Pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium" sintēze

„Evaņģēlija prieks piepilda to cilvēku, kuri satiek Jēzu, sirdi un visu dzīvi”, ar šiem vārdiem iesākas pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums „Evangelii Gaudium” (Evaņģēlija prieks), kurā viņš pārdomā, kā sludināt Evaņģēliju mūsdienu pasaulē. Otrdien, 26. novembrī, notika dokumenta prezentācija. Tas ir 2012. gada oktobrī Vatikānā notikušās, jaunajai evaņģelizācijai veltītās, Bīskapu Sinodes auglis. „Es vēlos vērsties pie Kristum ticīgajiem”, raksta Francisks, „lai aicinātu viņus sākt jaunu evaņģelizācijas etapu, ko iezīmētu šis prieks, un gribu norādīt, pa kādiem ceļiem tuvāko gadu laikā Baznīcai būtu jāiet” (1). Tātad, runa ir par visiem kristiešiem adresētu spēcīgu pamudinājumu ar atjaunotu dedzību un dinamismu atklāt saviem līdzcilvēkiem Jēzus mīlestību, sargājoties no lielā mūsdienu riska, proti, padošanās skumjām, kuru cēlonis ir individuālisms (sal. 2). 


Dokumentā, kas sastāv no piecām nodaļām, pāvests aicina „no jauna atklāt sākotnējo Evaņģēlija svaigumu”, meklējot „jaunus ceļus” un „radošas metodes”, un neieslēgt Jēzu savās „garlaicīgajās shēmās” (11). Vajadzīga atgriešanās, kas nepieļauj, ka viss paliek pa vecam, un ir nepieciešama ekleziālo „struktūru reforma”, lai padarītu tās misionārākas. Francisks atzīst, ka, veicot atjaunotnes procesu, nevajag baidīties pārskatīt arī dažas Baznīcas ieražas, kas nav „tiešā veidā saistītas ar Evaņģēlija būtību” (sal. 27-43).



Evaņģelizācijā galvenais ir Kristus, kurš šodien aicina katru no mums piedalīties Viņa pestīšanas darbā. Tāpēc pāvests aicina centrālo vietu ierādīt Kristum. Apustuliskā pamudinājuma pirmā nodaļa ir veltīta Baznīcas reformai, kas tiek skatīta misiju gaismā. Baznīca tiek aicināta iziet no sevis, doties pretī cilvēkiem, koncentrējoties uz būtisko. Otrajā nodaļā pāvests runā par mūsdienu pasaules izaicinājumiem un lietām, kas aizēno jauno evaņģelizāciju. Trešajā nodaļā tiek uzsvērts, ka evaņģelizācija ir visas Dieva tautas uzdevums. Šeit Francisks runā par tās attīstību un etapiem. Ceturtā nodaļa ir veltīta evaņģelizācijas sociālajai dimensijai. Piektajā nodaļā pāvests pievēršas jaunās evaņģelizācijas garam. Prezentējot dokumentu, Pontifikālās Jaunās evaņģelizācijas padomes vadītājs, arhib. Rino Fizikella, norādīja, ka visu šo tematu „eņģes” ir Dieva žēlsirdīgā mīlestība. Dievs dodas pretī katram cilvēkam. Ja satiekam Jēzu Kristu un šajā priecīgajā pieredzē dalāmies ar citiem, tad mūsu dzīve iegūst jēgu un piepildījumu.

Lai liecinātu par to, ka Dieva sirds ir plaša un atvērta, svarīgi, lai „visur būtu atvērtas baznīcu durvis”, lai tādā veidā tie, kuri meklē, nesastaptos ar atraidījumu un nepiedzīvotu aukstumu, kā cēlonis ir aizslēgtās durvis. „Pat sakramentu durvis nevajadzētu vērt ciet vienalga kāda iemesla dēļ”, raksta pāvests. Viņš paskaidro, ka, piemēram, Euharistija „nav atalgojums, kas pienākas pilnīgajiem, bet ir dziedniecības līdzeklis un barība, kas tiek nesavtīgi dāvāta vājajiem”. Francisks piebilst, ka šai pārliecībai ir arī pastorālas konsekvences, ko gudri un drosmīgi jāņem vērā (47). Kā jau iepriekš bija izteicies, arī šajā dokumentā pāvests atzīst, ka viņš labāk grib redzēt tādu Baznīcu, kas „piedzīvo negadījumu, tiek ievainota un aptraipās, lai tikai izietu ielās, nekā slimu Baznīcu, kas tāda kļuvusi, noslēdzoties sevī, meklējot komfortu un veidojot ap sevi drošības barjeras. Es negribu tādu Baznīcu, kurai rūpētu tikai tas, kā būt par visa centru, un kas beigās noslēdzas…”, viņš raksta. "Ja mums patiesi par kaut ko jāraizējas, tad tas lai ir par to, ka tik daudzi mūsu brāļi dzīvo, nepazīdami draudzību ar Jēzu Kristu" (49).

