Daudzi Baznīcā mēģina darīt kaut ko pa vienam. No vienas puses, tas ir viegli - ne ar vienu nav jārēķinās, daru kā man pašam patīk, esmu centrā, viss notiek pēc mana prāta, u.t.t. Tomēr tas nav tas ceļš, kādu vēlējās Jēzus Kristus. Viņš jau pašos sāvas darbības sākumos pulcināja mācekļus, dibināja Kopienu - Baznīcu, iecēla atbildīgos - apustuļus, nākamo pāvestu un bīskapus, priesterus un diakonus. Tieši tādēļ mūsu, ikviena un visu kopā darbības auglīgums būs atkarīgs no spējas darboties kopā, komandā ar pāvestu, bīskapiem, prāvestiem, priesteriem diakoniem, konsekrētām personām un laju kristiešiem, kuri pulcējas kopienās un kustībās. Jo mēs būsim vienotāki, jo lielāku darbu Kristus caur mums spēs paveikt. Vēl arī ir ļoti svarīgi pārbaudīt (verificēt) vai tas darbs, ko gribu darīt vai daru Baznīcā ir no Svētā Gara vai nē? To var pateikt, tikai konsultējoties un esot kopībā ar visu Baznīcu. Lai Dievs mums visiem palīdz iet šo kopības ceļu.

Adorācijas kapela

Publicēt by Ilmārs Pēteris Tolstovs.

Ko nozīmē "augšāmcelties no miroņiem"? (speciāli Vatikāna radio)

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodienas evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām, kā Jēzus dodas kalnā kopā ar trim saviem uzticamākajiem mācekļiem, lai tiktu Dieva godības apskaidrots.

Lielākajā vairumā reliģiju kalns simbolizē vietu, kur debesis satiekas ar zemi. Līdz ar Kristus atnākšanu Vecās Derības vissvētākā vieta - Siona kalns pārstāj būt par „zemes centru”, jo Dievs vēlas lai Viņu pielūgtu ne tajā vai citā kalnā, bet gan Garā un patiesībā (Jņ 4, 20-24) Vecajā Derībā kalni bija praviešu dzīves liecinieki, un tie tika saukti pat par „mūžīgajām augstienēm”. Kādreiz kalni, izceļoties virs līdzenumiem bija par patvēruma vietu Latam, kad viņš bija briesmās. „Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: "Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts." (Rad 19,17). Tomēr šim taisnīgajam pareizi ir jāizprot kalna simbolika: skatoties uz kalna patvērumu, viņš savā būtībā patvērumu var gaidīt tikai no Jahves, kurš radījis debesis un zemi. Daži kalni, pat ja viņi kā visas citas radības paredzēti pilnīgām izmaiņām, ir ieguvuši senu un ilgstošu garīgu nozīmi, piemēram Dieva kalns Horebs Sinajā, Karmela kalns, Gerazima kalns, Sionas kalns, Golgātas kalns, u.t.t. Arī Jēzus savu sprediķi saka kalnā un evaņģēlijos mēs pazīstam Kalna svētības. Arī šodienas notikumi kalnā aicina mācekļus, arī mūs katru pacelties augstāk, virs ierastās ikdienas, līdzīgi kā svētās Mises liturģijā mēs dzirdam: „Uz augšu sirdis!”

Tomēr šajā kalnā mācekļi ierodas ar Vecās Derības ticību, ar saviem priekšstatiem par Dievu. Tā bija tāda ticība, kurai grūti bija saprast, ko nozīmē „augšāmcelties no miroņiem.” Nekas tāds līdz šim ne mācekļu, ne visas Izraēļa tautas dzīvē nebija noticis un arī pēc tam nekas tāds vairs nebūs. Tabora kalna notikumi atklāj Jēzus unikalitāti un dievišķību. Visā Jēzus dzīves laikā, Viņa „ikdienišķībā” un vienkāršībā šādi teofāniskie, jeb Dieva godības atklāšanās „zibšņi” notiek dažas reizes un pilnībā vēl nespēj atklāt Jēzu, kā Godības Kungu. Pilnīgā Jēzus atklāšanās notiks pie krusta Golgātas kalnā un augšāmceļoties. Jāņa evaņģēlija 12.nodaļas 16.pantā evaņģēlists komentē Jēzus ieiešanu Jeruzalemē ar šādiem vārdiem: „To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši.” Kad Jēzus saviem mācekļiem stāstīja par savu ceļu uz Jeruzalemi, par savām ciešanām un nāvi, apsutulis Pēteris vēlējās Jēzu atrunāt no šī ciešanu ceļa. Pēteris nesaprot un vēl nav izpratis patieso Jēzus misiju, tādēļ arī Jēzus viņu nosauc par sātanu un kategoriski noraida izkropļoto Mesijas tēlu, kāds tanī laikā valdīja gan Izraēļa tautā, gan mācekļu prātos.

Ko nozīmē: „Nevienam nestāstīt?” Kādēļ tāda noslēpumainība? Jēzus vēlas pasargāt savus sekotājus un visus pārējos cilvēkus no izkropļotiem, nepareiziem priekšstatiem par Mesiju un tā misiju. Tikai Lieldienu notikumu gaismā ir iespējams līdz galam saprast, ieticēt, izdzīvot Jēzu tādu, kāds Viņš ir patiesībā – mirušais un augšamcēlušais Kungs! Tādēļ arī mēs esam aicināti šajā gavēņa laikā attīrīt savu prātu un sirdi no visiem tiem uzslāņojumiem, piesārņojumiem, mītiem un priekšstatiem, kādi mums ir par Jēzu un Viņa Baznīcu. Būtu labi, ja mēs katrs individuāli, arī savās ģimenēs, draudzēs, kopienās regulāri lasītu Bībeli, katehismu, lūgtos un pārdomātu savā starpā, ko nozīmē „augšamcelties no miroņiem.” Svētīgu gavēņa laiku.

Vai tiešām Norvēģijas katoļi krāpjas?

Nesen Latvijas plašsaziņas līdzekļos izlasīju rakstu, par Norvēģijas katoļu lielo krāpniecību (http://www.diena.lv/pasaule/norvegijas-katolu-baznica-tiek-tureta-aizdomas-par-miljoniem-lielu-valsts-lidzeklu-izkrapsanu-14089252). Sakarā ar to, ka pats bieži dodos uz Norvēģiju apkalpot katoļticīgos latviešus, kas dzīvo Norvēģijā, vēlos mazliet apgaismot situāciju.

Citāts: "Tiek uzskatīts, ka Oslo bīskapija, kas pārrauga Norvēģijas katoļu baznīcu arhīvus, draudžu sarakstus apzināti papildinājusi ar tūkstošiem fiktīvu locekļu vārdu, tādējādi panākot lielāku valsts finansējumu." Vispirms jāsaka, ka Norvēģijā, līdz pat nesenajam laikam bija valsts oficiālā Baznīca un visi valsts pilsoņi "automātiski" pēc dzimšanas kļuva luterāņi. Luterāņu Baznīca saņēma valsts dotācijas par katru Norvēģijas pilsoni. Pēdējos gados šāda kārtība ir mainīta, tomēr dotācijas sistēma palika iepriekšējā. Līdz nesenajam laikam Katoļu Baznīca Norvēģijā bija neliela, nenozīmīga minoritāte, kurai īpaši nepievērsa uzmanību. Pēdējos gados, pateicoties imigrācijai, īpaši poļu iebraucējiem Katoļu Baznīcas locekļu skaits ir pieckāršojies. Paši norvēģu izcelsmes katoļi ir šokā, jo nu gandrīz visās draudzēs kalpo priesteri no Polijas, Filipīnām, u.t.t. Līdz ar to, ir ļoti grūti uzskaitīt draudžu locekļus, jo piemēram poļu izcelsmes katoļi nokrista savus bērnus Norvēģijā, viņi tiek ierakstīti draudzes reģistrā, bet pēc tam šī ģimene, pastrādājusi dažus mēnešus aizbrauc atpakaļ uz Poliju, neko neziņojot draudzei Norvēģijā.

Citāts: "Šajā laikā Norvēģijas katoļu skaits saskaņā ar atskaitēm gandrīz dubultojies, izaugot no 67 000 2010.gadā līdz 140 000 pērn." Šie dati ir nepilnīgi, jo daudzi katoļi, tai skaitā arī no Latvijas nav oficiāli reģistrēti draudzēs, jo nemitīgi braukā no vienas valsts uz otru.

Noslēgumā varu teikt, ka šis raksts ir kārtējais tendeciozitātes piemērs, kā atspoguļot negatīvi Katoļu Baznīcu, sīkāk neizpētot situāciju un neiedziļinoties problēmas būtībā. Pašā Norvēģijā runā, ka šis gadījums ir arī, diemžēl, valsts "oficiālās Baznīcas" greizsirdības piemērs, jo šīs oficiālās Baznīcas ir tukšas un pat tiek pārdotas Katoļu Baznīcai, savukārt katoļu draudzes ir pārpildītas un svētajās Misēs poļu valodā cilvēki stāv ārā uz ielas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, Katoļu Baznīca Norvēģijā aug, tiek atvērtas katoļu skolas un aicinu visus katoļticīgos no Latvijas uz dievkalpojumiem nākamnedēļ - piektdien, 6.martā Oslo plkst. 16.00, Tonsbergā sestdien un svētdien, 15,.00 Drammenē

Radio "Marija Latvija"

Daudzi jautā, kāds repertuārs skan jaunajā Radio Marija Latvija? Sīkāku informāciju var atrast mājaslapā www.radio-marija.lv

Played @	Song Title
10:23:05	Klints - Mans Jezus mans Glabejs	Current Song
10:18:59	Krustacels tavs krusts
10:15:51	Krustacels Ja visi Tevi atstatu
10:04:00	Kristians Feldmanis - Mates Terezes dzive 4
10:03:34	RadioMarija1(1)
09:58:22	Taizé - Misericordias Domini
09:53:46	Karl Jenkins - 09 - Pie Jesu
09:52:45	Rom 8 1
09:48:49	Arvo Pärt - Credo
09:46:33	John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - UbiCaritas

10.martā - krusta adorācija

Radio "Marija" ēterā grāmatas "Jēzus no Nācaretes" fragmenti

Publicēt by Radio Marija Latvijā.

Kopībā ir spēks!

Vakar piedalījos ikmēneša garīdznieku sanāksmē Rīgā. Ar katru reizi aizvien spēcīgāk izjūtu vienotību gan garīdznieku savstarpējās attiecībās, gan ar bīskapu. Ja līdz šim bija vērojama tendence, katram darboties vienpersoniski un "savā sulā", tad šobrīd viss tiek virzīts uz to, ka esam viena "Komanda" - Baznīca. Tikai kopīgi darbojoties, sadarbojoties ir iespējams iegūt lielus augļus. Tādēļ esam aicināti vēl ciešāk būt kopībā ar pāvestu, savu bīskapu, prāvestu, kopienas un kustības vadītāju un darīt visu, lai neļautos sātana šķeltnieciskajam kārdinājumam. Jo...

Lai cik perfekta, ideāla, kristīga, katoliska, interesanta, aizraujoša, harismātiska, u.t.t. būtu mana vai tava ideja, bet ja tā nav kopībā ar visu Baznīcu, diecēzi, draudzi, kopienu tās lebums ir apšabāms. Vēl vairāk! Ja tā nonāk pat opozīcijā Baznīcai, draudzei, tā nav ne tikai laba, bet pat var kļūt ļoti ļauna un tādējādi sātans savu neģēlīgo darbi jau ir paveicis. Būsim uzmanīgi un vienoti Kungā!

Bībeles un Tradīcijas saikne

Bieži vien nekatoļi mums pārmet, ka mēs, katoļi, savu mācību it kā nebalstām uz Svētajiem Rakstiem. Tomēr, pat ja mūsu ticības saturu veido ne tikai Bībelē atrodamās patiesības, bet arī Tradīcijā uzglabātās, tad starp Rakstiem un Tradīciju nav pretrunas, bet pastāv cieša un vienota saikne. Tādēļ arī mēģināju norādīt dažus (nebūt ne visas) Bībeles tekstus par tēmām, kuras bieži vien izraisa dažādas domstarpības. Lūk, Bībeles rakstu vietas, kuras pamato dažas Baznīcas ticības patiesības:

1. Bīskapiem ir pienākums rūpēties par pareizu Rakstu un Tradīcijas interpretāciju. Jāatgādina, ka Timotejs bija bīskaps, kuram sv. apustulis Pāvils rakstīja savas vēstules.

„Tu, Timotej, paglabā uzticēto mantu (grieķiski – paradeksen – depozīts, mantojums), novērsdamies no nesvētām valodām un pretrunām, kas ceļas no nepareizas tā dēvētās atziņas; daži, turēdamies pie tās, ir nomaldījušies no ticības. Žēlastība lai ir ar jums.” (1 Tim 6,20-21)

„Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu (depozīts) līdz viņai dienai. Turi to par veselīgu mācību paraugu, ko esi dzirdējis no manis ticībā un mīlestībā, kas Kristū Jēzū; glabā skaisto uzticēto mantu ar Svētā Gara palīdzību, kas mīt mūsos. „ (2 Tim 1,12-14)

2. Dievišķais Atklāsmes mantojums. Bībele nesatur visas pestīšanai nepieciešamās patiesības. Ir daudzas lietas, ko teica Jēzus un tās nepalika pierakstītas. Tās satur Katoļu Baznīcā esošā apustuliskā Tradīcija, kas ir ciešā saiknē un vienotībā ar Svētajiem Rakstiem:

„Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jņ 21,25)

„Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules.” (2 Tes 2,15)

Šodien, lūdzoties kapelā un pārdomājot rītdienas lasījumus, atkal no jauna atmiņās atgriezos pie savas priesterības devīzes vārdiem no sv. apustuļa Pāvila 1 vēstules Korintiešiem: "Brāļi, ja es sludinu Evaņģēliju, man par to nepienākas gods, jo tas man ir nepieciešami jādara. Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!" (1 Kor 9,16).

Ko nozīmē sludināt evaņģēliju? Vispirms jāsaprot, ka ir tikai viens Evaņģēlijs un tas ir Jēzus Kristus! Evaņģelizācija nenozīmē tikai citēt Bībeles pantus vai pasniegt Bībeles mācību kā kādu filozofiju vai gudrību. Jā, kristietība ir arī filozofija un augstākā gudrība, tomēr tā ir kas vairāk. Kristietība ir Jēzus Kristus - Persona. Un evņģelizācija nenozīmē tikai tālāknodot kādas zināmas ticības patiesības, tā nenozīmē iemācīt bērniem no galvas katehisma gudrības vai tālāknodot reliģisko tradīciju "poliskā, lietuviskā vai latgaliskā" "ietērpā". Tā nenozīmē turēties pie "sasalušām tridentes litruģiskām un domāšanas formām". Lūdzu nepārprast. Es nesaku, ka viss iepriekšminētais nebūtu svarīgs. Tomēr kristietība ir kas vairāk par reliģiski - nacionālo sentimentu Latgalē, Aglonā vai Ziemassvētkos un Lieldienās. Kristietība vispirms ir SATIKŠANĀS AR PERSONU! Tās ir mīlestības un dziļa dialoga pilnas attiecības starp presonām, kuras viena otru mīl. Starp Personu un personu. Starp Jēzu un mani. Un tikai tad var notikt autentiska eevaņģelizācija, kad es nevaru nerunāt. Kad mana sirds ir "pilna ar Dievu!"

Pāvests Francisks savā dokumentā "Evangelii gaudium" raksta: "Ja kāds ir patiesi piedzīvojis Dieva pestījošo mīlestību, viņam vairs nav ilgi jāgatavojas, lai ietu un šo mīlestību sludinātu, vairs nav jāgaida, kad kāds viņam nolasīs lekciju kursu vai sniegs garas instrukcijas. Katrs kristietis ir misionārs tādā mērā, kādā tas ir sastapis Dieva mīlestību Jēzū Kristū." (EG 120)

Pāvests arī runā par nepieciešamību inkulturēt Evaņģēliju konkrētā kultūrā. Un šeit es domāju par mūsu tautas kultūru. Kādēļ mēs baidāmies liecināt? Kādēļ kāds katolis, īpaši tas, kurš nāk no Latgales, ienākot Rīgā, ieņemot augstu amatu vai kļūstot par aktīvu kultūras darbinieku, pēkšņi "aizmirst par savu ticību?" Varbūt šīs ticības iepriekš nemaz nav bijis? Nezinu. Kādēļ mēs sadalam savu dzīvu - viena, kas ir Baznīcā - svētdien (labākajā gadījumā) un otra, kas ir ārpus Baznīcas - laicīgā dzīve?

Nebaidīsimies drosmīgi liecināt! Nebaidīsimies drosmīgi liecināt arī par tām sfērām, kuras šodien nešķiet populāras. Jēzus visos laikos nebija un nebūs populārs. Kā Jēzu izsmēja Viņa dzīves laikā, tā arī tagad mūs izsmies. Tomēr tas nav galvenais. Lai izsmej, lai ņirgājas, lai ... mums ir jādodas tālāk un jāsludina Evaņģēlijs - dzīvais Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies trešajā dienā un uzkāpis debesīs, atsūtījis Svēto Garu un mājo savā Baznīcā. Mīlēsim Dievu, mīlēsim savu Baznīcu, tās skaisto un seno, kā arī mūžam jauno mācību, mīlēsim mūsu pāvestu un bīskapu, savas draudzes prāvestu un būsim aktīvi savā draudzē un savā vidē, kurā Dievs mūs ir nolicis. Jauku svētdienu!

Katoliskās Baznīcas katehisma 54.nodarbība (pēdejā, par Tēvs Mūsu lūgšanu)

Ar šo ierakstu noslēdzam mūsu studijas. Liels paldies visiem, kas klausījās. Būsim vienoti lūgšanās. Un aicinu ikvienu padziļināt savu izpratni par ticību, ikdienā lasot Bībeli, katehismu, studējot teoloģiju, īpaši RARZI, u.c.

Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing

Pr. A. Ševeļa sprediķis un sv. Mise Magdalēnas baznīcā 1.februārī

Lasītāju jautājumi

1.Mozus gr., 32 nodaļa

23 Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.

Kā gan cilvēks var pieveikt visvareno Dievu? Un kāpēc lai Dievs vēlētos cīnīties ar cilvēku? Kādu gudrību Dievs vēlas mums dot šai stāstā- darīt visu, lai cīnītos ar Viņu un mēģināt Viņu uzvarēt?

Liels paldies par jautājumu. Aplūkosim, ko saka Bībeles komentārs. Vispirms komentāru autori saka, ka viss fragments ir jāskata kopumā, 32.nodaļa no 23-33.pantam. Šajā teksta materiālā mēs varam atrast trīs svarīgas etimoloģiskas norādes: tiek izskaidrota Izraēla vārda nozīme (29.pantā), konkrētai vietai tiek dots vārds Pniēla (31) un redzam norādi uz gūžas cīpslas nelietošanu uzturā (33). Cīņa ar noslēpumainu „vīru” joprojām paliek noslēpumaina, jo nav zināms, kurš šajā cīņā uzvarēja. Šī rakstu vieta ir it kā pretēja tam, jo Jēkabs izdarīja, kad ar viltu ieguva svētību Ēzava vietā. Šeit ir cīņa. Bet nav pilnīga skaidrība, vai tas tiešām bija Dievs, ar ko Jēkabs cīnījās. Vairākoms komentātoru saka, ka iespējams, tomēr tā ir paša Jēkaba izjūta, jeb interpretācija. Ir svarīgi, ka šī cīņa notiek starp rakstu vietām, kas norāda cīņu starp Ezavu un viņu. Visa Izraēla vēsture ir cīņa ar Dievu, kas mijās ar nepaklausību un ilgām pēc Mesijas. Visa Vecā Derība ir jāskata Jaunās Derības, Jēzus Kristus atnākšanas gaismā. Jēkaba – Izraēla cīņa ar Dievu norāda uz nemitīgo grēka drāmu, kāda pastāv pasaulē līdz pat mūsdienām.

Kāpēc priesteri tiek saukti par “tēviem” un Pāvests “Svētais tēvs”, kad Matejs 23:9 saka:

Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs.

Priesteri netiek saukti par tēviem. Parasti par tēviem Baznīcā tiek saukti mūki, un šī tradīcija tiek saistīta jau ar Ēģiptes tuksneša mūkiem, jeb tēviem. Arī pirmo gadsimtu Baznīcas rakstnieki un teoloģiskās domas veidotāji tiek saukti par Baznīcas Tēviem un arī tie bīskapi, kuri piedalās koncilos tiek saukti par koncila tēviem un arī pāvestu mēs saucam par svēto tēvu. Tomēr visas šīs „tēvišķības” ir dziļi saistītas ar Dieva „Tēvišķību”, ko Viņš mums atklāj savā Dēlā un caur priesterības sakramentu šī Dieva „Tēvišķība” atklājas. Bībelē Jēzus vēlējās mūs sargāt no elkdievības, ja mēs kādu citu cilvēku vai lietu liktu Dieva vietā. Bet Baznīcā ikviens garīgais tēvs reprezentē pašu Jēzu Kristu, nevis ieņem Viņa vietu.

Nemainīgā Patiesība mainīgajā pasaulē

Vai patiesība ir viena, vai ir vairākas patiesības? Vai patiesība laika gaitā mainās? Uz šādiem jautājumiem mēģināšu īsi atbildēt, jo arī Baznīcas aprindās ir atrodami divu veidu uzskati, kas abi ir galējības un neatbilst Jēzus Kristus gribai?

Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv radikālie protestanti, arī Lefevristi un vēl citi.

Otra grupa ir modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.

Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?

Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradēre) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi ar pirmo pāvestu - Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem citiem izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradēre) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknododtas gan Rakstos, gan Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa.

Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam. Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Un tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apsutulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā". Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu pareizās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai mantiniece un "depozīta" turētaja un interpretētāja. Mīlēsim savu Baznīcu. Mīlēsim arī Baznīcas mācību, jo Jēzus Kristus nav tikai "obrazeņš" pie sienas vai sensitīvi emocionāls pārdzīvojums Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā. Jēzus Kristus ir Persona ar konkrētu saturu - glābjošo Vēsti mums katram. Pieņemsim to, dzīvosim pēc tās. Amen. :)

Piedāvājums

Man labi draugi ceļo uz Poliju no Rīgas uz Ļubļinu, Krakovu, Tatriem, Čenstohovu un Varšavu no 16.-22.februārim. Kādā ceļa posmā arī es pievienošos. Pieteikties pie manis.

Homoseksuālistu porno „zvaigzne” par apsēstību un atbrīvošanu

Patiess stāsts par Josepha Sciambry, 44-gadīgu vīrieti, kas bija apsēsts ar seksu un nonācis dēmona varā. Tagad šis amerikānis no Kalifornijas palīdz cilvēkiem, kas cieš tā, kā viņš kādreiz cieta.

Viņam bija 8 gadi, kad viņš pirmo reizi nonāca saskrasmē ar pornogrāfiju – žurnālu, ko bija pazaudējis viņa brālis. Sāka pašapmierināties, vēlāk vēlējās sekot tam, ko bija ieraudzījis pornogrāfiskajos žurnālos. Ar laiku sākās prostitūtu pakalpojumi un publisko namu apmeklējumi, kas kļuva par rutīnu. Arī tas viņam apnika. Meklējot jaunus dzinuļus, 19 gadu vecumā viņš ienāca San Francisko geju aprindās. Reiz, kādā vietā, kurā tika veiktas lielas nešķīstības, Jozefs atdeva sevi sātanam, kurš viņam atklājās atvērtas mutes izskatā ar garu, izbāztu mēli. No tā laika vīrietis sāka sevī dzirdēt sātana balsi. Viņš kļuva par homoseksuālistu porno aktieri un par vīriešu prostitūtu. Nonāca līdz tam, ka vairs nebija spējīgs izjust seksuālu baudījumu, ja tai nesekoja vardarbība un sāpes. Sāka iesaistīties sadistiskās porno filmu ainās. Viņam vēl nebija 30 gadu, kad viņš saprata, ka viņa dzīvē nav palicis nekas, kā tikai naids uz visu pasauli, naids uz citiem cilvēkiem un pašam uz sevi.

Sakarā ar Pasaules misiju dienu, aģentūra FIDES atgādina Katoliskās Baznīcas statistikas datus. Tie ir ņemti no 2012. gada noslēgumā Pontifikālajā gadagrāmatā apkopotajiem rādītājiem. Šai laikā planētu apdzīvoja 7 miljardi 23 miljoni 377 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, iedzīvotāju skaits bija audzis par 90 miljoniem 67 tūkstošiem cilvēku. Ir zināms, ka arī šogad visos kontinentos ir audzis cilvēku skaits – visvairāk Āzijā, Āfrikā, Amerikā. Seko Eiropa un Okeānija.

Tai pašā laikā, 2012. gada 31. decembrī, katoļu skaits bija 1 miljards 228 miljoni 621 tūkstotis cilvēku. Iepriekšējā gadā to bija par 15 miljoniem 30 tūkstošiem mazāk. Katoļticīgo skaita pieaugums attiecas uz visiem kontinentiem.

Savukārt nedaudz – par 0,01% samazinājās katoļticīgo procentuālais sastāvs, pasaulē kopumā sastādot 17,49%. Šai laikā katoļu skaits bija audzis Amerikā un Āzijā, samazinājies Eiropā, un palicis stabils Āfrikā.

Priesteru kopējais skaits pasaulē palielinājās par 895 cilvēkiem, pavisam sasniedzot 414 tūkstošus 313 priesterus. Ievērojami – par 1375, samazinājās priesteru skaits Eiropā, mazāk – par 90 cilvēkiem Amerikā un par 80 Okeānijā. Vairāk priesteru kļuva Āzijā – par 1364 cilvēkiem, un Āfrikā – par 1076 cilvēkiem.

Globālā līmenī samazinājās reliģisko māsu skaits – pavisam par 10 677 cilvēkiem. Visā pasaulē šai laikā reģistrētas 702 tūkstoši 529 māsas. Visos kontinentos 2012. gada decembra beigās strādāja 362 tūkstoši 488 misionāri-laji.

Izglītības jomā Katoliskā Baznīca vadīja 71 tūkstoti 188 bērnudārzus, 95 tūkstošus 246 pamatskolas, 43 tūkstošus 783 vidējās izglītības skolas. Baznīcas vadītajās augstskolās šai laikā mācījās 3 miljoni 103 tūkstoši 72 studenti.

I. Šteinerte/VR

Informācijas avots http://lv.radiovaticana.va/articolo.asp?c=832009
Vatikāna Radio mājas lapa

15 jautājumi un atbildes par Auglības Atpazīšanas metodi

1. Kas ir auglības atpazīšanas metode?

Auglības atpazīšanas metodi (AAM) izmanto tajās ģimenēs, kas izvēlējušās dabīgas laulāto attiecības. Šis dzīvesveids palīdz apzināti, brīvi un prātīgi regulēt intervālus starp bērnu piedzimšanu. Metode balstās uz sievietes un vīrieša reproduktīvās sistēmas anatomijas un fizioloģijas zināšanām, kas ļauj diezgan precīzi noteikt pāra auglības un neauglības cikliskumu. Abu auglība ir kopējā vērtība, ko nemēģina mākslīgi ietekmēt.

2. Kāpēc AAM ir pats labākais laulāto attiecībās?

AAM balstās tikai uz sevis novērošanu, kas ļauj sievietes menstruālajā ciklā noteikt auglīgo posmu un iespējamā bērniņa ieņemšanas laiku. Netiek lietots neviens līdzeklis, kas stimulē vai iznīcina dabīgo auglību. AAM palīdz pārim iemācīties kopējo cieņu, iespēju saprast vienam otru, kā arī attīsta savstarpējo atbildību. Šīs metodes ir vienkāršas kā bērna ieņemšanas plānošanai, tā arī var palielināt intervālu starp ieņemšanu. Ja ģimene plāno bērniņa ieņemšanu, tad AAM ļauj ļoti ātri uzzināt, ka bērniņš ir pieteicies. Tādējādi iespējams viņu pieņemt ar mīlestību līdz ar pirmajām dzīves stundām. Mīlestība bērnam ir vajadzīga arī tad.

3. Uz ko balstās AAM?

Zinātniski pierādīts, ka visā menstruāciju ciklā laulātais pāris bērnu ieņemt var tikai dažās noteiktās dienās. Sievietes organismā parādās īpašas pazīmes, kuras novērojot ar lielu precizitāti var noteikt auglīgos un neauglīgos periodus.

"Radio Marija Latvija" aicina pieteikties brīvprātīgos!

Publicēt by Radio Marija Latvijā.

Baznīcas modelis!

Dārgie lasītāji. Pēc svētkiem atkal uznāca "rakstāmais". Un šoreiz mani pamudināja rakstīt pārdomas, par to, kas ir Baznīca šodien. Sīkāk nemēgināšu izklāstīt teoloģisko Baznīcas koncepciju, bet vairāk akcentēt Baznīcas "pastorālo" pusi. Pirms Vatikāna II koncila dominēja monarhiski - piramidālā Baznīcas koncepcija. Baznīcas priekšgalā atradās pāvests, kā monarhs, un tad piramīdas veidā visi pārējie, līdz pat vienkāršam draudzes ticīgajiem. Bija Baznīca - "docetos" - tā, kas māca, kas visu zina un kas atrodas "sacrum" sfērā. Tas bija klērs, Baznīcas mācītāji, u.t.t. Un tad bija otra daļa - "auditos", jeb "profanum", jeb vienkāršā tauta, kura nezināja latīņu valodu, nebija daudz izglītota, bet dievkalpojuma laikā dziedāja garīgās dziesmas, lūdzās rožukroni un kuras pienākums bija pasīvi klausīties, ko māca piramīdas augša - klērs. Tādā veidā veidojās klerikālisms, pret kuru ļoti asi raksta un vēršas pāvests Francisks savā pamudinajumā "Evangelii gaudium". Es tiešām ceru, ka visi izlasīs šo dokumentu, īpaši 93-96 numuram, jo citādi mēs vispār vairs nesapratīsim, kurā virzienā dodas Baznīca šajos laikos.

Vatikāna II koncila koncepcija par Baznīcu veidojās pilnīgi citāda. Tas nenozīmē, ka iepriekšejā bija slikta. Attiecīgajā laikmetā šāds Baznīcas modelis bija ļoti attiecīgs un labi funkcionēja. Tomēr sabiedrība mainās, un pat ja Dievišķā Atklāsme paliek nemainīga, tad tās tālāknodošanas "forma", ko mēs saucam par Tradīciju atrodas nemitīgā dinamiskā attīstībā. Vatikāna II koncils, īpaši dokuments "Lumen gentium" uzsver, ka Baznīca ir visa Dieva tauta. ikviens ticīgais, un pat ja katram Dieva tautas loceklim ir savs aicinajums un harisma Kristus Mistiskajā Miesā - Baznīcā, tomēr visi kopā mēs veidojam vienu Dieva Tautu. Līdz ar to, mūsdienās gan klēram, gan ticīgajiem, visiem kopā ir jāstrādā evaņģelizācijas un Dieva Vārda palsudināšanas labā.

Kāds varētu būt Baznīcas modelis Latvijā? Ilgi esmu par to domājis. Baznīcas modelis Polijā mums neder, jo Polijā 95% cilvēku ir katoļi un būtu grūti šo modeli ieviest šeit. Tomēr mani ļoti fascinē Baznīcas Lietuvā pastoralais modelis, kurš jau ap 20 gadiem efektīvi strādā. Kāds tas ir?

Visā Baznīcā Lietuvā un katrā diecēzē ir izveidoti 5 centri, kuros strādā Baznīcas apmaksāti cilvēki, lielākoties laji. Viņiem ir katehētiskais, karitatīvais, ģimeņu, evaņģelizācijas un jauniešu centri, Pēc tam, katrā dekanātā ir katra šī lielā centra brīvprātīgo grupa, kura kooridinē šo nozaru darbu dekanātā un rūpējas, lai katrā draudzē būtu vismaz viens brīvprātīgais no katras nozares. Visi valsts un diecēžu centros strādajošie koordinē, palīdz, atbalsta un iedvesmo brīvprātīgos. Katras draudzes prāvestam ir jāsadarbojas ar savas draudzes brīvprātīgajiem un tādējādi draudzes gan saņem atbalstu no centriem un arī centri var realizēt savas misijas caur draudžu brīvprātīgajiem. Mums Latvijas problēma ir tā, ka ja pārceļ prāvestu, tad nākamais prāvests, kuram nepatīk tas, ko darīja iepriekšējais, visu ar vieglu roku iznīcina, vai arī nesaprot attiecīgās nozares harismu. Vai arī viss darbs gulstās tikai uz garīdznieka pleciem, Ja mēs arī šādu modeli ieviestu Latvijā, tas atvieglotu gan garīdznieku darbu, kā arī palīdzētu sakārtot un koordinēt laju kalpojumu un veidotos laba sadarbība starp klēru un lajiem. Tā ir tikai mana ideja, ko ilgus gadus "nēsāju "savā sirdī.

Sprediķis 1.februārī (Vatikāna radio)

Vieta, netālu no Nācaretes, kur pūlis vēlējās Jēzu nogrūst no klints

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Šajā svētdienā evaņģēlists Marks mūs aizved uz skaistā Galilejas ezera piekrasti, uz Kafarnaumas ciematu. Marka evaņģēlija 1.nodaļas 21-45. panti apraksta Jēzus Kristus darbību Kafarnaumā vienas dienas ietvaros. Jēzus dodas uz sinagogu, lai klausītos Rakstus. Izraēlī bija pieņemts, ka sinagogā jebkuram pieaugušajam varēja lūgt nolasīt un interpretēt Rakstus. Tomēr Jēzus ne tikai lasa un interpretē. Viņš māca. Visiem bija izbrīns, jo Jēzus neteica: „Tā saka Dievs.” Jēzus saka: „Jums ir teikts... bet es jums saku.” Pat Vecās Derības pravieši bieži runāja Dieva Vārdā, sakot: „Tā saka Dievs.” Bet Jēzus saka: „Es jums saku!” Evaņģēlists, svētais Marks norāda uz Jēzus, kā Mācītāja autoritāti. Jēzus ir kas vairāk par Rakstu mācītājiem, kuri tikai intelektuāli un vienpersoniski skaidro un interpretē Rakstus. Farizeji un Rakstu mācītāji atsaucās vai nu uz pašiem Rakstiem vai uz citu autoritātēm. Savukārt Jēzus māca un darbojas savā spēkā un savā autoritātē. Tas rada izbrīnu un jautājumu: „Kas tā par mācību?”

Te pēkšņi izrādās, ka sinagogā ir ienācis viens ļaunā gara apsēsts cilvēks. Sākas manifestācijas. Caur šo cilvēku sātans apliecina, ka Jēzus ir Dieva Svētais. Varam uzdot jautājumu – Vai ļaunais gars pazīst Dievu? Vai viņš pielūdz Dievu? Nē. Jēzus kategoriskā nostāja izsaka visu: „Apklusti un izej no tā.” Dievs ļaunajam garam ir atņēmis visas dāvanas un atstājis tikai eksistenci. Tomēr ļaunajam garam, kā garīgai būtnei ir spēks un „inteliģence” un tādējādi vinš atrodas uz augstākas pakāpes, nekā cilvēks. Tādēļ viņa īstenotie kārdinājumi un viltības tūkstošiem reižu pārspēj mūsu gudrību un spējas. Tomēr mēs nevaram uzskatīt, ka viņa spēks būtu līdzvērtīgs Dieva spēkam un gudrībai. Viņš ir un paliek tikai un vienīgi kritušais eņģelis. Viņš ir melis un melu tēvs. Dievs aizliedz sātanam dot liecību par Viņu, jo jebkāda komunikācija, saruna, ielaišanās diskusijās ar ļauno vienmēr beigsies ar sakāvi. Jēzus nevēlas diskutēt ar sātanu. Un arī mums to nevajag darīt. Nekādu diskusiju, nekādu ielaišanos sarunā, nekādu komunikāciju. Pēc evaņģēlista liecības ir redzams, ka sātans uzreiz sēj melus un destabilizē situāciju: „Vai tu esi nācis mūs nomaitāt?” Jēzus viņu apklusina un apsēsto cilvēku atbrīvo. Noslēgumā visu acīs ir jaušams izbrīns – ka tā par mācību ar spēku. Jēzus ne tikai sludina. Viņš arī savu mācību apstiprina ar līdzejošām zīmēm. Dieva Valstības atnākšana Jēzū Kristū nozīmē demona valdīšanas beigas. Viņš atpazina Jēzu un Viņa lomu Dieva Valstības atnākšanā. Tomēr vislielākā atbrīvošana, vislielākais brīnums vēl ir priekšā. Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi, lai mirtu un augšāmceltos. Visi šie notikumi, visa Jēzus dzīve ir vērsta uz krustu un tukšo kapu. Jēzus ir nācis arī mūs atbrīvot. Nediskutēsim un neļausim sātanam mūs kārdināt un novirzīt no patiesā ceļa. Ļausimies Jēzus vadībai un kopā ar Viņu iesim uz Jeruzalemi, lai piedzīvotu arī mūsu katra augšāmcelšanos.

Ielūgums!

„Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9,16)

Sirsnīgi ielūdzu jūs uz manas odinācijas 10 gadu jubileju

sestdien, 31.janvārī

11.00 pateicības svētā Mise Lielvārdes Krusta Paaugstināšanas baznīcā, Meža ielā 18.

Muzicē grupa „Ex animo”

Pr. Ilmārs Tolstovs

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 53.nodarbība (2650-2758)

Studējam 4. daļu, kas saucās - Kristīgā lūgšana. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) tad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā (Dzīve Kristū) un tagad par to, kā veidot dzīvas attiecības ar dzīvo Dievu.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing

http://failiem.lv/down.php?i=ikrffhp&n=katehisms-53.MP3

Kristiešu vienotības nedēļai noslēdzoties!

Krievija un Fatimas notikumu 100-gades tuvošanās!

Sekojot līdzi notikumiem Ukrainā un Krievijā, sāku aizdomāties cik svarīgs ir Jaunavas Marijas lūgums mazajiem Fatimas bērniem pirms 100 gadiem lūgties par Krievijas atgriešanos. Ja atceramies, tieši pirms 100 gadiem Krievijā notika revolūcija, kas izmainīja austrumeiropas vaigu. Tagad kad tuvojas Fatimas notikumu un šīs revolūcijas 100-gade atkal notiek lietas, kuras nākotnē var nest lielu ļaunumu. Lielākā problēma ir tajā, ka Krievija nav atteikusies no komunisma, kā ateistiskas un bezdievīgas domāšanas sistēmas. Joprojām tiek "pielūgts" Ļeņins mauzolejā Maskavā un daudzos pieminekļos Krievijas pilsētās. Lūgsim Dievu, caur Jaunavas Marijas, Fatimas Dievmātes aizbildniecību lai Krievija patiesi atgriežas pie Dieva un nožēlo komunisma ideoloģiju. Aicinu visus katra mēneša 13.datumā apmeklēt Fatimas Dievmātei veltītos dievkalpojumus katoļu baznīcās un arī privāti lūgt Jaunavas Marijas aizbildniecību mūsu zemei, Latvijai, Ukrainai, Krievijai un visai pasaulei. Fatimas Dievmāte, lūdz par mums!

Veltīšanās lūgšana Bezvainīgajai Jaunavas Marijas Sirdij (no lūgšanu gramatiņas "Slavējiet Kungu!")

Vissv. JaunavaS MarijaS Litānija**

Kyrie, eleison!
Christe, eleison!
Kyrie, eleison!
Kristu, klausi mūs!
Kristu, uzklausi mūs!
Dievs Tēvs no debesīm, apžēlojies par mums!
Dievs Dēls pasaules Pestītājs, apžēlojies par mums!
Dievs Svētais Gars, apžēlojies par mums!
Svētā Trīsvienība, viens vienīgs Dievs, apžēlojies par mums!

Svētā Marija, lūdz par mums (pievieno pie katra uzsaukuma)
Svētā Dieva Dzemdētāja,

Svētā jaunavu Jaunava
Kristus Māte,

Jurists: Ne jau ticība liek noliegt abortus

Juris Rudevskis, jurists. Pārpublicēts no www.apriņķis.lv (http://www.aprinkis.lv/autors/0-juris-rudevskis) un Jurista Vārds.

2011. gada 25. martā Kostarikas galvaspilsētā Sanhosē 40 prominenti eksperti no dažādām pasaules valstīm (praktizējoši juristi, universitāšu profesori, politiķi, diplomāti, medicīnas un starptautiskās politikas eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji) parakstīja un publicēja Sanhosē pantus.(http://www.sanjosearticles.com/?page_id=855&lang=lv)

Šis dokuments vienkārši un pārliecinoši atgādināja, ka nekādas starptautiski atzītas "tiesības uz abortu" nepastāv un ka tiesības uz dzīvību ir attiecināmas uz jebkuru cilvēcisku būtni kopš ieņemšanas brīža. (..)

Tikai ar loģiku un saprātu

Visi rakstā paustie viedokļi ir strikti personiski un saista tikai un vienīgi pašu autoru. Taču šoreiz autors apzināti iet vēl tālāk: viņš ne tikai uzsver šā raksta privāto raksturu, bet arī demonstratīvi noliek malā jurista "ieročus" un šā raksta ietvaros lūdz uzskatīt sevi nevis par juristu, bet gan par parastu pilsoni, vidusmēra cilvēku no ielas. Kādēļ? Divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tādēļ, ka lietas juridisko aspektu jau ir pilnīgi iztirzājuši Sanhosē pantu autori un šā raksta autoram tur vairs nav ko piebilst – viņš var tikai ieteikt lasītājiem rūpīgi izlasīt gan šos pantus, gan to piezīmes. Otrkārt – un galvenokārt – tādēļ, lai parādītu, ka, par spīti visiem tā delikātajiem un emocionālajiem aspektiem, jautājums par abortu pieļaujamību, strikti raugoties, nemaz nav juridiskas dabas jautājums. Lai to pareizi atrisinātu, nav jābūt cilvēkam ar jurista diplomu. (..)

Autoram pilnīgi pietiks ar diviem ieročiem, kuriem principā būtu jābūt jebkura normāla cilvēka rīcībā: elementāro formālo loģiku un veselo saprātu. (..)

Lai būtu pret, nav jātic Dievam

"Abortu pretinieku argumenti balstās uz viņu subjektīvajiem reliģiskajiem uzskatiem, kurus viņi cenšas uzspiest visai sabiedrībai. Tas ir pretrunā ar valsts un baznīcas šķirtības principu." Šādu viedokli "Jurista Vārda" ekspertu diskusijā aizstāvēja Solvita Olsena, bet tas bieži un plaši izskan arī no citiem avotiem. Šīs ekspertes viedokli var rezumēt šādi: nozīmīga priekšlikumu daļa par abortu ierobežošanu nākot no cilvēkiem ar izteikti kristīgu reliģisku pārliecību, tātad notiekot mēģinājums uzspiest "visiem valsts iedzīvotājiem" vienu konkrētu reliģisku uzskatu sistēmu (eksperte runā pat par "baznīcas doktrīnas iekļaušanu Latvijas tiesību aktos"), kas savukārt pārkāpjot Satversmē noteikto valsts un baznīcas šķirtības principu. Beigās viņa aicina valsti īstenot "Satversmes 99. panta otrā teikuma nosacījumu par valsts un baznīcas šķirtību" "seksuālās un reproduktīvās veselības jomā". (..)

Vispirms jākonstatē, ka S. Olsena ir pilnīgi pārpratusi valsts un baznīcas nošķiršanas principa jēgu. Demokrātiskā valstī šis princips nozīmē, ka valsts un baznīca respektē viena otras autonomiju: valsts neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā baznīcas kompetencē, bet baznīca savukārt neiejaucas tajos jautājumos, kas ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Taču tur jau tā lieta, ka cilvēku dzīvības un nāves, labā un ļaunā jautājumi nebūt neatrodas ekskluzīvā valsts kompetencē (ja vien tā nav nacistiskā Vācija, staļiniskā PSRS, Ziemeļkoreja vai tamlīdzīga totalitāra un tirāniska valsts). Civilizētā demokrātiskā sabiedrībā valsts vara vienmēr ir ierobežota, un ļoti daudzās jomās valsts kompetence pārklājas ar citu sabiedrības struktūru kompetenci. Tādēļ šajās jomās (piemēram, izglītība, veselība, labklājība utt.) valsts aktīvi sadarbojas ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, un viens no šīs pilsoniskās sabiedrības segmentiem ir – jā, tieši reliģiskās organizācijas. (..)

