sestdiena, 2014. gada 1. februāris

Liecība nr. 4: Zane


Mans sākums ceļā pie Dieva bija smags, kā iespējams ikvienam.
Man tieši 1 janvāra naktī nomira ļoti tuvs cilvēks, šī visa nedēļa tika pavadīta ļoti lielās skumjās, bet šis bija veids, ka Dievs mani sāka uzrunāt caur maniem draugiem. Jo mani tuvākie draugi zināja, cik ļoti es mīlēju to cilvēku, un ka šī cilvēka nāve izsita mani no tā kā sakot sliedēm.
Atbraucot mājās pēc visa tā kas noticis, lai es nesēdētu mājās un nebūtu
 viena, mani paņēma līdzi uz jauniešu tikšanām, kas notiek Gulbenē. Nezinu kāpēc, bet piekritu, kaut arī nekāda sakara ar baznīcu un Dievu nebija. Bet tomēr piekritu. Tā reize palikusi samērā spilgti atmiņā, jo man ļoti nepatika, neko nesaprotu ko viņi runāja, gribējās iet prom, bet nākamajā nedēļā arī aizgāju, bet pati nesapratu kāpēc, tā laikam bija sava veida atslodze no visa kas notika apkārt tajā laikā.
Un tieši pēc mēneša, kad biju sākusi iet uz jauniešu vakariem, sākās katehēzes
grupa, protams m. Sofija piedāvāja un kāpēc nē, par sliktu tas nenāks. Un tā arī sāku iet, radās daudz dažādi jautājumi, un sāku lēnām saprast, ka ticu Dievam, man tas bija šoks, jo likās kaut kas neticams, ka ticu Dievam, kuru pati agrāk bija nonievājusi un lādējusi.
Protams ir bijuši posmi, kur liekas ka Dieva nav, bet Viņš atklāj ka IR, jo Viņš
tik ļoti daudz runā caur citiem cilvēkiem. Vienā reizē pajautāju m. Ksenijai jautājumu, jo nesapratu kāpēc Dievs pieļauj visas šaubas, sāpes un nelaimes, ja jau viņš tik ļoti mūs mīl, bet tajā pašā dienā nolēmu aiziet uz sv. Misi, bet aizgāju uz grēksūdzi, jo kā priesteris teica, kad es esmu izdarījusi konkrēto grēku, tad ir jāiet uz grēksūdzi neatkarīgi no tā, kad biju pēdējo reizi, bet tā sajūta ka sprediķa laikā Dievs runāja tieši man, vel joprojām atceros visu to, kas tika teikts, jo tā bija atbilde manam jautājumam, kas mani tik ļoti nomocīja.
Vēl joprojām Dievs parāda ka mīl mūs, jo kad nokrītu, zinu ka Viņš mani
piecels, jo Dievs taču ir mīlestība.
Jo arī lai cik liktos daudz kas neiespējams, tomēr Dievs sakārtos visu, 

galvenais jau ir uzticēties. Liels šoks bija man tad, kad sapratu, ka netikšu studēt, domāju ko darīt, viss likās viens liels tukšums, ar šo sajūtu aizbraucu uz jauniešu festivālu ,, Welcome to Paradise ” ko organizē kopiena Chemin Neuf, šī festivāla laikā Dievs man dāvāja mieru, kādu nebiju izjutusi, un atbraucot mājās es sapratu to, ka man jāmācās ir par vetārstu. Dievs piepilda sapņus kuri likās neiespējami, bet sapratu to, ka tam visam, kam esmu izgājusi līdz šim cauri ir kāda jēga, jo nekas tāpat vien nenotiek. Mācoties vetos, es varu iet uz mīļo draudzi, satikt visus cilvēkus kas man ir ļoti tuvi un palīdz. Esmu tik ļoti pateicīga Dievam, par visu to, ko Viņš dara mana dzīvē, jo Viņam ir labāks plāns par manu plānu uz manu dzīvi. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru