, kad kļuva veci. Mums nav informācijas par viņu tālāko likteni. Tomēr Jēzus norāda, ka viņš ir nācis, lai atbrīvotu mūs no grēka un nāves varas. Ap. Pāvils saka: “Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!” (1 Kor 15,54)
Nemeklēsim mūsu ticībā brīnumus tikai sensācijas dēļ. Dievs var un arī veic mūsu dzīvēs kādas pārdabiskas darbības, tomēr mūsu ticības pamatā nav akla brīnumu meklēšana, bet gan žēlastība, kas izplūst no vislielākā brīnuma – Jēzus nāves un Augšāmcelšanās. Apustulis Pāvils uzsver: “Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1 Kor 15, 22) Brīnumi vienmēr ir bijuši un būs klātesoši kristieša dzīvē, tomēr vislielākais brīnums ir tas, ka Dievs mums ir dāvājis ticības žēlastību un caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir mūs atpestījis no grēkiem.
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 7, 11-17)
Tajā laikā Jēzus devās uz pilsētu, vārdā Naima, un Viņam līdzi gāja Viņa mācekļi un daudz ļaužu. Un, kad Viņš tuvojās pilsētas vārtiem, tajā brīdī tika iznests ārā mirušais, kas bija vienīgais dēls savai mātei. Viņa bija atraitne, un no pilsētas viņai līdzi nāca daudz ļaužu.
Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu un viņai sacīja: “Neraudi!” Un, piegājis klāt, Viņš pieskārās nestuvēm, un nesēji apstājās. Tad Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt. Un Jēzus viņu atdeva mātei.
Bet visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū,” – un: “Dievs ir apmeklējis savu tautu.” Un šī ziņa par Viņu izplatījās pa visu Jūdeju un visu apkārtējo apvidu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Šodien Jēzus dodas uz kādu pilsētu un pa ceļam viņš sastop nesējus ar mirušu, kādas mātes vienīgo dēlu. Šai mātei bija nomiris dēls, kurš bija vienīgais, kas viņai vēl bija atlicis. Kungs iežēlojās par viņu un izdarīja brīnumu. Visus pārņēma bailes un slavēšanas prieks.
Brīnums vienmēr mūsos izsauc gan izbīli, gan pārsteigumu. Jēzus laikos farizeji, rakstu mācītāji, arī Herods un citi pieprasīja no Jēzus zīmes un brīnumus. “Nokāp no krusta! Parādi brīnumu!” Arī mūsdienu sabiedrība ir tendēta uz brīnumiem. Bieži vien ticīgie cilvēki dodas uz vietām, kur notiek kādi brīnumi vai pārdabiskas parādības. Brīnums pievelk, fascinē, aizrauj! Tomēr brīnums Bībelē nenotiek tapat vien. Tas vienmēr tiek uzlūkots kā Dieva darbības zīme. Zīmei var būt divas dimensijas – redzamā un neredzamā. Katram brīnumam, zīmei ir jānorāda un pārdabisko realitāti, mērķi un nozīmi. Jēzus, kad veic kādu brīnumu, viņš ar šo zīmi vēlas kaut ko mums pateikt. Dievs ir brīnuma autors un Dievs izvēlas šo brīnumu veikt noteiktos apstākļos un laikā. Tomēr, kā lasām Evaņģēlijā, Jēzus nedziedināja visus cilvēkus. Jēzus nepiecēla no mirušajiem visus cilvēkus. Ar izdarītiem brīnumiem, Dievs parādīja, ka Dieva Valstība ir atnākusi, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu! Jēzus mācekļi, pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, devās evaņģelizācijā un šo viņu darbību pavadīja zīmes, kuras liecināja par Dieva spēku – „Tie izgāja un mācīja visās malās, un Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk 16,20) Tomēr šīs zīmes nebija svarīgākās, bet tikai pavadīja mācekļu kalpošanu.
Vislielākā zīme un vislielākais brīnums ir “jonas zīme” – Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Gan Lācara, gan šī atraitnes dēla piecelšana no miroņiem ir kā norāde uz Jēzus augšāmcelšanos un arī to, ka arī mēs visi kādreiz augšāmcelsimies pastarajā dienā. Lācars un šīs atraitnes dēls tāpat kādreiz nomira, kad kļuva veci. Mums nav informācijas par viņu tālāko likteni. Tomēr Jēzus norāda, ka viņš ir nācis, lai atbrīvotu mūs no grēka un nāves varas. Ap. Pāvils saka: “Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!” (1 Kor 15,54)
Nemeklēsim mūsu ticībā brīnumus tikai sensācijas dēļ. Dievs var un arī veic mūsu dzīvēs kādas pārdabiskas darbības, tomēr mūsu ticības pamatā nav akla brīnumu meklēšana, bet gan žēlastība, kas izplūst no vislielākā brīnuma – Jēzus nāves un Augšāmcelšanās. Apustulis Pāvils uzsver: “Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1 Kor 15, 22) Brīnumi vienmēr ir bijuši un būs klātesoši kristieša dzīvē, tomēr vislielākais brīnums ir tas, ka Dievs mums ir dāvājis ticības žēlastību un caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir mūs atpestījis no grēkiem.
Divu priesteru un viena diakona ordinācija!
Ar lielu prieku varu paziņot, ka tuvākajā laikā ir plānotas šādas ordinācijas:
5.kursa seminārists Valters Vārpsalietis tiks ordinēts par diakonu 21.maijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.
Diakons Elvis Rudovičs tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē. Primīcijas svētā Mise notiks Salaspils katoļu baznīcā 5.jūnijā plkst. 11.00.
Diakons Agris Ruļuks tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkat. 11.00 Jelgavas katedrālē. Primīcijas svētā Mise plānota 5.jūnijā 11.00 Bebrenes katoļu baznīcā.
5.kursa seminārists Valters Vārpsalietis tiks ordinēts par diakonu 21.maijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.
Diakons Elvis Rudovičs tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē. Primīcijas svētā Mise notiks Salaspils katoļu baznīcā 5.jūnijā plkst. 11.00.
Diakons Agris Ruļuks tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkat. 11.00 Jelgavas katedrālē. Primīcijas svētā Mise plānota 5.jūnijā 11.00 Bebrenes katoļu baznīcā.
Par aicinājumu uz garīgo kārtu
Pāvils, 16.gadi
Dārgais Pāvil!
Aicinājums ir dvēseles lielākais noslēpums. Apbrīnojami un gandrīz nenosakāmi ir ceļi, pa kuriem Dieva žēlastība ienāk cilvēka sirdī. Daudz bija zvejnieku pie Tibērijas ezera, bet tikai Zebedeja dēliem Kristus teica: “Nāc, seko Man!” Un viņi, atstājuši tīklus, sekoja Viņam.
Un uz lielā karavānu ceļa no Ēģiptes uz Tuvajiem Austrumiem, kas vijas cauri Kafernaumai, bija ne viens vien muitnieks, bet tikai pie Mateja Kungs vērsās ar aicinājumu: “Seko Man!” Muitnieks tūdaļ atstāja visus darījumus un sekoja Kristum.
Aicinājums - tā ir arī dīvaina lieta. Neviens tā īsti nevar uzrakstīt aicinājuma antaloģiju; neviens nevar uzzīmēt “aicinājuma karti”, ar veidiem, kādos Dievs aicina cilvēku. Neviens nevar parādīt ceļus, taciņas, apstākļus, pa kuriem aicinājuma žēlastība atrod cilvēku. Nevar uzzīmēt arī aicinājuma grafiku. Katrs aicinājums ir ļoti personīgs, individuāls un vienmēr neatkārtojams. Dievs neatkārtojas. Katrā gadījumā Viņš vienmēr izveido jaunu modeli un jaunu situāciju.
Dažreiz aicinājums atnāk nemanāmi, gandrīz kā zibens spēriens, kā tas notika ar sv. Pāvilu ceļā uz Damasku. Dažreiz aicinājums tiek dāvāts caur citu cilvēku. Piemēram, sv. Andrejs pie Kunga atved savu brāli sv. Sīmani. Ir reizes, kad aicinājumu var sadzirdēt caurrubjošā klusumā – pat tādā mokošā klusumā, kad pēkšņi cilvēks sadzird balsi: “Seko Man!” Ir reizes, kad aicinājums atklājās kā daudzpusīgas analīzes rezultāts, kad ir pārdomāti visi “jā” un “nē”, un gala lēmums ir nekas cits, kā aicinājuma balss. Bieži cilvēks dziļi pārdzīvo, ka visi viņa dzīves ceļi ir slēgti. Lai kur viņš arī neietu, kur arī dotos – visur ir strupceļš. Pateicoties Dieva apredzībai ir slēgti visi ceļi, visas citas iespējas. Paliek tikai viens ceļš – tas ir aicinājuma ceļš. Kurš var saskaitīt šos ceļus un līdzekļus, ar kādiem sauc Kungs? Katrs veids tiek īstenots ļoti individuāli un neatkārtojami.
Vai aicinājumu saņem tikai labākie? Nē! Dievs izvēlas kuru grib un kad grib. Un, pretēji cilvēku spriedumam, izvēlas ne vienmēr pašus labākos, bet tos, kuri viņam ir nepieciešami. Katrs veselīgi domājošs cilvēks, kuru Dievs aicina, zin, ka pasaulē ir tūkstošiem brīnišķīgu, ievērojamu dvēseļu, kuras būtu cienīgas pieņemt šo dāvanu, bet ne viņus Dievs aicināja. Tāds ir Dieva gribas noslēpums. Cilvēku šad tad pārņem izbrīns, ka Dievs aicina tieši viņu. Tas viss rosina uz pārdomām – kāpēc Dievs neizvēlējās kādu, kas ir stiprāks, gudrāks; kādu, kurš ir svētāks Dieva plānu realizācijai? Grūti pateikt – kāpēc...! Dievs aicina cilvēku, bet bieži nepaskaidro, kāpēc Viņš tā dara. Viņa vārdu var pieņemt vai nepieņemt, bet uzdot kādu jautājumu šajā situācijā bieži vien ir bezjēdzīgi.
Par LU Katoļu Teoloģijas fakultāti!
No Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līguma:
4.nodaļa. Latvijas Universitātes katoļu Teoloģijas fakultāte
21.pants.
Katoļu Teoloģijas fakultātes atjaunošana pie Latvijas Universitātes nākotnē tiks risināta sarunās starp Latvijas Republikas valdību un Svēto Krēslu.
4.nodaļa. Latvijas Universitātes katoļu Teoloģijas fakultāte
21.pants.
Katoļu Teoloģijas fakultātes atjaunošana pie Latvijas Universitātes nākotnē tiks risināta sarunās starp Latvijas Republikas valdību un Svēto Krēslu.
http://likumi.lv/doc.php?id=66743
Žurnālistu ētika un profesionalitāte!
Ilgi domāju, vai savā blogā rakstīt vai nerakstīt par šo lietu. Tomēr nevaru nerakstīt! :) Ļoti cienu Latvijas žurnālistu darbu, augsti to vērtēju. Tomēr, dažreiz paanalizējot intervijas, redzams provinciālisms un ļoti zems izglītības trūkums, īpaši jomās, kas skar reliģijas un ticības jautājumus. Tātad, manā uzmanības lokā nonāca LTV "Panorāmas" ekskluzīvā intervija ar Vatikāna Valsts sekretāru Pjetro Parolinu. Cik man zinams, tad žurnālista etiķete pieprasa, ka, intervējot valstu augstākās amatpersonas, ir jābūt attiecīgā apģērbā. Neņemos spriest par šo jautājumu, bet sižetā mēs visu labi varam redzēt. Un tad nākamais, par žurnālista uzdoto jautājumu, kas skar reliģijas "beigas" pēc 2000 gadiem. Man būtu interesanti uzzināt avotu, no kurienes žurnālists ir smēlies šīs zināšanas, tomēr, tā vien šķiet, ka žurnālists pirms tam ir apmeklējis kādu ezotērikas veikalu vai arī palasījis "New Age" ideoloģisko grāmatu. Arī dokuments "Evangelii gaudium" tiek tulkots kā "Evandželii Gaudium". Es protams ļoti novērtēju, ka žurnālisti Latvijā pievēršas reliģiskajiem tematiem, bet es būtu tikai priecīgs, ja, gatavojot šos sižetus, rūpīgāk tiktu piedomāts par stilu, veidu un saturu, lai parādītu arī cieņu pret ticīgajiem cilvēkiem.
