priestera Ilmāra Tolstova blogs

Jautājumi: kristība, grēksūdze kurlmēmajiem, reinkarnācija, Dieva griba

Sv. Mise Rušonas baznīcā, ceļā uz Aglonu augustā ar Valmieras grupu

LTJK! Iedomājos, kāpēc cilvēku var nokristīt jebkurš cits cilvēks, bet ne cilvēks pats sevi? Ir kāds skaidrojums,kāpēc tā? Paldies.

Kā skaidro Katoļu enciklopēdija, tad lai kristība būtu derīga, ir svarīgi, lai veicot precīzu kristības rituālu, uzlejot ūdeni un izsakot vārdus: „(nosauc cilvēka vārdu), es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā,” caur šo darbību konkrētais cilvēks tiktu kristībās pārveidots Trīsvienības vārdā. No kristības veicēja puses tiek pieprasīta intencija, nodoms jeb vēlme dāvāt kristību konkrētam cilvēkam, jo īstā kristības devēja ir Baznīca, kā Kristus Miesa. Pašam kristības kandidātam ir jāvēlas kristību pieņemt. Ja tiek kristīts bērns, tad viņa vārdā šo vēlmi izsaka vecāki un krustvecāki. Līdz ar to, kristību var dāvāt jebkurš cilvēks, pat ja pats nav kristīts, bet ar noteikumu, ka viņš vēlas dāvāt šo kristību tādā veidā kā to dod Baznīca. Parastā, ordinārā veidā kristību dāvā Baznīcas klēra locekļi – bīskapi, priesteri un diakoni, jo kristībām ir cieša saikne ar iekļaušanu kopienā. Lajs, jeb tas, kurš nav garīdznieks, kristību var veikt tikai un vienīgi apstākļos, kad garīdznieku pasaukt nav iespējams un kad cilvēkam draud nāves briesams, bet viņš vēlas saņemt kristību. Jāatgādina, ka parastā kārtībā pieaugušajam ir nopietni jāsagatavojas kristībām, lai pēc tam varētu drosmīgi liecināt par Kristu ar visu savu dzīvi. Tātad, pats cilvēks sevi nevar nokristīt, jo ir nepieciešams šis kopienas aspekts. Kristīgā ticība nav „individuālistu” ticība, bet ticība, kuru mēs izdzīvojam kopienā.

Kā kurlmēmi cilvēki var piedalīties svētajā misē? Un kā viņi var pieiet pie grēksūdzes?

Šī ir nopietna tēma, un jau ilgāku laiku man uzdod jautājumu tieši šādi cilvēki, kuri nedzird vai nerunā, bet vēlas aktīvi iesaistīties Baznīcas liturģijā. Ceru, ka kādreiz mūsu draudzēs būs kādi aktīvisti, kuri apgūs kurlmēmo valodu un palīdzēs garīdzniekiem, svētās Mises laikā vismaz sprediķi tulkojot šajā valodā. Runājot par grēksūdzi, tad ir iespējams, ka cilvēks, grēksūdzes laikā iedod priesterim lapiņu ar saviem grēkiem un priesteris, izlasot šos grēkus uzraksta gandarījumu un tad dāvā grēku piedošanu. Jo, pat ja šis cilvēks burtiski nav izsūdzējis grēkus, tomēr viņam ir tāds nodoms to darīt, un tad, ar šādas lapiņas palīdzību ir iespējams šo procesu atvieglot. Tomēr šeit ir jāsargā grēksūdzes noslēpums un pašam cilvēkam šī lapiņa pēc tam ir jāiznīcina. Vēl ir varianti, kad priesteris norāda uz kādu no 10 Dieva baušļiem, un cilvēks, mājot ar galvu, norāda pārkāpumu. Kanonisko Tiesību kodekss pieļauj arī tulka starpniecību. Tikai tādā gadījumā, arī tulku saista grēksūdzes noslēpums. Tātad - grēksūdze ir iespējama.

Ar interesi lasu Jūsu blogu, arī jautājumu un atbilžu sadaļu. Priecātos, ja atbildētu arī uz manu jautājumu- zinu, ka katoļu baznīca neatzīst reinkarnāciju, uzskatot ka cilvēks dzīvo tikai 1 reizi, tomēr esmu lasījusi par daudziem gadījumiem, kad bērni mazā vecumā "atceras" konkrētus faktus no savas it kā iepriekšējās dzīves. Kā to varētu izskaidrot?

Latvijas karogs Pasaules Jauniešu Dienās Madridē, Spānijā

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 25, 14-30)Tajā laikā Jēzus pastāstīja mācekļiem šādu līdzību: “Kāds cilvēks aizceļodams sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu īpašumu. Vienam viņš deva piecus talentus, citam divus, bet citam vienu, katram pēc tā spējām. Un pats aizceļoja. Tas, kas bija saņēmis piecus talentus, tūlīt aizgāja un laida tos apgrozībā, un nopelnīja citus piecus. Tāpat arī tas, kas divus bija saņēmis, nopelnīja divus citus. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgāja un, ieracis zemē, noslēpa sava kunga naudu.
Pēc ilgāka laika pārnāca šo kalpu kungs un sāka ar viņiem norēķināties. Tad piegāja klāt tas, kas bija saņēmis piecus talentus, un atnesa citus piecus talentus, sacīdams: “Kungs, tu man iedevi piecus talentus. Lūk, es nopelnīju vēl citus piecus.” Viņa kungs tam sacīja: “Labi, krietnais un uzticīgais kalps! Tu biji uzticīgs mazumā: es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!” Klāt piegāja arī tas, kas divus talentus bija saņēmis, un sacīja: “Kungs, tu man iedevi divus talentus. Lūk, es nopelnīju vēl citus divus!” Kungs sacīja viņam: “Labi, krietnais un uzticīgais kalps, tu biji uzticīgs mazumā: es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!”
Un piegāja klāt arī tas, kas bija saņēmis vienu talentu, un sacīja: “Kungs, es zināju, ka tu esi bargs cilvēks. Tu pļauj tur, kur neesi sējis, un savāc tur, kur neesi kaisījis. Tāpēc es baidīdamies aizgāju un paslēpu savu talentu zemē. Lūk, saņem to, kas ir tavs!”
Kungs atbildot sacīja viņam: “Ļaunais un slinkais kalps! Tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis? Tad tev vajadzēja manu naudu dot naudas mainītājiem, un es pārnācis saņemtu savu ar augļiem. Tāpēc atņemiet viņam talentu un atdodiet tam, kam ir desmit talentu. Jo katram, kam ir, tam tiks dots, un viņam būs pārpilnība. Bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. Un nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ir pavisam tuvu 18.novembris, mūsu tautas nacionālie svētki. Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Šajā dienā esam aicināti atcerēties, ka mēs, kristieši esam divu valstību - Debesu Valstības un savas tēvijas – Latvijas iemītnieki. Ir pagājuši jau vairāk kā 20 neatkarības gadi, bet vēl joprojām mēs skaudri izjūtam tā laika sekas, kad mūsu zemi un visu austrumu zemju bloku ietekmēja komunistiskā, respektīvi marksistiskā bezdievības filozofija. Uz ko tā balstījās? Šī ideoloģija sludināja, ka Dievs ir tikai paša cilvēka iztēles auglis, novecojusi buržāziskās šķiras „palieka” un jaunajā komunistiskajā kārtībā nav vairs vietas indivīdam, kurš nestu sevī Dieva attēlu. Viss, tai skaitā cilvēks ir nejaušas evolūcijas rezultāts, mācīja šī ideoloģija, un indivīds tiek iekļauts milzīgā organismā, kuras priekšgalā stāv partija, kura tad visu izlemj katra cilvēka vietā, ko darīt. Šīs ideoloģijas galvenais mērķis bija iznīcināt ikvienā cilvēkā, īpaši jau vīriešos apziņu par to, ka mēs esam īpaši, ka mēs esam Dieva radīti, ka mēs kaut ko varam, ka mēs varam rūpēties par savu ģimeni, ciematu, valsti un tautu. Ar visiem iespējamies līdzekļiem tika grauta ikviena cilvēka pašiniciatīva, pašapziņa, lepnums par savu valsti, tautu. Šīs ideoloģijas sekas mēs izjūtam vēl joprojām, un diemžēl šis domāšanas veids ir klātesošs arī Baznīcā, draudzēs, jo esam cilvēki, kuri nesam sevī šo pagātnes mantojumu. Kā šī problēma izpaužas? Vispirmām kārtām kā neuzticēšanās Dievam un pašiem sev, ka tas, ko mēs darām mums izdosies. Neizlēmība. Grūtības pieņemt nobriedušos lēmumus. Nevēlēšanās iesaistīties kalpošanā, apātija, dzīves apnikums, aizdomīgums, neobjektīva kritika un nespēja pieņemt veselīgus aizrādījumus. Nespēja diskutēt un aizstāvēt savu viedokli. Daudzi cilvēki, kuri aizbrauc uz citām Eiropas zemēm, kuras nav skāris komunisms, atzīst, ka tajā sabiedrībā viņi redz pavisam citādu uzvedības un rīcības modeli. Tās ir sabiedrības, kuras dziļi ir ietekmējusi kristīgā kultūra un atstājusi dziļas, paliekošas pēdas. Pat ja mūsdienās arī šajās zemēs ir manāms kristietības noriets, tomēr kristietības ietekme ir jūtama un redzama.

Laju atvērtība Baznīcas universalitātei

Fragments no Vatikāna II koncila dekrēta "Apostolicam actuositatem":

Lajiem pastāvīgi sevī jāizkopj piederības diecēzei gars, apzinoties, ka draudze ir diecēzes šūniņa, un vienmēr jābūt gataviem pēc sava bīskapa aicinājuma iesaistīties diecēzē uzsāktajos darbos. Turklāt, lai atbildētu uz pilsētu un lauku rajonu iedzīvotāju vajadzībām[1], laju apustulāts nedrīkst aprobežoties tikai ar savu draudzi un diecēzi – viņu sadarbībai jāsniedzas vēl aiz to robežām, kļūstot par sadarbību draudžu, diecēžu, valsts un starptautiskā līmenī, jo īpaši tāpēc, ka iedzīvotāju migrācija, kas pieaug diendienā, savstarpējie kontakti un saziņas iespēju uzlabošanās vairs nepieļauj to, ka tā vai cita sabiedrības daļa paliktu sevī noslēgta. Tādējādi lajiem jārūpējas par to, lai tiktu apmierinātas vajadzības, kādas ir pa visu pasauli izkaisītajai Dieva tautai. Bet vispirms tiem kā sava jāuztver Baznīcas misionārā darbība, atbalstot to materiāli vai arī personiski tajā iesaistoties, jo kristieša pienākums un gods ir atdot Dievam daļu no tiem labumiem, kuri ir no Viņa saņemti.

[1] Sal. Pijs XII, Uzruna Ad Parochos, etc. 1951. g. 6. februārī: Discorsi e Radiomessaggi di S.S. Pio XII, 12 (1950–1951), 437.–443. lpp.; 1952. g. 8. martā: turpat, 14 (1952–1953), 5.–10. lpp.; 1953. g. 27. martā: turpat, 15 (1953–1954), 27.–35. lpp.; 1954. g. 28. februārī: turpat, 585.–590. lpp.

Aicinājums piedalīties

Saņēmu epastu no arhibīskapa sekretariāta:

Rīgas Sv.Antona draudze aicina Jūs un Jūsu vadīto draudzu locekļus uz labdarības koncertu „Mīlestības pieskāriens” - Svētdien,2014.gada 30.novembrī plkst.15:00 Rīgā, Sāpju Dievmātes baznīcā, Pils ielā 5

Visi ienākumi no koncerta tiks ziedoti Rīgas Sv.Antona baznīcas celtniecībai.

Otrs lūgums – iesaistīties akcijā “Zvaigzne Austrumos”, kuras mērķis ir savākt 3000 dāvaniņas Sīrijas un Irākas bēgļu bērniem, kas pagaidu patvērumu atraduši Jordānijā. Sīkāka info www.zvaigzneaustrumos.lv

Atbilde Annas Auziņas rakstam portālā satori.lv

Nu tā! Beidzot interneta vidē ir parādījies viens nopietns raksts, uz kuru ir vērts arī atbildēt, jo tajā ir redzams mēginājums analizēt kristīgo un katolisko nostāju, attiecībā uz homoseksualitātes fenomenu[1]. Ļoti cienu Annu Auziņu un viņas nopietno rakstu. Tomēr, rūpīgi izlasot, top skaidrs, ka nepieciešams atdalīt „graudus no pelavām”, ko arī pazemīgi mēģināšu darīt. Tomēr pirms tam, vēlos dot tādu kā preambulu visām tām aktivitātēm, kuras veicu nesenā laikā un kuras pat no praktizējošu katoļu puses tika nosauktas par histēriskām.

Šā gada maijā man bija iespēja pirmo reizi apmeklēt Fatimas Dievmātes starptautisko sanktuāriju Portugālē. Lai izmantotu laiku lietderīgi, ar mazu cilvēku grupiņu izlēmām apskatīties arī citas skaistas vietas, tai skaitā Spānijas galvaspilsētu Madridi. Jāuzsver, ka izsenis Spānija tiek uzskatīta par spēcīgu katolisku zemi. Lai ietaupītu līdzekļus, noīrējām lētu hosteli pašā Madrides centrā, vecpilsētā. Tajā vakarā, kad tur nakšņojām, ap 19.00 izlēmām aplūkot Madrides vecpilsētu. Izejot no hoteļa manā acu priekšā skūpstījās divi vīrieši. Viņi nejautāja man, vai es to vēlos redzēt, vai man, kā Eiropas Savienības pilsonim nav pretīgi skatīties uz šo nešķīstību. Tas bija fakts. Tādēļ arī es daru visu, lai tādas lietas nenotiktu Vecrīgā pēc dažiem gadiem. Demokrātija nenozīmē visatļautību un to, ka maza grupa uzspiež vairākumam savu viedokli. To sauc par mazākuma diktatūru.

Otrkārt. Daži man pārmet, ka man nav tiesības izteikties Baznīcas vārdā. Jā, es neesmu pāvests, bīskaps, man nav nemaldīguma mandāta. Arī es var kļūdīties un kļūdos. Tomēr šobrīd studēju teoloģiju doktorantūrā Ļubļinas Katoļu Universitātē,[2] kurā daudzis gadus pasniedza arī svētais pāvests Jānis Pāvils II un pēc dažiem mēnešiem ceru saņemt (ja profesori būs žēlīgi J) licensiāta grādu, kas man dos tiesības pasniegt katoļu augstskolās, tieši teoloģiju, tas ir mācību par Dieva un cilvēka attiecībām. Noteikti es daudz kur kļūdos, tomēr arī man ir tiesības izteikties par sasāpējušiem jautajumiem un to es turpināšu darīt, kaut vai aiz tā apsvēruma, ka man doktora darbam ir vajadzīgs pētījums.

Bet tagad ķersimies pie darba. Vēlos arī uzsvērt, ka mana atbilde uz šo rakstu vispirms ir vērsta katoļticīgai auditorijai, jo šajās dienās jūtu, ka tieši katoļi ir tie, kuri sāk apšaubīt Baznīcas doktrinālo mācību, tādēļ atbildes būs primāri domātas viņiem, bet noderēs jebkuram, kurš vēlas iepazīt dažādus viedokļus.

Piemais Annas Auziņas uzskats:

„Savukārt vārds "homofobija" pirmo reizi tiek lietots 1972. gadā Džordža Veinberga grāmatā "Society and the Healthy Homosexual"; burtiski tas nozīmē šausminošas bailes nonākt tuvā saskarsmē ar homoseksuālu indivīdu, taču tas tiek attiecināts uz veselu kopumu daudz senāku parādību, kurām raksturīga noliedzoša attieksme un vardarbīgas izpausmes pret jebko, kas saistīts ar homoseksuālo. Parasti tiek pieņemts, ka homofobisku izturēšanos ir lielā mērā veicinājusi kristīgā Baznīca. Vai un kādā mērā homofobija gūst apstiprinājumu kristietībā kā mācībā?”

Ziedosim svētā Antona baznīcas celtniecībai

Publicēt by Guntis Šūpulnieks.

Laītājs jautā: "sātana dzelonis", mākslīgā apaugļošana, sterilizācija, ciešanas

Meklējot ceļu uz Aglonu

2 Pāvila vēst. 12, 7. Bet lai atklāsmju daudzums mani neizceltu, manā miesā ir dots dzelonis, sātana eņģelis, kas mani pļaukā. Par kādu dzeloni, sātana eņģeli Sv. Pāvils runā?

Ļoti grūti mūsdienās būtu rekonstruēt, izmantojot tikai Svēto Rakstu tekstu, patieso šī apustuļa Pāvila izteikuma nozīmi. Pie tam, jautājumā jūs nenorādījāt, kāda tieši tā ir apustuļa Pāvila vēstule. Tomēr, ņemot vērā šī izteikuma „popularitāti”, nojaušu, ka tā ir 2 vēstule Korintiešiem. Bībeles komentāros ir norādīts, ka šis sv. apustuļa Pāvila izteiciens ir jau sastopams jūdu tradīcijā, un parasti ar šādu frāzi apzīmēja vai nu kādu psihisku vai fizisku kaiti, kas bija dēmona, jeb sātana izraisīta. Tomēr šajā Rakstu vietā ir skaidri uzsvērts, ka tā ir kāda problēma kas izraisa smagas ciešanas. Var būt, ka Pāvils šo problēmu saista ar vajāšanām, ko regulāri pats piedzīvoja, jo 11 nodaļas 14-15 pantā ir norāde uz sātanu, kā gaismas eņģeli un cilvēkiem, kas veic sātana darbus. Jebkurā gadījumā šo viņa izteikumu var dažādi interpretēt.

Laulātiem nevar būt bērnu- naturālā veidā. Bērnu adoptēt kategoriski atsakās: “Ja Dievs nedeva, cita bērnu neņemsim. Tā ir mūsu brīvā izvēle.” Bet dakteris viņiem pasaka, ka ar mākslīgo apaugļošanu iespēja ir. Tad kāpēc Baznīca mākslīgo apaugļošanu (no pašu miesām) neatbalsta- smags grēks?

Par šo tēmu jau esmu izteicies: http://www.katedrale.lv/index.php?id=16557

Kāpēc sterilizācija ir grēks? Ja ģimenei ir daudz bērnu, un vairāk nevēlas. Tad kāpēc pāris nevar izvēlēties, viņiem taču ir brīvā griba un izvēles brīvība?

Sterilizācija, kā pretapaugļošanās līdzeklis ir nepieļaujama, jo izslēdz dzīvības dāvāšanu. Nevēlos atkārtot to, ko Katoliskās Baznīcas Katehisms jau ir precīzi pateicis, runājot par 6 bausli. http://www.catholic.lv/katehisms/d3s2n2.html#a6

Rakstīts, ka ciešanas var upurēt Dievam par godu. Bet vai tās var upurēt, kad cilvēks ir nāvīgā grēka stāvoklī?

Kad cilvēks atrodas nāvīga grēka stāvoklī, tad viņa garīgā izaugsme apstājas un viņš nevar saņemt svētdarošo žēlastību, tomēr arī tad visas ciešanas un grūtības viņš var upurēt Dievam, kaut vai lai atgrieztos caur grēksūdzes sakramentu. Pat ja mēs, balstoties uz morālteoloģiju, izdalām šīs grēka un tikumu pakāpes, tomēr jāatceras, ka Dievs nav „grāmatvedis”, un jebkura garīga aktivitāte, vienalga kādā stāvoklī mēs nebūtu, Dievam ir patīkama un no mūsu puses nepieciešama.

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 42.nodarbība (2030-2082)

Sākam studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=cblvmvt&n=katehisms-42.MP3

Pateicība un piedāvājums

Saņēmu šādu vēstuli ar pateicību un piedāvājumu. Domāju, ka ir vērts!

A. god priesteri!

Tā kā droši vien Jums sanāk daudz komunicēt ar jauniešiem, kas meklē atbildes uz daudziem garīga satura jautājumiem, tad man ienāca prātā doma, ka varat viņiem ietekt Youtubes vietnē pieejamus ļoti ievērojama ar perfektām runas dāvanām apveltīta katoļu garīdznieka - ASV Mundeleinas katoļu semināra rektora Fr. Barron ierunātus vairākus simtus īsmetrāžas videorullīšus par garīgajiem jautājumiem - sākot no baznīcas dogmu izskaidrošanas un beidzot ar katoļu baznīcas personību raksturošanu un pārdomām par populārām mākslas filmām. Tajos viņš sniedz pietiekami saprotamā, daiļrunīgā, pārliecinošā veidā kompetentas atbildes uz daudziem ar kristietību/katolicismu saistītajiem jautājumiem. Ik nedēļu viņa mājaslapā www.wordonfire.org ir pieejami aizkustinoši sprediķi, kā arī tur var atrast arī dokumnetālās filmas par kristietību. Viņa popularitāti apliecina youtubē norādīto ievērojamais skatījumu skaits (nesen kopejais skatijumu skaits sasniedzis 10 milj). Pats viņš ir studējis teoloģiju Francijā un ieguvis tur augstus zinātniskus grādus. Atliek Youtubes meklētājā ievadīt Fr. Barron un izlec veselas sērijas ar viņa pārdomām.

Kaut vai tikai viens piemērs ir redzams šajā 6 min. garajā video par jautājumu - Kas ir Jēzus?:

Tiem kuriem vairāk patīk lasīt garīgas pārdomas kā arī ik nedēļas sprediķus, es ieteiktu apmeklēt Vašingtonas arhidiocēzes katoļu priestera monsinjora Charles Pope blogu (http://blog.adw.org/blogs/monsignor-charles-pope/).Savā blogā ik dienu viņš publicē pārdomas (apcerējumus) par dažādām garīgajām aktualitētēm, bet ik svētdienu - sprediķi/meditāciju/pārdomas par attiecīgās svētdienas evaņģēliju. Lielisks veids izglītototies garīgajās lietās un uzlabot angļu valodas līmeni. Vēlējos pie reizes Jums pateikties par Jusu darbu!
Tiem kuriem vairāk patīk lasīt garīgas pārdomas kā arī ik nedēļas sprediķus, es ieteiktu apmeklēt Vašingtonas arhidiocēzes katoļu priestera monsinjora Charles Pope blogu (http://blog.adw.org/blogs/monsignor-charles-pope/).Savā blogā ik dienu viņš publicē pārdomas (apcerējumus) par dažādām garīgajām aktualitētēm, bet ik svētdienu - sprediķi/meditāciju/pārdomas par attiecīgās svētdienas evaņģēliju.

Lielisks veids izglītototies garīgajās lietās un uzlabot angļu valodas līmeni.

Vēlējos pie reizes Jums pateikties par Jusu darbu!

Kas patiesībā atklāj noslēpumus?

Šorīt lasīju breviāra lūgšanas, un mani uzrunāja Daniela gramatas 2.nodaļas teksts: Daniēls atbildēja ķēniņam: "Noslēpumu, ko ķēniņš grib zināt, viņam nevar atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, ne zvaigžņu vērotāji, ne zīlnieki vai pareģi; bet ir Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus. (Dan 2,27-28) Ja sekojam Dievam, tad Dievs dod patieso gudrību. Ne intelektuālo, bet zināšanu un patiesību kopumu, tautā sauktu - viedumu. Ticība Dievam nav tikai kādu ticības patiesību par Dievu iemācīšanās vai zināšana. Ticība vispirms ir satikšanās ar dzīvu Personu - Jēzu Kristu! Un ja ir ticība, tad nav vajadzība doties pie zīlniekiem, burvjiem un pareģiem. Tad, esot kopā ar Dievu, esam drošībā par šodienu un par rītdienu.