Dokumentā pāvests norāda uz riskiem kuriem ir pakļauti cilvēki, kas nodarbojas ar pastorālo darbu. Viņi ir pakļauti individuālismam, identitātes krīzei un dedzības zaudēšanai. „Vislielākais drauds ir Baznīcas ikdienas dzīves skumjais pragmatisms, kur liekas, ka viss ir normāli, bet īstenībā vājinās ticība” (sal. 78-83). Šajā kontekstā Francisks mudina nepadoties „sterilajam pesimismam”, bet būt par cerības zīmēm, veicot „maiguma revolūciju” (sal. 84-88). Viņš brīdina, ka bieži vien tā vietā, lai meklētu Dieva godu, meklējam cilvēciskās uzslavas (sal. 93). Turklāt, daži „jūtas pārāki par citiem”, jo viņi ir „nesatricināmi uzticīgi noteiktam katoliskam stilam, kas bija modē pagātnē”. Šie cilvēki „tā vietā, lai evaņģelizētu, analizē un šķiro citus”. Bez tam, daži „pārlieku rūpējas par liturģiju, doktrīnas spožumu vai Baznīcas prestižu”, bet īsti nerūpējas, lai Evaņģēlijs patiesi aizsniegtu cilvēku sirdis (95). Pāvests to sauc par „briesmīgu samaitātību”, kas tiek piekopta „labā aizsegā”. „Lai Dievs sargā mūs no pasaulīgas Baznīcas, kas slēpjas aiz garīgiem un pastorāliem karogiem!” (97), viņš novēl.

Apustuliskajā pamudinājumā pāvests aicina kristiešus neļauties skaudībai un nenovīdībai, un izbeigt kašķēšanos. Viņš norāda uz dažviet sastopamo „pārlieku lielo klerikālismu” un pieprasa, lai lielāka atbildība tiktu uzticēta lajiem, sevišķi, jauniešiem (sal. 98-106). Runājot par aicinājumu trūkumu, Svētais tēvs atgādina, ka „nevar piepildīt seminārus ar vienalga kādām motivācijām” (107). Skarot inkulturācijas tematu, pāvests atzīst, ka „kristietība nav vienīgais kultūras modelis” (116). Teologus aicina neapmierināties ar „biroja teoloģiju”, bet vienmēr atcerēties, ka Baznīca ir misionāra (133). Garīgajiem ganiem Svētais tēvs atgādina, ka viņu homīlijām „jābūt īsām, nevis kā konferencēm vai lekcijām” (138). Viņiem jāpasaka vārdus, kas aizdedzinātu cilvēku sirdis, un īpaši jāizvairās no moralizēšanas (sal. 142) un negatīvisma (sal. 159). Tāpēc ir svarīgi, lai homīlijas tiktu labi sagatavotas.

Skarot mūsdienu izaicinājumus, pāvests nosoda pašreizējo ekonomisko sistēmu, atzīstot, ka „tā ir netaisnīga pašā tās saknē” (59). „Tā ir ekonomika, kas nogalina”, viņš raksta, „jo dominē stiprāko likums”. Francisks vēršas arī pret „tirgus dievišķošanu”, „finanšu spekulācijām”, korupciju, „egoistisko izvairīšanos no nodokļu maksāšanas”, reliģiskās brīvības apspiešanu un kristiešu vajāšanām (sal. 56-61).

Dokumentā tiek atgādināts, ka pastāv cieša saikne starp evaņģelizāciju un cilvēcisko izaugsmi (sal. 178). Baznīcas ganiem ir tiesības izteikt savu viedokli par visu, kas notiek sabiedrībā (sal. 182). Tur, kur notiek cīņa par taisnību, Baznīca nedrīkst stāvēt malā – norāda Francisks. Īpaši tai jāiestājas nabagu labā. Nabagi var daudz ko mums iemācīt (sal. 198). „Kamēr netiks radikāli atrisinātas trūkumcietēju problēmas, tikmēr pasaules problēmas nebūs atrisinātas” (198), uzsver pāvests. Šajā kontekstā viņš aicina rūpēties par bezpajumtniekiem, atkarībās nonākušajiem cilvēkiem, bēgļiem, iezemiešiem, vecajiem ļaudīm, modernās verdzības upuriem, bērniem mātes miesās (sal. 210-216).

Dokumentā pāvests skar arī miera tematu, un tā īstenošanai piedāvā vairākus svarīgus principus (sal. 218-234). Francisks runā par ekumenismu un starpreliģiju dialogu (sal. 238-257). Visus kristiešus aicina nebaidīties atvērties Svētā Gara darbībai, kurš dod drosmi sludināt Evaņģēliju katrā vietā un laikā (sal. 259). Kristietis ir aicināts dot pasaulei norēķinu par to cerību, kas ir viņā. Taču viņam tas ir jādara nevis komandējot un „kratot ar pirkstu”, bet patiesi meklējot citu cilvēku labumu, palīdzot citiem dzīvot labāk (sal. 268-274). Ja nākas piedzīvot neveiksmes, kristietis ir aicināts nezaudēt drosmi. Viņam jāapzinās, ka augļi bieži vien ir neredzami. Galvenais ir nesavtīga sevis atdeve (sal. 279).