Vasarsvētku sprediķis, teikts 2016.gadā, Siguldā!
 |
| Sv. Mise notika pļavā, blakus Siguldas katoļu baznīcai |
Tas atgādina situāciju pēc Bābeles torņa uzcelšanas, kad Dievs “sajauca” cilvēku valodas un viņi vairs nespēja viens otrā ieklausīties. Nebija dialoga. Tomēr jau Radīšanas sākumā Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem. Noslēpumainā veidā Svētais Gars, apslēpti, tomēr darbojās visā Vecās Derības laikā. Viņš darbojas visās tautās, kultūrās, reliģijās, jo Dieva Garam nav robežas. Viņš ir neirobežots sevī un pūš un dveš kur vien vēlas.
Jēzus, pēc savas augšāmcelšanās saviem mācekļiem saka: “Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.” (Apd 1,8) Jēzus arī saka: „Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā (Jeruzalemē), kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes!” (Lk 24,49) „Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.” (Jņ 12,32) Jau Vecajā Derībā, pravieša Joēla grāmatā tika dots apsolījums: „Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības.” (Joēla 3,1)
Tomēr, jāatceras, ka Svētais Gars nedarbojas automātiski. Tāpat, kā arī mūsu pestīšana nav automātiska, arī Svētā Gara darbība nav automātiska. Jo Dieva Gars ir ļoti delikāts un smalkjūtīgs. Viņš var ienākt tikai tā cilvēka sirdī, vai kopienā vai draudzē, ja ir izpildīti zināmi nosacījumi. Kādi tie ir?
Pastorālais kalpošanas plāns maijam un jūnijam!
15.maijā
9.00 sv. Mise poļu valodā Rīgā, sv. Antona draudzē
12.00 sv. Mise Siguldā
18.00 sv. Mise krievu valodā Rīgā, sv. Antona draudzē
21.maijā
11.00 sv. Jēkaba katedralē diakona ordinācija
22.maijā
11.00 sv. Mise Krustpils draudzē
29.maijā
11.00 sv. Mise Liepājas katedrālē
14.00 sv. Mise Grobiņas katoļu draudzē
3.-14.jūnijā - ārpus Latvijas, sesija Polijā
18.jūnijā
laulības Krimuldas baznīcā
19. un 26.jūnijā
Kalpoju Rīgas sv. Franciska baznīcā
27.-30.jūnijā
Jauniešu nometne Viļānos
9.00 sv. Mise poļu valodā Rīgā, sv. Antona draudzē
12.00 sv. Mise Siguldā
18.00 sv. Mise krievu valodā Rīgā, sv. Antona draudzē
21.maijā
11.00 sv. Jēkaba katedralē diakona ordinācija
22.maijā
11.00 sv. Mise Krustpils draudzē
29.maijā
11.00 sv. Mise Liepājas katedrālē
14.00 sv. Mise Grobiņas katoļu draudzē
3.-14.jūnijā - ārpus Latvijas, sesija Polijā
18.jūnijā
laulības Krimuldas baznīcā
19. un 26.jūnijā
Kalpoju Rīgas sv. Franciska baznīcā
27.-30.jūnijā
Jauniešu nometne Viļānos
Kristīgās literatūras nozīme evaņģelizācijā!
Dažas dienas atpakaļ man bija interesanta saruna ar kādu cilvēku no Baznīcas. Runājām par kristīgo literatūru. Mēs, katoļi, varam lepoties ar bagātīgu kristīgās literatūras klāstu un ar katru gadu tas kļūst arvien kvalitatīvāks. Tomēr daudzi izdevēji sūdzas par mazajām tirāžām, un to, ka katoļi pamazām kļūst aizvien kūtrāki lasīt reliģisko literatūru. Tas arī apgrūtina jaunu grāmatu izdošanu, jo daudzu kristīgo izdevniecību noliktavās stāv vēl neizpirkta literatūra, kas nozīmē, ka tie ir "iesaldētie" līdzekļi. Visvairāk šokē daudzu garīdznieku attieksme pret šo lietu, kad dzirdu šādus vārdus: "Man tā katoliskā prese vai grāmatas navizdevīgas!" Es domāju, ja svētais Pēteris, Pāvils, kristietības pirmajos gadsimtos, būtu domājuši šādās kategorijās, nez vai mēs līdz šodienai vēl būtu piedzīvojuši Baznīcas klātbūtni pasaulē.
Kādai vajadzētu būt mūsu attieksmei? Bībele, Katoliskās Baznīcas katehisms un cita reliģiskā literatūra formē, veido mūs kā autentiskus Kristus sekotājus, kas paliek uzticīgi Baznīcas sludinātajai Labajai Vēstij. Ja nelasām, ja neinteresējamies par savu ticību, tad paliekam tajā infantīlajā līmenī, kādā bijām, apgūstot īso katehismu 7 gadu vecumā. Nākas sastapt, gan sociālajos tīklos, gan ikdienā daudzus ļoti izglītotus zinātniekus, arī katoļus. Tomēr kad dzirdam viņu izteikumus ticības jautājumos, tad paliek skumji par zemo zināšanu līmeni.
Otrkārt, iegādājoties šo literatūru, mēs papildinām savu grāmatu plauktu. Ar laiku šīs grāmatas noderēs ne tikai mums, bet arī kādam citam, kuram varēsim šo grāmatu iedot un palasīt.
Treškārt, iegādājoties reliģisko literatūru, abonējot katolisko presi, mēs finansiāli atbalstām izdevējus, jo viņu eksistence tieši ir atkarīga no tā, cik daudz šīs grāmatas vai avīzes nopirks. Arī mūsu draugiem un paziņām, kas varbūt nav ticīgi bet kurus interesē garīgie jautājumi, šāda literatūra var būt kā laba dāvana jubileju reizēs. Nežēlosim līdzekļus reliģiskās literatūras iegādei un izplatīšanai, jo tādā veidā mēs dodam savu artavu jaunās evaņģēlizācijas darbā.
Kādai vajadzētu būt mūsu attieksmei? Bībele, Katoliskās Baznīcas katehisms un cita reliģiskā literatūra formē, veido mūs kā autentiskus Kristus sekotājus, kas paliek uzticīgi Baznīcas sludinātajai Labajai Vēstij. Ja nelasām, ja neinteresējamies par savu ticību, tad paliekam tajā infantīlajā līmenī, kādā bijām, apgūstot īso katehismu 7 gadu vecumā. Nākas sastapt, gan sociālajos tīklos, gan ikdienā daudzus ļoti izglītotus zinātniekus, arī katoļus. Tomēr kad dzirdam viņu izteikumus ticības jautājumos, tad paliek skumji par zemo zināšanu līmeni.
Otrkārt, iegādājoties šo literatūru, mēs papildinām savu grāmatu plauktu. Ar laiku šīs grāmatas noderēs ne tikai mums, bet arī kādam citam, kuram varēsim šo grāmatu iedot un palasīt.
Treškārt, iegādājoties reliģisko literatūru, abonējot katolisko presi, mēs finansiāli atbalstām izdevējus, jo viņu eksistence tieši ir atkarīga no tā, cik daudz šīs grāmatas vai avīzes nopirks. Arī mūsu draugiem un paziņām, kas varbūt nav ticīgi bet kurus interesē garīgie jautājumi, šāda literatūra var būt kā laba dāvana jubileju reizēs. Nežēlosim līdzekļus reliģiskās literatūras iegādei un izplatīšanai, jo tādā veidā mēs dodam savu artavu jaunās evaņģēlizācijas darbā.
Apustuļa Pāvila 2 vēstule Timotejam, 3.nodaļa (pasvītrojumi mani)
1. Bet zini, ka pēdējās dienās iestāsies baigi laiki,
2. Jo cilvēki būs patmīlīgi, mantkārīgi, iedomīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, netikumīgi,
3. Nežēlīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, bargi, nesaudzīgi.
4. Nodevēji, nekaunīgi, uzpūtīgi, kas vairāk mīlēs baudas nekā Dievu,
5. Ārēji liekuļodami dievbijību, bet tās spēku noliegdami. Arī no tādiem izvairies!
6. Jo tie ir tādi, kas ielavās namos un valdzina vājās sievietes, kuras, grēkos iegrimušas, padodas dažādām kārībām.
7. Tās vienmēr mācās, bet pie patiesības atziņas nekad nenonāk.
8. Bet kā Janness un Jambress pretojās Mozum, tā šie cilvēki, samaitāti savā prātā un nepastāvīgi ticībā, pretojas patiesībai.
9. Bet viņi tālu netiks, jo to ārprāts kļūs visiem zināms, kā tas bija arī ar citiem.
10. Bet tu esi sekojis manai mācībai, dzīves veidam, nodomiem, ticībai, augstsirdībai, mīlestībai, pacietībai,
11. Vajāšanās, ciešanās, kas man gadījās Antiohijā, Ikonijā un Listrā. Kādas tik vajāšanas es neesmu cietis, bet Kungs no visām mani izglāba.
12. Vajāti tiks arī visi tie, kas grib dievbijīgi Kristū Jēzū dzīvot.
13. Bet ļaunie cilvēki un krāpnieki grims dziļāk savā ļaunumā, paši maldīdamies un citus maldinādami.
14. Tu tomēr paliec pie tā, ko esi mācījies un kas tev uzticēts, jo tu zini, no kā mācījies.
15. Bet tu taču no bērnības zini Svētos Rakstus: tie spēj tevi pamācīt pestīšanai caur ticību uz Kristu Jēzu.
16. Katrs Dieva iedvesmots raksts noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā,
17. Lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un katram labam darbam sagatavots.
2. Jo cilvēki būs patmīlīgi, mantkārīgi, iedomīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, netikumīgi,
3. Nežēlīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, bargi, nesaudzīgi.
4. Nodevēji, nekaunīgi, uzpūtīgi, kas vairāk mīlēs baudas nekā Dievu,
5. Ārēji liekuļodami dievbijību, bet tās spēku noliegdami. Arī no tādiem izvairies!
6. Jo tie ir tādi, kas ielavās namos un valdzina vājās sievietes, kuras, grēkos iegrimušas, padodas dažādām kārībām.
7. Tās vienmēr mācās, bet pie patiesības atziņas nekad nenonāk.
8. Bet kā Janness un Jambress pretojās Mozum, tā šie cilvēki, samaitāti savā prātā un nepastāvīgi ticībā, pretojas patiesībai.
9. Bet viņi tālu netiks, jo to ārprāts kļūs visiem zināms, kā tas bija arī ar citiem.
10. Bet tu esi sekojis manai mācībai, dzīves veidam, nodomiem, ticībai, augstsirdībai, mīlestībai, pacietībai,
11. Vajāšanās, ciešanās, kas man gadījās Antiohijā, Ikonijā un Listrā. Kādas tik vajāšanas es neesmu cietis, bet Kungs no visām mani izglāba.
12. Vajāti tiks arī visi tie, kas grib dievbijīgi Kristū Jēzū dzīvot.
13. Bet ļaunie cilvēki un krāpnieki grims dziļāk savā ļaunumā, paši maldīdamies un citus maldinādami.
14. Tu tomēr paliec pie tā, ko esi mācījies un kas tev uzticēts, jo tu zini, no kā mācījies.
15. Bet tu taču no bērnības zini Svētos Rakstus: tie spēj tevi pamācīt pestīšanai caur ticību uz Kristu Jēzu.
16. Katrs Dieva iedvesmots raksts noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā,
17. Lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un katram labam darbam sagatavots.
Diskusija, saistībā ar Stambulas konvensiju!
Jandāliņš ap Stambulas konvenciju norāda cik daudz Latvijā vēl padomisku cilvēku ar padomiski autoritāru domāšanu.— Artis Pabriks (@Pabriks) May 6, 2016
@KarlisFreibergs Jūs domājiet momentu kur Pāvests ir piespraudis sev Jura lentīti ar kolorādo vaboles krāsām...?,good intentions....— Artis Pabriks (@Pabriks) May 7, 2016
@Pabriks vismaz zināšu, ko draudzes locekļiem pirms vēlēšanām pastāstīt par "Vienotību" 😃— Ilmārs Tolstovs (@tolstovs1) May 7, 2016
@Pabriks viedokļu dažādība ir liela svētība. Tikai nevajag mūs salīdzināt ar "islāma valsti" 😃— Ilmārs Tolstovs (@tolstovs1) May 8, 2016
@Pabriks un arī nevajag citādi domājošos salīdzināt ar padomju domātājiem. To vēl redzēsim, kā Eiropas neomarksisms Latvijā parādisies— Ilmārs Tolstovs (@tolstovs1) May 8, 2016
@Pabriks to noteikti atcerēsimies. Tikai nevajadzētu aizmirst, ka ticīgie cilvēki arī jūs uztur pa savu nodokļu naudu.— Ilmārs Tolstovs (@tolstovs1) May 8, 2016
1.maija svētdienas sprediķis (no Vatikāna radio)
Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Maija mēnesis tradicionāli ir veltīts Jaunavas Marijas godināšanai, tādēļ maija mēneša pirmajā svētdienā daudzi svētceļnieki, kuri ir mērojuši tālu ceļu no dažādām Latvijas un ne tikai Latvijas vietām ik gadu pulcejas Jaunavas Marijas – Ģimeņu Karalienes sanktuārijā Skaistkalnē, lai kopā ar Jelgavas bīskapu, garīdzniekiem un ticīgo tautu svinētu Skaistkalnes Dievmātes – Ģimeņu karalienes svētkus. Varu teikt, ka Skaistkalnes Dievmāte īpaši lūdzas par topošajām un esošajām ģimenēm, tādēļ neaizmirsīsim bieži steigties ar savām lūgšanu vajadzībām pie Skaistkalnes Dievmātes. Pēdējos gados ir izveidojusies skaista tradīcija ar kājām no Rīgas un Jelgavas doties uz Skaistkalni, lai maija mēneša pirmajā svētdienā, kopā ar paulīniešu tēviem, draudzi un visu Jelgavas diecēzi svinētu šos Dievmātes svētkus.
Jau izsenis arī mūsu zemē Latvijā ir pazīstamas dažādas tautas dievbijības formas, ar kurām godinām Dievmāti – ikvakara lūgšanas pie ceļmalas krustiem, Dievmātes litāniju dziedājumus, un t.s. “značku” vilkšanu. Neskatoties uz laikmetu, kad cilvēki atsvešinās viens no otra, kad individuālisms un patērētāju domāšanas veids arvien vairāk pārņem cilvēku sirdis un prātus, ir svarīgi apzināties, ka Jēzus, atstājot šo pasauli, atsūtīja mums Svēto Garu, kurš darbojas kopienā – Baznīcā. Kad kopīgi lūdzamies gan Baznīcā, gan mājās, vai pie ceļmalu krustiem vai lūgšanu grupās, Jēzus ir mūsu vidū, jo Viņš pats ir teicis: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū." (Mt 18,20) Tātad ticības un lūgšanu dzīve pieprasa aktīvu mūsu pašu līdzdarbošanos un ir ļoti svarīgi arī lūgties kopā. Ir svētīgi pavadīt laiku lūgšanā vienatnē, tomēr lūdzoties kopā, tiekam stiprināti un tādējādi izpaužas Baznīcas, kā kopienas aspekts.
Jēzus šodienas evaņģēlijā norāda, ka mīlestība pieprasa konkrētu rīcību un konkrētus darbus. Nevar būt tā, ka mana mīlestība uz Dievu un tuvāko paliek tikai deklaratīvās frāzēs un izplūdušos jēdzienos. Tieši tādēļ, pirms Jēzus Debeskāpšanas svētkiem un Vasarsvētkiem, apzināmies, lai patiesi “paliktu” Viņā, lai Viņā varētu iemājot, ir nepieciešama dziļa un personīga saite ar Svēto Garu, kurš ir visas Baznīcas dvēsele, arhitekts, vienotājs, dzīvinātājs un iedvesmotājs. Svēto Garu sauca arī par Vatikāna II koncila dvēseli un virzītājspēku. Un svētais Gars var apvienot un iedvesmot arī mūs veikt dažādus žēlsirdības darbus šajā Jubilejas gadā. Jo ikvienai lūgšanai un visai mūsu ticības dzīvei ir jāizpaužas konkrētos mīlestības darbos. Kā saka apustulis Jēkabs: “Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.” (Jēk 2,26)
Jēzus norāda, ka Svētais Gars būs tas, kurš visu iemācīs un atgādinās. Brīžos, kad mums trūkst padoma un gudrības, kā rīkoties, lai apzināmies, ka Svētais Gars, kurš ir atsūtīts šajā pasaulē spēj izdarīt lietas, kuras mums, vājiem un grēcīgiem cilvēkiem nav iespējamas. Lai to spētu saprast, mums ir vajadzīga lielāka ticība. Jēzus saka: “Un tagad es jums to sacīju, pirms tas notiek, lai jūs, kad tas notiks, ticētu.” (Jņ 14,29) Lūgsim Svēto Garu, lai Viņš nāk un dod mums stiprāku ticību, lai mēs ticībā, spētu pulcēties uz kopīgu lūgšanu un caur to drosmīgi dotos pasaulē, lai liecinātu par Dievu un palīdzētu savam tuvākajam.
Skaistkalnes svētku programma!
JELGAVAS DIECĒZES MĀRAS ZEMES KARALIENES SVĒTKU PROGRAMMA
Svētdiena – 2016. gada 1. maijā
10.15 – Vissv. Sakramenta uzstādīšana un adorācija
Grēksūdzes sakraments
Svētais Dievs
Stundu dziesmas Dievmātes godam
Rožukronis
11.10 – Svētvietas vēsture un ievadīšana tās aktuālājā dzīvē
11.15 – Skaistkalnes Dievmātes – Latvijas Ģimeņu aizbildnes nemitīgā novenna
11.30 – Svētceļnieku sagaidīšana no Jelgavas katedrāles un Rīgas katedrāles
11.50 – Svētku ingress – V. E. Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis
12.00 Sv. Mises liturģija kopā ar svētceļniekiem un garīdzniekiem, kuri atnākuši kājām, kā arī tiem, kas atbraukuši no citām pilsētām.
• Euharistiskā procesija (tiek dziedāta V. J. Marijas litānija)
• Pie Skaistkalnes Dievmātes altāra – „Tavā patvērumā”
• Lūgšana Skaistkalnes Dievmātei – Latvijas Ģimeņu aizbildnei
• Te Deum
• Latvijas himna – Dievs svētī Latviju
• Reliģisko lietu pasvētīšana
Uz šiem svētkiem sirsnīgi ielūdz Skaistkalnes paulīniešu tēvi, tel./fax. 63933154
Vai dedzīgs kristietis vienmēr ir fundamentālists?
Pēdējā laikā, aktīvi darbojoties sociālajos tīklos, nākas saskarties ar satraucošu tendenci kristiešu vidū, kas norāda uz nepareizi saliktiem akcentiem un postmodernā humānisma negatīvo ietekmi uz kristīgo vidi. Tādēļ mazliet mēģināšu ieskicēt pašas problēma būtību.
Par šo problēmu jau nesenā laikā mēgināja norādīt arī mākslas pārstāvji. Jaunajā Rīgas Teātrī tika iestudētas divas izrādes, kas veltītas šai tēmai - "Fundamentālists" un "Māceklis". Jāsaka godīgi, ka "Fundamentālistu" esmu redzējis, bet "Mācekli" nē. Neesmu paspējis.
Par šo problēmu jau nesenā laikā mēgināja norādīt arī mākslas pārstāvji. Jaunajā Rīgas Teātrī tika iestudētas divas izrādes, kas veltītas šai tēmai - "Fundamentālists" un "Māceklis". Jāsaka godīgi, ka "Fundamentālistu" esmu redzējis, bet "Mācekli" nē. Neesmu paspējis.
Mūsdienās aizvien vairāk izplatās viedoklis, kuru jau senāk attīstīja Imanuēls Kants un citi pēc viņa, ka Dievs, kā absolūtā Patiesība nav cilvēkam šajā pasaulē pilnībā iepazīstama, tādēļ visi ceļi, kas uz to ved var būt vienādi labi un svarīgi cilvēkam meklēt un tiekties uz Absolūtu, nesaistoties ne ar vienu reliģiju. To sauc par reliģisko plurālismu, kura galvenais pārstāvis ir Pauls Nitters (Paul Knitter) un Džons Hiks (John Hick). Šīs idejas ļoti sāka izplatīties sākot ar Apgaismību, Franču revolūciju, pozitīvismu - Oigists Konts (Auguste Comte) un vēlāk savu "pilnbriedu" sasniedz mūsdienās, kad valda postmodernais humānisms, kurš sludina, ka nevienam cilvēkam nevar būt absolūta patiesība, un, ka katram no mums ir sava patiesība. Tādā veidā viss kļūst relatīvs, jebkurš, kurš pasludina, ka viņam vienīgajam ir patiesība, automātiski kļūst fundamentālists. Tādējādi tiek slāpēta dedzīgo kristiešu vēlme radikāli sekot Jēzum un burtiski izpildīt Jēzus Kristus likumu.
Ja mēs vadītos pēc postmodernā laikmeta humānistu definīcijas par fundamentālistu, tad par fundamentālistiem būtu jāsauc svēto Asīzes Francisku, svētīgo Māti Terēzi, svēto Jāni Pāvilu II, jo viņi savā dzīvē, Evaņģēlijā minēto radikālismu ņēma nopietni, un burtiski to īstenoja savā dzīvē. Šī virziena pārstāvji uzskata, ka Jēzus savā būtībā bija tolerants, bet tikai Baznīcas pārstāvji - garīdznieki, radikalizē Jēzus, kā augstākā humānista svētīgo mācību. Tomēr aicinu visus rūpīgi un kārtīgi izlasīt Mateja evaņģēlija 5-7. nodaļu un ieklausīties Jēzus vārdos, kuri ir gana radikāli un fundamentālistiski. Jēzus asi iestājas pret grēku un nostāšanos pret Dieva Likumu. Arī svētais Pāvils savās vēstulēs netaupa asus epitetus, lai nosodītu un dažviet pat nolādētu tos, kuri rīkojas pilnībā pret Dieva likumu. Par Veco Derību nemaz nerunāsim.
Dažiem var šķist ka es aizstāvu fundamentālistus, kuri ar Bībeli "zobos" aicina uz vardarbību vai sludina "labklājības evaņģēliju". Nē. Baznīca nepieņem ne reliģisko plurālismu ne reliģisko ekskluzīvismu, kurš izslēdz visus citādi domājošos un ir gatavs pārējos sadedzināt "uz sārta". Baznīca pārstāv inkluzīvismu, jeb "iekļaujošo reliģiozitāti". Tādu to saprata arī svētais Francisks no Asīzes un citi. Mēs apzināmies, ka Bībelē, Evaņģēlijā ir rakstīta patiesība un ka Dievs ir vienīgā un absolūtā Patiesība. Nav citu ceļu pie Dieva, kā tikai Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies par mūsu grēkiem. Jēzus pats teica: "Es esmu ceļš, patiešība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva, kā tikai caur Mani!" (Jāņa 14,6) Tomēr tas nenozīmē, ka nevar būt arīcitādi uzskati, kuri daļēji atspoguļo, nepilnīgā veidā Jēzus Kristus Labo Vēsti.
Noslēgumā jāsaka, ka mums ir ļoti jāuzmanās no šiem "Evanģēlija atšķaidītajiem" un viltus evaņģēlija sludinātajiem postmodernisma mērcē. No ārpuses tas izskatās skaisti un pievilcīgi, bet iekšpusē tas ir kārtējais sātana mēģinājums ietērpties avs ādā un pierunāt mums būt nevis dedzīgiem bet remdeniem kristiešiem. Mums ir jābūt dedzīgiem un reāli, radikāli jāīsteno Evaņģēlijā minētās prasības, protams mīlestībā, iecietībā, tolerējot citu uzskatus un apzinoties, ka daudzi cilvēki vēl ir tikai ceļā uz Patiesību. Bet mēs nevaram uzskatīt, ka ir daudzas patiesības un ka nav svarīgi, kādā konfesijā tu esi un kādu ceļu pie Dieva tu izvēlēsies. Jauku nedēļas nogali visiem! Lūgšanās vienoti!
Jaunas mācību programmas Rīgas Katoļu ģimnāzijā!
Sākot ar 2016./2017.mācību gadu, Rīgas Katoļu ģimnāzija vidusskolas vispārējās izglītības programmas ietvaros piedāvā divas jaunas profesionāli orientētas programmas – viena ar eksakto ievirzi, otra ar humanitāro.
Uzsākot mācības 10. klasē skolēniem būs iespēja izvēlēties vienu no profesionāli orientētajām programmām. Rīgas Katoļu ģimnāzijas direktore Anna Jermakoviča stāsta: “Izvēloties programmu ar humanitāro ievirzi, skolēni līdzās tradicionālajiem mācību priekšmetiem apgūs sabiedriskās attiecības, žurnālistiku, lietišķo etiķeti un multimediju tehnoloģijas, savukārt programmā ar eksakto ievirzi papildus tika apgūta programmēšana, matemātiskā analīze un multimediju un digitālās tehnoloģijas. Jaunie mācību priekšmeti tiks apgūti līdzās arī tādiem mācību priekšmetiem kā ticības mācība, filozofija, politika un tiesības, runas mācība, psiholoģija un ekonomika.”