Interesantākie @tolstovs1 twīti :)

Kā devīzi pēdējo dienu "darbībām" esmu izvēlējies tekstu no sv. apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem:

"Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē, turēdami dzīvības vārdu, man par lepnumu uz Jēzus Kristus dienu; tad es veltīgi nebūtu skrējis, nedz veltīgi pūlējies!" (Flp 2, 14-16)

@tolstovs1 Man žēl, ka tu esi tik aprobežots.
— Mariss Martinsons (@MarissM_) November 7, 2014

@AdvokateKrista @tolstovs1 mācītājcienīgs kungs, būtu labāk satraucies par saviem amata brāļiem - mazu bērnu izmantotājiem. Lv tādu netrūkst
— Alekss (@Auraboj) November 7, 2014

Lasot @tolstovs1 , mati slejas gaisā. Katoļu baznīca labāk lai domā par grēkiem, kad tūkstošiem bērnu, maigi sakot, samaitāja dzīvi
— Mētra Ambaine (@M_Ambaine) November 7, 2014

@tolstovs1 +temata, un katoļu baznīcai pedofilija tiešām ir nepatīkams temats. Lieciet mierā gejus un tīriet paši savus staļļus!
— Dita Arāja (@DitaAraja) November 7, 2014

@tolstovs1 Dīvains jautājums. Vai tad bija rakstīts "personīgi"? Jūsu "personīgi" taktiku parasti izmanto, ja grib novirzīties no netīkama+
— Dita Arāja (@DitaAraja) November 7, 2014

@tolstovs1 Ar divkosību Baznīcas amatpersonu aprindās esmu daudz vairāk sastapusies, nekā ar šo fenomenu ārpus Banzīcas.
— Marika (@Dveseles_draugs) November 7, 2014

@tolstovs1 'Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu' J.K. ... neteiksim, ka katoļu baznīca rāda priekšzīmi...
— Gunārs Vilde (@GynarzWildz) November 7, 2014

@tolstovs1 Jauki, ka katoļu baznīca bez grēka. Man, savukārt, skumji, ka daļa katoļu priesteru seksuāli izmanto bērnus.
— Dita Arāja (@DitaAraja) November 7, 2014

@tolstovs1 Skumji, ka dažiem prātiņš par īsu, lai beigtu ticēt pasakām debesīs...
— IHATEFRS (@ihatefrs) November 7, 2014

@tolstovs1 Uz kā pamata tiek veikts šāds, uz neizglitotības pamatiem balstīts izteikums?
— Andris Zariņš (@ZarinshAndris) November 7, 2014

@sku_dra šajā sakarā gribētu tam @tolstovs1 ieteikt iešaut sev kājā par to "lepoties ar grēku" ..pīī kautkautkāds!!
— TOFIKblogs (@tofikblogs) November 7, 2014

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 41.nodarbība (1949-2029)

Latviski iznāk pāvesta Franciska pamudinājums "Evangelii gaudium"

Jau piektdien iznāks pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājums “Evangelii Gaudium” (Evaņģēlija prieks). Grāmatas atvēršanas svētki notiks zinātniskās konferences „Jezuītu kultūrvēsturiskais mantojums Latvijā” ietvaros.
Visi mīļi aicināti! Piektdien, 7. novembrī, pulksten 18 LU bibliotēkas telpās Kalpaka bulvārī 4.
Grāmata būs nopērkama par īpašu cenu (3 eiro).
Pēc oficiālās daļas saviesīgas sarunas un prieks – noteikti arī Evaņģēlija prieks – pie kafijas tases.

Jautājumu konkurss - piedošana, seksualitāte, objektīva patiesība, joga, Jūdas Iskariots, laulība

Par piedošanu tuvākajam. Kardināls Vaivods savā grāmatā raksta, ka ja tavs ienaidnieks tev saka labrīt, un tu neatbildi viņam uz to, tātad tu neesi piedevis tam- tas ir grēks.

Bet piekritīsiet, ir tādi indivīdi, kuri zin, ka cilvēks ir kristietis, ka tam ir jāpiedod, un turpina ar smaidu sejā darīt pārestības- izmantojot situāciju. Var tam izskaidrot savu nostāju, bet tam vienalga.

Labi, kristietis piedos, bet tādēļ, ka otrs turpina tālāk taisīt skādi, tas kristietim paliek neinteresants, nav nekā kopīga, nav interesantas sarunas ar viņu. Vai tad tas ir arī grēks? Piedot viņam, bet neattaisnot viņa rīcību.

Piedošanas jautājums nav vienkāršs, tomēr Jēzus Bībelē dod skaidras norādes. Necitēšu šeit atsauces, jo to ir ļoti daudz. Kalna sprediķī Jēzus aicina izlīgt ar brāli, pirms doties pie altāra; pagriezt otru vaigu; lai saule nenoriet pār mūsu dusmām, u.t.t. Tomēr piedošana nenozīmē, ka mēs toloerējam ļaunumu un ļaujam tam izplatīties. Mēs cenšamies ļaunumu apturēt, izlabot un palīdzēt ļaundarim mainīt savu viedokli. Tas nozīmē, ka mums ir tiesības cīnīties pretī ļaunumam, mēģināt to apturēt, bet to darām nevis ar ļauniem, bet labiem līdzekļiem. Mēs pret ļaunumu nedrīkstam doties ar ļaunumu, un drīkstam veikt pretdarbības ļaunumam, adekvātas tam, lai ļaunumu nepalielinātu. Un arī neturēt naidu un aizvainojumu uz to, kurš mums ir darījis pāri. Mums ir tiesības lūgt, lai pāridarītājs mums lūdz piedošanu un izlīdzina pāridarījumu. Tomēr, ja viņš to atsakās darīt, tad mēs atdodam šo situāciju Dieva rokās. Ļoti skaists ir citāts no svētā apustuļa Pāvila vēstules Romiešiem, 12 nodaļas 19 un 20 pantiem: „Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” Kristietis nav lētticīgs cilvēks – viņš iestāsies pret ļaunumu, bet to darīs ar Dieva dotiem ieročiem un arī pēc tam neturēs ļaunumu un aizvainojumu.

Kādēļ Dievs ielicis cilvēkā spēcīgās dzimum dziņas, ar kurām ir jācīnās (domas,

skati, runas)? Kāpēc cilvēks, kā saprātīga būtne nevar tās vienkārši “ieslēgt”, kad vajag un “izslēgt”, lai nejauktu galvu?

Vai Dievam ir svarīga pati cīņa?

Seksuālā tieksme ir ļoti svarīga, lai cilvēku dzimums varētu turpināt savu eksistenci. Pēc savas dabas šī tieksme nav ļauna, tikai pēc grēkā krišanas cilvēkā šīs dziņas ir nesakārtotas un izpaužas kā iekāres, kuras ļoti viegli var regulēt ļaunais gars. Seksualitāte ir sfēra, kurā laulātie, vienojoties mīlestības aktā rada bērnu, kurš, savukārt, apveltīts ar nemirstīgu dvēseli un miesu, veido cilvēku – Dieva Valstības pilsoni. Tādēļ jāapzinās ka laulāto mīlestība, caur laulības sakramentu tiek svētdarīta un laulātie līdzdarbojas Dieva radīšanas aktā, kļūstot savā veidā par „līdzradītājiem”. Tieši tādēļ tieši šī sfēra pasaulē tiek visvairāk banalizēta un ekspluatēta kā izklaides industrijas produkts. Ļaunajam garam tik ļoti nepatīk cilvēks, kā Dieva attēls, ka viņš īpaši spēcīgi uzbrūk tieši šajā jomā, kā arī kristīgajām ģimenēm. Tādēļ mums, apzinoties šo situāciju, ir jābūt īpaši piesardzīgiem. Ir jāsargā savas acis, ausis un maņas. Jādomā, ko mēs skatāmies arī intenetā, kādu mūziku klausāmies, kādas pārraides skatāmies. Vienkārši – jāsargā tas, kas mūsos ienāk caur mūsu maņām. Un vienmēr ir iespējams doties pie grēksūdzes un grēkus arī šajā jomā nožēlot un izsūdzēt.

Viens draugs (labu vēlot) var otram aizrādīt: “Eu, tas taču ir grēks, tā nevar!”, otrs atbildēs: “Es neko grēcīga te nesaskatu! Es neesmu sagrēkojis, es to interpretēju savadāk!” Un ja pat tam grāmatu noliksi priekšā, tik un tā paliks pie sava. Mums katram ir sava uztvere, un katrs to pašu informāciju interpretēs pa savējam.

Pēc kā tad Dievs tiesās cilvēku (viņpasaulē), pēc cilvēka uzskatiem?

Un vai kristietim ir jēga pamācīt tuvāko, vai lai pats tiek ar savām problēmām galā?

Vistuvākais tiesnesis, kas mūsu katru tiesā ir mūsu pašu sirdsapziņa. To mums ir jāklausa vienmēr. Tomēr mūsu sirdsazpiņa mēdz un var kļūdīties. Tādēļ Dievs ir devis objektīvu Likumu, ko sauc par Dabisko Likumu, kuru Viņš ir ierakstījis dabā, mūsu sirdsapziņā, bet visnekļūdīgāk tas atklājas cau Dievišķo Atklāsmi Jēzū Kristū. Šo Atklāsmi mēs saņemam caur Baznīcu un tā ir atspoguļota Dieva Vārdā – gan rakstītajā – Bībelē, gan nerakstītajā – Tradīcijā. Ja mēs regulāri lūdzamies, lasām Bībeli, ejam uz Svēto Misi, pieņemam sakramentus, tad Dievs caur Baznīcu koriģē mūsu sirdsapziņu un ļauj sekot objektīvam Likumam, kas visiem ir vienāds.

Vai kristietim ir atļauts skatīties “Ekstrasensu cīņas”? Ko Baznīca par to saka?

Viss mums ir atļauts, bet ne viss mums der. Baznīca nav „policijas iecirknis”, kas noteiks ko mums var un ko nevar skatīties. Kādreiz Baznīcā bija tāds aizliegto grāmatu saraksts. Šobrīd katram kristietim pašam, balstoties uz Dieva Vārdu un savu sirdsapziņu ir jāizlemj, kas viņa garīgai dzīvei ir noderīgs, kas nav, kāda darbība būs vai nebūs sakaņota ar Dieva gribu. Man personīgi šādas pāraides nav nepieciešamas. Baznīca nekomentē visas TV pārraides, visus interneta saitus un visas izdotās grāmatas, izrādes, u.t.t. Baznīca komentē Dievišķo Atklāsmi, kas mums ir atklājusies Jēzū Kristū un līdz mums ir nonākusi caur Baznīcu, Svētajiem Rakstiem un Tradīciju.

Galvenais Vatikāna eksorcists saka, ka joga ir sātaniska prakse. Nesen parādījusies kristigā joga. Tad var vai nevar nodarboties ar jogu?

Tad jau ar karatē arī nevar nodarboties, jo meditācijas bāzētas uz budismu.

"Izlaiduma gads" un "Modris" recenzija

Nu tā! Biju uz dažām dienām Latvijā, ļoti svētīgi pavadīju laiku Valmieras katoļu draudzē, 1. un 2.novembrī. Paldies prāvestam un draudzei par iespēju tā no sirds palūgties par visiem mirušajiem un priecāties par svētajiem, kas jau ir devušies Debesu Valstībā.

Tomēr šajās dažās dienās bija arī iespēja noskatīties divas jaunās latviešu filmas - "Izlaiduma gads" un "Modris". Diemžēl "Segvārds Vientulis" nenoskatījos, jo bija jāatgriežas atpakaļ Polijā pirms šīs filmas pirmizrādes.

Neiedziļināšos šo filmu saturā, jo daudzi varbūt vēl nav tās noskatījušies un viņiem tad nebūs interesanti skatīties. Tomēr gribu uzsvērt vienu niansi, kas man likās svarīga un kas ir pats interesantākais - abās filmās šī nianse tika parādīta. Filmā Izlaiduma gads" jaunā skolotāja uzsāk darbu grūti audzināmā klasē pēc šķiršanās ar vīrieti/vīru (tas no filmas nav skaidrs). Arī otrajā filmā "Modris" māte audzina savu dēlu viena pati, savam dēlam iegalvojot, ka viņa tēvs ir cietumā (kā ir patiesībā, to redzēsim filmā). Manas pārdomas šajā jautājumā ir šādas. Gan vienā, gan otrā gadījumā notiek šķiršanās, kas vienmēr ir smaga, sāpīga, ietekmē bērnus un arī abu cilvēku turpmākos dzīves likteņus. "Izlaiduma gads" situācijā ir redzams, ka skolotāja bieži vien pieņem lēmumus, atrodoties tādā psiholoģiskā stāvoklī, kas parasti veidojas pēc šķiršanās no otra cilvēka - vēlme pašrealizēties, meklēt atzinību, mesties citās attiecībās, bieži vien tikai uz emociju pamata. Arī otrajā filmā ir redzams, ka tajā brīdī, kad tēvs ir aizgājis no ģimenes vai arī viņi ir izšķīrušies, Modra māte ir vēlējusies aizmirsties, norobežoties un tādējādi iestāstījusi savam dēlam melus par viņa tēvu. Arī šajā gadījumā šķiršanās ir atstājušas graujošas pēdas gan šīs sievietes, gan paša Modra dzīvē. Kādas - to var redzēt filmā.

Mans secinājums: Ir jāstiprina dabiskās ģimenes - vīrieša un sievietes institūcija Latvijā, lai būtu mazāk šķirto ģimeņu un lai caur to neciestu bērni. Otrkārt - tiem, kuri ir šķīrušies jāatceras, ka laiks pēc šķiršanās ir emocionāli nestabils, tādēļ būtu jāmeklē atbalsts Dievā, draudzē, Baznīcas kustībās vai kopienās, var palīdzēt arī labs psihologs. Mesties pa galvu un kaklu citās attiecībās un mēģināt aizmirsties grēcīgā veidā noved pie graujošām sekām. Tādas ir manas pārdomas pēc šo abu filmu noskatīšanās.

Esi jaunietis draudzē? Esi viens? Piesakies līderu semināram!

Mainīt apkārtējos vai mainīties pašiem?

Pēdējā laikā manī raisās pārdomas par kristiešu lomu sabiedrībā. Arvien vairāk lasot Baznīcas Tēvus no pirmajiem gadsimtiem manī nostiprinās stingra pārliecība par to, ka kristiešiem nav jācenšas ar varu pierunāt sabiedrību kļūt kristīgai. Bieži vien mēs domājam, ka ar spēku vai ar protestiem panāksim vajadzīgo rezultātu. Protams, vajag skaidri un noteikti paust savu pārliecību, nevajag kautrēties no savas ticības. Tam es piekrītu. Tomēr vislielākais, visspēcīgākais arguments par labu tam, ka kristīgā ticība ir ticama, uzticama, ir mīlestība. No vienas puses ir skaidrs, ka neticīgos cilvēkus uzrunā pats Dievs ar savu neredzamo žēlastību. Svētais Gars darbojas ikviena cilvēka sirdī. Tomēr Dievs vēlas lai arī mēs, kristieši dotu uzticamu un patiesu liecību par Dievu. Tātad. Ir svarīgi izplatīt publiskus paziņojumus. Ir svarīgi iziet ielās. Ir svarīgi runāt par morāli. Tomēr pats svarīgākais, lai mūsu katoļu draudzes būtu tik spēcīgas ticības un mīlestības kopienas, ka visā apkārtnē - pilsētās un ciemos visi, arī neticīgie savā starpā runātu: "Paskatieties, kā viņi viens otru mīl! Varbūt arī mums vajadzētu uz turieni iet?" (Jņ 15,17; Rom 12,10; Ef 4,2; 1 Pēt 1,22) . Ir skumīgi dzirdēt par skaudību, tenkām, naidu, mantkārību, varaskāri, vienaldzību un citām lietām katoļu draudzēs. Lai tas viss ir tālu no mums. "No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā"."Jņ 13,35, Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. 1 Jņ 4,7; Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. 1 Jņ 4,12; Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu. Jņ 15,17, Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, Ebr 10,24.

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 40.nodarbība (1877-1948)

Urā, urā, urā! Kā biju solījis, atsakam katehisma studijas. Sāksim studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=ssktszc&n=katehisms-40.MP3

Visu svēto diena Valmierā, 1 un 2.novembris

Sestdien, 1.novembrī

7.30 - svētā Mise Visu svēto godam

19.00 - Visu svēto dienas vesperes

19.40 - lekcija - elle, šķīstītava un debesis - kāda perspektīva? Vada pr. Ilmārs Tolstovs

20.30 - rožukronis

22.00 - adorācija, sirdsapziņas izmeklēšana, gandarīšanas liturģija, grēksūdzes iespēja,

00.00 - svētā Mise Visu svēto godam, pēc tam procesija - lūgšana par mirušajiem un adorācija visu nakti.

Svētdien, 2.novembrī

Sedā sv. Mise plkst. 8.00

Valmierā sv. Mise 11.00 un procesija par mirušajiem

Rūjienā svētā Mise 14.00

Jautājumi un atbildes: iestiprināšana, gnosticisms, svētītais ūdens, ordinācija, svētības, ekumēnisms

Ļubļinas Garīgā Semināra kapela - baznīca

Lūdzu pastāsti par iestiprināšanas sakramenta nozīmi. Kāpēc arī tā saņemšanai ir nepieciešams krusttēvs un krustmāte? Tie taču kā "garīgi pavadoņi" cilvēkam jau ir līdzās, saņemot kristību.

Par Iestiprināšanas sakramentu plaši ir aprakstīts Katoliskās Baznīcas Katehismā http://www.catholic.lv/katehisms/d2s2n1.html#a2), savukārt Kanonisko Tiesību Kodeksa, 893 kanonā ir teikts: „ieteicams, lai iestiprināšanas tēvs vai māte būtu tas pats krusttēvs vai krustmāte.” Tas nozīmē, ka Iestiprināšanā var būt tas pats krusttēvs vai krustmāte kas kristībās, bet ja tas nav iespējams, tad var izvēlēties citus. Tomēr ar tādiem pat nosacījumiem, kādi ir kristību krustvecākiem. Kanoniskais Likums saka: „cik tas ir iespējams.” Ja nav iespējams, tad Iestiprināšanā var arī nebūt krustvecāki, ja ir tāda situācija.

Kāda ir mūsdienu katoļu baznīcas attieksme pret gnosticismu?

Gnosticisms (gr. gnostikos – tas, kurš zin, pazīst) – ir duālistisks reliģiski – filozofisks virziens, kas aptver ļoti dažādas domāšanas sistēmas un virzienus, kuri parādījās galvenokārt II gs. pēc Kristus. Šo virzienu pārstāvji atsaucās uz kādām apslēptām zināšanām – gnozi un uzskatīja, ka tiem ir kādas speciālas, apslēptas zināšanas, kuras nav pat apsutuļiem un viņu pēctečiem. Šis domāšanas veids izraisīja asu Baznīcas reakciju. Galvenie gnosticisma apkarotāji bija Baznīcas tēvi, un pateicoties šai polemikai daudz spēcīgāk tika izstrādāta Baznīcas mācība. Sīkāk šeit neanalizēšu šo virzienu, jo tas ir ļoti plašs. Tomēr mūsdienās gnosticisms paralēli vai pat pašas kristietības ietvaros atdzimst tieši saistībā ar Bībeles subjetīvi – alegorisko skaidrošanu, neņemot vērā esamības un ticības analoģiju un uzskatot, ka vēl ārpus Dieva Atklāsmes ir pieejams kāds ezotērisks pašizziņas un Dieva iepazīšanas ceļš. Šis gnosticisma paveids visciešāk ir saistīts ar panteistiskiem un duālistiskiem Absolūtā uztveres veidiem. Ļoti izplatītas, arī Latvijā ir antropozofiskās un teozofiskās skolas, ar Rēriha biedrību priekšgalā. Arī rožkrustieši, spiritisti, Scaintalogu baznīca, u.t.t.

Ar draugiem luterāņiem runājām par ticības jautājumiem un konfesiju atšķirībām. Viņu viedoklis / jautājums bija - kāpēc jums, katoļiem, "nepieciešama" Dievmāte. Ir Svētā Trīsvienība, un kāpēc jums vajag "starpnieku" - Jaunavu Mariju, lai sarunātos ar Jēzu?

Sīkāk par šo jautājumu var atrast šajā rakstā: http://www.katedrale.lv/index.php?id=17769

Kāpēc Jēzus sēž pie Tēva labās rokas? Kāpēc ne kreisās?

Katoliskās Baznīcas Katehisma 663 un 664 numuri, citējot svēto Jāni Damaskieti, uzsver: „Ar Tēva labo roku mēs saprotam dievišķības godu un slavu, kur Tas, kurš eksistēja kā Dieva Dēls jau no mūžības, kā Dievs, kā Tāds, kuram tā pati daba, kas Tēvam, ir miesiskā veidā ieņēmis savu vietu pēc iemiesošanās un Viņa miesas pagodināšanas. Sēdēšana pie Tēva labās rokas nozīmē Mesijas valdīšanas sākumu un pravieša Daniēla vīzijas par Cilvēka Dēlu piepildījumu: "Viņam tika dota vara un gods, un valdīšana; un visas tautas, ciltis un valodas Viņam kalpoja: Viņa vara ir mūžīga vara, kas netiks atņemta, un Viņa valstība neiznīks." ( Dan 7, 14) No šī brīža apustuļi kļuva par valdīšanas, kurai nebūs gala, lieciniekiem.”

Lūdzu pastāsti par tradīciju ar krusta zīmi apzīmēt pieri, lūpas un sirdi pirms Evaņģēlija lasījuma Sv. Mises laikā.

ZInātniska konference LU, 7.novembrī. Iesaku!

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte
Lietuvas – Latvijas jezuītu province

Zinātniskā konference
Jezuītu kultūrvēsturiskais mantojums Latvijā
Konference veltīta jezuītu ordeņa darbības
atjaunošanas 200. gada dienai

Piektdiena, 7. novembris, 18.00
LU bibliotēkas telpās
Kalpaka bulvārī 4

Pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma
“Evangelii Gaudium” (Evaņģēlija prieks)
latviešu izdevuma atvēršanas svētki
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vad. pētnieces Dr.phil. Solveigas Krūmiņas – Koņkovas uzruna
Latvijas Romas Katoļu Baznīcas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna
Lietuvas – Latvijas jezuītu provinces provinciāļa Gintara Vitkus, SJ uzruna
“KALA Raksti” izdevniecības vadītājas Aijas Balode uzruna
Grāmatas tulkotāja prof. Ēvalda Ikaunieka uzruna
Pasākumu vada Dr.hist. Inese Runce

Baznīcas mācība par šķīstītavu

“Visi tie, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet nav pilnībā šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana (resp. viņi nekad nenonāks ellē), izcieš pēc nāves šķīstīšanu, lai iegūtu svētumu, kas nepieciešams ieiešanai debesu priekā. Katoliskā Baznīca ar vārdu šķīstītava (lat. purgatorium) apzīmē šo izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem ellē. Baznīca ir definējusi ticības doktrīnu par šķīstītavu, tas notika galvenokārt Florences un Tridentas koncilos. Baznīcas Tradīcija, atsaucoties uz dažiem Svēto Rakstu tekstiem (1 Kor 3,15; 1 Pēt 1,7), runā par šķīstīšanās uguni.

Kas attiecas uz viegliem pārkāpumiem (ikdienišķiem grēkiem), tad ir jātic, ka pirms tiesas pastāv šķīstīšanās uguns, saskaņā ar Jēzus Kristus, sacītajiem vārdiem, ka tad, ja kāds ir zaimojis Svēto Garu, tas viņam netiks piedots ne šajā, ne nākamajā pasaulē (Mt 12, 32). No šī teikuma mēs varam saprast, ka dažas kļūdas var tikt piedotas šajā pasaulē, bet dažas citas – nākamajā.” (sal. KBK 1030-1031)

Ir skaidri jāsaprot, ka šķīstītava nav kāda vieta, bet ir dvēseles stāvoklis. Patiesībā, tā dvēsele, kas ir škīstītavā nekad nenonāks ellē, jo Dievs ikvienu dvēseli vēlas glābt, nevis pazudināt. Daudzi kristieši, kaut arī ir kristīti, tomēr nedzīvo pēc Dieva un Baznīcas likumiem, nemīl Dievu un tādēļ nāves brīdī vēl nav pilnībā izlīguši ar Dievu. Dievs, kas ir absolūts Labums, Mīlestība un Svētums nevar pie sevis ņemt kaut ko, kas vēl pilnībā nav šķīstījies, tādēl ir nepieciešams šķīstīšanās process.

Dievs dod visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs būtu šķīsti pēc nāves. Ja cilvēks nav šķīstījies šeit virs zemes un mirst ar viegliem (ikdienišķiem) grēkiem, tad ir nepieciešama šķīstīšanās pēc nāves.

Katoliskās Baznīcas Katehisms turpina: “Koncilu mācība balstās arī uz lūgšanu praksi par mirušajiem, par kuru ir jau runāts Svētajos Rakstos: "Lūk, kāpēc viņš (Jūdass Makabejs) ir sniedzis šo izpirkšanas upuri par mirušajiem: lai viņi tiktu atbrīvoti no viņu grēkiem." ( 2 Mak 12, 46) Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godināja mirušo piemiņu un aizlūdza par tiem, īpaši - euharistiskajā Upurī, lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Baznīca iesaka arī žēlsirdības dāvanas, atlaidas un gandarīšanas darbus mirušo labā.” (KBK 1032)

Kristieši ar lūgšanām un atlaidu praksi var palīdzēt mirušajām dvēselēm. Nevaram arī domāt, ka mēs ar saviem spēkiem kaut ko paveiksim, jo Kristus ir izlējis savas asinis par katru cilvēku un visu spēku mēs saņemam no Viņa. Šajā gadījumā, mēs, lūdzoties par mirušajiem bērēs, kapusvētkos, mirušo piemiņas dienā (2.novembrī), sv. Misē lūdzam Kristum palīdzēt mirušajiem šķīstīties no visiem grēkiem (“mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs”).