Jāsecina, ka S. Olsenas izpratne par valsts un baznīcas šķirtību diemžēl perfekti atbilst 1936. gada Staļina konstitūcijas 124. pantam, kas asimetriski garantēja ticīgajiem tikai un vienīgi "reliģiskā kulta veikšanas brīvību", savukārt viņu pretiniekiem – "antireliģiskās propagandas brīvību". (..)

Tie cilvēki, kas svētdienas rītos atrodami baznīcu solos, pārējā laikā strādā, maksā nodokļus un dodas pie vēlēšanu urnām tāpat kā visi pārējie. Uz kāda pamata un ar kādām tiesībām minētā eksperte diskriminē šo pilsoņu grupu, a priori atsakoties uzklausīt tās viedokli – tas autoram paliek liels noslēpums. Tiktāl nu būtu par to "viedokļa uzspiešanu"... (..)

S. Olsena dziļi maldās: jautājums par abortu pieļaujamību nav reliģiskas, bet gan ētiskas dabas jautājums. Atšķirība starp šīm jomām ir nosakāma pēc diviem kritērijiem: pirmkārt, vai pēc konkrētā priekšraksta satura var noteikt personas reliģisko piederību, un otrkārt, vai šis priekšraksts sakņojas tikai un vienīgi a priori iracionāla rakstura avotos (svētajos rakstos, dogmās, ticējumos utt.), vai arī to var pamatot ar vispārcilvēciska rakstura racionāliem apsvērumiem. Piemēram, ja cilvēks svētdienās vēlas nevis strādāt, bet apmeklēt baznīcu, var secināt, ka viņš ir kristietis. Ja cilvēks atsakās strādāt sestdienās un ēst cūkgaļu, viņš, ļoti iespējams, ir jūdaists. Ja viņš atsakās ēst cūkgaļu un dzert alkoholu, laikam jau viņš ir musulmanis. Visi šāda veida priekšraksti sakņojas tikai un vienīgi attiecīgo reliģiju svētajos rakstos kā dievišķās atklāsmes (tātad – iracionāls) elements, un tos patiešām nekādā gadījumā nedrīkst uzspiest pārējiem cilvēkiem.

Pavisam citādi ir ar ētiskajiem priekšrakstiem. Ja cilvēks uzskata, ka nedrīkst zagt, slepkavot, melot vai krāpt laulāto, pēc tā vien viņa reliģisko piederību noteikt nav iespējams. Ja viņam jautās, kādēļ viņš nezog, viņš var atsaukties uz Bībelē ietvertā Dekaloga septīto bausli ("Tev nebūs zagt"), bet tikpat labi viņš var arī teikt, ka uzskata par netaisnīgu atņemt otram tiesiski piederošu lietu; ka nevēlas nodarīt sabiedrībai zaudējumu; ka nevēlas parādīt sliktu piemēru saviem bērniem un tā tālāk. Tātad šis jautājums pats par sevi jau atrodas ārpus atsevišķo reliģiju ticējumiem un dogmām.

Tieši tāpat arī abortu noliegumā pašā par sevi nav nekā īpatnēji kristīga vai reliģiska. Lai iestātos pret abortiem, nemaz nav jātic Dievam: arī ateists vai agnostiķis ar sev dabiski piemītošajām racionālajām spējām var saprast, ka nedzimušas cilvēka dzīvības iznīcināšana ir amorāla. Viņš var teikt, piemēram, ka viņam riebjas vardarbība pret visvājāko būtni, kas nespēj pati sevi aizsargāt. Viņš var arī teikt, ka ir noziedzīgi neļaut piedzimt cilvēkam, kurš, par spīti grūtībām, būtu varējis izaugt par visas cilvēces labdari un izglābt neskaitāmas dzīvības. Viņš var tikpat labi piesaukt arī citus racionālus argumentus, kuriem pašiem par sevi nav nekāda sakara ar reliģiju dogmām un ticējumiem.

Tātad S. Olsena ir acīmredzami sajaukusi cēloni un sekas. Proti, ne jau tāpēc aborts ir atzīstams par amorālu, ka katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem, bet gan gluži otrādi – katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem tāpēc, ka tie ir objektīvi amorāli. (..)

Pēdējie jaunumi!

Dārgie bloga lasītāji! Paldies par jūsu lūgšanām un atbalstu. Pavisam nesen atgriezos no misijas pie Norvēģijas latviešiem, un vēlos sirsnīgi pateikties visiem, kuri mani tur uzņem un par visiem, kas ir iesaistījušies šajā misijā. Aicinu ikvienu turpināt sirsnīgi lūgties par šīs misijas turpināšanos. Nākamie dievkalpojumi Tonsbergā un Drammenē būs 7 un 8.martā.
Daudzi jautā, kādēļ šobrīd vairs nav daudz ierakstu manā blogā? Tādēļ, ka ar straujiem soļiem tuvojas sesija un man ir daudz jālasa un jāgatavojas eksāmeniem. Šajā sesijā man ir 6 apjomīgi eksāmeni, tādēļ vēlos aicināt jūs visus palūgties par mani. Tiksimies pēc neilga brītiņa, jo man ir dažas domas, ar kurām vēlos padalīties bloga "lappusēs". Dieva svētības jums visiem un viens rožukroņa noslēpums katru dienu par visiem bloga lasītājiem!

Gribētu arī lūgt aizlūgšanu par maniem eksāmeniem - 26.janvārī 11.00; 28.janvārī 11.00.

Ukrainas kristieši aicina lūgties par Krieviju un Ukrainu. (krievu val.)

Слава Иисусу Христу!

Вашими святыми молитвами Бог сдерживает войну России против Украины.

Если Вы не желаете попасть в Третью мировую ядерную войну просим Вас – молитесь.

Украина просит Ваших святых молитв за:

- прощение грехов, покаяние и спасение всех людей в Украине и всей украинской диаспоры;

- дарование всем людям в Украине глубокой христианской веры;

- падение власти Путина в России, прощение грехов, покаяние, спасение всех народов России;

- свободу, демократию, свободу христианской веры и государственную независимость всех порабощенных Москвой народов;

- Божью защиту воинов Украины на полях войны;

- полный переход, мирный и немедленный, власти в Украине от либералов и коррупционеров к христианам в Духе Божьем;

- полное уничтожение коррупции в Украине;

- полное прекращение войны России против Украины в ближайшее время.

Спасибо за Вашу поддержку. Пусть Вам Господь помогает.

Слава Иисусу Христу!

Украинские христиане, Украина.

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 52.nodarbība (2598-2649)

Pāvesta vizīte Filipīnās noslēgusies!

Noslēgusies pāvesta Franciska vizīte Filipīnās

Homoseksualitātes dziedināšana

Svētā Mise šo svētdien 15.00 Drammenē, Norvēģijā!

Norvēģija. Svētdien sv. Mise Drammenē plkst. 15.00 pic.twitter.com/9FF2KY2CdA
— Ilmārs Tolstovs (@tolstovs1) January 16, 2015

Noslēguma svētā Mise Manilā ar pāvestu Francisku (tiešraide 18.01 plkst. 9.15)

Pāvesta vizīte Šrilankā (kopsavilkums)

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 51.nodarbība (2558-2597)

Bibliskā mīkla

Dažas dienas iepriekš, lasot Jāņa evaņģēliju, uzdūros interesantām rakstu vietām, par kurām arī nopietni Bībeles komentāru veidotāji ir apmulsuši. Lūk šīs vietas.

Vispirms Jāņa 3, 22:

"Pēc tam Jēzus un Viņa mācekļi nogāja Jūdejas zemē. Tur Viņš ar tiem kādu laiku uzkavējās un kristīja."

Un tad seko Jāņa 4, 2:

"...lai gan Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi."

Paliek jautājums - Jēzus kristīja vai nekristīja?

Grieķu tekstā abās vietās tiek lietots vārds baptizein, tas nozīmē, ka abās vietās ir vārds kristīja. Jāsaka, ka pirms Jēzus Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās tā bija tikai grēku nožēlas zīme un aicinājums atgriezties. Kristības sakraments tā mūsdienu nozīmē tika dots tikai pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Bībeles komentātori skaidru atbildi šai mīklai nedod. Viens no nopietnākiem komentatoriem piebilst, ka visdrīzāk jāuzskata, ka Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi gan to darīja, dodot Jāņa Kristītāja grēku nožēlas kristību. Gaidu jūsu komentārus!

Internetā testa versijā jau skan Radio Marija Latvija

12. decembrī, Gvadalupas Dievmātes dienā, pirmo reizi interneta vietnē http://radio-marija.lv:8000 Jau var klausīties Radio Marija Latvija (RML) testa versiju.

Aptuveni trīs ar pus mēnešus 24 stundas diennaktī skanēs testa programma, kas ik pa laikam mainīsies. Sākumā tie būs ieraksti, kas pakāpeniski papildināsies ar raidījumiem dzīvajā ēterā. Oficiāli RML darbu sāks 2015. gada 25. martā, Kunga pasludināšanas svētkos, kad programma jau būs pilnībā izveidota un pastāvīga. Radio studija atradīsies O. Vācieša ielā 6, Rīgā.