Eksaktā programma – vajadzīga
Lūgts novērtēt izstrādāto eksakto programmu, LU profesors un LZA korespondētājloceklis dr.dat Kārlis Čerāns saka: “ Ģimnāzijas izstrādātā eksaktā virziena programma vidusskolai ir aktuāla divos aspektos, proti, tās plānā bez valsts noteiktā un Katoļu ģimnāzijas obligātā satura iekļauti divi šodien svarīgi un pieprasīti mācību priekšmeti: matemātiskā analīze, kas ir atbilstošā apjomā (2 stundas nedēļā 11.un 12.klasēs), lai Katoļu ģimnāzijas absolventiem būtu Eiropas līmenim atbilstoša matemātiskā izglītība, kas veido būtisku pamatu eksakto priekšmetu studijām gan Latvijas, gan arī ārvalstu augstskolās. Otrs aktuāls priekšmets ir multimediju tehnoloģijas.”
Humanitārā programma – attīsta kritisko domāšanu
„Žurnālistus raksturo vēlme mainīt pasauli, padarīt to labāku un taisnīgāku. Tieši tāpēc arī es izvēlējos strādāt šajā profesijā. Tā ir aktīva cilvēka pozīcija, kas nepieciešama pilsoniskas sabiedrības veidošanā un šobrīd tik ļoti ir nepieciešama Latvijā.
Iemaņas, kas tiek apgūtas, mācoties žurnālistu, palīdz arī atlasīt informāciju. Šīs iemaņas nozīme tehnoloģiju un sociālo tīklu laikmetā arvien tikai pieaug. Tās veido kritisko domāšanu, kas ir nepieciešama jebkuras personības attīstībā. Nobriedušas, drosmīgas un atbildīgas personības attīstībā. Un nav svarīgi vai šīs iemaņas tālāk tiks izmantotas žurnālistikā, avi arī kādā citā profesijā,” stāsta humanitārās programmas krustmāte LTV žurnāliste Dace Stirāne
Patreizējā 12.klase pagājušajā mācību gadā jau izmēģinājusi daļu no jaunajiem priekšmetiem. Viņiem bija iespēja apgūt lietišķo etiķeti, sabiedriskās attiecības un žurnālistikas pamatus. Viņi atzīst, ka šie priekšmeti bija praktiski, radoši un ļāva izprast vai skaidrāk saskatīt savas nākotnes profesijas aprises. Valsts Izglītības satura centrs apliecina, ka mācību priekšmeti izstrādāti kvalitatīvi, to struktūra atbilst Vispārējā izglītības likuma prasībām.
Sīkāka informācija: www.rkgimnazija.lv
Uzsākot mācības 10. klasē skolēniem būs iespēja izvēlēties vienu no profesionāli orientētajām programmām. Rīgas Katoļu ģimnāzijas direktore Anna Jermakoviča stāsta: “Izvēloties programmu ar humanitāro ievirzi, skolēni līdzās tradicionālajiem mācību priekšmetiem apgūs sabiedriskās attiecības, žurnālistiku, lietišķo etiķeti un multimediju tehnoloģijas, savukārt programmā ar eksakto ievirzi papildus tika apgūta programmēšana, matemātiskā analīze un multimediju un digitālās tehnoloģijas. Jaunie mācību priekšmeti tiks apgūti līdzās arī tādiem mācību priekšmetiem kā ticības mācība, filozofija, politika un tiesības, runas mācība, psiholoģija un ekonomika.”
Eksaktā programma – vajadzīga
Lūgts novērtēt izstrādāto eksakto programmu, LU profesors un LZA korespondētājloceklis dr.dat Kārlis Čerāns saka: “ Ģimnāzijas izstrādātā eksaktā virziena programma vidusskolai ir aktuāla divos aspektos, proti, tās plānā bez valsts noteiktā un Katoļu ģimnāzijas obligātā satura iekļauti divi šodien svarīgi un pieprasīti mācību priekšmeti: matemātiskā analīze, kas ir atbilstošā apjomā (2 stundas nedēļā 11.un 12.klasēs), lai Katoļu ģimnāzijas absolventiem būtu Eiropas līmenim atbilstoša matemātiskā izglītība, kas veido būtisku pamatu eksakto priekšmetu studijām gan Latvijas, gan arī ārvalstu augstskolās. Otrs aktuāls priekšmets ir multimediju tehnoloģijas.”
Humanitārā programma – attīsta kritisko domāšanu
„Žurnālistus raksturo vēlme mainīt pasauli, padarīt to labāku un taisnīgāku. Tieši tāpēc arī es izvēlējos strādāt šajā profesijā. Tā ir aktīva cilvēka pozīcija, kas nepieciešama pilsoniskas sabiedrības veidošanā un šobrīd tik ļoti ir nepieciešama Latvijā.
Iemaņas, kas tiek apgūtas, mācoties žurnālistu, palīdz arī atlasīt informāciju. Šīs iemaņas nozīme tehnoloģiju un sociālo tīklu laikmetā arvien tikai pieaug. Tās veido kritisko domāšanu, kas ir nepieciešama jebkuras personības attīstībā. Nobriedušas, drosmīgas un atbildīgas personības attīstībā. Un nav svarīgi vai šīs iemaņas tālāk tiks izmantotas žurnālistikā, avi arī kādā citā profesijā,” stāsta humanitārās programmas krustmāte LTV žurnāliste Dace Stirāne
Patreizējā 12.klase pagājušajā mācību gadā jau izmēģinājusi daļu no jaunajiem priekšmetiem. Viņiem bija iespēja apgūt lietišķo etiķeti, sabiedriskās attiecības un žurnālistikas pamatus. Viņi atzīst, ka šie priekšmeti bija praktiski, radoši un ļāva izprast vai skaidrāk saskatīt savas nākotnes profesijas aprises. Valsts Izglītības satura centrs apliecina, ka mācību priekšmeti izstrādāti kvalitatīvi, to struktūra atbilst Vispārējā izglītības likuma prasībām.
Sīkāka informācija: www.rkgimnazija.lv
Svētceļojums uz Skaistkalni - Iesaku!
Pieteikšanās svētceļojumam Jelgava - Skaistkalne 2016
Svētceļojums Jelgava - Skaistkalne. Pieteikšanās internetā būs iespējama līdz 23. aprīlim mājaslapā www.jelgavaskatedrale.lv
Svētceļojumam ir gandarīšanas raksturs. Tēma: "Esiet žēlsirdīgi kā Tēvs". Maršruts: Jelgava-Staļģene-Bauska-Ozolaine-Skaistkalne.
Svētceļnieku sapulce 23. aprīlī plkst. 17:00. Dalības maksa 10€. Iziešana 28. aprīlī pēc rīta Sv. Mises.
_________________________
Maija mēneša pirmā svētdiena tradicionāli ir Skaistkalnes Dievmātes - Ģimeņu karalienes svētki. Tāpēc, arī šogad dosimies svētceļojumā ar kājām uz Skaistkalni, lai lūgtos par ģimenēm un aicinājumiem uz ģimenes dzīvi.
Svētceļojums Jelgava - Skaistkalne. Pieteikšanās internetā būs iespējama līdz 23. aprīlim mājaslapā www.jelgavaskatedrale.lv
Svētceļojumam ir gandarīšanas raksturs. Tēma: "Esiet žēlsirdīgi kā Tēvs". Maršruts: Jelgava-Staļģene-Bauska-Ozolaine-Skaistkalne.
Svētceļnieku sapulce 23. aprīlī plkst. 17:00. Dalības maksa 10€. Iziešana 28. aprīlī pēc rīta Sv. Mises.
_________________________
Maija mēneša pirmā svētdiena tradicionāli ir Skaistkalnes Dievmātes - Ģimeņu karalienes svētki. Tāpēc, arī šogad dosimies svētceļojumā ar kājām uz Skaistkalni, lai lūgtos par ģimenēm un aicinājumiem uz ģimenes dzīvi.
Tieši tāpat kā pagājušajā gadā, ceļu sāksim Jaunjelgavā.
Ja nav iespēja iet piektdien, droši var pievienoties arī sestdien.
Pievienojies! Pieteikties: pr. Renārs 28688843
Ja nav iespēja iet piektdien, droši var pievienoties arī sestdien.
Pievienojies! Pieteikties: pr. Renārs 28688843
Sv. Anselms no Kenterbērijas
Dzimis 1033.gadā Aostā, Itālijā. Miris 1109.gadā Kenterbērijā. Baznīcas doktors (doctor magnificus), filozofs, teologs.
1060.gadā iestājās Benediktīņu klosterī Normandijā, ātri kļuva par prioru, abatu un 1093.gadā tika nominēts par Kenterbērijas arhibīskapu. Nonāca konfliktā ar Anglijas karali par investitūras jautājumiem, tomēr pāvests Pashalis I atbalstīja svēto Anzelmu cīņā pret karali. Trīs gadus pavadīja trimdā. Pēc nāves svētā Anselma kults sāka izplatīties XIII gs., to vēlāk apstiprināja pāvests Aleksandrs VIII 1690 gadā. 1720. gadā sv. Anselmu pasludināja par Baznīca doktoru.
Sv. Anselms studijās īpaši pievērsās sv. Augustīna mācībai, sarakstīja vairākus darbus (Monologion, Proslogion u.c.) par Dieva esamību un Viņa dabu. Vissvarīgākais filozofiskais darbs – Dialogus de veritate (1080-83), kurā viņš uzrakstīja vispārēju patiesības definīciju. Patiesība ir tā, kuru var aizsniegt tikai ar prātu. Dievs ir visaugstākā patiesība, ar kuru var virzīt un atklāt visas citas patiesības. Sv. Ansemlam ir arī taktāts par brīvo gribu un gramatiku. Sv. Anselms mēģināja saistīt fides quarens intelectum ar credo, ut intelligam. Viņš mēģināja ar metafizisko spekulāciju palīdzību skaidrot ticības patiesības, tomēr atzina, ka reliģiskās patiesības ir kā izejas punkts visiem cilvēka metafiziskiem meklējumiem. Prāta uzdevums ir tikai racionāli mēgināt pamatot dievišķi atklātās patiesības, bet ne tās kritizēt, un atrast pietiekami racionālu pamatojumu un dziļāku to izpratni. Darbā „Cur Deus homo“ (Kāpēc Dievs tapa cilvēks) izmantoja dialoga principu: „radīja” sava veida oponentu tikai tāpēc, lai parādītu, par ko īsti ir runa (līdzīgs pamatprincips bija jau Platona Dialogiem - saruna palīdz noskaidrot jautājuma būtību, un valoda ir vairāk nekā tikai loģiska saspēle, par ko jāvienojas katram pašam ar sevi).
Sv. Anselms turpināja attīstīt sv. Augustīna Dieva esamības pamatojumus. Norādīja, ka raugoties no pasaulē esošā labuma un arī radītās pasaules pozīcijām, var nonākt pie Visaugstākā un nebeidzamā Labuma, kas ir pats Dievs. Sv. Anselms izveidoja ontoloģisku pamatojumu Dieva eksistencei, izskadrojot, ka izpratne par Dievu jau ir pamatojums Viņa reālajai eksistencei. Tāpat arī viņš rakstīja traktātus par dvēseles nemirstību, pirmdzimto grēku, atpestīšanu. Sv. Anselms ir sarakstījis skaistas humnas Vissvētākajai Jaunavai Marijai, veltot Viņai šādus titulus – Mater Misericordiae, Mater Dei un Mater nostrae. Viņš, izmantojot Jēzus vārdus sv. Jānim “Lūk, tava Māte” (Jņ 19,27) attīstīja Marijas garīgās mātišķības teoloģiju. Sv. Anselmu mēdz saukt arī par lielo mariānisko doktoru. Rakstīja arī teoloģiski – aksētiskus darbus.
Līdzīgi kā svētais Anselms, vēlamies lūgt: Kungs, „iemāci man meklēt Tevi un atklājies tam, kas Tevi meklē, jo es nevaru Tevi meklēt, ja Tu mani nepamāci, un nevaru Tevi atrast, ja Tu man neatklājies.”
Izmantoti avoti:
- http://vesture.eu/index.php/Anselms_no_Kenterberijas
- Encyklopedia katolicka. TNK-KUL. Lublin. 1997. T. 1, s. 734-735.
1060.gadā iestājās Benediktīņu klosterī Normandijā, ātri kļuva par prioru, abatu un 1093.gadā tika nominēts par Kenterbērijas arhibīskapu. Nonāca konfliktā ar Anglijas karali par investitūras jautājumiem, tomēr pāvests Pashalis I atbalstīja svēto Anzelmu cīņā pret karali. Trīs gadus pavadīja trimdā. Pēc nāves svētā Anselma kults sāka izplatīties XIII gs., to vēlāk apstiprināja pāvests Aleksandrs VIII 1690 gadā. 1720. gadā sv. Anselmu pasludināja par Baznīca doktoru.
Sv. Anselms studijās īpaši pievērsās sv. Augustīna mācībai, sarakstīja vairākus darbus (Monologion, Proslogion u.c.) par Dieva esamību un Viņa dabu. Vissvarīgākais filozofiskais darbs – Dialogus de veritate (1080-83), kurā viņš uzrakstīja vispārēju patiesības definīciju. Patiesība ir tā, kuru var aizsniegt tikai ar prātu. Dievs ir visaugstākā patiesība, ar kuru var virzīt un atklāt visas citas patiesības. Sv. Ansemlam ir arī taktāts par brīvo gribu un gramatiku. Sv. Anselms mēģināja saistīt fides quarens intelectum ar credo, ut intelligam. Viņš mēģināja ar metafizisko spekulāciju palīdzību skaidrot ticības patiesības, tomēr atzina, ka reliģiskās patiesības ir kā izejas punkts visiem cilvēka metafiziskiem meklējumiem. Prāta uzdevums ir tikai racionāli mēgināt pamatot dievišķi atklātās patiesības, bet ne tās kritizēt, un atrast pietiekami racionālu pamatojumu un dziļāku to izpratni. Darbā „Cur Deus homo“ (Kāpēc Dievs tapa cilvēks) izmantoja dialoga principu: „radīja” sava veida oponentu tikai tāpēc, lai parādītu, par ko īsti ir runa (līdzīgs pamatprincips bija jau Platona Dialogiem - saruna palīdz noskaidrot jautājuma būtību, un valoda ir vairāk nekā tikai loģiska saspēle, par ko jāvienojas katram pašam ar sevi).
Sv. Anselms turpināja attīstīt sv. Augustīna Dieva esamības pamatojumus. Norādīja, ka raugoties no pasaulē esošā labuma un arī radītās pasaules pozīcijām, var nonākt pie Visaugstākā un nebeidzamā Labuma, kas ir pats Dievs. Sv. Anselms izveidoja ontoloģisku pamatojumu Dieva eksistencei, izskadrojot, ka izpratne par Dievu jau ir pamatojums Viņa reālajai eksistencei. Tāpat arī viņš rakstīja traktātus par dvēseles nemirstību, pirmdzimto grēku, atpestīšanu. Sv. Anselms ir sarakstījis skaistas humnas Vissvētākajai Jaunavai Marijai, veltot Viņai šādus titulus – Mater Misericordiae, Mater Dei un Mater nostrae. Viņš, izmantojot Jēzus vārdus sv. Jānim “Lūk, tava Māte” (Jņ 19,27) attīstīja Marijas garīgās mātišķības teoloģiju. Sv. Anselmu mēdz saukt arī par lielo mariānisko doktoru. Rakstīja arī teoloģiski – aksētiskus darbus.
Līdzīgi kā svētais Anselms, vēlamies lūgt: Kungs, „iemāci man meklēt Tevi un atklājies tam, kas Tevi meklē, jo es nevaru Tevi meklēt, ja Tu mani nepamāci, un nevaru Tevi atrast, ja Tu man neatklājies.”
Izmantoti avoti:
- http://vesture.eu/index.php/Anselms_no_Kenterberijas
- Encyklopedia katolicka. TNK-KUL. Lublin. 1997. T. 1, s. 734-735.
Svētais Jānis Pāvils II par diecēžu sinodēm!
No: Jānis Pāvils II. Pārkāpjot cerības slieksni. Rīgas Metropolijas kūrija. 1997.
Rīgas arhibīskapa-metropolīta vēstījums Labā Gana Lieldienu svētdienai
„Es esmu labais Gans; es pazīstu savas avis, un manējās pazīst mani,” tie ir pirmsevaņģēlija dziedājuma vārdi.
Mūsu aicinājums ir līdzdarboties ar Dieva žēlastību, lai ieietu šajā pazīšanā. Ticība māca, ka katra cilvēka dzīvība, sākot ar ieņemšanas brīdi, ir dāvana no Radītāja, apveltīta ar bezgalīgu vērtību Viņa acīs. Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības, ikvienam ir dots aicinājums un mērķis, kas noslēgumā piepildās aiz šīs zemes dzīves kopībā ar Trīsvienīgo Dievu. Kaut kādā noslēpumainā veidā esam savienoti ar visiem cilvēkiem, mūsu darbības un izvēles sekas skar ne tikai mūs, bet arī citus; dzīves beigās mūs izvērtēs pirmām kārtām pēc mūsu attieksmes pret trūcīgākajiem brāļiem un māsām.
Tieši ģimenē būtu jāapgūst šīs patiesības, bet mūsdienu sabiedrība ir tik ļoti pārņemta ar ikdienas dzīves rūpēm, ka dzīve parasti netiek skatīta garīgā perspektīvā, tas traucē atklāt patiesību par savu aicinājumu. Kā gan bez lūgšanas gara un pārdomām varam izšķirt Dieva gribu attiecībā uz mums, pievērsties Viņam paklausībā un mīlestībā, šādi piedzīvojot laimi un mieru, kuriem Viņš mūs ir radījis? Kā gan bez lūgšanas spējam būt par avīm, kuras klausa labā Gana – Jēzus Kristus balsij (sal. Jņ 10, 27)?
Tāpēc ir svarīgi nemitīgi lūgties (sal. 1 Tes 5, 17), sevišķi ģimenēs, pazemīgi pateicoties par visu, ko Dievs savā labestībā ir veicis mūsu labā. Ik dienas lūgties, lai Viņš palīdz palikt uzticīgam tam aicinājumam, kuru mums devis Kristū. Nav jābaidās nest Viņa priekšā visas savas ieceres, rūpes un vajadzības. Vecāki, lūdzaties par saviem bērniem, lai tie pieaugtu jaunajā dzīvē, kuru saņēma kristībā! Bērni, lūdzaties par vecākiem, jo arī jūs varat sekmēt viņu svētumu! Lūdzaties vienotībā ar Kristus Miesu visā pasaulē par visas cilvēces vajadzībām: par slimiem un apspiestiem, par tautu vadītājiem, taisnības un miera, veselīgas vides veicinātājiem, lūdzaties par visiem, kuri kaut kā pagodina Dievu, pazemīgi kalpojot tuvāko vajadzībām. Visu darbu veltiet Dievam kā patīkamu upuri, tādējādi sagatavojot Viņa valstības atnākšanu.
Jo sevišķi šajā Labā Gana svētdienā aicinu jūs lūgties par aicinājumiem uz priesterību un konsekrēto, Dievam veltītu dzīvi. Mēs esam “dzīvie akmeņi” (sal. 1 Pēt 2, 5) garīgā celtnē, kas spožumā pārsniedz visu, ko vien māksla vai izdoma var izplānot. Svētais Gars aicina uz sadarbību vārdos un darbos atbilstoši kristīgam aicinājumam, atbilstoši mūsu vietai Baznīcā, kas, kā atgādina pāvests Francisks vēstījumā šai dienai, ir aicinājumu māte.
Katram ticīgajam, draudzei, vietējai Baznīcai būtu sev jāuzdod jautājums: kā Latvijā iedzīvināt Evaņģēlija dziedinošo un atjaunojošo spēku? Kādos veidos Kristus vēlas būt klātesošs indivīdu un sabiedrības dzīvē? Ko vēl var darīt, lai sirdsapziņas darītu Jēzus – Labā Gana balsi uztverošas, lai Evaņģēlijs izgaismotu cilvēciskās un sociālās problēmas? Kā Gara dāvanām skaidrāk izpausties Baznīcā citu labā? Kā mums būt prieka un Svētā Gara pilniem līdzīgi mācekļiem pirmajā lasījumā dzirdētajā aprakstā?
Lai Dievs Tēvs vienmēr “apgaismo mūsu gara acis, ka mēs redzētu, kādu cerību vieš viņa aicinājums” (sal. Ef 1, 18-19). Tik daudziem vēl jākļūst Dieva žēlastības “apgaismotiem”, lai atzītu visu, kas neatbilst Dieva bērnu cieņai. Kad zaudējumu cieta materiālistiskās ideoloģijas, kas centās atņemt cilvēkam jēgpilnu dzīvi un cieņu, tad to vietu ieņēma praktiskais materiālisms, jauna veida elkdievība, kas arī apdraud cilvēka garīgo dzīvi. Cik ļoti kristiešiem vajag būt Kristus “apgaismotiem”, lai noraidītu jauno patēriņa kultūru, kas ir nesavienojama ar īstu cilvēka brīvību un cieņu, izceļ baudu kā pašmērķi bez atsauces uz morālo likumu un galu galā noliedz arī mūsu solidaritāti ar trūkumcietējiem.
Jēzus mīlestības pilnais skatiens aptver visus. Viņš kā Jērs mūs gana un aizved pie dzīvības ūdeņu avotiem – atgādina otrais lasījums. Vienīgi nesavtīga mīlestība un žēlsirdība izskaidro Jēzus vārdus un darbus, sevišķi Viņa nāvi uz krusta. Dievs tik ļoti mūs mīl, ka atdeva par mums savu vienīgo Dēlu, lai mums būtu dzīves pārpilnība, mūžīgā dzīve. Ticēt Jēzum nozīmē ne tikai runāt, interesēties par Viņu. Ticība prasa dāsnu atbildi, ar visu dzīvi brīvi veltoties Kristum un Viņa vēstij. Lūgsimies, lai šādu atbildi sniegtu arī mūsdienu jaunieši, izsakot gatavību kalpot kā ordinēti priesteri, lai sludinātu Evaņģēliju un izplatītu Dieva valstību.
Šo vēsti raksturo prieks, kas izriet no ticības un atdeves, uzupurēšanās. Prieks pārņem katru sirdi, kas dzīvo, uzticīgi vienota ar Jēzu. Taču mīlestība prasa upuri. Arī mūsdienu situācijā nav viegli palikt uzticīgam Kristum. Mīlestību mūsdienās diezgan daudzi neizprot, reducē tikai uz jūtu līmeni, pielīdzina egoistiskām vēlmēm. Bet īsta mīlestība ir vienmēr saistīta ar patiesību, tā izpaužas dāsnā kalpošanā citiem. Īsta mīlestība izvirza mums prasības, liek izpildīt baušļus. Tāpēc Jēzus teica: “Ja jūs mani mīlēsiet, jūs pildīsiet manus baušļus.” (sal. Jņ 14, 23)
Pēterim nācās paust savu mīlestību uz Kristu kalpošanā citiem Baznīcā. Jēzus uzrunā mūs šodien, gaida mūsu mīlestību. Lai nekad nenovēršamies no Kristus! Ja ticam Kristum, pieņemam Viņa vārdus un arī upurus, kādus Viņš pieprasa, tad būsim pildīti ar prieku – tādu prieku, kādu pasaule nevar dot.
“Pļaujas lauks ir liels,” saka Jēzus (Mt 9, 37). Tas nozīmē, ka cilvēki savās sirdīs ilgojas pēc Dieva, ilgojas pēc vadības, kas norādītu ceļu, ilgojas pēc vēsts, kas ir vairāk kā tikai vārdi, cerot, gaidot pēc mīlestības, kas pieņemtu un uzturētu cilvēkus visā mūžībā. “Strādnieku ir maz!” (Mt 9, 37)
“Lūdziet pļaujas Kungu sūtīt strādniekus.” (Mt 9, 38) Tas nozīmē, ka pļauja ir gatava, bet Dievs vēlas palīgus, kas to savāktu. Dievam vajag tos, kas teiktu: Jā, esmu gatavs palīdzēt, lai kalpotu cilvēku labā ar Vārda sludināšanu, svēto sakramentu dalīšanu un ticīgo vadīšanu garīgumā un svētumā.
Mēs, cilvēki, nevaram vienkārši “piešķirt” aicinājumus: tiem jānāk no Dieva. Priesterība nav kā citas profesijas. Mēs nevaram vienkārši piesaistīt cilvēkus ar publisko attiecību stratēģijām. No Dieva sirds nākušam aicinājumam vienmēr jāatrod atbilde cilvēka sirdī. Bet tam ir vajadzīga mūsu sadarbība, vispirms ar lūgšanu gan individuāli, gan mūsu draudzēs.
Aicinu lūgties, lai Dievs izraisa entuziasmu un prieku par Evaņģēliju jauniešu sirdīs, lai tie izprastu, ka nav lielāka dārguma par to, kas, savulaik atklāts, ir jānodod tālāk. Lūgšanas vārdiem jāpārvēršas darbos, lai lūdzošā sirdī atraisās prieks Dievā un Evaņģēlijā, iekvēlinot arī citu sirdīs gatavību teikt “jā”!
Lūdzoties pildīti ar Dieva gaismu, lai pievēršamies citiem un iekļaujam viņus mūsu lūgšanā, Dieva klātienē. Dievs vienmēr darbojas. Kopā ar Viņu lūgšanā mēs varam uzrunāt citus. Atbilstoši savam nolūkam Dievs tad attīstīs viņu “jā”, viņu gatavību atbildēt.
Pēterim trīskārt apliecinot: “Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu” (Jņ 21, 17), Jēzus viņam uzticēja ganīt savas avis. Latvijai ir vajadzīgi cēli, pašaizliedzīgi un Mīlestības gara likuma vadīti Dieva kalpi, kas varētu ganīt Kunga avis “zāļainās ganībās”, mudinot tās sekot Baznīcas sludinātajiem dzīvības vārdiem un tās svētdarot caur līdzdalību Dieva noslēpumu svinēšanā. Tāpēc lūgsim pļaujas Kungu, lai Viņš, ieguldot mūžības klētī sirdīs nobriedinātos zelta graudus, pulcētu krietnus priesterus, kas šos graudus atkal sētu garīgi atjaunotai un plaukstošai Latvijai!
+Zbigņevs Stankevičs,
Rīgas arhibīskaps-metropolīts
2016. gada 17. aprīlī (no www.katolis.lv)
Mūsu aicinājums ir līdzdarboties ar Dieva žēlastību, lai ieietu šajā pazīšanā. Ticība māca, ka katra cilvēka dzīvība, sākot ar ieņemšanas brīdi, ir dāvana no Radītāja, apveltīta ar bezgalīgu vērtību Viņa acīs. Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla un līdzības, ikvienam ir dots aicinājums un mērķis, kas noslēgumā piepildās aiz šīs zemes dzīves kopībā ar Trīsvienīgo Dievu. Kaut kādā noslēpumainā veidā esam savienoti ar visiem cilvēkiem, mūsu darbības un izvēles sekas skar ne tikai mūs, bet arī citus; dzīves beigās mūs izvērtēs pirmām kārtām pēc mūsu attieksmes pret trūcīgākajiem brāļiem un māsām.
Tieši ģimenē būtu jāapgūst šīs patiesības, bet mūsdienu sabiedrība ir tik ļoti pārņemta ar ikdienas dzīves rūpēm, ka dzīve parasti netiek skatīta garīgā perspektīvā, tas traucē atklāt patiesību par savu aicinājumu. Kā gan bez lūgšanas gara un pārdomām varam izšķirt Dieva gribu attiecībā uz mums, pievērsties Viņam paklausībā un mīlestībā, šādi piedzīvojot laimi un mieru, kuriem Viņš mūs ir radījis? Kā gan bez lūgšanas spējam būt par avīm, kuras klausa labā Gana – Jēzus Kristus balsij (sal. Jņ 10, 27)?
Tāpēc ir svarīgi nemitīgi lūgties (sal. 1 Tes 5, 17), sevišķi ģimenēs, pazemīgi pateicoties par visu, ko Dievs savā labestībā ir veicis mūsu labā. Ik dienas lūgties, lai Viņš palīdz palikt uzticīgam tam aicinājumam, kuru mums devis Kristū. Nav jābaidās nest Viņa priekšā visas savas ieceres, rūpes un vajadzības. Vecāki, lūdzaties par saviem bērniem, lai tie pieaugtu jaunajā dzīvē, kuru saņēma kristībā! Bērni, lūdzaties par vecākiem, jo arī jūs varat sekmēt viņu svētumu! Lūdzaties vienotībā ar Kristus Miesu visā pasaulē par visas cilvēces vajadzībām: par slimiem un apspiestiem, par tautu vadītājiem, taisnības un miera, veselīgas vides veicinātājiem, lūdzaties par visiem, kuri kaut kā pagodina Dievu, pazemīgi kalpojot tuvāko vajadzībām. Visu darbu veltiet Dievam kā patīkamu upuri, tādējādi sagatavojot Viņa valstības atnākšanu.
Jo sevišķi šajā Labā Gana svētdienā aicinu jūs lūgties par aicinājumiem uz priesterību un konsekrēto, Dievam veltītu dzīvi. Mēs esam “dzīvie akmeņi” (sal. 1 Pēt 2, 5) garīgā celtnē, kas spožumā pārsniedz visu, ko vien māksla vai izdoma var izplānot. Svētais Gars aicina uz sadarbību vārdos un darbos atbilstoši kristīgam aicinājumam, atbilstoši mūsu vietai Baznīcā, kas, kā atgādina pāvests Francisks vēstījumā šai dienai, ir aicinājumu māte.
Katram ticīgajam, draudzei, vietējai Baznīcai būtu sev jāuzdod jautājums: kā Latvijā iedzīvināt Evaņģēlija dziedinošo un atjaunojošo spēku? Kādos veidos Kristus vēlas būt klātesošs indivīdu un sabiedrības dzīvē? Ko vēl var darīt, lai sirdsapziņas darītu Jēzus – Labā Gana balsi uztverošas, lai Evaņģēlijs izgaismotu cilvēciskās un sociālās problēmas? Kā Gara dāvanām skaidrāk izpausties Baznīcā citu labā? Kā mums būt prieka un Svētā Gara pilniem līdzīgi mācekļiem pirmajā lasījumā dzirdētajā aprakstā?
Lai Dievs Tēvs vienmēr “apgaismo mūsu gara acis, ka mēs redzētu, kādu cerību vieš viņa aicinājums” (sal. Ef 1, 18-19). Tik daudziem vēl jākļūst Dieva žēlastības “apgaismotiem”, lai atzītu visu, kas neatbilst Dieva bērnu cieņai. Kad zaudējumu cieta materiālistiskās ideoloģijas, kas centās atņemt cilvēkam jēgpilnu dzīvi un cieņu, tad to vietu ieņēma praktiskais materiālisms, jauna veida elkdievība, kas arī apdraud cilvēka garīgo dzīvi. Cik ļoti kristiešiem vajag būt Kristus “apgaismotiem”, lai noraidītu jauno patēriņa kultūru, kas ir nesavienojama ar īstu cilvēka brīvību un cieņu, izceļ baudu kā pašmērķi bez atsauces uz morālo likumu un galu galā noliedz arī mūsu solidaritāti ar trūkumcietējiem.
Jēzus mīlestības pilnais skatiens aptver visus. Viņš kā Jērs mūs gana un aizved pie dzīvības ūdeņu avotiem – atgādina otrais lasījums. Vienīgi nesavtīga mīlestība un žēlsirdība izskaidro Jēzus vārdus un darbus, sevišķi Viņa nāvi uz krusta. Dievs tik ļoti mūs mīl, ka atdeva par mums savu vienīgo Dēlu, lai mums būtu dzīves pārpilnība, mūžīgā dzīve. Ticēt Jēzum nozīmē ne tikai runāt, interesēties par Viņu. Ticība prasa dāsnu atbildi, ar visu dzīvi brīvi veltoties Kristum un Viņa vēstij. Lūgsimies, lai šādu atbildi sniegtu arī mūsdienu jaunieši, izsakot gatavību kalpot kā ordinēti priesteri, lai sludinātu Evaņģēliju un izplatītu Dieva valstību.
Šo vēsti raksturo prieks, kas izriet no ticības un atdeves, uzupurēšanās. Prieks pārņem katru sirdi, kas dzīvo, uzticīgi vienota ar Jēzu. Taču mīlestība prasa upuri. Arī mūsdienu situācijā nav viegli palikt uzticīgam Kristum. Mīlestību mūsdienās diezgan daudzi neizprot, reducē tikai uz jūtu līmeni, pielīdzina egoistiskām vēlmēm. Bet īsta mīlestība ir vienmēr saistīta ar patiesību, tā izpaužas dāsnā kalpošanā citiem. Īsta mīlestība izvirza mums prasības, liek izpildīt baušļus. Tāpēc Jēzus teica: “Ja jūs mani mīlēsiet, jūs pildīsiet manus baušļus.” (sal. Jņ 14, 23)
Pēterim nācās paust savu mīlestību uz Kristu kalpošanā citiem Baznīcā. Jēzus uzrunā mūs šodien, gaida mūsu mīlestību. Lai nekad nenovēršamies no Kristus! Ja ticam Kristum, pieņemam Viņa vārdus un arī upurus, kādus Viņš pieprasa, tad būsim pildīti ar prieku – tādu prieku, kādu pasaule nevar dot.
“Pļaujas lauks ir liels,” saka Jēzus (Mt 9, 37). Tas nozīmē, ka cilvēki savās sirdīs ilgojas pēc Dieva, ilgojas pēc vadības, kas norādītu ceļu, ilgojas pēc vēsts, kas ir vairāk kā tikai vārdi, cerot, gaidot pēc mīlestības, kas pieņemtu un uzturētu cilvēkus visā mūžībā. “Strādnieku ir maz!” (Mt 9, 37)
“Lūdziet pļaujas Kungu sūtīt strādniekus.” (Mt 9, 38) Tas nozīmē, ka pļauja ir gatava, bet Dievs vēlas palīgus, kas to savāktu. Dievam vajag tos, kas teiktu: Jā, esmu gatavs palīdzēt, lai kalpotu cilvēku labā ar Vārda sludināšanu, svēto sakramentu dalīšanu un ticīgo vadīšanu garīgumā un svētumā.
Mēs, cilvēki, nevaram vienkārši “piešķirt” aicinājumus: tiem jānāk no Dieva. Priesterība nav kā citas profesijas. Mēs nevaram vienkārši piesaistīt cilvēkus ar publisko attiecību stratēģijām. No Dieva sirds nākušam aicinājumam vienmēr jāatrod atbilde cilvēka sirdī. Bet tam ir vajadzīga mūsu sadarbība, vispirms ar lūgšanu gan individuāli, gan mūsu draudzēs.
Aicinu lūgties, lai Dievs izraisa entuziasmu un prieku par Evaņģēliju jauniešu sirdīs, lai tie izprastu, ka nav lielāka dārguma par to, kas, savulaik atklāts, ir jānodod tālāk. Lūgšanas vārdiem jāpārvēršas darbos, lai lūdzošā sirdī atraisās prieks Dievā un Evaņģēlijā, iekvēlinot arī citu sirdīs gatavību teikt “jā”!
Lūdzoties pildīti ar Dieva gaismu, lai pievēršamies citiem un iekļaujam viņus mūsu lūgšanā, Dieva klātienē. Dievs vienmēr darbojas. Kopā ar Viņu lūgšanā mēs varam uzrunāt citus. Atbilstoši savam nolūkam Dievs tad attīstīs viņu “jā”, viņu gatavību atbildēt.
Pēterim trīskārt apliecinot: “Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu” (Jņ 21, 17), Jēzus viņam uzticēja ganīt savas avis. Latvijai ir vajadzīgi cēli, pašaizliedzīgi un Mīlestības gara likuma vadīti Dieva kalpi, kas varētu ganīt Kunga avis “zāļainās ganībās”, mudinot tās sekot Baznīcas sludinātajiem dzīvības vārdiem un tās svētdarot caur līdzdalību Dieva noslēpumu svinēšanā. Tāpēc lūgsim pļaujas Kungu, lai Viņš, ieguldot mūžības klētī sirdīs nobriedinātos zelta graudus, pulcētu krietnus priesterus, kas šos graudus atkal sētu garīgi atjaunotai un plaukstošai Latvijai!
+Zbigņevs Stankevičs,
Rīgas arhibīskaps-metropolīts
2016. gada 17. aprīlī (no www.katolis.lv)
7 maldīgi priekštati par katoļiem!
Nereti katoļiem pārmet daudzas lietas, kuras īstenībā viņi nemaz nedara un kam netic. Aplūkosim tās:
1. Katoļi netic, ka Romas pāvests ir bez grēka. Katoliskā Baznīca māca, ka Romas bīskaps, pāvests nevar maldīties ticības un morāles jautājumos, tikai tad, ja pasludina kādu dogmatisku patiesību "ex Catedra", kopībā ar visas Baznīcas ticību. Visos citos jautājumos viņš var kļūdīties.
2. Katoļi nepielūdz Jaunavu Mariju un svētos. Katoļi godina Jaunavu Mariju un svētos un lūdz viņu aizblidniecību. Katoļi pielūdz tikai Dievu. Godināt - tas nozīmē cienīt, izrādīt cieņu un godu, ņemt piemēru, bet ne pielūgt.
3. Katoļi netic, ka viņi tiks glābti, vaicot kādus labus darbus. Katoliskā Baznīca māca, ka glābšana, pestīšana - tā ir nepelnīts Dieva žēlastības darbs, ko cilvēkam ticībā ir jāpieņem, tomēr ticībai vajag parādīties ticībā un mīlestībā viektajos darbos, jo ticība bez darbiem ir nedzīva (sk. Jēkaba vēstuli)
4. Katoļi netic, ka visi, kas sevi sauc par kristiešiem tiks vienādi izglābti. Katoliskā Baznīca māca, ka Kristus Baznīca savā pilnībā atrodas, pastāv (subsistit in) Katoliskajā Baznīcā un tieši Katoliskajā Baznīcā ir visi, cilvēka pestīšanai nepieciešamie līdzekļi. Citās Baznīcās vai kristīgās kopienās, kas nav Katoliskās Baznīcas sastāvā, Kristus Baznīca eksistē, jeb pastāv nepilnīgā, daļējā veidā. Tas, kā citu konfesiju kristieši var tikt glābti, atrodas Dieva apredzības ziņā.