Tomēr Baznīca mūs aicina jau šajā dzīvē izmantot visus Dieva žēlastības līdzekļus – sv. Misi, sakramentus, Stundu liturģiju, sv. Rakstus, lūgšanu dzīvi, u.t.t., lai mēs jau šajā dzīvē, šķīstīti no visiem grēkiem sasniegtu Dieva Valstību. Ka teica viens teologs: “Daudzi katoļi savā dzīvē apmierinās ar šķīstītavu un bieži “nošauj garām” un trāpa ellē. Vajag mērķēt uz debesīm, un tad, ja kaut kas nesanāk, kā rezerves gadījums ir šķīstītava. Izmantosim arī Baznīcas piedāvāto atlaidu praksi, jo atlaidas dzēš mūsu laicīgo sodu par grēkiem. Jebkuram grēkam ir dubultas sekas. Mūžīgo sodu par grēkiem mums dzēš Izlīgšanas, Gandarīšanas sakraments, bet laicīgo sodu, grēka sekas mums palīdz izlīdzināt atlaidu žēlastības. Lai mīļais Jēzus mums palīdz dzīvot svētu dzīvi, lai mēs jau šajā dzīvē ik dienas piedzīvotu Dieva Valstību, kad pieņemam sv. Komūniju un 24 stundas diennaktī atrastos svētdarošā žēlastības stāvoklī (bez nāvīga grēka) un tiektos uz svētumu.

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 39.nodarbība (1803-1876)

Svētīgais pāvests Pāvils VI

Publicēt by Ilmārs Pēteris Tolstovs.

Gatavojoties Visu svēto dienai (nevis helovīnam) - Visu svēto litānija

Revolūcija Vatikānā. Vai Baznīcas mācība mainīsies?

Jautājumi un atbildes - Bībele, kristīgais radio, lāsti, svētītās lietas, piektdienas gaļa

Kā cilvēkam ir jāizturas, ja viņam sejā skatoties, kāds viņu nolād- esi nolādēts, vai- štob ti zdoh!? Ko katolim uz to atbildēt? Teikt, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj, un par to pavisam neuztraukties (paļaujoties uz Dieva žēlsirdību), vai tomēr aizdomāties, ņemt vērā?

Vai Dievs nosaka lāsta iedarbību? Kā lādētājs var “atcelt” (un vai var) savu lāstu? Un ko darīt cietušajam? Ņemsim sliktāko variantu, nolādētais ir nāvīgā grēkā?

Viens priesteris man teica, ka cilvēks, kurš nolādēja citu, to varēja pateikt tikai dusmās ("paspruka ārā"), bet vēlāk (kad nāk “pie prāta") ļoti nožēlot- tādā veidā, tas neieskaitīsies.

Nu nevar tak būt tā, ka jucis prātā vai piedzēries visus lādē pa labi, pa kreisi, bet citiem jācieš! Jābūt tak kādai taisnībai. Tad kā tas īsti ir?

Liels paldies par jautājumu! Tas cilvēks, kurš ir kristīts, regulāri pieņem svētos Sakramentus, iet uz Baznīcu, lūdzas, lieto sakramentālijas – svētīto ūdeni, sveces un citus svētītos priekšmetus, tam nekādi lāsti neko nevar izdarīt. Jautājums paliek – vai mēs tam visam pievēršam uzmanību un ļaujam ļaunumam ienākt mūsos. Jēzus ir uzvarējis sātanu un līdz ar to ļaunajam vairs nav vara pār mums. Mums vajag tam ticēt un arī dzīvot pēc šī ticības patiesībām. Ja arī dažreiz jūtam, ka varētu būt kaut kāda ietekme no cilvēkiem, kuri mums vēl ļaunu, mūsu uzdevums ir sekot Jēzus vārdiem: „Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” (Mateja 5,44). Mīlestība uzvar naidu un ļaunumu. Lietosim visus garīgos līdzekļus, lūgsim un mīlēsim.

Kas skan Kristīgajā Radio. Un ko no tā visa katolim klausīties?

Kristīgajā radio skan kristīgā vēsts, ko pauž Tālivaldis Tālbergs kā privātpersona. Šis radio ir viņa privātais projekts un arī atspoguļo viņa privāto viedokli, ko viņš dažkārt cenšas uzspiest gan klausītajiem, gan arī viesiem, kuri pie viņa viesojas. Šim radio ir mazs sakars ar Romas Katoļu Baznīcu Latvijā un cik zinu arī ar citām vadošajām konfesijām Latvijā.

Par Bībeli:

Kāda tulkojuma Bībeli pats lasat latviski un kādu iesakat citiem. Kas ar jauno tulkojumu, labs vai tomēr pieturēties pie vecā?

Es lasu ļoti dažādus tulkojumus gan latviski gan daudzās citās valodās. Jauno Derību dažreiz salīdzinu ar grieķu valodas tekstu. Uzskatu, ka privāti ikviens var lasīt jebkuru tulkojumu un ir pat ieteicams salīdzināt dažādus Bībeles tulkojumus. Jaunais Latvijas Bībeles Biedrības tulkojums ir ļoti labs, šī tulkojuma izstrādāšanā kopsadarbojās dažādu konfesisju, arī katoļu labākie egzegēti, jeb Bībeles pētnieki. Tomēr arī šajā tulkojumā atradu dažas vietas, kuras nesaskan ar grieķu tekstu, līdz ar to var teikt, ka ikviens tulkojums, kā cilvēku roku darbs nevar būt pilnīgs. Bībeles tulkojumi nav jāskata konfesionālā griezumā, bet gan raugoties no profesionālā viedokļa – cik lielā mērā šis tulkojums izsaka senebreju vai sengrieku „oriģināltekstā” ietverto domu.

Svētais Jānis Pāvils II, pāvests, liturģiskā piemiņas diena 22.oktobris

Karols Jozefs Vojtila (1920–2005) piedzima Vadovicē, Polijā, 1920. gada 18. maijā un tika kristīts 20. jūnijā. Karols jau agri saskārās ar dzīves skarbumu – deviņu gadu vecumā viņš zaudē māti, dažus gadus vēlāk slimība atņem dzīvību viņa brālim Edmundam, bet 1941. gadā mirst tēvs. Turklāt ģimenes traģēdijas noris ārkārtīgi smagā vēsturiskajā kontekstā – 1939. gadā Polija zaudē savu neatkarību un pēc Otrā pasaules kara paliks komunistiskā totalitārisma pakļautībā līdz pat 1989. gadam.
1942. gadā, apzinoties aicinājumu uz priesterību, Karols uzsāka mācības pagrīdes seminārā Krakovā un 1946. gada 1. novembrī tika iesvētīts par priesteri. Drīz pēc tam Karols Vojtila nokļuva Romā, kur 1948. gadā ieguva doktora grādu ar disertāciju par ticības tēmu svētā Jāņa no Krusta darbos. Atgriezies Polijā, Vojtila bija vikārs vairākās draudzēs Krakovā, kā arī universitātes kapelāns līdz 1951. gadam, kad atsāka filozofijas un teoloģijas studijas. 1953. gadā Vojtila aizstāvēja disertāciju Lubļinas katoļu universitātē, vēlāk kļūstot par Krakovas semināra un Ļubļinas teoloģijas fakultātes morālteoloģijas un sociālās ētikas profesoru. 1958. gada 4. jūlijā pāvests Pijs XII iecēla Karolu Vojtilu par Ombi bīskapu un norīkoja pildīt Krakovas palīgbīskapa pienākumus – viņu konsekrēja 1958. gada 28. septembrī Vavelas katedrālē. 1964. gada 13. janvārī pāvests Pāvils VI nominēja Vojtilu par Krakovas arhibīskapu, bet jau 1967. gada 26. jūnijā iecēla viņu par kardinālu. Kardināls Vojtila piedalījās Vatikāna II koncilā, dodot svarīgu ieguldījumu konstitūcijas Gaudium et spes izstrādē.
Ievēlēts par pāvestu 1978. gada 16. oktobrī, Karols Jozefs Vojtila pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu.
Neviens cits pāvests vai valsts vadītājs nav ticies ar tik daudziem cilvēkiem kā Jānis Pāvils II – vairāk nekā 17 600 000 svētceļnieku ir piedalījušies trešdienu vispārējās audiencēs, vairāk nekā 8 miljoni svētceļnieku piedalījās Lielās Jubilejas (2000. gadā) pasākumos, un vēl miljoniem ticīgo pāvests satika savu pastorālo vizīšu laikā Itālijā un visā pasaulē. Mīlot jauniešus, viņš iedibināja Pasaules Jauniešu dienas. 19 šādas grandiozas jauniešu tikšanās ar pāvestu viņa pontifikāta laikā pulcēja miljoniem jauniešu no visas pasaules. Rūpējoties par ģimenēm, 1994. gadā viņš aizsāka Pasaules Ģimeņu tikšanās.
Jānis Pāvils II ir vadījis 147 beatifikācijas ceremonijas, 1338 cilvēkus pasludinot par svētīgiem, un 51 kanonizācijas ceremoniju, pasludinot 482 svētos.
1993. gada 8.–10. septembrī svētais pāvests apmeklēja Latviju.
Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā 2005. gada 2. aprīlī, Žēlsirdības svētdienas priekšvakarā.
2011. gada 1. maijā pāvests Benedikts XVI viņu pasludināja par svētīgu, bet šā gada 27. aprīlī pāvests Francisks iecēla svēto kārtā.