Apustuliskais pamudinājums noslēdzas ar lūgšanu uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, kura ir „Evaņģelizācijas Māte”. „Baznīcas evaņģelizācijas darbā atrodam mariānisku stilu”, raksta pāvests, „jo katrreiz, kad uzlūkojam Mariju, mēs gribam ticēt maiguma un mīlestības revolucionārajam spēkam” (288).

J. Evertovskis / VR

www.radiovaticana.org

6 komentāri:

  1. Ir grūti neredzēt, ka Kristus Baznīca sabrūk mūsu acu priekšā. Ja kādam par to ir šaubas, tad atliek salīdzināt patlabanējā Pētera pēcteča izteikumus ar iepriekšējo divu pāvestu sludināto mācību (par "tumšajiem" pirmajiem 19 kristietības gadsimtiem labāk vispār nerunāsim).
    Ja šajā tendencē nekas nemainīsies, tad pēc 50 gadiem vienīgie atlikušie kristieši būs Jehovas liecinieki.

    AtbildētDzēst
  2. Nākošā robežšķirtne, kas Baznīcai vēl jāšķērso, ir skaidri formulēta oficiāla grēka atļaušana. Patiesībā, ja iedziļinās dažāda ranga Baznīcas ganu izteikumos, tad grēkošanas atļauja jau tagad ir aizplīvurotā formā dota.
    Savādi, ka to niecīgo kristiešu saujiņu, kas vēl mēģina turēties pretī uz bezdibeni plūstošajam mainstrīmam un kuri neuzskata, ka gadsimtos uzkrātās katoliskās bagātības būtu jāizmet, pāvests nosauc par "briesmīgi samaitātiem" "prometejiskiem" "neopelaģiāņiem". Esmu pārliecināts, ka no šī mazā pulciņa nevienam pat prātā nav ienācis, ka viņi ir spējīgi tuvoties Dievam paši saviem spēkiem (t.i., bez Dieva žēlastības palīdzības), kā to uzskatīja Pelagijs.

    AtbildētDzēst
  3. Ilgstoši intensīvi sekojot līdzi Baznīcas norisēm pasaulē, vēl ne reizi nekur neesmu redzējis objektīvus un lietišķus argumentus, kritizējot Tradīcijai uzticīgos katoļus. Parasti kritiskie izteikumi ir standartveidīgi: "liekuļi", "farizeji", "bezmīlas katoļi" u. tml.
    Kas attiecas uz mīlestības trūkumu, tad jāatgādina, ka galvenais bauslis pieprasa absolūtu cilvēka mīlestību pret Dievu. Protams, pār savām jūtām mēs neesam saimnieki, tādēļ minimālā mīlestības pret Dievu "norma" ir Dieva nostādīšana vērtību hierarhijas virsotnē mūsu prātā.
    Bet tā kā Dievs ir Patiesība, tad mums ir pienākums mīlēt ar prātu arī tās patiesības, kuras Viņam ir labpaticies darīt mums zināmas - Katoļu Baznīcas dogmas un doktrīnu. Grūti iztēloties, kā cilvēks var būt Dievu mīlošs, nemīlot skaisto, harmonisko un koherento Baznīcas mācību!
    Protams, t.s. tradicionālisti tiek kritizēti nevis par Dieva, bet gan par cilvēku nemīlēšanu. Bet te atkal jāatgādina patiesība, ka pirmie trīs baušļi ir svarīgāki nekā pēdējie septiņi.
    Turklāt ticīgam cilvēkam galīgi nav saprotams, kā par tuvākmīlestību var nosaukt indivīda pestīšanai nepieciešamu zināšanu noklusēšanu. Tā, piemēram, nesenās traģēdijas dienās Baznīcas gani smalkjūtīgi palaida garām izdevību aicināt visus atgriezties no grēkiem, "kamēr nav par vēlu".
    Kas attiecas uz lefebristiem - es tāds neesmu. Man nav pieņemama Lefebra veiktā nelikumīgā 4 bīskapu ordinēšana, kas arī formāli bija viņa izslēgšanas iemesls.
    Ņemot vērā, ka pāvests Francisks ar šo apustulisko pamudinājumu ir atļāvis brīvdomību un diskusijas Baznīcā ( sk 40.nodaļu), es tagad varu atļauties izteikt savas domas, ko agrāk būtu paturējis pie sevis.

    AtbildētDzēst
  4. Visi katoļi ir uzticīgi Tradīcijai, jo citādi viņi vairs nav katoļi. Romas Katoliskā Baznīca, kā Kristus Mistiskā Miesa, kurā subsistē Kristus gribētā un dibinātā Baznīca sevī satur Atklāsmes Mantojumu, kurš tiek izteikts caur Rakstiem un Tradīciju, Tradīcija sevī ietver visu apustulisko mantojumu, Baznīcas Tēvus, Koncilu un Maģistērija mācību sintētniskā kopumā. Un nevajag viena pāvesta mācību pretstatīt otram. Iesaku teoloģijas studijas RARZI www.rarzi.lv

    AtbildētDzēst