5. Katoļi netic, ka visās reliģijās var atrast pestīšanu. Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, varam teikt, ka tie, kas dzīvo pēc savas sirdsapziņas var tikt glābti Dievam vien zināmā veidā (sal. Rom 2,13-16). Tomēr pašas nekristīgās reliģijas vēl nedod iespēju cilvēkam tikt pestītam.
6. Katoļi netic, ka vienkārši aizejot uz grēksūdzi, var saņemt grēku piedošanu. Katoliskā Baznīca māca, ka lai saņemtu grēku piedošanu grēksūdzes sakramentā ir jāizmeklē sirdsapziņa, sirsnīgi jānožēlo grēki un pa īstam ir jāvēlas mainīt savu dzīvi. Garīdzniekam ir jāizstāsta visi savi grēki, neko neslēpjot, un izpildot pēc tam noteikto gandarījumu.
7. Katoļi netic, ka grēku piedošanu var nopirkt. Katoļu Baznīcā eksistē indulgences, jeb atlaidas. Tomēr atlaidas ir nevis grēku izpirkšana, bet gan grēka seku, jeb ietekmes ko atstājis grēks, dziedināšana. Lai saņemtu atlaidas, ir jāiet pie sakramentālās grēksūdzes un jāpieņem svētā Komūnijas un jālūdzas pāvesta nodomā, kā arī jāveic ar atlaidu saņemšanu saistītās darbības.
Pēc: catholicnews.org.ua un www.katolik.ru materiāliem
1. Katoļi netic, ka Romas pāvests ir bez grēka. Katoliskā Baznīca māca, ka Romas bīskaps, pāvests nevar maldīties ticības un morāles jautājumos, tikai tad, ja pasludina kādu dogmatisku patiesību "ex Catedra", kopībā ar visas Baznīcas ticību. Visos citos jautājumos viņš var kļūdīties.
2. Katoļi nepielūdz Jaunavu Mariju un svētos. Katoļi godina Jaunavu Mariju un svētos un lūdz viņu aizblidniecību. Katoļi pielūdz tikai Dievu. Godināt - tas nozīmē cienīt, izrādīt cieņu un godu, ņemt piemēru, bet ne pielūgt.
3. Katoļi netic, ka viņi tiks glābti, vaicot kādus labus darbus. Katoliskā Baznīca māca, ka glābšana, pestīšana - tā ir nepelnīts Dieva žēlastības darbs, ko cilvēkam ticībā ir jāpieņem, tomēr ticībai vajag parādīties ticībā un mīlestībā viektajos darbos, jo ticība bez darbiem ir nedzīva (sk. Jēkaba vēstuli)
4. Katoļi netic, ka visi, kas sevi sauc par kristiešiem tiks vienādi izglābti. Katoliskā Baznīca māca, ka Kristus Baznīca savā pilnībā atrodas, pastāv (subsistit in) Katoliskajā Baznīcā un tieši Katoliskajā Baznīcā ir visi, cilvēka pestīšanai nepieciešamie līdzekļi. Citās Baznīcās vai kristīgās kopienās, kas nav Katoliskās Baznīcas sastāvā, Kristus Baznīca eksistē, jeb pastāv nepilnīgā, daļējā veidā. Tas, kā citu konfesiju kristieši var tikt glābti, atrodas Dieva apredzības ziņā.
5. Katoļi netic, ka visās reliģijās var atrast pestīšanu. Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, varam teikt, ka tie, kas dzīvo pēc savas sirdsapziņas var tikt glābti Dievam vien zināmā veidā (sal. Rom 2,13-16). Tomēr pašas nekristīgās reliģijas vēl nedod iespēju cilvēkam tikt pestītam.
6. Katoļi netic, ka vienkārši aizejot uz grēksūdzi, var saņemt grēku piedošanu. Katoliskā Baznīca māca, ka lai saņemtu grēku piedošanu grēksūdzes sakramentā ir jāizmeklē sirdsapziņa, sirsnīgi jānožēlo grēki un pa īstam ir jāvēlas mainīt savu dzīvi. Garīdzniekam ir jāizstāsta visi savi grēki, neko neslēpjot, un izpildot pēc tam noteikto gandarījumu.
7. Katoļi netic, ka grēku piedošanu var nopirkt. Katoļu Baznīcā eksistē indulgences, jeb atlaidas. Tomēr atlaidas ir nevis grēku izpirkšana, bet gan grēka seku, jeb ietekmes ko atstājis grēks, dziedināšana. Lai saņemtu atlaidas, ir jāiet pie sakramentālās grēksūdzes un jāpieņem svētā Komūnijas un jālūdzas pāvesta nodomā, kā arī jāveic ar atlaidu saņemšanu saistītās darbības.
Pēc: catholicnews.org.ua un www.katolik.ru materiāliem
Dieva žēlsirdības svētdiena (no "Vatikāna radio)
Kristus ir Augšāmcēlies! Šodien Baznīca svin Kunga Žēlsirdības svētdienu, kuru svētais pāvests Jānis Pāvils II iedibināja pavisam nesen, atsaucoties uz svētās Faustīnes Kovaļskas lūgumiem un norādēm viņas atstātajā garīgajā dienasgrāmatā. Šogad šī svētdiena ir īpaša ar to, ka atrodamies pāvesta Franciska izsludinātajā Kunga Žēlsirdības ārkārtējā jubilejas gadā. Šīsdienas pārdomām izmantošu gan svētās Faustīnes Dienasgrāmatu, gan arī pāvesta Franciska dokumentu „Misericordiae Vultus”, veltītu šim jubilejas gadam.
„Pirmo reizi par šo svētku iedibināšanu Kungs Jēzus runāja 1931. gadā Plockā, kad izteica savu vēlēšanos par svētgleznas veidošanu. Viņš teica māsai Faustīnai: (…) Es vēlos, lai būtu Žēlsirdības svētki, lai attēls, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi iesvētīts pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai jākļūst par Žēlsirdības svētkiem.
Šo svētku lielums saistās ar Jēzus Kristus dotajiem brīnumainajiem apsolījumiem. Kurš šajā dienā tuvosies Dzīvības avotam, - teica Jēzus Kristus, - tas iegūs pilnīgu grēku piedošanu un izglābšanu no soda (Dienasgr. 300). Šajā dienā ir atvērti manas žēlsirdības dziļumi, Es izleju veselu jūru žēlastību uz dvēseli, kura tuvojas manas žēlsirdības avotam; (…) lai neviena dvēsele nebīstas tuvoties Man, pat ja viņas grēki ir kā purpurs (Dienasgr.699).
Lai iegūtu šīs lielās žēlastības, jāizpilda Dieva žēlsirdības pielūgsmes noteikumi (paļāvība uz Dieva labestību un darbīga mīlestība uz tuvāko), jābūt Dieva žēlastības stāvoklī (pēc grēksūdzes) un cienīgi jāpieņem Svētā Komūnija. Neviena dvēsele neiegūs taisnošanu, kamēr pilnīgā paļāvībā nevērsīsies pie manas žēlsirdības, paskaidroja Jēzus Kristus, un šim nolūkam pirmajai svētdienai pēc Lieldienām jākļūst par Žēlsirdības svētkiem, un garīdzniekiem šajā dienā jāstāsta par manu lielo un neizmērojamo žēlsirdību (Dienasgr. 570)”
„Pirmo reizi par šo svētku iedibināšanu Kungs Jēzus runāja 1931. gadā Plockā, kad izteica savu vēlēšanos par svētgleznas veidošanu. Viņš teica māsai Faustīnai: (…) Es vēlos, lai būtu Žēlsirdības svētki, lai attēls, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi iesvētīts pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai jākļūst par Žēlsirdības svētkiem.
Šo svētku lielums saistās ar Jēzus Kristus dotajiem brīnumainajiem apsolījumiem. Kurš šajā dienā tuvosies Dzīvības avotam, - teica Jēzus Kristus, - tas iegūs pilnīgu grēku piedošanu un izglābšanu no soda (Dienasgr. 300). Šajā dienā ir atvērti manas žēlsirdības dziļumi, Es izleju veselu jūru žēlastību uz dvēseli, kura tuvojas manas žēlsirdības avotam; (…) lai neviena dvēsele nebīstas tuvoties Man, pat ja viņas grēki ir kā purpurs (Dienasgr.699).
Lai iegūtu šīs lielās žēlastības, jāizpilda Dieva žēlsirdības pielūgsmes noteikumi (paļāvība uz Dieva labestību un darbīga mīlestība uz tuvāko), jābūt Dieva žēlastības stāvoklī (pēc grēksūdzes) un cienīgi jāpieņem Svētā Komūnija. Neviena dvēsele neiegūs taisnošanu, kamēr pilnīgā paļāvībā nevērsīsies pie manas žēlsirdības, paskaidroja Jēzus Kristus, un šim nolūkam pirmajai svētdienai pēc Lieldienām jākļūst par Žēlsirdības svētkiem, un garīdzniekiem šajā dienā jāstāsta par manu lielo un neizmērojamo žēlsirdību (Dienasgr. 570)”
Kā katolim attiekties pret privātajām atklāsmēm un Medžugorji?
Pēdējā laikā aizvien vairāk parādās dažādi garīdznieki un ticīgie, kas Baznīcas iekšienē izplata visādas privātās atklāsmes, vizionāru liecības un biedējošus pareģojumus par pasaules galu, kas iesēj lielu apjukumu ticīgajos. Tā kā "atklāsmju" jautājums ir svarīga fundametālteoloģijas disciplīnas daļa, sniegšu savu komentāru.
1. Kādēļ Dievs pieļauj, ka ārpus vai pēc Kristīgās Atklāsmes Jēzū Kristū (piem. Islāms) vēl notiek parādības un vīzijas?
Mums līdz galam nav saprotams Dieva plāns un nav skaidrs, kādēļ vēl, ārpus Kristus un Viņa Baznīcas notiek dažādas vīzijas un "atklāsmes". Vienīgais, ko mēs kā kristieši zinām, ka Jēzus Kristus atnestā Atklāsme ir vispilnīgākā un galīgā un ka citas Atklāsmes nav un vairs nebūs. Visas pārējās "atklāsmes" un vīzijas ir vai nu ciešā vai pakārtotā saiknē šai Pilnīgai Atklāsmei, vai nu arī pretējas tai. Uzdevums un svaidījums izšķirt šīs privātās, beb pakārtotās "atklāsmes" un vīzijas, vai tās ir no Dieva vai nav, pieder Katoliskās Baznīcas maģistērija autoritātei
2. Vai katolim ir jāpieņem privātās vai publiskās atklāsmes?
Nē. Katolis var arī neticēt Dievmātes parādīšanās brīnumiem Lurdā, Fatimā, u.c., jo šīs atklāsmes neko ne pieliek ne atņem tai vienīgai Atklāsmei, ko Dievs mums atnesa caur Jēzu Kristu. Mūsu ticības "saturu" veido Svētie Raksti un Baznīcas Tradīcija. Tomēr Dievmātes parādības Lurdā un Fatimā ir atzinusi Baznīcas autoritāte, ar to pasakot, ka šajās atklāsmēs paustā vēsts nav pretrunā dievišķajai Atklāsmei Jēzū Kristū. Tieši otrādi - šīs atklāsmes izceļ dievišķās Atklāsmes kādu būtisku aspektu.
3. Vai katolis drīkst doties uz Medžugorji?
Jā, katolis individuāli drīkst braukt uz Medžugorji un arī uz citām vietām, jo Baznīca nav vardarbīga "organizācija", kas ierobežo mūs vai arī nosaka, kur un kad mēs kā cilvēki drīkstam doties. Tomēr Baznīca stingri nosaka, ka draudzes nedrīkst organizēt svētceļojumus uz Medžugorji, jo Baznīca šobrīd aktīvi pēta šo fenomenu un kamēr nav pateikts gala slēdziens, nedrīkst šo vietu uzskatīt par svētvietu, Dievmātes parādīšanās vietu, u.t.t. Tas gan nenozīmē, ka nedrīkst organizēt grupas un braukt uz Medžugorjes Romas katoļu draudzi vai pie Franciskāņu tēviem, kas apkalpo šo draudzi. Es pats esmu bijis vienu reizi Medžugorjē un varu teikt, ka tā vieta nes daudz bagātīgus augļus. Gandrīz visu nakti uzklausīju grēksūdzes, cilvēki spēcīgi lūdzas, adorē un daudzi atgriežas pie Dieva. Pēc šī brauciena Rīgas svētā Jēkaba katedrālē ieviesu rekolekcijas klusumā ar maizi un ūdeni, kuras nesa daudz augļus. Tomēr ir jābūt paklausīgiem Baznīcai un draudzēs nevajadzētu izvietot plakātus, ar aicinājumiem doties svētceļojumos uz Medžugorji.