(no www.mieramtuvu.lv)

Jautājumi un atbildes kā no pārpilnības raga. Paldies!

Vai cilvēks, kas nav saņēmis (un pagaidām kad ierobežojuma dēļ vēl nevar saņemt) Kristības Sakramentu, var iet pie grēksūdzes?

Kamēr cilvēks nav saņēmis kristības sakramentu, viņš vēl nav kristietis un nekādas sakramentālās žēlastības viņš saņemt nevar. Tas gan nenozīmē, ka Dievs negādā par šo cilvēku. Svētais Gars darbojas visos un ikvienu aicina kļūt par Dieva bērnu. Es pats personīgi nevienu cilvēku neatraidu no grēksūdzes un uzklausu ikvienu, kurš atnāk pie biktskrēsla. Bet protams, ka šajā gadījumā tā nebūtu grēksūdze, bet saruna, kurā cilvēks izstāsta savas problēmas, jo grēku piedošanu nav iespējams saņemt, kamēr netiek nodoršināti grēku piedošanas saņemšanai nepieciešamie nosacījumi.

Un vēl - par lūgšanu grupu. Vai to tikšanās reizēs nebūtu jābūt klāt arī priesteriem, kas Svētos Rakstus ir studējis? Vai lasot un pārrunājot (līdz ar to - neizbēgami interpretējot) nepastāv risks nomaldīties?

Pēdējā laikā, pārlasot dažādus Baznīcas dokumentus, īpaši svētīgā pāvesta Pāvila VI dokumentu „Evangelii nuntiandi” un svētā pāvesta Jāņa Pāvila II encikliku „Redemtoris missio”, u.c. atrodu spēcīgus mudinājumus draudzēs dibināt mazās kopienas, jeb lūgšanu grupas, kuras tiktos mazākā lokā un dalītos ar Dieva Vārdu un lūgtos. Tomēr šīs grupas nedarbojas atrauti no draudzes, bet tieši otrādi – ciešā kontaktā ar draudzes prāvestu un pārējo draudzi. No savas pieredzes, kalpojot Rīgā, svētā Jēkaba katedrālē varu teikt, ka priesterim nav iespējams būt klāt visās lūgšanu grupās un kopienās un viņam arī tur nav jābūt. Lūgšanu grupai var būt vadītājs, kurš regulāri tiekas ar prāvestu un pārrunā visas problēmas. Jāsaka, ka lūgšanu grupas uzdevums nav Bībeles studiju grupa. Lūgšanu grupa nav intelektuāļu saiets. Lūgšanu grupa ir „vieta”, kur runā Dievs un mēs mēģinām klausīties. Dievs uz mums runā caur savu Vārdu. Dieva Vārds ir dzīvs, kurš Pats runā. Un ja lūgšanu grupas dalībnieki regulāri piedalās svētajā Misē, klausās sprediķus, lasa katehismu, dzīvo draudzes dzīvi, tad viņi nenomaldīsies. Un pat ja laika gaitā rodas jautājumi, tad vienmēr var palūgt priesteri uz šiem jautājumiem atbildēt.

Kāds Jēzum raksturs? Kad atgriezos, šķita, ka viņš ass savos izteikumos un nesaudzīgs. Vēlāk salikās, ka tomēr labs un nosvērts, lai gan kà vīrietis nav kautrējies no emocijām. Gribu saprast kas mūsdienu vīrietim kopīgs ar Jēzu.

J Jēzus Kristus attēlu vispilnīgākā veidā atklāj Svētie Raksti un dzīvā Baznīcas Tradīcija. Jau esmu rakstījis, ka pastāv Dieva Attēls, kādu to mums ir atklājis Jēzus Kristus un kuru vispilnīgākā veidā atspoguļo Baznīca, interpretējot un sludinot šo Atklāsmi, kas mums atklājas Svētajos Rakstos un Tradīcijā. Bet! Eksistē arī mūsu katra individuālais Jēzus attēls, kas katram no mums ir neatkārtojams un arī tas ir ļoti vērtīgs. Tomēr, lai mēs nesāktu „pielūgt elkus”, jeb pašu izveidoto Dieva attēlu, mūsu individuālajam „Jēzum” jātiek „sinhronizētam” ar Baznīcas piedāvāto Dieva attēlu.

Vai var mainīt krustvecàkus, ja viņi nepilda savus pienākumus pret bērnu?

Nē, nevar. Bet krustvecāki nav vienīgie, kuri gādā par bērna garīgo attīstību. Tas protams ir skumīgi, ka tā ir noticis, tomēr realitāte ir tāda, kāda tā ir. Kad bērns pieaugs, viņam tik un tā pašam vajadzēs pieņemt savas dzīves fundamentālo lēmumu, jeb izvēli par labu Jēzum.

Maza piezīme rakstam par intencijām

Gribēju vēl no savas puses piebilst kādu lietu. Katram priesterim Baznīca iesaka katru dienu svinēt svēto Misi. Obligāti tas nav, jo obligāti priesterim ir jāpiedalās svētajā Misē svētdienās un lielajos svētkos, kā ikvienam katoļticīgajam. Tomēr lielākā daļa priesteru cenšas svinēt svēto Misi katru dienu. Un katru svēto Misi priesteris svin kādā īpašā nodomā, kā jau tika paskaidrots rakstā par svētās Mises svinēšanu. Tomēr es zinu draudzes, kuras skaitliski ir samērā lielas, tomēr priesteri atzīst, ka viņi svētās Mises svin savos privātajos nodomos, jo cilvēki nenāk un nelūdz svinēt sv. Misi savos nodomos. Tādēļ vēlos iedrošināt ikvienu, īpaši gados jaunākos, lai mēs nebaidamies pēc svētās Mises aiziet uz zakristeju (telpu, kurā notiek sagatavošanās svētajai Misei) un palūgt svinēt svēto Misi gan par aizgājušo (varbūt kādam no mūsu tuviniekiem ir miršanas gadadiena) vai par kādām savas dzīves problēmām vai situācijām. Varbūt tā ir arī pateicības svētā Mise par saņemtajām žēlastībām. Tādējādi mēs izmantosim tās žēlastības, kuras Dievs mums vēlas dot ar Baznīcas starpniecību un arī personīgi, pildot 5 Baznīcas bausli, arī finansiāli atbalstīsim garīdznieku. Dažās draudzēs ir situācija, ka svētās Mises jau ir pieteiktas vairākus mēnešus uz priekšu. Arī tad droši varam doties pieteikt svēto Misi, jo tādā gadījumā priesteris lūgs nosvinēt svēto Misi jūsu nodomā kādam citam priesterim, kurš atrodas mazākā draudzē un kuram nav tik daudz šo svētās Mises intenciju.