Interesanta sarakste Twiterī :)

@tolstovs1 un ar to tika iesākts ceļš slepkavībām, elkdievībai, liekulībai, zvērestu laušanai, netikumībai un meliem,,
— ZaneKalnina (@Zanjukins) January 12, 2015

@Zanjukins Tas ko jūs sakāt ir ideoloģija. Arī pirms tam tas viss bija un vēl lielākā mērā. Palasiet par cīņām starp ciltīm.
— Ilmārs Tolstovs (@tolstovs1) January 13, 2015

@Zanjukins tad jāsaka, ka jūs izvēlaties vienpusīgu literatūru. Es cenšos lietas tvert plašāk :)
— Ilmārs Tolstovs (@tolstovs1) January 13, 2015

@Zanjukins iesaku profesora Jāņa Stradiņa līdzsvarotu skatījumu par šo jautājumu: http://t.co/oDvluNdZVe
— Ilmārs Tolstovs (@tolstovs1) January 13, 2015

@tolstovs1 tātad attaisnojat cilšu izkaušanu , pedofīlismu, pederastiju un braukšanu dzērumā?? ( ne matiņš nenokrīt bez dieva ziņas )
— ZaneKalnina (@Zanjukins) January 13, 2015

Pievienoju arī akadēmiķa Jāņa Stradiņa teikto 2014.gada 27.aprīlī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) jaunajā ēkā, pasākumā "Latvijas identitātes krustpunktā":

"J. Stradiņš atzina, ka 13. gadsimtā kristianizācija bija varmācīga iekarošana, bet Jānis Pāvils II bija pirmais pāvests, kas katoļu Baznīcas vārdā atvainojās par 13. gadsimtā kristianizācijas gaitā nodarīto pārestību. Tai pat laikā tie bija arī jaunas kristīgas eiropeiskas identitātes veidošanās pamati pagānu zemēs: „Un mums šodien jārod jauns izlīgums - varmācībai līdzi nāca jauna ticība, ētika, izglītība un tehnoloģijas - viss tas, ko mēs dēvējam par Eiropas kultūru." Tāpēc, viņaprāt, mums jākļūst tolerantākiem gan pret krustnešiem, gan pret vāciešiem, atzīstot viņu izšķirīgo devumu Latviešu kultūras attīstībā." (www.katolis.lv)

Kādēļ katoļu dievnamos Latvijā līdz 2.februārim ir Ziemassvētku rotājumi?

Atbilde: tā ir sena un skaista tradīcija un arī tas, ka senāk Kristus Dzimšanas svētku laiks turpinājās līdz 2.februārim. Tomēr vēlos uzsvērt kādu teoloģisku niansi. Baznīcas liturģija nav tikai emocionāls ticīgu cilvēku pārdzīvojums, bet galvenokārt iespēja, caur liturģisko vārdu, zīmju un simbolu valodu satikt pašu Kristus un saņemt Viņa sludināto mācību. Līdz ar to, Baznīca, attiecīgos liturģiskā gada periodus un svētkus ir iekārtojusi tā, lai tie pēc iespējas precīzāk izteiktu Jēzus Kristus noslēpumu. Samazinot Kristus Dzimšanas svētku laikaposmu, Baznīca vēlas salikt nepieciešamos akcentus, galveno uzmanību vēršot uz Lieldienām - Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās svētkiem. Ja mēs paskatāmies cik svinīgi, plaši tiek atzīmēti Ziemassvētki. Jau no pirmās adventa svētdienas, citur vēl agrāk jau skan Ziemassvētku dziesmas, ir rotājumi, u.t.t. Un ja šis laiks tiek atzīmēts līdz pat 2 februārim, sanāk divi vai pat trīs mēneši. Padomāsim, kā mēs svinām laiku pēc Lieldienām? Vai mūsos paliek Lieldienu prieks līdz pat Vasarsvvētkiem un vēlāk - visu dzīvi? Nevēlos nostāties pret vietējām tradīcijām Latvijā, tomēr atcerēsimies, ka Baznīcas liturģijai ir sava gudrība un katrai vietējai tradīcijai ir jāizceļ Jēzus Kristus noslēpums un līdzsvaroti jāparāda visa Jēzus atnestā Labā Vēsts.

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 50.nodarbība (9 un 10.bauslis)

Studējam 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing

http://failiem.lv/down.php?i=eirxobh&n=katehisms-50.MP3

Jezuīts: vardarbība pieder islama būtībai!

Uzskats, ka islamam nav nekas kopīgs ar uzbrukumiem Parīzē ir nepieļaujama vārdu spēle. Tāpat arī nav patiesība, ka islamam būtu sveša spēka lietošana. Tā uzskata jezuītu mūks, profesors Samir Khalil Samir SJ no Pontifikālā Austrumu Institūta. Ēģiptes islamalogs atgādina, ka teroristu uzbrukums Parīzē bija islamā pieņemts tipisks bruņots uzbrukums reliģijas aizstāvībai. "Visi teroristi savus uzbrukumus veic Dieva vārdā un ne kaut kāda Dieva vārdā, bet islāma Dieva vārdā. Vēl vairāk. Katram grupējumam, pirms katra šāda uzbrukuma ir jādodas pie imama, lai tas atļautu veikt šādu uzbrukumu un lai atzītu to par pareizu. Tam ir jābūt vai nu imamam, mufti, kādam mācītam cilvēkam, kuram ir tiesības izdot fatvu, t.i. tiesisku atļauju, ka tas akts ir pareizs - halal. Izdodot šādu atļauju, viņš atļauj nogalināt, aizstāvot Dieva godu un islama reliģiju. Tādēļ teikt, ka tas viss nav saistīts ar islāmu ir nepareizi. Toties ir patiesība, ka šie uzbrucēji ir teroristi un ekstrēmisti.

Priesteris, profesors Samir atzīst, ka ir arī mērenie musulmaņi. Tādi neatbalsta teroristus, vēlas dzīvot mierā un visdrīzāk tieši šādi musulmaņi veido ticīgās daļas vairākumu. Tomēr viņiem nav drosmes pretoties ekstrēmistiem.

Jezuītu islamalogs atspēko uzskatu, ka islamā sveša ir vardarbība. "Saka, ka vardarbība nepieder islāmam, un ka tie teroristi kuri lieto vardarbību nav patiesi musulmaņi. Tomēr tā nav patiesība. Bieži vien tiek citēts Korāns: "Ticībā nevar būt spaidu" (Korāns. tulk. U. Bērziņš. Neptuns. 2011. 2 sūra, 256.ajats), lai parādītu, ka islāms ir miera reliģija. Tomēr tanī pat sūrā atrodam citus tekstus, kas saka: "un kaujiet tos, kur vien tiekat tiem klāt..." (turpat. 2.sūra, 191.ajats). Šis otrais citāts attiecas uz neticīgajiem, tas ir uz tiem, kas nepiekrita kļūt par musulmaņiem. Muhameds atzina, ka jūdi un kristieši tic Vienīgajam Dievam, kau arī nepilnīgi, jo nepieņēma Muhameda pravietisko misiju. Viņi var pasargāt savu dzīvību, ja pakļausies musulmaņiem un ja maksās augstus nodokļus (Dzimma - nodoklis nemusulmaņiem - kristiešiem un jūdiem zemēs, kurās ir ieviests šariāta likums - tulk. piezīme). Savukārt to, kurš netic Vienīgajam Dievam vajag nogalināt.

Profesors Samirs atzīst arī to, ka šobrīd notiek straujas civilizācijas izmaiņas. Ļoti strauji mainās musulmaņu viedoklis par Rietumu civilizāciju. Līdz nesenam laikam Rietumi bija vairāk vai mazāk kristīga zeme. Šobrīd Eiropa un ASV ir kļuvušas pagāniskas, ir atmetušas ticību Vienīgajam Dievam, izplata morāli ļaunas lietas, brīvās seksuālās attiecības un lietas, kuras ir pretējas cilvēka cieņai. Līdz ar to musulmaņa acīs Rietumi tiek aizvien vairāk uzlūkoti kā Dieva un reliģijas ienaidnieks, un īpaši tā to redz fundamentālisti.

Profesors Samirs tomēr piebilst, ka mērenie musulmaņi skaidri redz atšķirību starp to, kas rietumu civilizācijā ir labs un kas ir ļauns. Viņi atzīst sieviešu līdztiesību, reliģijas šķirtību no valsts, bet redz kā izirst ģimenes institūcija un grūst morāles standarti.

No poļu valodas tulkoja pr. Ilmārs Tolstovs. Izmantoti Vatikāna Radio un "Gosc Niedzielny" materiāli.

Roma!

Ir viena vieta braucienam uz Romu. No 10.-17.februārim. Pieteikties un sīkāka informācija pie manis, priesteris.ilmars@gmail.com

Pasaules Jauniešu Dienu Krakovā oficiālā himna

Nemainīgā Baznīca un mainīgā sabiedrība

Laikam tā ir, ka blogs ir vieta kur var izteikt savu viedokli. To tad arī šobrīd vēlos darīt. Tuvojas jaunais 2015.gads. Kāds bija iepriekšējais un kāds būs nākamais? Visi esam neziņas priekšā, jo nezināmais mazliet biedē. Bet zinām, ka kosmiskajā un vēsturiskajā laikā ir ienācis Jēzus Kristus, līdz ar to, tas ir kļuvis par katra no mums un mūsu visu pestīšanas laiku. Mūsu dzīve ir Dieva rokās.