4. Kā ir ar Vassulu?
5. Kāda ir Katoliskās Baznīcas Atklāsmes izpratne?
"Daudzkārt un daudzējādi Dievs ir senāk runājis uz mūsu tēviem caur praviešiem. Beidzot šinīs dienās Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu." (Ebr 1, 1-2)
Kristus, par cilvēku tapušais Dieva Dēls, ir vienīgais, pilnīgais un nepārspējamais Tēva Vārds. Viņā Tēvs izsaka visu, un netiks dots neviens cits vārds, kā šis. Sv. Jānis no Krusta, uz ko atsaucas Katoliskās Baznīcas katehisms, tāpat kā daudzi citi pirms viņa, to tik skaidri izsaka, komentējot Ebr 1, 1-2:
"No tā brīža, kad Dievs mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir Viņa vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam vairāk nav ko teikt. [..] Tiešām, to, ko Viņš kādreiz pa daļai bija teicis praviešiem, Viņš visā pilnībā izteica savā Dēlā, dāvādams mums visu, proti, savu Dēlu. Tie, kas, ņemot to vērā, vēl gribētu izjautāt Kungu un lūgt no Viņa vīzijas vai atklāsmes, ne tikai rīkotos nesaprātīgi, bet arī atklāti apvainotu Dievu, jo tādējādi nepievērstu savu skatienu vienīgi Kristum, bet meklētu kaut ko citu vai kādu jaunumu."
"Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies, tomēr tās saturs nav pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu gaitā izprast visu tās plašumu.
Gadsimtu gaitā bijušas tā saucamās "privātās atklāsmes", dažas no tām atzinusi Baznīcas autoritāte. Taču tās nepieder pie ticības mantojuma. To loma nav "uzlabot" vai "papildināt" galīgo Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā vēsturiskajā laikmetā. Baznīcas maģistērija vadīta, ticīgo izjūta spēj izšķirt un pieņemt to, kas šajās atklāsmēs ir patiess Kristus vai Viņa svēto aicinājums Baznīcai.
Kristīgā ticība nevar pieņemt "atklāsmes", kas pretendē pārspēt vai labot Atklāsmi, kuras piepildījums ir Kristus, kā tas notiek dažās nekristīgajās reliģijās un arī dažās jaunajās sektās, kuru pamatā ir šādas "atklāsmes". (KBK 65-67)
Kristus, par cilvēku tapušais Dieva Dēls, ir vienīgais, pilnīgais un nepārspējamais Tēva Vārds. Viņā Tēvs izsaka visu, un netiks dots neviens cits vārds, kā šis. Sv. Jānis no Krusta, uz ko atsaucas Katoliskās Baznīcas katehisms, tāpat kā daudzi citi pirms viņa, to tik skaidri izsaka, komentējot Ebr 1, 1-2:
"No tā brīža, kad Dievs mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir Viņa vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam vairāk nav ko teikt. [..] Tiešām, to, ko Viņš kādreiz pa daļai bija teicis praviešiem, Viņš visā pilnībā izteica savā Dēlā, dāvādams mums visu, proti, savu Dēlu. Tie, kas, ņemot to vērā, vēl gribētu izjautāt Kungu un lūgt no Viņa vīzijas vai atklāsmes, ne tikai rīkotos nesaprātīgi, bet arī atklāti apvainotu Dievu, jo tādējādi nepievērstu savu skatienu vienīgi Kristum, bet meklētu kaut ko citu vai kādu jaunumu."
"Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies, tomēr tās saturs nav pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu gaitā izprast visu tās plašumu.
Gadsimtu gaitā bijušas tā saucamās "privātās atklāsmes", dažas no tām atzinusi Baznīcas autoritāte. Taču tās nepieder pie ticības mantojuma. To loma nav "uzlabot" vai "papildināt" galīgo Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā vēsturiskajā laikmetā. Baznīcas maģistērija vadīta, ticīgo izjūta spēj izšķirt un pieņemt to, kas šajās atklāsmēs ir patiess Kristus vai Viņa svēto aicinājums Baznīcai.
Kristīgā ticība nevar pieņemt "atklāsmes", kas pretendē pārspēt vai labot Atklāsmi, kuras piepildījums ir Kristus, kā tas notiek dažās nekristīgajās reliģijās un arī dažās jaunajās sektās, kuru pamatā ir šādas "atklāsmes". (KBK 65-67)
"Brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicināja Kristus žēlastībai, uz citu evaņģēliju; Bet cita nav; ir tikai daži cilvēki, kas jūs mulsina un grib sagrozīt Kristus evaņģēliju. Bet ja arī mēs vai eņģelis no debesīm sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko mēs jums pasludinājām, lai tas top nolādēts! Kā agrāk jums sacījām, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds sludinātu jums citu evaņģēliju nekā to, ko esat saņēmuši, tas lai top nolādēts!" Apustulis Pāvils Galatiešu draudzei, 1, 6-9
Kāpēc būtu svarīgi garīdzniekam viesoties mūsu mājās?
 |
| Lieldienu dievkalpojums Skrīveru katoļu baznīcā, 2014.gadā |
Katoliskajā Baznīcā Polijā ir īpaša pastorālās darbības forma, ko saudz par kalendām, kad reizi gadā, vai reizi divos gados priesteris apmeklē visu draudzes locekļu mājas, tās svētot, vadot lūgšanas un arī katehizējot. Šī prakse ir ļoti svētīga, jo šādi māju apmeklējumi palīdz ģimenes locekļiem veidot dzīvāku, personiskāku saikni ar draudzi un Baznīcu. Vienīgā problēma Latvijā ir tāda, ka priesteru nav tik daudz, lai visus cilvēkus varētu apmeklēt un tādēļ daudzi garīdznieki vispār neveic šo praksi, aizbildinoties ar laika trūkumu. Tomēr, ja kāds ticīgais lūdz pasvētīt māju, tad priesteris parasti neatsaka. Kāds labums no šādas vizītes?
1. Mājas pasvēte ir svarīga, jo vide kurā mājo kristietis tiek svētīta un šī svētība palīdz kristietim vēl vairāk tuvoties Dievam. Nevajadzētu pārprast, domājot, ka šī pasvētīšana ir kā tāds maģisks rituāls, kas aizvieto sakramentu pieņemšanu vai laulības dzīves sakārtošanu, vai regulāru grēksūdzi. Manā priestera praksē ir bijuši gadījumi, kad mani lūdz pasvētīt māju, bet cilvēki, kuri dzīvo šajā mājā paši nav laulāti, sen nav bijuši pie grēksūdzes. Un ja cilvēki negrib mainīt savu dzīvi, tad šī svētība nav iedarbīga, jo Dievs nevar svētīt grēku.
2. Priestera apmeklējums ir svarīgs tiem mājiniekiem, kuriem saikne ar Dievu un Baznīcu ir pavājinājusies. Cilvēks, kas ir attālinājies no Baznīcas ir pilns ar aizspriedumiem un maldiem par ticību un Baznīcu. Parasti šādās tikšanās reizēs atskan šādi izsaukumi: “Patiešām!”, “Es to nezināju!”, “Vai tiešām Baznīca tā domā?”, “Nu ja tas ir tā, tad vajadzēs kādu reizi uz to baznīcu aizstaigāt!”, u.t.t. Tā ir iespēja viņiem uzdot arī āķīgus, nepopulārus un “smagus” jautājumus garīdzniekam nepiespiestā atmosfērā, ko varbūt ikdienā viņi kautrētos jautāt.
3. Daudzi pēc šādām vizītēm nolemj kristīt bērnus, laulāties un sakārtot savu garīgo dzīvi, jo nokrīt baiļu un aizspriedumu “plīvurs”. Cilvēki pēc šādas vizītes saka: “Nedomājām, ka priesteris var būt arī normāls cilvēks.”
Noslēgumā vēlos ikvienu iedrošināt piezvanīt vai elektroniski uzrakstīt savas dzīvesvietas teritorijā tuvāk esošās draudzes prāvestam vai kādam citam priesterim un ielūgt viņu pie sevis mājās. Ja nezināt priestera telefonu, tad interneta vietnē www.katolis.lv ir atrodami visu Latvijas katoļu draudžu un garīdznieku telefoni un saziņas informācija. Drukātā veidā tā ir pieejama Katoļu Kalendārā.
Ak, Kristus krusts! Pāvesta uzruna krustaceļa noslēgumā Kolizejā!
„Ak, Kristus Krusts,” šādi lūgšanas vārdi ik pa brīdim atskanēja pāvesta teiktajā uzrunā pēc Lielās piektdienas Krustaceļa Romas Kolizejā. Iepazīstināsim ar to mūsu klausītāju un lasītāju auditoriju:
„Ak, Kristus krusts, dievišķās mīlestības un cilvēciskās netaisnības simbols, visaugstākā mīlestības upura un visekstrēmākā egoisma ikona, nāves ierocis un pestīšanas ceļa instruments, paklausības zīme un nodevības emblēma, vajāšanu ešafots un uzvaras zīmogs!
Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam paceļamies mūsu nogalinātajās māsās un brāļos, kas ir sadedzināti dzīvi, noslaktēti un barbariskiem zobeniem nocirstām galvām. Un to visu pavada ģļēva klusēšana.
Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam vārdu un nevis gara, nāves, nevis dzīvības doktoros, kas tā vietā, lai mācītu žēlsirdību, notiesā un pakļauj nāvei taisnīgo.
Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam neuzticīgos kalpos, kas tā vietā, lai atteiktos no savām ambīcijām, atņem cieņu nevainīgajiem.
Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam akmens cietajās to cilvēku sirdīs, kas ērti iekārtojušies, tiesā citus, kas ir gatavi ar akmeņiem nomētāt savu tuvāko, bet nemāk apzināties savus grēkus un vainas.
Ak, Kristus krusts, redzam tevi kādas reliģijas sekotāju fundamentālismos un terorismā. Viņi profanē Dieva vārdu un izmanto to, lai attaisnotu savu neiedomājamo vardarbību.
Ak, Kristus krusts, tu esi redzams arī tajos, kuri cenšas tevi noņemt no sabiedriskām vietām un izslēgt no publiskās dzīves kāda laiciska pagānisma vārdā, vai pat vienlīdzības vārdā, ko tu pats mums esi mācījis.
Ak, Kristus krusts, redzam tevi varenajos un ieroču tirgotājos, kas ar nevainīgu brāļu asinīm kurina karu krāsni.
„Ak, Kristus krusts, dievišķās mīlestības un cilvēciskās netaisnības simbols, visaugstākā mīlestības upura un visekstrēmākā egoisma ikona, nāves ierocis un pestīšanas ceļa instruments, paklausības zīme un nodevības emblēma, vajāšanu ešafots un uzvaras zīmogs!
Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam paceļamies mūsu nogalinātajās māsās un brāļos, kas ir sadedzināti dzīvi, noslaktēti un barbariskiem zobeniem nocirstām galvām. Un to visu pavada ģļēva klusēšana.
Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam vārdu un nevis gara, nāves, nevis dzīvības doktoros, kas tā vietā, lai mācītu žēlsirdību, notiesā un pakļauj nāvei taisnīgo.
Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam neuzticīgos kalpos, kas tā vietā, lai atteiktos no savām ambīcijām, atņem cieņu nevainīgajiem.
Ak, Kristus krusts, šodien tevi redzam akmens cietajās to cilvēku sirdīs, kas ērti iekārtojušies, tiesā citus, kas ir gatavi ar akmeņiem nomētāt savu tuvāko, bet nemāk apzināties savus grēkus un vainas.
Ak, Kristus krusts, redzam tevi kādas reliģijas sekotāju fundamentālismos un terorismā. Viņi profanē Dieva vārdu un izmanto to, lai attaisnotu savu neiedomājamo vardarbību.
Ak, Kristus krusts, tu esi redzams arī tajos, kuri cenšas tevi noņemt no sabiedriskām vietām un izslēgt no publiskās dzīves kāda laiciska pagānisma vārdā, vai pat vienlīdzības vārdā, ko tu pats mums esi mācījis.
Ak, Kristus krusts, redzam tevi varenajos un ieroču tirgotājos, kas ar nevainīgu brāļu asinīm kurina karu krāsni.
Abonēt:
Ziņas (Atom)