Šī gada nogalē ir notikušas izmaiņas arī informatīvajā telpā. Nākamajā gadā vairs neiznāks žurnāls "Katoļu Dzeive" un arī LTV1 kanālā nebūs redzams raidījums "Vertikāle". Tie ir skumji fakti. Arī citu kristīgo izdevumu tirāžas krīt. Mazāk kļūst arī abonentu Latvijas Pastā. Tomēr tieši šī gada nogalē, gan testa režīmā sāk skanēt Radio Marija Latvija, kas cerams, nākamgad "uzņems apgriezienus". Mani šokē un skumdina fakts, cik gan vienaldzīgi Baznīca Latvijā uzņem šos faktus un ar cik gan vieglu roku daudzu draudžu prāvesti atsakās no kristīgās literatūras un preses popularizēšanas. Bet tas tad būtu atsevišķs stāsts.

Pāvests Benedikts XVI savā laikā internetu nosauca par sesto, digitālo kontinentu, kuram ir ļoti nepieciešams sludināt Dieva Vārdu. Ja lūkojamies uz Vatikānu, tad redzam, ka Baznīcas "sirds" izmanto vismodernākās digitalās, audio-vizuālās u.c tehnoloģijas. Pāvests nebaidās rakstīt Twitterī, u.t.t. Ir redzams, ka sabiedrība strauji mainās un arī Baznīcai Latvijā ir jādomā, kā nemainīgo Patiesību par Dievu pasniegt, prezentēt, sludināt šī laikmeta cilvēkam, atbilstoši viņa uztveres un domāšanas veidam. Varam uzdot sev jautājumu - cik katoļu draudzēm Latvijā ir modernas un šim laikam atbilstošas interneta mājas lapas, kurās var atrast precīzu un skaidru informāciju par draudzes dzīvi? Sabiedrībā notiek straujas izmaiņas, nu jau ne pa gadiem, bet pa "minūtēm". Bet mēs, Baznīca, bieži vien vēl vēlamies dzīvot "ulmaņlaikos" un cerēt, ka ar tādām pat evaņģelizācijas metodēm spēsim aizsniegt cilvēku sirdis. Tradīcija ir svarīga un tai ir īpaša loma Dievišķās Atklāsmes tālāknodošanā. Tomēr ir atšķirība starp Tradīciju un "tradīcijiņām", pie kurām spītīgi turamies, bet kuras ir morāli un fiziski novecojušas un kļūst par traucēkļiem Labās Vēsts sludināšanā mūsdienu cilvēkiem. Jā, savā laikā šīs "tradīcijas" bija svarīgas un efektīvas Dieva Vārda pasludināšanā. Bet šodien tie paši veidi un metodes var kļūt par šķēršļiem vai būt ļoti neefektīvas. Padomāsim par to, un nākamajā gadā būsim atvērti jaunajiem izaicinajumiem un nebaidīsimies sludināt Evaņģēlija patiesību, atbilstoši 2015 gada sabiedrības uztveres spējām.

II svētdiena pēc Ziemassvētkiem, sprediķis (Vatikāna radio)

Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Vēlos no sirds visus jūs sveikt Kristus Dzimšanas svētkos un novēlēt Dieva žēlastībām pārbagātu jauno 2015.gadu.

Šodienas evaņģelijā dzirdējām: „Vārds tapa miesa un dzīvojis starp mums!” Dievišķais Vārds, otrā Trīsvienības Persona nāk šeit uz zemes, lai Iemiesojoties nestu visai cilvēcei un ikvienam cilvēkam glābšanas Vēsti. Tomēr arī šodien, pēc 2000 gadiem redzam, ka joprojām pasaulē pastāv ļaunums. Visi cilvēki ne tuvu vēl nav kļuvuši par kristiešiem un joprojām mēs sevī piedzīvojam sava veida pretrunu. Kā saka sv. apustulis Pāvils: „To labo, ko gribu es nedaru, bet to ļauno, ko negribu – daru!” (Rom 7,19) Tādēļ pārdomāsim, kādas ir attiecības starp Dievu un pasauli.

Pirmajos kristietības gadsimtos, kad kristiešu kļuva skaitliski vairāk, tā aizvien vairāk sāka iesakņoties grieķu- romiešu sabiedrībā. Tad šī jaunā mācība saskarās ar zināmu izaicinājumu. Ja pirmajos gadsimtos tai vajadzēja nospraust skaidras robežas saskarsmē ar jūdaismu, tad II un III gadsimtā par sava veida izaicinajumu tai kļuva pagāniskā grieķu - romiešu filozofija un kultūra. Kā kristiešiem reaģēt? Baznīcas tēvs – Tertuliāns savos izteikumos bija ass – viss kas ir pagānisks ir ļauns. Pasaule ir ļauna un tikai tas, kas tiešā veidā, caur Atklāsmi nāk no Dieva, tas, kas ir rakstīts Bībelē, ko atrodam Baznīcā, tas ir labs. Savukārt citi Baznīcas tēvi, īpaši svētais Irenejs uzsvēra, ka dievišķais Logoss - Vārds, pirms Iemiesošanās aktīvi, kaut netieši un nepilnīgi jau darbojās pasaulē kopš radīšanas brīža un pēdējos gadsimtos pirms Kristus nākšanas, caur grieķu un romiešu filozofiju bija sagatavojis augsni Labās Vēsts ienākšanai Romas impērijā. Līdz ar to, svētais Irenejs nodalīja pagānu rituālus, burvestības, okultismu, kas bija pilnīgi nepieņemams kristiešiem, savukārt atzina, ka Platona, Aristoteļa un citu filozofu domas un idejas var kalpot kā laba un precīza platforma, lai izmantojot šīs filozofijas jēdzienus varētu izteikt Labo Vēsti tā laikmeta cilvēkiem saprotamā valodā. Bet vislielākais ieguvums bija tas, ka šie grieķu un romiešu filozofojas jēdzieni palīdzēja definēt kristiešu ticības apliecinājumu - Credo, jeb „Es ticu” un precīzi izteikt tādus ticības pamatjautājumus, kā Trīsvienības doktrīna, Jēzus cilvēciskās un dievišķās dabas attiecības, u.c. Līdz ar to, varam teikt, ka pat ja pasaulē pastāv ļaunums, tad pati radība, pasaule un viss cilvēciskais nav ļauns. Pasaulē „nezāles aug kopā ar kviešiem”, tādēļ mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai cīnoties pret ļaunumu, nesāktu „izbradāt kviešus”, nesāktu uzbrukt visam cilvēciskajam; tam, kas ir saistīts ar kultūru un visu citādo, kas ir saistīts ar garīgām vērtībām. Sv. apustulis un evanģelists Jānis uzsver, ka „viss ir radies caur Viņu, un bez Viņa nekas nav radies.” Dievs nāca šajā pasaulē, nevis lai uzbruktu un tiesātu cilvēkus, vai arī lai panicinātu cilvēcisko. Tieši otrādi – Dievs nāca, lai glābtu cilvēku. Kristietība nav platonisms, kas nicina miesīgo un duālistiski atdala garīgo no cilvēciskā. Dievs tapa cilvēks, lai cilvēks tiktu garīgi paaugstināts līdz dievišķajam līmenim. Jēzū Kristū mums ir pieejama dievišķības pilnība. Caur Jēzus Kristus cilvēktapšanu, jeb nākšanu šajā pasaulē cilvēciskā miesā, viss cilvēciskais tiek attīrīts un atjaunots. Mums tikai jāatver sava sirds Jēzum Kristum, ticībā jadodas Viņš satikt un arī mēs katrs varam piedzīvot šo pārveidošanu. Lai Dievs dod mums spēku to paveikt!

Dieva svētītu mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas 2015.gadu (un ne kazas gadu) :)

Piedodiet dārgie bloga lasītāji, ka šajās dienās neko jaunu nerakstīju, jo biju Saldus katoļu draudzē un LKSB studentu nometnē "Viss cimdā!" Liels paldies visiem, ko sastapu Saldū. tas bija fantastiski. Dievs ir klātesošs! Novēlu šajā jaunajā gadā ikvienam piedzīvot Dieva tuvumu un Viņa mīlestību. Un atgādinu, ka šis ir jubilejas gads, kurā mēs svinam 800 gadu jubileju, kopš pāvests Inocents III 1215.gadā, Laterāna IV koncila laikā toreizējo Livonijas (Latvijas un Igaunijas teritoriju) novēlēja Jaunavas Marijas aizbildniecībai, šo zemi nosaucot par Māras zemi (Terra Marianna). Ceru, ka šī gada laikā mēs vēl daudz dzirdēsim par šo notikumu un arī labi un svētīgi to nosvinēsim :) Jauku turpmāko laiku. Vienoti lūgšanās!